Ar skatu tālumā

Atšķirībā no brāļa Villija, kuram bija tikai viena aizraušanās – sports, Karenai patika viss, kas saistīts ar kosmosu, planētām un zvaigznēm. Ar planētu un zvaigznāju plakātiem bija noklātas viņas istabas sienas. Kā dzimšanas dienas dāvanu meitene bija izprasījusi lielisku teleskopu un stundām pavadīja, veroties Visumā. Tāpēc var teikt, ka viņai paveicās, kad kopā ar brāli tika uzaicināti piedalīties filmā par citplanētiešiem. Karenai likās, ka tas it kā satuvinās ar tiem, par kuriem tik daudz domāja.

Citplanētiešus, ar kuriem Karenai iznāca lieliska saspēle, sauca Raimonds, Olga un Leonīda. Pārējie pieci bija tādā ietērpā, ka Karena pat nesaprata, vai tie ir vīrieši vai sievietes. Meitenes varoni gribēja nolaupīt un aizvest sev līdzi no Visuma atlidojušie, taču viņas brāli neņēma līdzi. Tādēļ Karenas tēlotā pusaugu meitene izlēma palikt uz Zemes, kas izrādījās viņas liktenīgā kļūda.

Režisors ieteica bērniem arī ikdienā aktierus uzrunāt filmas varoņu vārdos, lai filmējot neiznāktu nosaukt nepareizi. Vislabāk Karena sapratās ar Leonīdu. Viņai bija sajūta, ka satikusi sen pazīstamu cilvēku, kuru tikai piemirsusi, lai gan patiesībā bija pilnīgi pārliecināta, ka abi tiekas pirmoreiz. Leonīds viņā raisīja dīvainu uzticēšanos, kaut parasti pret svešiem Karena izturējas piesardzīgi. Brīvajos brīžos filmēšanas laukumā Karena viņam aizrautīgi stāstīja par Visumu, planētām, zvaigznēm, kosmosa kuģiem, un Leonīds uzmanīgi klausījās. Šķita, ka arī viņu šī tēma interesē. Karenas vecāki, brālis un draudzenes uzskatīja, ka svarīga ir tikai Zeme, un vispār par šiem jautājumiem galvu nelauzījā, tāpēc viņai nebija ar ko parunāties par lietām, kas izraisīja neizprotamu nemieru. Leonīds zināja atbildes uz daudziem viņu interesējošiem jautājumiem, un Karena ne mirkli neapšaubīja teikto.

Kļūda

Filmēšanas pēdējā dienā Raimonds un Olga aicināja Karenu uz kafejnīcu uzēst saldējumu un aprunāties par nākotnes plāniem. Taču Villijs netika uzaicināts, un Karena izlēma atteikties. Viņa negribēja ļaut brālim doties mājup no filmēšanas vienam. Lai arī ar velosipēdu un tikai divus kvartālus no studijas. Brālis bija gadu vecāks par viņu, taču viņam bija izcilas spējas iekulties nepatikšanās uz līdzenas vietas. To, ka viņai nekad tā negadījās, viņa izskaidroja ar atšķirīgiem gēniem, jo bija adoptēta. Iespējams, viņas īstie vecāki arī bija nesportiski un apdomīgi.

Vakarā Karena ilgi nevarēja iemigt. Bija jādomā par filmu, par Leonīdu, par lidojumiem kosmosā. Viņa nožēloja, ka atteica Raimondam un Olgai, jo mājupceļā sastrīdējās ar brāli, un tagad viņi visu vakaru viens ar otru nerunāja. Bija vēl tik daudz jautājumu, ko gribējās apspriest ar Leonīdu. Viņa pat nebija iedomājusies palūgt telefona numuru. Tiesa, arī Olgas un Raimonda telefona numuru viņai nebija. Varbūt tos var dabūt studijā?

Uz mājām

Karena pamodās, jo šķita – kāds viņai ko saka: “Kāpēc tu mums to nodarīji?”. “Ko? Kam? Kas runā?” viņa murmināja, veroties tumsā. “Mēs ieradāmies pēc tevis, bet tu atteicies doties kopā ar mums.” Karena uzslējās sēdus. “Olga? Piedod, ka atteicu. Es gribu tikties ar jums. Es pieļāvu kļūdu. Lūdzu, satiecieties ar mani. Man jūsu pietrūkst.” “Mēs nākam.” Karena laimīga atlaidās spilvenos un iemiga. Te uzmirgoja violeti rozā gaismas, un milzīgs kuģis ar vieglu šņākoņu pacēlās. Karena vēroja Zemi, kas kļuva arvien mazāka un mazāka. Viņa neatcerējās ne to, kā uzcēlusies, ne kā apģērbusies, ne kā nonākusi šeit. Tas viss likās mazsvarīgi. Prātā bija dīvaina doma: “Es dodos mājās.”

Paliec, kāda esi

Tad Karena sāka ar interesi vērot telpu, kurā nonākusi. Tajā atradās četras vienādas metala gultas ar dažādu krāsu spilveniem, segām un pārvalkiem. Trīs gultas jau bija aizņemtas. Tirkīza – Raimondam, rozā – Olgai, dzeltenā – Leonīdam un violetā... Viņai? Karena skatījās gulētājos, kuru izskatījās cieši aizmiguši, tad nostājās līdzās brīvajai gultai. “Tā tev. Tev jāatpūšas. Priekšā garš ceļš.” Kareina pat nejutās pārsteigta, izdzirdot Leonīda balsi. Tomēr dīvaini – viņš arvien vēl bija aizmidzis. Mirkli vēlāk viņa saprata, ka tā nav saruna, bet viņi sazinās telepātiski.

“Kāpēc tu guli?” “Pārvērsties par cilvēku prasa daudz enerģijas. Turklāt Zemes stmosfēra mūs ļoti nogurdina.” “Vai tad te ir cita?” “Jā, šeit ir kā uz mūsu planētas. Tu tajā jūties daudz možāka nekā uz Zemes, vai ne?” “Jā... Es jūtos kā... pamodusies. Kā jūs mani atradāt?” “Mēs vienmēr zinajām, kur esi. Filmēšana bija lieliska iespēja tevi satikt.” “Tu arī pārvērtīsies? Būsi kā tie citi filmā?” “Jā, protams. Tas ir mūsu planētas patiesais izskats.” “Vai tu vari palikt tāds, kā esi tagad? Tā man būtu drošāk.” “Tikai kādu laiku. Man tā ir grūti.” : Lūdzu, paliec, kāds esi.” “Arī tu mainīsies. Tādēļ tev jāpaguļ, lai vieglāk atgūt savu dabisko izskatu.” “Es negribu būt citāda. Man patīk mans izskats.” “Tu esi viena no mums. Tu mainīsies. Agrāk vai vēlāk.” Karena ātri noāva sporta kurpes, zeķes, džinsus un ierausās gultā.

Lidot kā putni

Pamodusies Karena ieminējās: “Man gribas ēst un dzert.” “Ak, jā, tev tas vēl nepieciešams. Labi, sameklēsim kaut ko.” Pēc brīža Karenai priekšā nolika trauku ar savādiem, šķiet, tropu augļiem un riekstiem un lielu krūzi ar vēsu, ļoti garšīgu ūdeni.

Ceļojums turpinājās, Karena zaudēja laika izjūtu, bet tam nebija nozīmes – ikviens nomoda brīdis bija prieka un pārsteigumu pilns, viņa izbaudīja ik mirkli. Meitenei šķira, ka piepildīts ilgots sapnis. Uz kādas planētas, kur viņi tobrīd atradās, viņa pirmo reizi lidoja. Kopā ar Leonīdu. Lai arī viņi necēlās augstāk nekā putni, lidojums bija brīnišķīgs. Paceļoties viņa cieši turējās Leonīdam pie rokas. Pēc laiciņa jau jutās pietiekami pārliecināta par sevi un izlēma pati izmēģināt spēkus. Bija droši un labi, jo Karena zināja, ka jebkuras kļūmes gadījumā Leonīds viņu uztvers un neļaus nokrist.

Negaidītais trieciens

Kaut kas notika. Viss kuģis sadrebēja no trieciena. Telpā sagriezās virpulis, un kodīgi putekļi aizmigloja Karenas acis. Cieši aizmiegtām acīm viņa sajuta, kā viņu mo aizmugures satver ap vidukli, paceļ un ienes citā telpā, kur Karena iedrošinājās atvērt acis.

“Karen, mēs tevi teleportējām atpakaļ uz Zemi, tur tu būsi drošībā. Vēl tas ir iespējams,” teica Leonīds. “Kāpēc? Kapēc? Es gribu palikt! Es gribu mājās!” Karena centās atbrīvoties no ciešā tvēriena. “Tu nedrīksti palikt. Tu neesi tik stipra, lai izturētu šeit notiekošo. Tu neesi vēl pilnībā atguvusies pēc dzīves uz Zemes.” “Es gribu palikt! Lai notiek kas notikdams!” Vicinotrokas pa gaisu, Karena kliedza, tā vairākkārt trāpot Leonīdam pa seju. Arvien vēl turot Karenu apskautu, Leonīds satvēra Karenas plaukstas savās. “Mēs atgriezīsimies pēc tevis. Noteikti atgriezīsimies!” Leonīda balss it kā izgaisa tālumā.

Mājās?

“Mīļo meitiņ, beidzot esi pamodusies. Mēs tik ļoti par tevi satraucāmies.” Pār viņu bija pārliekusies māmiņa. Viņai blakus stāvēja tētis, un gultas galā bija piemeties Villijs. “Es sapņoju? Tas bija tikai sapnis?” Karena jutās vīlusies. Protams, būt pie māmiņas un tēta bija jauki, taču... “tur bija tik skaisti! Mēs pacēlāmies virs Zemes. Tur bija sarkanas un zaļas gaismas kā platas lentes apņēmušas Zemes daļu. Viņi teica, ka mēs to saucot par ziemeļblāzmu. Tik spožas, košas un mainīgas gaismas!” Vecāki saskatījās. “Mēs lidojām arvien augstāk un augstāk, izlidojām cauri tumsai, cauri ūdenim, un tad tur bija gaismas. Daudz, daudz un dažādas. Planētas un zvaigznes. To ir miljoniem! Un daudzas līdzīgas Zemei.” “Lidoji ar šķīvi?” ierunājās brālis. “Tam nebijs šķīvja forma. Kuģis bija milzīgs! Kā “Zvaigžņu karos”. Mūsu tur bija vairāki tūkstoši. Kā liels metāla skudru pūznis.”

Karenai bija milzums stāstāmā. Villijs nevērīgi klausījās, skatīdamies pa logu. Viņam tas viss bija svešs un garlaicīgs. “Viņi teica, ka...” “Ko tu izdomā muļķības!” Villijs viņu pārtrauca. “Kādi viņi, kāds lidojums! Murgi!” Villijs ar nicinājmumu skatījās uz māsu. Mirdzums Karenas acīs izzuda, un teikums palika nepabeigts.

Lai gan Villijs tika nekavējoties izraidīts no istabas, Karena noslēdzās sevī un vairs neko nestāstīja. Nelīdzēja nekāda pierunāšana. Viņas pasaule bija aizvērusies, izzuda laimes un brīvības sajūta. Tagad Karena gribēja, lai viņai liek mieru, vēlējās pakavēties atmiņās un iespējami ilgāk palikt jaukā sapņa iespaidā.

Kad nākamajā rītā ārsts Karenai atļāva celties, viņa bija pārsteigta, ka no tā vakara, kad sapņoja par sarunu ar Olgu, pagājusi vairāk nekā tikai viena nakts. “Vai es biju slima? Tik ilgi gulēju?” viņa pārsteigta noprasīja brālim. “Tu biji pazudusi desmit dienas,” viņš nevērīgi attrauca.