Vienā no pasaules nomaļākajiem ezeriem Sibīrijā mītot savs "Lohnesa briesmonis" - vismaz tā apgalvo krievu zinātnieki un mudina uzsākt nopietnu izpētes darbu Labinkira ezerā.
Maskavas Valsts universitātes pasniedzēja Ludmila Jemeļjanova pastāstīja, ka izpētes braucienā uz Labinkira ezeru viņa ar sonāra palīdzību konstatējusi "vairākus lielus zemūdens objektus".
Arī 2006. gadā notikušā zinātniskā ekspedīcijā ar zivju meklēšanas ierīces palīdzību atklāti vairāki 6,5 metrus gari, noslēpumaini objekti. Balstoties uz iegūto informāciju, zinātnieki uzzīmējuši iespējamos radījuma apveidus.
"Ceturtajā vai piektajā dienā, kopš atradāmies pie ezera, mūsu sonārs reģistrēja lielu objektu ūdenī tieši zem mūsu laivas," savu pieredzi aprakstīja Jemeļjanova. Tas esot bijis dzīvs un daudz lielāks par jebkuru no aptuveni desmit ezerā dzīvojošo zivju sugām.
"Objekts bija ļoti blīvs, tam bija homogēna struktūra, tā noteikti nebija zivs vai zivju bars, un tas atradās augstāk par ezera dibena līmeni," viņa sacīja.
Jemeļjanova atzina, ka redzētais viņu ļoti pārsteidzis, bet nav nobaidījis vai šokējis, jo pašu dzīvnieku viņa tā arī nav ieraudzījusi. Tomēr viņa arī nav atradusi izskaidrojumu ezerā pieredzētajam. "Es ticu, ka ezerā ir kāds noslēpums, jo nemēdz būt dūmu bez uguns," viņa piebilda.
Bioloģijas ģeogrāfe arī atcerējās kādu no zvejniekiem dzirdētu stāstu par to, kā laiva pēkšņi sākusi celties uz augšu - it kā to kāds grūstu no apakšas. Tā kā laiva bijusi ļoti smaga, kaut ko tādu paveikt varējis tikai liels un spēcīgs radījums, kuru zvejnieki tomēr nav saskatījuši.
Vēl kādu liecību par briesmoņa eksistenci snieguši krievu ģeologi, kuri arī makšķerējuši Labinkira ezerā. "Pēkšņi kāds no laivā esošajiem sāka kliegt, jo bija virs ūdens ieraudzījis kāda radījuma milzīgo galvu. Pārējie, kuri gaidīja krastā, sāka šaut, radījumu aizbiedējot," atminējās kāds aculiecinieks.
1953. gadā "briesmoni" netālu esošajā Vorotas ezerā esot redzējis padomju ģeologs Viktors Tverdohļebovs, bet padomju iestādes šo liecību sākotnēji noklusēja.
Balsoties uz šo informāciju, Jemeļjanova vēlas izpētīt, vai abus ezerus nesavieno pazemes eja. Lai gan abi ezeri atrodas netālu no aukstākās apdzīvotās pilsētas pasaulē - Oimjakonas - ziemā tie pilnībā neaizsalst, kas ļāvis izvirzīt hipotēzi, ka tajos varētu būt saglabājusies kāds senu ihtiozauru vai pleziozauru paveids.