Viņi ir paveikuši daudz, taču viņu paveiktais ir nepilnīgs. Nepilnīgs nevis nepabeigtības, bet gan daudz dziļākā, fundamentālā līmenī. Izmantojot viņu metodes, nav iespējams uzvarēt.
Liela daļa jauno ateistu argumentu ir būvēti, izmantojot garas, trauslas loģikas ķēdes, kur virkne sākotnējo premisu tiek uzstādītas, lai dotu pamatojumu otrajai daļai, kas tad arī sastāda pašu aktīvo argumentu. Tāds ir Dokinsa arguments no pieaugošas sarežģītības, tāds ir Harisa arguments par "kurš radīja radītāju" un tādi ir pārējie. Pie tam, tie bieži attiecas vai nu uz šim argumentam pielāgotām dievības definīcijām, vai arī ir vienkārši nekonsistenti (tā, piemēram, Harisa arguments vai nu netiek atbildēts, vai arī konverģē uz bezgalīga regresa paradoksu). Vēl vairāk, tie ir specializēti un vēršas tikai pret konkrētām teoloģiskām definīcijām, nevis pret teoloģiju un reliģiju kopumā. Labākajā gadījumā tie atstāj neskartas lielas reliģiskās/teoloģiskās domas daļas; sliktākajā tie nespēj izpildīt savu uzdevumu.
Es esmu ārkārtīgi un patiesi pateicīgs par jaunā ateisma paveikto, taču mums ir vajadzīgs kas efektīvāks programmas turpināšanai.
Sava argumenta pirmās daļas konstruēšanu es sākšu ar jauno ateistu ļoti veiksmīgi parādīto faktu, ka izteikumi par dieva eksistenci un tā attiecībām ar realitāti ir hipotēzes. Šādu izteikumu vēstures gaitā ir sakrājies ļoti daudz - kosmoloģiskie argumenti (ar dievu tiek skaidrota Visuma izcelšanās un eksistence), veidojuma jeb dizaina argumenti (ar dievu tiek skaidrota atsevišķu sarežģītu lietu izcelsme), morāles argumenti (ar dievu tiek skaidrots tas, kādēļ dažas lietas ir pareizas vai nepareizas) un vēl vesela virkne citu, kas kopumā visi tā vai citādi reducējas uz sentenci "labākais skaidrojums problēmai X ir dievs". Nav grūti pamanīt pirmo nopietno problēmu šo izteikumu sakarā, proti, to, ka šāds teikums neatbild ne uz vienu no uzdotajiem jautājumiem. Saskaroties ar problēmu, to nav iespējams atrisināt, uz to atbildot ar izteikumiem "maģija" vai "ēters" vai "vitālais spēks", un tieši tas pats attiecas uz izteikumu "dievs".
Šeit vajadzētu īsi uzskaitīt, ar ko labs skaidrojums atšķiras no ne tik laba. Pirmkārt, tam ir jābūt pārbaudāmam (un, protams, jāspēj izturēt šo pārbaudi); tam ir jādod konkrētas prognozes, kuru atbilstību realitātei ir iespējams empīriski pārbaudīt. Otrkārt, labi skaidrojumi mēdz būt konsistenti ar līdzšinējām zināšanām; ja kāda hipotēze liek pārskatīt visu, kas līdz šim ir bijis zināms par kādu labi pazīstamu un ilgi pētītu realitātes aspektu, tas dod labu pamatu šaubām par to, vai šī hipotēze ir patiesa. Treškārt, labi skaidrojumi, atbilstoši Okama asmens principam, mēdz būt vienkāršāki (gan šī vārda parastajā, gan tehniskajā nozīmē) par alternatīvām. Ceturtkārt, labam skaidrojumam ir jābūt ar pietiekamu spēku (explanatory power), lai tas spētu izskaidrot visus datus, uz kuriem tas attiecas.
Tātad, vai dieva hipotēze ir pārbaudāma, vai tā dod konkrētas prognozes? Nē; ar visvarenu būtni var skaidrot pilnīgi visu, sākot ar Lielo sprādzienu un beidzot ar pazudušu zeķu pāri (un teologi ļoti saprotamā kārtā spiež uz šīs visvarenības/nepārbaudāmības momentu, jo citādi viņu izteikumi un viņu reliģisko tekstu liecības tiktu viena pēc otras falsificētas). Vai tā ir konsistenta ar līdzšinējām zināšanām? Nē, gluži pretēji - tā ir izņēmums visos šo zināšanu aspektos: dievs ir visvarens un viszinošs, dievs ir persona, taču tas nav materiāls, dievs domā, taču tam nav smadzeņu un tā domāšanas procesi nepatērē laiku, un tā tālāk, un tā joprojām. Dieva hipotēze pārkāpj mūsu līdzšinējās zināšanas gandrīz visos iedomājamajos veidos. Vai dieva hipotēze ir vienkāršāka par alternatīvām? Pavisam noteikti nē - tā ietver visus mums zināmos naturālistiskos un empīriski apstiprinātos fenomenus un to cēloņus un pievieno aiz tiem dievu, kas ir ontoloģiski autonoma, ar prātu un apziņu apveltīta entitāte ar savu personību, mērķiem, vērtībām utt., lielā daļā teoloģiju vēl velkot līdzi veselu metafizisku "ekosistēmu", kas tiek definēta ap to. Vai dieva hipotēzei ir pietiekams skaidrojošais spēks? Par spīti tam, ka tā ietver visspēcīgas būtnes eksistenci, tai nepārprotami trūkst skaidrojošā spēka tikt galā ar garu virkni pretrunu, kuras izraisa mēģinājumi ar to skaidrot Visumu un tajā notiekošo (teodiceja, Eitifro dilemma, dabiskā ļaunuma problēma u.c.) vai pat dieva paša īpašības (nesavietojamu atribūtu paradokss).
Tātad, argumenta pirmās daļas beigās mēs varam secināt, ka dieva hipotēzei trūkst visu to īpašību, kas piemīt labiem, darboties spējīgiem skaidrojumiem, un piemīt lielākā daļa to īpašību, kas ir raksturīgas nekam nederīgiem skaidrojumiem, tādiem, kādi ir atrodami māņticībā un pseidozinātnē.
Sava argumenta otro daļu es atvedināšu no pirmās daļas un balstīšu standarta Beijesa varbūtību teorijā un pēc tās izdarāmajos secinājumos. Beijesa varbūtību teorijas patiesums izriet no Koksa teorēmas premisām, kas parāda, ka katra reprezentatīva sistēma, kas īsteno noteiktus ticamības kritērijus, ir ekvivalenta varbūtību teorijai (sk., piem., doi:10.1016/S0888-613X(03)00051-3), līdz ar to mēs varam pieņemt un izmantot varbūtību teoriju par drošticamu instrumentu uzskatu un hipotēžu novērtējumā. Atcerēsimies, ka, saskaņā ar Beijesa teorēmu P(H¦E) = P(E¦H)P(H) ⁄ P(H), hipotēzes H posteriorā varbūtība pie nosacījuma, ka tiek novērota evidence jeb dati E, ir atkarīga no nosacījuma varbūtības, ka dotā hipotēze varētu prognozēt attiecīgos datus (likelihood, P(E¦H) ⁄ P(E)) un no priorās jeb sākotnējās varbūtības, kas tiek piešķirta pašai hipotēzei (P(H)). Dieva hipotēzes gadījumā prioro varbūtību mēs, vadoties pēc argumenta pirmajā daļā parādītā, varam piešķirt kā zemu (principā, to pašu var iegūt arī pēc universālā algoritmiskā jeb Kolmogorova priora - sk. pirmajā daļā parādītā fakta, ka dieva hipotēzes reprezentētā aina ir ievērojami sarežģītāka par vienkāršā naturālistiskā vērojumā iegūtu pasaules ainu (resp., pirmās aprakstam būtu vajadzīga daudz garāka bitu virkne)). Grūtāk ir novērtēt nosacījuma varbūtības lielumu, taču, ņemot vērā to, ka dieva hipotēze ir ekstraordināra (t.i., tā ir mazvarbūtīga ne tikai a priori, bet arī salīdzinot ar alternatīvām), tā prasa ekstraordināru evidenci - īpaši lielu daudzumu vai īpaši specifiskus datus. Tādējādi mēs varam novērtēt nosacījuma varbūtību kā augstu pie nosacījuma, ka dotā evidence atbilst iepriekšminētajiem kritērijiem. Tālāk mēs no Beijesa teorēmas atvasinām t.s. Beijesa svaru principu, P(H¦E) > P(H) → P(H¦¬E) < P(H). Tas rāda, ka, ja ir dota evidence E un hipotēze H, kura prognozē E un ja E novērojums palielina H varbūtību, salīdzinot ar tās prioro varbūtību, tad nespēja novērot E samazina H varbūtību, salīdzinot ar tās prioro varbūtību. Tā, kā varbūtības saglabājas uz nākamo novērojumu, pietiekams daudzums neizdevušos E novērojumu var padarīt H posterioro varbūtību izzūdoši mazu.
Viena šķietama problēma šāda novērtējuma sakarā varētu būt saistīta ar nepieciešamās evidences izvēli, taču to atrisina pats reliģisko tekstu materiāls, piedāvājot masīvu izmantojamu evidences piemēru korpusu - spontāni vai "pēc pieprasījuma" notikušas izmaiņas bioloģijas (mirušo atdzīvošanās, smagu slimību un traumu izdziedēšana), ķīmijas (vienas substances brīva pārvēršanās par citu) un fizikas regularitātēs un likumsakarībās, pārdabiska pozitīva vai negatīva atbildes reakcija uz ētiski vērtējamām cilvēku darbībām un dievības tieša manifestācija ir tikai daži no plašāk izplatītajiem un labāk zināmajiem piemēriem. Šādas, ekstraordināras, evidences neesamība dieva hipotēzes gadījumā Beijesa svaru principa kontekstā liek saskatīt to, ka evidences dieva eksistencei neesamība pati ir evidence dieva eksistences neesamībai; un, kaut arī šāds secinājums nekad nesasniedz matemātiska pierādījuma spēku, tas ir ļoti nozīmīgs faktors tālāku secinājumu izdarīšanai.
Noslēguma vietā, aplūkojot abas argumenta daļas, kļūst skaidrs, ka reliģija un ticīgie nepiedāvā "labāko izskaidrojumu" pilnīgi nekam; tā vietā tiek piedāvāts vecais un vispārzināmais arguments no neziņas. Neziņa ir robežas nosacījums - pēc izteikuma "es nezinu, kādēļ X" ir kļūda to papildināt ar "tādēļ pieņemšu, ka X cēlonis ir Y". Ticības "atbildes" ir nevis atbildes, bet gan šādi argumenti no neziņas, ar mēģinājumiem tos lingvistiski maskēt par autoritatīviem skaidrojumiem. No aplūkotā varam secināt, ka reliģijas argumentu par dieva eksistenci pilnīgai atspēkošanai ir pietiekoši ar jauno ateistu jau parādīto faktu par to, ka šo argumentu izteikumi ir pilntiesīgas hipotēzes, uz kurām tādējādi gulstas viss zinātniskās stingrības smagums. Jauno ateistu metodikas galvenā kļūda slēpjas tajā, ka, nākuši klajā ar šo svarīgo un vispārīgo premisu, viņi to neizved līdz tās secinājumiem, tai vietā ķeroties pie specializētu, uz konkrētām teoloģiskām premisām vērstu argumentu veidošanu.
Es vēlētos pateikties E. Judkovskim, L. Mīlhauzeram, V. Stengeram un LessWrong diskusiju telpas dalībniekiem par viņu idejām un to devumu manās pārdomās.