Jāmāk aizraut

Viss ir atkarīgs no tā, kā bērnus iepazīstina ar obligātās literatūras sarakstu, pārliecināta ir BLC galvenā bibliotekāre Iveta Krūmiņa. „Ja skolotājs vienkārši iedos sarakstu, tad pieci bērni varbūt izlasīs, ja pateiks – grāmata ir interesanta, tajā ir stāstīts par to un to, tad tam pulciņam pievienosies vēl kādi bērni. Bet, ja stundā nolasīs kādu fragmentu no grāmatas, tad lasītāju loks būs ievērojami lielāks,” viņa stāsta.

A. Vanaga obligātās literatūras sarakstu skolēniem iedod pirms vasaras brīvlaika, taču interesēties, vai grāmatas izlasītas, sākot aptuveni oktobrī. „Uzreiz septembrī es nevaru iet klāt un prasīt – tad nu esat izlasījuši, jo zinu, ka skolēni ir dažādi un citi spēj izlasīt arī pēdējā brīdī,” saka skolotāja. Pēc grāmatu izlasīšanas stundās pildot gan darba lapas, gan rīkojot konferences, kurās sadalās grupās un pārspriež grāmatas. A. Vanaga dod arī zināmu izvēles brīvību, jo vienā no konferencēm skolēni diskutē par grāmatām, kuras lasījuši pēc pašu gribas. Tādās visbiežāk tiekot recenzēta Krēsla vai Zvaigžņu kari. Skolotāja atzīst, ka dažubrīd viņai šajās konferencēs ir grūti orientēties, jo viņa neesot fantastikas fane. Tomēr jebkādu grāmatu lasīšana ir apsveicama.

Klasiku nedrīkst izņemt

Vaicāta, vai literatūras sarakstam nevajadzētu iet līdzi laikam, vai nevajadzētu veikt korekcijas, iekļaujot skolēniem tuvākus autorus un varbūt izņemt kādu no klasiķiem, A. Vanaga atbild noliedzoši. „Tad būtu tikai sliktāk,” saka skolotāja. Ar vairāku autoru kolektīvu gatavojot izdošanai literatūras mācību grāmatu, A. Vanaga 90. gadu beigās iepazinusies ar Eiropas pieredzi. Tas nostiprinājis viņas pārliecību par klasisko autoru nepieciešamību skolās. Kolēģis no Francijas viņai stāstījis, ka, neskatoties uz mainīgo franču valodu, skolēni tur joprojām lasot tikai klasiku. Tiesa, klasika ir adaptēta, lai to saprastu mūsdienu skolēni, kuri lieto citādu valodu.

LVLSA vadītājai šķiet, ka tāpat vajadzētu rīkoties ar dažām mūsu klasikas grāmatām. „Mums arī drīz vajadzēs adaptēt, jo skolēniem ir grūti uztvert seno valodu. Tāpēc mēs no saraksta esam izņēmuši Mērnieku laikus,” saka A. Vanaga. Par klasikas nepieciešamību vienisprātis ir BLC darbinieces. Tomēr, lai skolēns spētu izprast klasiku, viņam ir jābūt „lasošam” jau no bērnības.

Lasītprasmi nosaka vecāki

Izšķiroša nozīme bērna lasītprasmē ir ģimenei. „Pie manis citreiz nāk vecāki un saka – ko man darīt, ja viņš neko nelasa. Kad es uzprasu, vai jūs pats lasāt – nē, man taču nav laika,” tā A. Vanaga. LBC bibliogrāfe Sarmīte Galsa uzskata, ka pie lasītprasmes pasliktināšanās ir vainojama arī mājas bibliotēku izmiršana. Tomēr, iespējams, tieši tas pēdējā laikā ir audzējis BLC apmeklētāju skaitu. Tiesa, bibliotēkas darbinieces uzskata, ka biežā bērnu viesošanās sākusies līdz ar krīzi, jo uz turieni bērni dodas ne tikai lasīt. Reizēm bērni ierodas, lai kompensētu uzmanības deficītu. Citi nāk, lai piekļūtu internetam. Tomēr katram pienākoties tikai 15 minūtes, tad, gribi vai ne, bibliotekāres sūta atpūsties no datora. Vasarās daži lasītāji uz BLC nāk gluži kā uz darbu – ierodas deviņos un piecos kopā ar darbiniekiem aizslēdz durvis.

Ģimenes ietekme uz attieksmi pret grāmatām dažreiz esot redzama arī bērnos, kuri burtus vēl nepazīst. „Viņi atnāk, apsēžas dīvānā un sāk šķirstīt grāmatas tā, kā to dara viņu vecāki. Atdarina tās pašas kustības, kaut gan paši lasīt vēl nemāk,” stāsta I. Krūmiņa.

Arī A. Vanaga norāda, ka lasītprasmē izšķiroši ir tieši pirmie gadi, kad bērnam parādās interese par grāmatām. Tā kā mēs lasām arvien mazāk, skolotājam nemitīgi nepieciešams izdomāt metodes, ar kurām skolēnus aizraut. Būtisks faktors, kas lasīšanu ietekmē negatīvi, ir arī tās sāncensis dators. Literatūras skolotāja uzskata, ka skolēni ne tikai pavada pārlieku daudz laika pie datora, bet arī kavē savu komunikācijas prasmju attīstību, jo „tad viņiem vienīgā komunikācija notiek ar to kasti”.