Sers Arturs Konans Doils (angļu: Sir Arthur Ignatius Conan Doyle; 1859. gada 22. maijs - 1930. gada 7. jūlijs) bija skotu rakstnieks, kas īpaši pazīstams ar darbiem par detektīvu Šerloku Holmsu. Arturs Konans Doils rakstījis detektīvromānus, vēsturiskus romānus, piedzīvojumu romānus, zinātniskās fantastikas darbus, kā arī lugas un dzeju.

Konans bija viņa otrais vārds, taču viņš pats to lietoja arī kā uzvārda daļu.

Arturs Konans Doils dzimis Edinburgā. 9 gadu vecumā viņš ticis nosūtīts uz jezuītu skolu Stonijhērstā, ko pabeidza 1875. gadā, kad arī atteicās no kristietības un kļuva par agnostiķi. No 1876. līdz 1881. gadam viņš studēja medicīnu Edinburgas universitātē. Pēc universitātes viņš neilgu laiku bija kuģa ārsts braucienā uz Rietumāfrikas piekrasti, 1882. gadā viņš atvēra privātpraksi Plimutā. 1885. gadā viņš ieguva doktora grādu. Tomēr viņa ārsta prakse nebija pārāk veiksmīga, un brīvajā laikā viņš sāka rakstīt stāstus.

Viņa pirmais nozīmīgākais darbs bija detektīvstāsts "Etīde purpura toņos" (A Study in Scarlet, 1887), kurā pirmo reizi parādījās Šerloks Holmss, kura prototips dzīvē bija Doila bijušais universitātes pasniedzējs Džozefs Bells.

1885. gadā viņš apprecējās ar Luīzi Houkinsu, kas bija slima ar tuberkulozi un nomira 1906. gadā. 1907. gadā viņš apprecējās ar Džīnu Lekiju, kurā bija iemīlējies jau kopš 1897. gada, taču pirmās sievas dzīves laikā nekādas attiecības ar viņu nebija uzsācis. Doilam bija pieci bērni - divi ar pirmo sievu, trīs - ar otro.

Pēc studijām Vīnē 1890. gadā Doils 1891. gadā Londonā atvēra acu ārsta praksi, taču, kā viņš rakstījis savā autobiogrāfijā, viņu neesot apmeklējis neviens pats pacients. Toties viņam atlicis daudz vairāk laika literārajai darbībai.

1891. gada 23. novembrī vēstulē mātei Doils rakstījis, ka vēlas "atbrīvoties" no Šerloka Holmsa, kas traucējot pievērsties labākiem darbiem. Šerloks Holms tiek nogalināts viņa 1893. gadā stāstā Pēdējā problēma (The Final Problem). Tas izsauca lielu sašutumu lasītāju vidū, un Doilam tika pieprasīts Holmsu "atdzīvināt". Doils pakļāvās lasītāju spiedienam un turpināja rakstīt darbus par Šerloku Holmsu. Kopumā Šerloka Holmsa tēls Doilam parādās 56 stāstos un 4 romānos.

1912. gadā Arturs Konans Doils publicēja romānu "Zudusī pasaule" (The Lost World), kas bija viņa pirmais zinātniskās fantastikas romāns un kurā pirmo reizi parādījās profesora Čelendžera tēls.

20. gadsimta 20. gados Doils aizrāvies ar spirituālismu (reliģiska kustība, kas radniecīga spiritismam), kas atspoguļojas vēl vienā romānā par profesoru Čelendžeru - "Miglas zeme" (The Land of Mist, 1926). 1926. gadā viņš arī izdeva darbu "Spirituālisma vēsture" (The History of Spiritualism). [Par anekdoti kļūst gadījums ar divām meitenēm, kuras nofotogrāfē – fejas, mazas radībiņas ar spārniņiem. Vēlāk viņas atzīstas, ka pasaules slavu ieguvušajā foto fejas ir rūpīgi izkrāsotas un izgrieztas no papīra. Taču slavenais Šerloka Holmsa autors notic, ka foto ir īsts – t.p.]

Arturs Konans Doils nomira 1930. gada 7. jūlijā 71 gada vecumā; nāves cēlonis - infarkts.

Katram lielam mākslas cilvēkam ir savs “centrālais” personāžs vai tēls, no kura tas nekādi netiks vaļā. Švarcenegers vienmēr būs Terminators, Kianu Rivzs – Neo, bet Brēms Stokers ir cieši “sasaistīts” ar Drakulu. Tieši tāpat arī Konans Doils – tas vispirms ir Šerloks Holmss. Uz “cilvēka ar pīpi” fona visi autora fantastiskie personāži neglābjami nobāl, taču tas nepadara tos mazāk interesantus.

Doila fantastika ir zinātnieku piedzīvojumi. Tikpat spēcīgu kā viņš pats un cilvēki, kas viņam līdzās. Analoģiju ir jāsaprot burtiski. Piemēram, strādājot 1912. gadā pie romāna «Zudusī pasaule» (The Lost World) — pēc būtības pirmā un klasiskā sižeta par to, ka kādos mūsu planētas attālākos nostūros vel mīt dinozauri — Doils nolemj pats personīgi pārvērsties par romāna galveno varoni — profesoru Džordžu Edvardu Čelendžeru. Viņš ģērbjas tāpat, uzvedas nekaunīgi, pat agresīvi. Iedzīvojoties tēlā, parasti inteliģentais Doils pat sastrīdās ar kādu savu attālu radinieku.

Stāsts par ekscentrisko zinātnieku izrādās tik veiksmīgs, ka Doils tūlīt pat raksta turpinājumu - "Indīgā josla" (The Poison Belt, 1913.). Šīs grāmatas atšķirība — visa darbība norisinās vienā mājā (pavisam neparasti pēc «Zudušās pasaules» džungļiem). Šodien pēc romana motīviem varētu uzņemt nesliktu katastrofu filmu. Zeme iekļūst kosmiskā «indīgā ētera» joslā un šī iemesla dēļ visa cilvēce izmirst.

1926. gadā Doils turpina Čelendžera piedzīvojumus — iznāk romāns "Miglas zeme" (The Land of Mists). Līdz šim šī grāmata bija maz pazīstama pie mums: cenzūrai nepatika neslēptā spiritisma propaganda, ar kuru Doils ne pa jokam aizrāvās savas dzīves vēlākos gados. Šis hobijs bija visai dārgs — autors daudz ceļoja — tāpēc, lai uzlabotu bankas rēķinus viņš raksta vēl divus «Čelendžeriādes» sacerējumus: "Dezintegrācijas mašīna" (The Disintegration Machine, 1927.)

un "Kad pasaule kliedza" (When the World Screamed, 1928.).

Panākumus tie negūst, tāpēc ka pēdējo Doila grāmatu «zinātniskums» bija niecīgs. Piemēram, noslēdzošais stāsts bija veltīts profesora ceļojumam pazemē, līdz pat Zemes mantijai — pēc Čelendžera domām — saprātīgai būtnei. Pārējā Doila fantastika ir savdabīgi, bet pa lielākai daļai epizodiski darbi. No tiem pats pazīstamākais ir "Marakota bezdibenis" (The Maracot Deep, 1929.). Tajā pat gadā izdots arī tā turpinājums - «Tumšās puses valdnieks» (The Lord of the Dark Face) - «Marakota bezdibeņa» VI un VII nodaļa. Stāsts ir par to, kā tiek atklāta okeāna dzīlēs saglabājusies senās Atlantīdas «attīstītā» civilizācija. Vēl iepriekšējā gadsimtā ir iznācis «Raflza Hova atklājums» (The Doings of Raffles Haw, 1891.) - stāsts par ģeniālu pētnieku, kas atklāj to, kā svinu pārvērst zeltā.

Vēl Doilam var atrast pāris desmit īso stāstu, kuru sižetus var nosaukt par fantastiskiem. Kaut arī Konans Doils nav tik rūpīgs kā Žils Verns un necenšas padarīt savus sižetus maksimāli zinātniskus, viņš tomēr atstāj jūtamu iespaidu uz 20. gadsimtā dzimstošo zinātniskās fantastikas žanru. Piemēram, krievu rakstnieks Vladimirs Obručevs savu slaveno «Plutoniju» saraksta tieši iedvesmojies no «Zudušās pasaules», bet pēc sešdesmit septiņiem gadiem uz ekrāniem iznāk Stīvena Spīlberga «Juras perioda parks». [Jāatzīmē, ka filma ir veidota pēc Maikla Kraitona romāna, bet tas jau neko nemaina. Arī «Zudusī pasaule» ir ekranizēta daudzas reizes — t.p.] Tagad, kad fantastiskās literatūras tirgus ir kļuvis neiedomājami bagāts, padomju laikā populārais Doils tiek pamazām aizmirsts. Dabisks process, neko nepadarīsi. Taču, ja jūs zināt šo rakstnieku tikai kā Šerloka Holmsa radītāju, mēs varam jūs tikai apskaust — jūs taču varat atklāt vēl vienu Konana Doila pasauli — mazu, bet lielisku.