Tiesa gan, līdz šim neviens neuzdrošinājās izdarīt šķietami neiespējamo – sašūt atdalītās muguras smadzenes. Cits neatrisnāms šķērslis ir spēja uzturēt pie dzīvības galvas smadzenes, jo palikušas bez asinsrites, tās nomirst piecu minūšu laikā. Vai mākslīgā veidā tas izdosies? Galva taču vispirms būs jānogriež un tad atkal jāpievieno. Lai nu kā, Kanaevo plānotais apvērsums medicīnā un arī cilvēces vēsturē jau izraisījis mediķu aprindās visai pretrunīgas atsauksmes – vieni vēl ķirurgam un viņa pacientam veiksmi, citi pārmet pārdrošajam itālim tieksmi pēc lētas slavas, vēl citi ciniski dēvē pārdrošo operāciju par projektu Frankenšteins.

Pēdējā cerība

Kāpēc Valērijs ir piekritis tik riskantai operācijai, tā kā būtu skaidrs. Viņa ķermeni izkropļojusi reta un neārstējama Verdinga-Hofmaņa slimība, kas ir ģenētiski pārmantojama. Bīstamajai kaitei pakāpeniski progresējot, viņam pakāpeniski atrofējas muskuļi, kā arī muguras smadzeņu neironi. Parasti šādi pacienti nomirst jaunībā, taču Valērijam izdevies nodzīvot līdz 30 gadiem, turklāt iegūt augstāko izglītību. Vēl atlicis gaidīt pāris gadu, kamēr slimība nenovēršami turpina atņemt viņam dzīvības spēkus. Šajā laikā Kanaevo sola pabeigt visus nepieciešamos aprēķinus un sapulcināt savu komandu, kas maiņās darbosies pie operācijas galda – pavisam ap 150 ārstu un medicīnas māsu. Tiesa, nopietnākā pieredze šajā jomā, ar kuru varētu palepoties starptautiskā ķirurgu komanda, ir neskaitāmas peļu galvu pārstādīšanas operācijas. Viens no komandas dalībniekiem ķīnietis Žeņs Sjaopins gan gatavojas papraktizēties vairāk pārstādot arī pērtiķu galvas. Dzimtenē viņš jau iemantojis slavu un ieguvis iesauku doktors Frankenšteins.

Smadzenes iedarbinās elektrība

Par spīti šai skandalozajai aurai, itāļu ķirurgs turpina nopietni gatavoties operācijai. Nesen viņš zinātniskajā darbā pa soļiem izklāstīja tās norisi. Par Valērija ķermeņa donoru varētu kļūt kāds vīrietis ar veselīgu ķermeni, kuram konstatēta galvas smadzeņu nāve. Vispirms donora kermenis tiks sasaldēts jeb ievadīts kriogēnā stāvoklī, proti, līdz tas ļaus palēnināt šūnu bojāejas procesu. Vienlaikus Valērija galva tiks atdzesēta līdz +15 grādiem, kas ļautu uzturēt dzīvotspējīgas no asinsrites atvienotās smadzenes līdz pat pusotrai stundai. Pēc tam ar speciālu caurulīšu palīdzību tiks savienoti galvenie ķermeņa un galvas asinsvadi. Visbeidzot sekos sarežģītākā daļa – sašūšana. Lai to paveiktu, ķirurgs plāno izmantot nanonazi un krama nitrīdu un dimanta (šāda tehnoloģija jau ir izstrādāta, tiesa, nazis vēl ir “jāizkaļ”). Galvas un ķermeņa saaudzēšana tikšot izmantoti jaunākie šūnu inženierijas sasniegumi, savukārt smadzeņu restartam – elektrostimulācija.

Avantūrists vai ģēnijs

Serdžio Kanavero ir labi pazīstams tādu nākotnes tehnoloģiju kā gēnu inženierijas, mākslīgā intelekta un krionikas atbalstītāju un popularizētāju lokā. Piemēram, Krievijas Transhumānās kustības dibinātāji Daniels Medvedjevs un Valērijs Praids jau vairākus gadus seko itāļu profesora aktivitātēm. “Kanavero iespējas paveikt šādu operāciju vērtēju ļoti optimistiski. Iespējams, par pirmo cilvēku pasaulē, kam tiks pārstādīts jauns ķermenis, kļūs Valērijs Spiridonovs no Krievijas. Taču tas vēl nav izlemts. Kā zināms, tik sarežģītiem eksperimentiem gluži kā kosmiskajam lidojumam, vienlaikus gatavo vairākus kandidātus un pēdējā brīdī, izvērtējot veselības stāvokli un citus parametrus, izvēlas piemērotāko. Eiropā un Krievijā ir arī daudz speciālistu, kuri diezgan skeptiski vērtē šo operācijas zinātnisko pamatojumu. Maskavas Sklifosovska pētniecības institūta neiroķirurģijas vadošais speciālists Andrejs Griņs savos apgalvojumos ir diezgan ass. Viņaprāt, itālis ir palaidis veiksmīgu biznesa projektu ar nosaukumu Galvas nomaiņa, kuram ir maz saistības ar patieso vēlmi palīdzēt pacientam. Ķirurgs izreklamēšot sevi, nopelnīšot kaudzi naudas un pēc tam pazudīšot bez pēdām. “Cilcēki, kuri ir daudzmaz izglītoti fizioloģijā un anatomijā, saprot, ka mūsdienās ir iespējams piešūt galvu citam ķermenim, taču atkal savienot muguras smadzenes nav iespējams,” uzsver Griņs. Mikroķirurgs un medicīnas zinātņu doktors Aleksandrs Ņerobejevs turpina: “Ir taču arī galvas smadzeņu nervi, kas atbild par redzi, ožu, tausti un daudzām citām funkcijām. Šo nervu kodi atrodas tieši smadzenēs, un izdarīt tā, lai tie atsāktu darboties ar jaunu ķermeni, - tas pagaidām ir kaut kas no zinātniskās fantastikas pasaules. Mūsdienās vēl nevienam nav izdevies pārstādīt galvu kādas dzīvas būtnes, lai tā kaut daļēji funkcionētu.”

Debesis vai elle

Kanavero atspēkodams skeptiķu iebildumus, teic, ka tehnoloģija muguras smadzeņu savienošanai jau pastāvot un 2015.gadā ASV slepenos pētījumos tikusi veiksmīgi izmēģināta. Itāļu ķirurgs arī atzīst, ka savu operāciju, visticamāk, veiks Amerikā, Indijā vai Ķīnā, jo Eiropā valdot diezgan pretrunīga attieksme pret viņu. Itāļu laikraksta Corriere della Sera korespondents, kurš lūdzis ekspertu komentārus par Kanavero projektu, secinājis: “Daudzi ķirurga kolēģi atsakās runāt par šo jautājumu, citi sauc to par “ekstravagantu avantūru”, tikmēr kļuvis zināms, ka Kanavero pat ticis atstādināts no darba. Turīnas slimnīcā Ospedale Molinette”. Ķirurgs gan uzreiz iebilst, ka no darba aizgājis pats, lai pilnībā koncentrētos darbam pie projekta, kuram devis nosaukumu Hearen (Debesis). “Vēl 2003.gadā es sāku strādāt slimnīcā tikai uz pusslodzi. To, ko mēs vēlamies izdarīt, varētu salīdzināt ar kosmonautu izsēšanos uz Mēness. Kad mēs atdalīsim pacienta galvu, man būs tikai viena stunda, lai to atkal pievienotu, tāpēc vajag izskaitļot vissīkākās detaļas”.

Izdzīvo, par spīti visam

Cilvēces progresu virza trakie, turklāt tie, kuriem traki veicas, - varbūt šis apgalvojums ir tieši par Valēriju, kurš dzīvo Vladimirā. Ārsti viņam noteica smagu diagnozi, kad viņš bija nepilnu gadu vecs, - mazulis pārstāja kustināt kājas, un uztrauktie vecāki meklēja mediķu palīdzību. Turklāt viņiem ticis paziņots, ka bērns, visticamāk, nenodzīvos līdz divu gadu vecumam. Taču Valērijs ne vien izdzīvoja, bet arī kļuva par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, kaut arī visu mūžu pavada ratiņkrēslā. Jauneklis pabeidza mācības universitātē dienas nodaļā un sāka attālināti strādāt par programmētāju kādā Maskavas IT kompānijā. Iesaistās arī sabiedriskajos darbos, palīdzēdams bērniem invalīdiem, - pilsētas skolās tika ieviesta attālinātās mācības metode ar programmu, ko viņš izstrādājis. Vēl, šķiet, Valēriju interesē politika – viņš ir vietējās domes deputāta palīgs un darbojas jauniešu sabiedriski politiskajās organizācijās. Vienlaikus gan viņš spiests nemitīgi cīnīties ar slimību. Pirms daudziem gadiem jaunekļa muskuļi pārstāja augt un pakāpeniski turpina atmirt, tagad viņš faktiski vairs nespēj kustināt savu ķermeni.

Otrs Gagarins

Reiz Valērijs kādā tīmekļa vietnē izlasīja par itāļu ķirurga plāniem pārstādīt cilvēka galvu no slima ķermeņa uz veselu tādā veidā izglābjot kādu mirstošu pacientu. Viņš uzrunāja ķirurgu. “Atradu profesora kontaktus internetā un uzrakstīju viņam angļu valodā. Patiesību sakot, necerēju, ka viņš atsauksies. Taču Serdžio man uzrakstīja! Pateicu, ka mana slimības vēsture “ideāli lienot” (ja tā, protams, var izteikties) un ka visu laiku meklējis pacientu ar līdzīgu diagnozi. Tagad mēs regulāri sarakstāmies ar e-pastiem un sazināmies Skype – apspriežam operācijas detaļas. Mamma, pēc profesijas būdama bērnu psiholoģe, mani atbalsta. Domāju, ka tētis darītu tāpat, ja būtu dzīvs, pirms vairākiem gadiem viņš gāja bojā autokatastrofā”, spriež Valērijs. Kanavero aprēķinājis: varbūtība, ka tiks atrasts donors, kas būtu ideāli saderīgs ar Valēriju, ir gaužām niecīga – 1:17 tūkstošiem, citādi var gaidīt “dažādus sarežģījumus”. Uz jautājumu, vai viņam tiešām nav bail, Valērijs vaļsirdīgi atzīstas: “Kanavero godīgi brīdināja mani, ka pastāv liela iespēja aiziet bojā operācijas laikā. Turpretim, ja neuzdrošināšos, arī tad, visticamāk, aiziešu bojā. Es to ļoti labi apzinos – šajā laikā esmu izlasījis kaudzi grāmatu un milzum daudz informācijas internetā saistībā ar šo jautājumu. Tomēr stingri nolēmu: vairs neatkāpšos. Taču ja paskatāmies uz šo situāciju optimistiski un nerunājam par bailēm, ir tik aizraujoši justies kā varonim no kāda fantastikas romāma, gandrīz vai kā aizlidot kosmosā. Jurijs Gagarins un Nils Armstrongs taču bija gatavi upurēt sevi! Pasaulē ir tādi mērķi, kurus, ja ir dota iespēja, vērts mēģināt sasniegt, neskatoties ne uz ko... Jebkurā gadījumā pēc operācijas paliks zinātniskie dati, kas būs noderīgi, risinot šo problēmu”.

Nežēlīgi eksperimenti iedvesmai

Galvas transplantācijas eksperimenti tika veikti arī pagājušajā gadsimtā, tiesa, nav oficiāli zināms, ka tas ticis darīts arī ar cilvēku. PSRS 50 gados ķirurgs Vladimirs Demihovs darbojies ar dzīvniekiem. Viņam izdevās piešūt otru galvu sunim, tiesa, tā tika pieaudzēta, taču nepildīja savas funkcijas. Divdesmitā gadsimta 70 gados ASV profesors Roberts Vaits pārstādīja galvu pērtiķim. Pēc operācijas primāts nodzīvoja deviņas dienas un visu šo laiku bija paralizēts, jo ārstam neizdevās muguras smadzenes. Kanavero apgalvo, ka viņš ir rūpīgi izpētījis savu priekšteču pieredzi un pārliecināts, ka spēs veiksmīgi gan paveikt operāciju, gan arī novadīt rehabilitācijas procesu. Taču ideja par jaunu dzīvi ar jaunu ķermeni mulsinājusi cilvēku prātus visos laikos. Spilgtākie darbi literatūrā, kas veltīti šai tēmai, ir Mērijas Šellijas Frankenšteins (1818) un, protams, rakstnieka Aleksandra Beļajeva – krievu Žila Verna – romāns Profesora Douela galva (1923). Tajā Beļajevs aprakstījis arī savu pieredzi. 35 gadu vecumā pēc saslimšanas ar mugurkaula tuberkulozi viņam tika paralizētas kājas. Rakstnieks pavadīja gultā sešus gadus, no kuriem trīs nogulēja pilnībā ieģipsēts – gluži kā Douela galva bez ķermeņa. Laimīgā kārtā 1922.gadā Beļajevam izdevās uzvarēt slimību, un drīz pēc tam kādā sarunā ar kultūras un izglītības tautas komisāru Anatoliju Lunačarski viņš uzzināja par fizioloģijas profesora Alekseja Kuļabko mēģinājumiem “atdzīvināt” suņa nogriezto galvu. Komisārs pats esot vērojis šausmīgos eksperimentus Tomskas universitātē. Šī saruna kļuva par ierosmi romānam. Arī pēc grāmatas iznākšanas padomju zinātnieki turpinājuši līdzīgus pētījumus – pasaules plašsaziņas līdzekļi toreiz rakstīja par šokējošo ķirurga Sergeja Brjuhoņenko eksperimentu. Viņš demonstrēja, ka “atdzīvojas” pie mākslīgās asinsrites pieslēgta suņa galva – tā mirkšķinājusi acis, laisījusies un pat apēdusi gabaliņu siera, kas uzreiz izkritis no barības vada.

Filmas Matrix krusttēvs

Kādā intervijā Kanavero savus uzskatus un ētiskās vērtības pamato, pieminot spāņu zinātnieku Hose Delgado – vienu no pirmajiem smadzeņu simulācijas pētniekiem, kura darbu kļuvuši par pamatu grāvējam Matrix. Delagado izstrādāja metodi, ar kuras palīdzību bija iepējams implantēt dzīvnieku smadzenēs elektrodus, kas regulēja uzvedību. 1963.gadā spānis paveica šokējošu eksperimentu – implantēja monētas lieluma ierīci smadzenēs koridas vērsim. Kad vērsis tika satracināts, pētnieks iznāca arēnā, un dzīvnieks metās viņam virsū. Taču Delagado atlika nospiest uz pults vienu pogu, lai milzenis apstātos kā iemiets tikai pāris metru attālumā no viņa. Pētnieks tolaik piedāvāja izmantot savas tehnoloģijas arī sociālu problēmu risināšanai, sacīdams, piemēram: kāpēc nepieciešami cietumi, ja mēs varam ļaundariem vienkārši implantēt galvā čipus, kas kontrolētu viņu uzvedību. Kanavero piebilst, ka savos pētījumos ņēmis vērā spāņu kolēģa zinātnisko pieredzi un rēķinās ar ētiskām pretrunām, ko varētu izraisīt operācijas veiksmīgs iznākums.

Jauna pasaules kārtība

Profesors jūtas pārsteigts pa pasaules plašsaziņas līdzekļu reakciju: “Visi apspriež, vai operācija ir iespējama tehniski, vai es nopietni gatavojos veikt eksperimentu vai tikai blefoju. Taču patiesībā mēs esam tuvu tam brīdim, kad top jauna pasaules kārtība. Atzīsimies sev beidzot, ka galvas pārstādīšana ir tuvākās nākotnes jautājums, un drīz vien mums pat nebūs valadzīgs donors – biologi jau tikuši diezgan tālu klonēšanas jomā un drīz iedos mums pašu jaunos ķermeņus, kuri mantos vecās smadzenes. Nešaubos, ka tas viss notiks vēl šajā gadsimtā. Tad nenovēršami būs jārisina jautājums, ko sabiedrībai darīt ar šo nemirstības tehnoloģiju. Būtu lieliski, ja mēs spēsim pagarināt dzīvi vēl par 40 gadiem kādam nākamajam Albertam Einšteinam. Taču ko teiksiet par to, ka Hitlers, Staļins un Mao arī iegūs iespēju dzīvot mūžīgi?”