Par pašu vikingu ticamu ziņu ir maz. Drosmīgs karavīrs un jūrasbraucējs, viņš ar savu drakaru ir kuģojis no Orkneju salām līdz Baltajai jūrai. Pats sekmīgākais viņa karagājiens bija iebrukums Parīzē, 845. gadā.
Pēc atgriešanās no karagājiena Ragnars Lodbroks tika sagaidīts kā varonis. Vecais laupītājs, ko ielenca sajūsmināto klausītāju pūlis, aizgrābti stāstīja par saviem "lielajiem varoņdarbiem" franku karalistē. Kā jau bieži notiek šādos gadījumos, Ragnars nedaudz piemeloja, sakot, ka esot iekarojis visu valsti no jūras līdz jūrai. Kā pierādījumu viņš demonstrēja atslēgas no Parīzes vārtiem.
Dažus gadus vēlāk pēc šī triumfa Ragnars Lodbroks devās karagājienā uz angļu zemēm, uz Nortumbrijas karalisti.
Te viņam paveicās krietni mazāk: Ragnara karotāji tika sakauti, bet viņš pats, vienās brūcēs, tika saņemts gūstā. Karalis Ella pavēlēja iemest viņu dziļā akā ar indīgām čūskām. Mirstot čūsku vidū, Ragnars pirms nāves atcerējās savus dēlus, saskaņā ar leģendu, pateica slaveno frāzi: "Kā gan tagad ierukšķētos mani sivēni, ja uzzinātu, kas ir jācieš viņu vecajam kuilim!"
"Sivēnu" atriebība.
Sāgas vēsta par Ragnara dēlu reakciju, kad viņi izdzirdēja stāstu par sava tēva baiso galu.
Bjorns Dzelzs Sāni tā saspieda šķēpu, ka uz tā palika iespiedumi no viņa pirkstiem. Hvitserks, kurš tajā brīdī spēlēja šahu, ar tādu spēku saspieda zirga figūru, ka no viņa nagiem izšķīda asinis. Sigurds Čūskacis, kurš ar nazi apgrieza rokām nagus, pat nepamanīja, ka iegriež pirkstos līdz kaulam. Bet Ivara Bezkaulainā seja, te nobālēja, te kļuva sarkana, pat zila, līdz stāsta beigās kļuva melna kā mironim un traki sapampa no lielā niknuma.
Ragnara dēlu šausmīgā atriebība nelika sevi ilgi gaidīt. Savākuši spēcīgu karadraudzi, viņi pārkuģoja pāri šaurumam, izsēdās Austrumanglijā un, sagūstījuši daudz zirgu, jāja uz Jorku.
Vikingi sakāva visu, ātrumā sapulcēto, Nortumbrijas karaļa armiju, bet pašam Ellem sagatavoja baiso sodu - "asiņaino ērgli".
Upurim pārcirta mugurā daļu no ribām un caur milzīgajām rētām izvilka plaušas. Tajās pulsēja asinis un visa aina atgādināja sarkanu spārnu trīsas uz sodāmā muguras. Saksis Gramatiķis grāmatā "Danu darbi" raksta, ka ar to vēl nepietika, soda laikā uz Ellas muguras vēl tika bērta sāls.