Liela mīkla bija ēģiptiešu hieroglifi. Interesanti, ka vēl XIX gadsimtā franču arheologi, salīdzinot Ēģiptes un Ķīnas hieroglifus, pierādīja, ka ķīnieši ir Ēģiptes kolonisti; toties angļu zinātnieki (iespējams, vadoties no ieraduma strīdēties ar frančiem), pretēji, runāja, ka ēģiptieši –emigrējuši no Ķīnas. Daudzi pazīst Fransuā Šampoliona (1790—1884) vārdu, par kura zinātnisko varoņdarbu uzskata hieroglifu atšifrēšanu. “Viņš devis atslēgu ēģiptiešu rakstu lasīšanai!” — visi sajūsminājās. Patiesībā viņš atšifrēja tikai 15 zīmes un kā pētnieks nebija gluži nevainojams. Viņš izbraukāja visu Ēģipti dzenoties pēc nejaušiem atradumiem, neturoties pie jel kādas zinātniskās metodoloģijas. Vēl lielu „ieguldījumu” eģiptoloģijā ienesa vācu zinātnieks Rihards Lepsiuss (1810—1884). Viņš atklāja un izpētīja dažas līdz tam vēl nezināmas baldnieku piramīdas, sastādīja sarakstu ar gandrīz tūkstoti valdnieku, valdnieču un valdnieku bērnu vārdiem un tituliem. Lepsiusa materiāli, vākums un paskaidrojumi kļuva par pamatu slavenā Berlīnes muzeja ekspozīcijai. Viņš kļuva par īpašu autoritāti zinātniskajās aprindās, viņu sauca par mūsdienu zinātniskās ēģiptoloģijas pamatlicēju. Pie kam Lepsiusa zinātniskā autoritāte tika uzturēta ar atrastajām ēģiptiešu senlietām, bet to „senatnīgums” – uz viņa autoritātes....
Arheoloģisko mistifikāciju upuri
1856. gadā netālu no Diseldorfas tika atrastas skeleta atliekas. Mūsdienās tās tiek vērtētas kā Neandertāles cilvēka atliekas. Taču tajos laikos tās vispirms tika uzskatītas par dzīvnieka atliekām. Profesors Vapers apgalvoja, ka tas ir senā holandieša skelets, francūzis Pjupers-Peijs ka senā ķelta, bet slavenais ārsts Virhavs autoritāri paziņoja, ka šis skelets ir viņu laikabiedra veca vīra skelets. Toties profesors Maijers no Bonnas ne mazāk autoritatīvi uzstāja: “Tas ir 1814. bojā gadā gājuša kazaka skelets”. Kāpēc kazaka, kāpēc ķelta?! Acīmredzot, tāds bija godājamo profesoru mirkļa noskaņojums.
Bet cik bija joku un maldu! 1726. gadā profesors Beringers publicēja grāmatu, kurā stāstīja par pārakmeņojumiem, kurus atrada viņa skolnieki netālu no Vircburgas. Lielisku gravīru pavadībā tekstā bija apkopoti materiāli par krāsām, vardi, zirnekli, kas bija pārakmeņojies kopā ar viņa noķerto mušu, par plāksnītēm ar ebreju rakstu zīmēm... Grāmata tika uzņemta „uz urrā”, to daudz lasīja... kamēr nenoskaidrojās, ka visi atradumi bija izgatavoti to pašu profesora Beringera skolnieku rokām.
Pats lielais Vinkelmans (mākslas vēsturnieks) reiz kļuva par mākslinieka Kazanovas (pazīstamā sieviešu mīluļa brāļa) mistifikācijas. Kazanova radīja trīs gleznas, uz vienas no kurām attēloja Jupiteru ar Ganimēdu, uz divām citām – dejotājas, un uzdeva tās par noņemtām no Pompeju sienām. Vinkelmans ne tikai noticēja, bet arī aprakstīja gleznas savā grāmatā „nezināmie antīkie pieminekļi” šādos izteikumos: “Jupitera mīlulis, neapšaubāmi, pieder pie to spilgtāko figūru skaita, kas palikušas mums no antīkās mākslas. Es nezinu, ar ko var salīdzināt šo seju: tā burtiski dveš saldkaislē, liekas, Ganimēdam skūpstos – visa dzīve...” tālāk Vinkelmans piemetina, ka šī glezna, “kurai līdzīgu vēl neviens nav redzējis!”
Mūsdienās Šlīmaņa vārds kļuvis par lamuvārdu
Pierādīt Herodota aprakstīto notikumu patiesīgumu, - tādu mērķi sev uzstādīja Henrihs Šlīmanis (1822—1890) vēl pusaudža gados. Tad pašu Homēru uzskatīja par mītu radītāju. Viņa aprakstīto notikumu realitātei neticēja neviens. Trojas atrašanās vieta bija nezināma. Šlīmanis arī nezināja, kur to meklēt. Vispirms viņš izrakumiem izvēlējās Itakas salu, taču neko neatrada. Aizbrauca uz Grieķiju, pēc tam uz Turciju – Troja nebija atrodama. Pēc britu konsula Dardaneļos Šlīmanis pievērsa uzmanību Hissarlikas pakalnam turku Mazāzijas krastā. Un lūk, 1871. gada 11. oktobrī, šeit sākās izrakumi. Rezultātā – tika atklāts daudzslāņains piemineklis, deviņas cita citu nomainošas pilsētas. Diezgan ilgi Šlīmanis nevarēja izšķirties, kura no tām aprakstīta Homēra poēmā. Daudzi zinātnieki uzskata, ka aprakstītā Troja atradusies sestajā vai septītajā slānī; savukārt Šlīmenis, barbariski novācot slāni pēc slāņa, nonāca tikai līdz pilsētai Nr. 2. Kāpēc atrasto pilsētu viņš nosauca par Troju? Vienkārši tādēļ, ka viņš devās turp atklāt Troju. Lūk arī viss. “Es meklēju pilsētu Troju, un es to arī atradu. Tātad, tā ir Troja”. Laiks un rūpīgs sekotāju, traktētāju, vēsturnieku, romānistu un skolu skolotāju darbs pārvērš jebkurus maldus neapstrīdamā faktā. Mūsdienu arheologiem Šlīmaņa vārds kļuvis par lamuvārdu – viņš taču iznīcināja vēstures pieminekli!
Tur, kur „mītu” apstiprina fakts
Sākot ar 1900. gadu Krētas salā izrakumus veica angļu arheologs Artūrs Evanss (1851—1941). Līdz viņam par Krētas vēsturi zināja vēl mazāk, nekā par Ēģipti, Troju vai Mezopotāmiju. Par savu izrakumu rezultātiem Evanss rakstīja: “Vienreizēja parādība – nekā grieķiska, nekā romiešu”. Viņš atklāja pils drupas un atradumu nosauca par Minoja pili. Minojs – mītisks varonis, Zeva dēls, Ariadnes un Fedras tēvs, labirinta īpašnieks un šausmīgā vēršcilvēka Minotaura saimnieks. Tagad mīti par Minosu un Ariadnes diegu tiek papildināti ... ar pils drupu fotogrāfijām. Bet kā tad savādāk? Saskaņā ar mītu, Krētas salā bija atradās Minoja pils. Lūk Krēta. Lūk pils. Tātad tā ir Minoja pils. Mīts “apstiprina” faktu, bet fakts, savukārt, „apstiprina” mītu.
Ja pieņemt šādu skatījumu, tas vislabāk mēs zinām Atlantīdas vēsturi. Patiešām! Viņu reiz pieminēja Platons, atsaucoties uz senēģiptiešu priesteriem. Šo priesteru darbi nav saglabājušies, Platona oriģinālu arī. Izrakumi ļoti saprotamu iemeslu dēļ nav veikti, taču grāmatu daudzums, kas veltīts šai valstij, jau pārsniedzis 20 000!