Liels talants rada lielas problēmas. Ja nu ir kāds, uz kuru so teicienu var attiecināt, - tad tas ir britu rakstnieks Terijs Pračets. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka par problēmās slavenā autora sakara runāt būtu nepamatoti, jo statistikas datu dziedātās slavas dziesmas viņa daiļradei var salīdzināt ja nu vienīgi ar tām, kas tiek skandētas Dž.K.Roulingas un Stīvena Kinga godam. Terija Pračeta sarakstīto grāmatu skaits iesniedzas visnotaļ cienījamā piektajā desmitā, valodu skaits, kurās tās tulkotas – ceturtajā, un visiem siem skaitļiem vēl japierēķina rakstnieka vārda priekšā liekamai bruņinieka tituls, kuru par veikumu literatūrā autoram piešķīrusi Anglijas karaliene.

Līdzās fantāzijas grandiem

Terijs Pračets ir viens no tiem retajiem autoriem, kam savu vārdu literatūras vēsturē izdevies ierakstīt ne vairāk, ne mazāk kā ar uzstāšanos demiurga lomā, proti, viņa grāmatās uzburtā Diska pasaule godam var stāties līdzās tādiem fantāzijas grandu visumiem kā Dž.R.R.Tolkīna Viduszeme un K.S.Lūisa Nārnija – jo Diska pasaule, kurā risinās gandrīz visu sera Terija grāmatu darbība, ir radīta tik pilnasinīgi, ka dzīvo gan tekstos, palīgtekstos (kartes, almanahi un pat pavārgrāmatas) un fanu sacerējumos, gan komiksos, animācijas filmās, galga un datorspelēs, radio un televīzijas pārraidēs, gan mūzikas ierakstos un uz teātra skatuves. Turklāt šī pasaule ar tās daudzajiem iemītniekiem un faniem turpina savu ritēšanu, pat parspīti tam, ka tās radītājs pirms četriem gadiem pārcēlās uz dzīvi citā esamībā.

Diska pasaules nosaukums atvasināts no daļēji mitoloģizētā pieņēmuma par sentautu skatījumu uz mūsu pašu pasauli kā plakanu disku, kuru uz muguras tur četri bruņurupuči, kas savukārt balansē uz milzu ziloņa. Tā kā esošās pasaules parametri šo priekšstatu diez kā neapstiprina, sers Terijs jutās aicināts radīt pasauli, kas būvēta tieši šādi, komplektā ar visu no šādas konstrukcijas izrietošo ģeogrāfiju un klimatiskajiem apstākliem. Iemitinājis šajā pasaulē lērumu visdažādāko radījumu, sākot no raganām un mājsaimniecēm un beidzot ar rūķiem un operdziedātājiem, autors ķērās pie darba, viarākos desmitos grāmatu (dažas no tām veido sava veida mistērijas, citas ne), atveidojot dzīvi un problēmas, kuras ļoti atgādina mums pazīstamās pasaules niķus un stiķus, tikai uzlūkotus caur fantastiski raiba un arī fantastiski greiza spoguļstikla prizmu. Savādā kārtā tieši sis skatījums kurš brīžiem liek domāt, ka autors, vērojot eksistenciālas nebūšanas, saķēris vēderu, vārtās smieklu lēkmē, miljoniem lasītāju    bija tik pieņemams, ka Diska pasaulte – tāpat kā Nārnija, Aizspogulija un citas fantastu versijas par mums labi zināmo realitāti – ir kļuvusi par faktoru, ar kuru literārajā pasaulē jārēķinās.

Valodu draiskulības

Ja jau gan radītājam, gan radījumam klājies tik labi, kur gan slepjas sākumā minētās problemas? Luk, kur. Pateicoties sera Terija teju neizsmeļamajiem erudīcijas krājumiem, viņa grāmatu teksti ir līdz plīšanai piesātināti ar atsaucēm uz kultūras, vēstures, zinātnes un citu jomu faktiem, turklāt autors īsti britiska humora garā tekstos pilnā sparā rotaļājas ar kalamburiem, vārdu spēlēm un visas valodu figūras mētā kā prasmīgs žonglieris duci bumbiņu uzreiz.

Šīs valodiskās draiskulības savukārt padara Pračeta tekstus teju netulkojamus, jo, dabiski, ne katrā valodā attiecīgās vārdu bumbiņas būs savstarpēji radnieciskas. Par spīti tam, Pračeta darbi, kā jau teikts, tulkoti vairākos desmitos valodu, un literatūrpētnieki pavada ne vienu vien konferenci, cenšoties izzināt, kā tulkotājiem izdevies – vai nav izdevies – šo valodas trakumu notvert un pienaglot.

Latviešu valodā no sera Terija darbiem līdz pat nesenam laikam bijuši tulkoti vien trīs – bērnu grāmatas Mazie brīvie ķipari un Brīnumainā Morisa dēkas (abas 2006.gadā) un kopā ar citu slavenu britu Nīlu Geimeru sarakstītais romāns Labās zīmes 2014.gadā. Taču nule šis skaitlis vairāk nekā dubultojies, jo latviski izdota pirmā pārtulkotā Prečeta radītā sērija – piecu grāmatu cikls, kuru kopīga nosaukuma neesamības dēļ arī starptautiski sauc par Tifānijas sēriju. Pārradot to latviešu valodā, tulkotājai Mārai Poļakovai godam izdevies pārlēkt gan galvu reibinošā augstumā uzstādītajai valodnieciskajai latiņai, gan tai, ko uzliek teksta atsauču blīvums.

Iniciācijas stāsts

Tifānija Smelga ir šķietami pavisam parasta meitene, kas dzīvo lauku kalnainē un kaut ko zina tikai par aitkopību – tāpat kā visi viņas ciema iedzīvotāji. Taču no desmit līdz sešpdsmit gadu vecumam (tāpat kā daudzi citi autori, Pračets izvēlējies veltīt pa grāmatai katram pusaudža pieaugšanas gadam) viņa kļūst par ciema raganu – un interesantākais, kā ari svarīgākais, ko Tifānija šajā dēkainajā ceļā uzzinās, bus nevis tas, ko ar maģijas palīdzību darīt, bet gan tas, ko šādā veidā nedarīt. Un, tāpat kā daudzās labās fantāzijas žanra grāmatās, atliek vien, piemiedzot acis, noņemt stāstam maģiskos rotājumus, un pāri paliek stāsts par jauna cilvēka veidošanos, pieaugšanu – iniciāciju, ja gribat.

Tifānija neapgūst zižļa vicināšanu un buramvārdus – smalki velkot robežu starp pārdabiski apdāvināto personu tradicionālo iedalījumu burvjos (vīrišķais, apolloniskais gaismas un gaisa speks) un raganās (sievišķais, tumsas un zemes spēks), autors savai varonei liek mācīties to, ko mūsdienu pieaugušais, visticamak, nosauktu par medicīnas, botānikas akušierijas un psiholoģijas apvienojumu: jo cilvekiem krīzes situācijās absolūtā lielākajā daļā gadījumu vajadzīga nevis maģiska, bet praktiska palīdzība. Apgūdama to visu – un ne jau kādā burvju skolā, bet vienīgi praksē, tādās kā sava veida mācekļa gaitās pie vecākam un viedākām raganām -, Tifānija vienlaikus saskaras ar to pašu problēmu spektru, kas pazīstams jebkurai šī vecuma meitenei: sākot no pašpārliecinātības trūkuma un beidzot ar draudzeņu un puišu izvēli. Aug vidē, kurā ik uz soļa piemeklē dēkas un kuru pārpilda maģiskas būtnes (īpašu lomu šai sērija spēlē “mazā brīvā cilts”, kareivīgu un rupeklīgu mazu elfu – nejaukt ar laumiņām! – kopiena, kuras oriģinālo skoltu dialektu latviski atveidojot tulkotāja, šķiet, paveikusi neiespējami), protams, ir aizraujošāk nekā izaugt parastā ciemā – un tāpēc Pračets Tifāniju dāsni izvadā pa visdažādāko piedzīvojumu virpuļiem. Tomēr lai fantastiski elementi lasītājam nelaupa drosmi – Tifānija nav nekāda ēteriska pasaku princese vienradža mugurā, bet praktiski domājoša lauku meitene, kura cīņā pret neradījumiem var doties, bruņojusies ar cepjampannu, dod priekšroku praktiskiem zābakiem, nevis stilīgai spicai raganas cepurei un drīzāk no nepatikšanām izglābs savu bruņinieku, nevis tas viņu.

Meitenei pamazām augot un veidojoties par pieaugušu sievieti, arvien tālāk atkāpjas bērnišķīgi egoistiskais pasaules redzējums, kura centrā ir pati Tifānija un viņas pašas raizes, un arvien skaidrāk izkristalizējas citāds un plašāks skatījums uz pasauli, kurā tik loti nepieciešams godīgums, nesavtība un skaidrs saprāts. Jā, Tifanijas gadījumā šī pasaule balstās uz četru bruņurupuču mugurām, bet uzmanīgs lasītājs ieraudzīs, ka abas šīs pasaules – apaļā un plakanā – kaut kur pavisam tuvu ir pārklājušās.