Dīvaina kapsēta, pussagrauta pils, māja ar aizsistiem logiem, čīkstoša grīda, tumši bēniņi, aizauguši zirnekļu tīkliem un putekļiem. Uz grīdas – asins traips, kuru nav iespējams atmazgāt. Mīļotais suns satrakojies un rūc uz tukšu krēslu – bet vai tas ir tukšs? Un nez’ kāpēc pēkšņi šis krēsls sāka lidot pa gaisu, bet istabā sadzirdams kaut kāda uzbāzīga skaņa? Apnika? Gribat uzzināt par to vairāk? Mums būs nepieciešams Geigera skaitītājs, infrasarkanā kamera, pudelīte ar svēto ūdeni un pāris validola iepakojumu.
    Ak šie spoki. Nekur no viņiem nedēsies – visur panāks. Viņi māk iziet cauri sienām, izšķīst gaisā, mirdzēt un pat lidot. Spoki reti kad runā, pat ja vērsties pie viņiem. Ja viņiem ir cilvēka veidols, tad, kā likums, tas ir ietērpts vecmodīgos apģērbos. Kuri, vai, precīzā, kas tas ir? No kurienes viņi atnākuši, bet galvenais – ko no mums grib?
   Spoku planēta
    Ar spoku māksliniecisko popularitāti sacensties var laikam tikai vampīri vai vilkači. Patiesībā, ja pieļaut spoku eksistences realitāti, tad līdz pat šim laikam nevar precīzi pateikt – vai nu mēs dzīvojam viņu vidū, vai nu viņi dzīvo mūsu vidū. Pati izplatītākā teorija, precīzāk – viskultūru mīts, runā par to, ka spoki (viņi arī fantomi) – tās ir mirušo cilvēku dvēseles, vispirms – grēcinieku, kuri miruši nedabiskā vai priekšlaicīgā nāvē un klejo pa Zemi. Šajā gadījumā galvenā saprāta forma uz planētas ir ne jau cilvēki, bet spoki (pie kam kuru vairums drīzumā būs ķīnieši).

    Ticība spokiem cilvēci pavadīja gandrīz vai no pašas tās evolūcijas sākuma. Pirmā rakstiskā liecība kontaktam ar spoku attiecināma uz otro tūkstošgadi pirms mūsu ēras. Babiloniešu “Eposa par Gilgamešu” māla plāksnītes apraksta Gilgameša tikšanos ar viņa mirušā drauga Enkidu spoku.
    Pat romieši – drosmīgie romiesi, kuri pakļāva puspasauli – izmisīgi baidījās no spokiem un periodiski rīkoja pasākumus to labvēlības iegūšanai.

    “Svētku” komunikācijas ar spoku tradīcijas ir raksturīgas ne tikai Romai un Ēģiptei (atcerēsimies Helovīnu). Saskaņā ar ķīniešu mitoloģiju, piecpadsmitajā septītā mēness mēneša dienā (nakts no 14. uz 15.augustu) atveras pazemes valstības vārti izlažot spokus klejot pa mūsu pasauli. Slīkoņi, pakārtie un pašnāvnieki meklē upurus cilvēku vidū lai atņemtu viņiem dvēseli un ievietotu to mirušo valstībā savā vietā.

    Šis viņsaules fleš-mobs – labs iemesls lai sarīkotu Ju Lan Dži – Izsalkušo Garu Svētkus. Lai atbaidītu ļaunos spokus ķīnieši nolaiž ūdenī aizdedzinātus lukturīšus, bet saviem mirušajiem radiniekiem klāj galdu un met upurugunskurā pašas atnācējiem nepieiešamākās lietas: apavus, naudu, televizorus (tādā veidā šīs “bafātības” pāriet uz citu pasauli).
    Tādā dienā par īpaši bīstamu uzskata staigāšanu pa ielu naktī. Tas attiecas, pirmkārt, uz bērniem – viniem aizliedz pamest mājas lidz svētku beigām. Vispār, festivāls tiek uzskatīts par ģimenes pasākumu, tomēr pēdājā laikā parādījusies tradīcija rīkot teatralizētus priekšnesumus ar karnevāla gājieniem, maskā, kostīmiem un.
    Ķīniešu Izsalkušo Garu Svētki atbilst japāņu Obon dienai – “Lukturīšu svētkiem”, kurus tāpat atzīmē 15.augustā (Okinavā – 30.augustā).

    Tas viss uzskatāmi ilustrē diezgan miermīlīgas cilvēka un spoka attiecības. Viņi nesapņo mūs aprīt ar visām iekšām, nedzer asinis un, ar retiem izņēmumiem, nemēģina aizvilkt mūsu dvēseli uz elli. Visbiežāk spoki – klusi un kautrīgi puiši, kuriem nav, kā pieņemts teikt mūsdienās, “aktīvas dzīves pozīcijas”.
     Spoku klasifikators
    Spokiem nav obligāti jābūt ar cilvēku vaibstiem. To veidoli ir daudzveidīgi, viņu parādīšanās nav vienāda.
    Viņiem var būt izplūdis kaut kā briesmīga veidols, pieņemts cilvēka izskats – meitenes vai sievietes baltā, meitenes ar izlaistiem matiem (retāk – ar dzīvnieku izskata vaibstiem: čūskas ķermeni, gulbja, ar kazas kājām)’veča baltā tērpā ar bārdu līdz jostas vietai, melna cilvēka, nelaiķa. Spoki var parādities dzīvnieka izskatā: suņa, kaķa, āža, vistas, zirga. Viņi var izskatīties kā apglabāšanas procesija, kāzas, pieņemt zirga galvas formu, kā celms, siena kaudze, sniega vai gaisa stabs, klejojošas uguntiņas.
    Apkopojot visu, kas mums zināms par spokiem, var izdalīt trīs izplatītākos šo “radījumu” tipus.
    Pirmais no tiem – absolūti nebīstams, visbiežāk ir ne kas cits kā video- (retāk – audio-) iepriekšējo gadu notikumu atainotais atkārtojums. Viņi izvēršas jūsu priekšā tieši tā, kā norisinājās agrāk, tomēr visi mēģinājumi iziet uz kontaktu ar šī “uzveduma” dalībniekiem būs līdzvērtīgi tam, ka jūs pēkšņi izlemsiet aprunāties ar videomagnetodonu vai DVD-plejeri.
    Tas – tikai vienīgi vēstures pieraksts, sava veida informācijas apkopojums, kurš “tiek izspēlēts” iestājoties kādiem nebūt nosacījumiem. Tamlīdzīgi spoki nereti ir saistīti ar to vietu, kurā notika atainotie notikumi.
    Visbiežāk “spoki-videoieraksti” ir sastopami kaujas laukos, viduslaiku cietumos vai senlaicīgos namos, kuros notika cietsirdīgas slepkavības, vārdu sakot – vietās, kurām ir spēcīga negatīvā aura un saistītas ar nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem.

    Otrais spoka tips – interaktīvais. Viņa izpausmes ir ļoti daudzveidīgas. Visbiežāk mēs uztveram to kā mūziku, balsis, soļus. Dažos gadījumos mēs varam sajust smaržu, ar kuru asociējas mirušais (piemēram, ja viņš smēķēja – tabakas smarža).
    Spoks varp ieņemt gaismas bumbu, miglas vai citu vizuālo parādību formu. Tāpat iespējamas arī taustamas sajūtas – kaut kā augsta pieskāriens, vāji uztverams skūpsts (vispār, temperatūras pazemināšanās – acīmredzama spoka parādīšanās pazīme).
    No nesena laika tiek izdalīts vēl viens spoka mijiedarbības ar dzīvo pasauli veids – tā saucamais “elektriskās balss fenomens”. 2006.gada janvārī uz ekrāniem iznāca filma “Baltais troksnis”, kura veltīta dotajai parādībai – sk.MF Nr.1 (17).

    Vienkāšak sakot, radinieku spoki jebkurā brīdī var ar mums runāt no tās pasaules (vai parādīties uz ekrāna ziņu translācijas laikā) un palīgt nokrāsot kapa apžogojumu.
    Atsevišķs šī tipa spoku veids – poltergeists (vācu – “skaļais gars”). Sarežģīti teikt – vai tas ir spoks tiešā šī vārda nozīmē. Poltergeists vispār var izrādīties nevis mirušā cilvēka dvēsele, bet kaut kāda pārdabiska būtne, piemēram, mājas gariņš – nemierīgs, jokdaris un par ļauns. Jebkurā gadījumā, tas ir neredzams, piesaistīts konkrētai apdzīvotajai telpai un parāda sevi ar fizisku iedarbību uz sadzīves priekšmetiem. Ja jums mājās paši no sevis ieslēdzas elektroierīces, lido trauki, atveras un aizveras atviktnes – tā ir acīmredzama poltergeista darbības pazīme.
    Un, beidzot, trešais spoku tips – pats “uzlabotākais”: antropomorfie (cilvēkveida) gari, kuri spējīgi aktīvi mijiedarboties ar apkārtējo pasauli. Viņi nav piesaistīti konkrētai vietai, labprāt stajas kontaktā ar cilvēkiem un, lidzīgi poltergeistam, reizēm spējīgi iedarboties uz apkārējo realitāti – atvērt durvs, pacelt lietas.

    Tāda spoka klasisks veidols – balts, puscaurspīdīgs ķermenis ar neskaidri saredzamām detaļām (sejas vaibsti, apģērbs). Tomēr aculiecinieki piemin arī par pilnībā melniem spokiem, līdzīgiem uz no zemes pacēlušamies ēnai. Pie tam nedrīkst viennozīmīgi apgalvot, ka gaišie spoki ir labi, bet melnie – ļauni. Parādības krāsa un forma nekādi neietekmē viņu uzvedību – spīgojoša bumba, iespējams, var jums uzbrukt, bet melna ēna – norādīt uz zemē paslēptu bagātību.

    Spoku nekādi neietekmē apkārtējās vides apstākļi – viņi vienādi labi redzami kā dienā tā naktī. Ārējie gaismas avoti nepadara tos spilgtākus. Reizēm spoki var izstarot gaismu patstāvīgi.
    Daži spoku parādīšanās aculiecinieki paziņo par to, ka tos nevar ieraudzīt savādāk kā tikai ar sānu redzi. Tiešs skatiens uz spoku padara ro praktiski neredzamu.

   Kas tu? Kur tu?
    Vēl bez iepriekš minētās spoku (nenomirušo dvēseļu) rašanās teorija, reizēm tiek izteikti arī citi pieņēmumi. Piemēram, spoki var būt par augstākās klases radījumiem, kuri mīt mīsu pasaulē. Vai, kā variants – viņi ir citas dimensijas sūtņi.
    Abi redzesviedokļi ir ne mazāk fantastiski par pirmo, un pamatojas uz diezgan nopietniem pieņēmumiem. Ja ņemt par pamatu reliģiozos skaidrojumus un pieļaut, ka spoki – cilvēku dvēseles, tad rodas jautājums – bet kā būt ar daudzskaitlīgiem ziņojumiem par tikšanos ar dzīvnieku spokiem un pat lietu spokiem (še var atcerēties spoku kuģi “Klīstošais holandietis”)?

    Acīmredzami ir tikai tas, ka visi spoki bez izņēmuma ir bezķermenīgi. Viņi vegli iziet cauri sienam un nebaidās no parastā ieroča. Iespējams, viņi ir spējīgi pilnībā vai daļēji kontrolēt savu “redzamību” un parādīties cilvēkiem tikai tad, kad paši to grib. Vispopulārākais laiks tam, lai spoki parādītos – nakts.

    Kāpēc spoki ierodas mūsu pasaulē? Pieturoties pie mistiskā skatījuma uz šo fenomenu, vajadzētu pajautāt savādāk – kāpēc viņi tajā paliek? Tiek uzskatīts, ka grēcīga dvēsele vienkārši nevar atrast ceļu pie sava radītāja avota un tā spiesta klejot pa zemi tik ilgi, kamēr neizpirks savu vainu.
    Nav izslēgts arī tas, ka spoki atgriežas pie mums no viņpasaules, lai brīdinātu dzīvos par briesmām vai arī atriebties slepkavam par savu nāvi.

    Eksistē arī citi pienēmumi, attiecināmi uz spoku esamību mūsu pasaulē. Piemēram – atgriešanās no viņpasaules, lai pabeigtu kādas nebūt svarīgas lietas (piemēram, rīkojumi par mantojumu), vai arī, kas ir vairāk ticams, mirušais var gribēt palikt uz Zemes dēļ mīlestības pret tuvu cilvēku. Jebkurā gadījumā, iemesls, kura dēļ spoks apciemo mūs, nav pilnīgi optimistisks. Laimīgu spoku nemēdz būt.
    Vairums spoku lieliski apzinās to, ka viņi ir jau miruši. Tomēr iespējami arī izņēmumi – spoki klejo pa zemi patiesi ticot, ka ar viņiem viss ir kārtībā (uz tā pamata tika veidots filmas “Sestā sajūta” (1999) ar Brūsu Vilisu galvenajā lomā sižets).

Spoku mednieki
    Tā nu cilvēks ir iekārtots – ja blakus prādās kāds nebūt noslepumains radījums, tad dabas valdniekam uzreiz radīsies nepārvarama vēlme noķert šo “kaut ko” un pabāzt to zem mikroskopa. Tāds azarts ir daudz stiprāks par nāves bailēm – tādēļ izsenis uz spokiem tiek rīkotas pašas īstākās medības.
    Pirmais no zinātniekiem (precīzāk, mācītiem vīriem), kurš izcēlās ar komunikāciju ar spokiem, bija Plīnijs Jaunākais. Slavenā valstsvīra brāļadēls atstāja detalizētu kotakta ar cilvēka, kurš bija nogalināts savā mājā, spoku aprakstu. Vērā ņemami, ka spoks parādīja viņam vietu, kurā apglabāts viņs ķermenis.

    Pirmais reģistrētais spoku meklētāju tika nodibināts Anglijā 1655.gadā. Tajā bija Londonas inteliģences zieds – bagāti cilvēki, skaidri domājoši un zinātkāri. Šī kluba biedrs bija pazīstamais fiziķis Roberts Boils. Dotā organizācija nodarbojās galvenokārt tikai ar cilvēku tikšanās ar spokiem sistematizāciju un nepraktizēja medības uz spokiem jo savādāk organizācijas biedri riskēja tikt atšķelti no baznīcas.

    Lielāka interese par spokiem sāka parādities 19.gadsimtā. Tas bija laiks, kad cilvēki mēģināja atdzīvināt līķus ar elektrības palīdzību, nopietni apsprieda mesmerismu (hipnozes paveidu), kā ari bieži vien novadīja kolektīvos seansus komunikācijai ar mirušo gariem  .
    1882.gadā tika nodibināta “Psihisko pētījumu biedrība”, kura mēģināja izpētīt spokus no zinātniskā viedokļa. Tomēr 20.gadsimta sākumā dotā organizācija pārslēdzās uz tolaik modernākām tēmām – teleportāciju un telekinēzi.
    30-jos gados kļuva galīgi skaidrs, ka mulsinošās un pretrunīgās teorijas par spoku rašanos nevienu neinteresē. Jaunā laika cilvēki nolika malā putekļainos viduslaiku traktātus par maģiju, apbruņojās ar fotoaparātiem un sāka meklēt neapgāžamus spoku eksistēšanas pierādījumus.
    Šis eksotiskais hobijs ieguva nosaukumu “spoku medības” (nejaukt ar maģiskajām spoku medībām un citiem nezinātniskiem veidiem kā nopelnīt līdzekļus dzīvošanai).

    Mīlētāji paskraidīt ar videokameru kapos naktī darbojas visā pasaulē apvienojoties mazās pusoficiālās biedrībās (pēdējās ietilpst lielās asociācijās, kuras pēta paranormālas parādības). Mednieku vidū ir arī tādi, kuri it kā spējīgi ne tikai atrast, bet arī izdzīt spoku no mājas. Par saprātīgu apmaksu, protams.

    Ja atmest dabisko skepsi, mednieku metodes izskatās diezgan saprātīgas. Vispār spoku medības jāaytšķir no paranormālo aktivitāšu pētīšanas.

    Pirmajā gadījumā mērķis ir spoku meklēšana “no nulles”. Specialisti rekomendē sākt ar kapsētām, vecām skolām vai teātriem (tiek uzskatīts, ka tajos uzkrājas cilvēku emocijas un bailes), vēsturiskiem kaujaslaukiem un vecām baznīcām (darbojošās baznīcās spoki, kā likums, neapmetas).
    Vietas apskati jāveic dienā. Pēc potenciali bīstamu vietu (sapuvusi grīda, atklāti elektrības vadi u.tml.) noteikšanas nepieciešams izvēlēties dabas apstākļu piemērotu dienu. Spoku foto un videouzņemšana lietus vai miglas apstākļos nevar tikt uzskatīta par pilnībā.
    Pats “medību” process norit no saules rieta līdz lēktam un ir atkarīgs no jūsu priekšrocībām. Nepieciešams tikai pieturēties pie banālā veselā saprāta – pajautāt privātīpasniekiem atļauju, ja tādi, protams, ir, nestaigāt vienatnē, nelietot alkoholu vai narkotikas (acīmredzamu iemeslu dēļ(, nelietot parfimēriju (spoki bieži sevi parāda kā smaržas), izslēgt atstarojošu virsmu fotografēšanu, videouzņemšanu – gaismas uzliesmojumus var sajaukt ar spokiem.
    Tāpat ir jābūt lukturītim, mobilajam telefonam, aptieciņai, un vēlams – aparatūtu tipa elektrotermometrs, Geigera skaitītājs vai elektromagnētiskā lauka mērītājs.
    Otrā gadījumā nepieciešams darbu sākt ar vilvēku, kuri redzejuši spokus, izpēti. Jebkuram spoku medniekam ir jāmāk nodibināt psiholoģiskus (halucionāciju) un parapsihologiskus iemeslus , kuru dēļ cilvēki ir redzējuši kaut ko, kam dabā nav jābūt.

    Ja atkal tiek noskaidrots, ka spoki – nav mājas saimnieku sakāpinātās fantāzijas auglis, un ja šie saimnieki vēlas no tiem tikt vaļā (gadās, ka cilvēki visai mierīgi sadzīvo ar spokiem), tad spoku medniekiem ir jānosaka faktors, kurš provocē citpasaules radījumu parādīšanos šajā pasaulē.
    Reizēm lai tiktu vaļā no spokiem ir pietiekami tikai nomainīt mājās enerģētisko lauku (pārkrāsot tapetes, aizvākt dažas sienas, izvēdināt istabas). Pašās sarežgītakajās situācijās spoku medniekiem nākas izmantot savus ceha mazāk precīzo zināšanu kolēģus – mediumus, ekstrasensus, tautas dziedniekus un citus magus.

    * * *
    Spoki eksistē vai nē – jautājums joprojām atklāts. No vienas puses, stāstiem par spokiem ir meklējams sākums mītos, leģendās un pasakās – tajā seno laiku mantojumā, kad zibeni uzskatīa par brīnumu, bet ceļojums apkārt pasaulei – bīstama ķecerība. Mums ir ļoti sarežģīti noticēt spokiem, par cik mēs neticam gobliniem, ūdensvīriem, velniem, monstriem, drakoniem un citiem fantastiskiem radījumiem.
    No otras puses, kā būt ar daudzskaitlīgiem ziņojumiem par cilvēku tikšanos ar spokiem? Kad pēdējo reizi cilvēki paziņoja par to, ka redzejuši vienradzi vai elfu? Ja spokus apskatīt tīri statistiski, tad viņiem ir ne mazākas tiesības eksistēt, kā zombijiem, sniega cilvēkam vai NLO (pāeējie, starp citu, sāka mūs apciemot tikai 20.gadsimtā).
    Mūsdienu zinātnieki vairs nav tik kategoriski jautājumā par to, kas notiek ar personību pēc viņa ķermeņa dzīves aktivitātes beigšanās. Pirms kāda laika tika veikta eksperimentāla mirstoša cilvēka nosvēršana – pirms nāves un uzreiz pēc tās. Svara starpība sastādīja 2 cgramus.
    Mums gribas ticēt, ka ar tādām grūtībām iegūtais “Es!” nepazūd līdz ar smadzeņu sadalīšanos. Mēs vēl esam ļoti vāji izpētījuši enerģijas pasauli – bet taču, iespējams, tieši tur slēpjas informācijas nemirstības noslēpums.
    Jebkurā gadījumā spoki  – labie un sliktie, komunikablie un ne pārāk – interesēs mūs tik ilgi, kamēt mēs nevarēsim precīzi pateikt – kas vai kurš tas ir, no kurienes tie parādījās un ko no mums grib.