Dzintra ir šerpa, nemēdz runāt aplinkus, taču allaž korekta. Pēc pirmajiem tikšanās mirkļiem šķiet, ka patiesībā viņas lauciņš varētu būt intelektu izaicinošu detektīvu rakstīšana. Lai gan ar mistisko un ne tik vienkārši izskaidrojamo autore sastopas bieži, informācijai viņa pieiet analītiski un pirms uzdodot jautājumu taro kārtīm, zvaigznēm vai vienkārši viediem cilvēkiem, vēršas pie veselā saprāta.

Liktenīgā vēstule

Rakstīšana Dzintrai nekad nav sagādājusi problēmas – jau skolas laikā viņai padevās sacerējumi. Uzaugot Lietuvas pierobežas ciematiņā, Dzintra iepazinās ar lietuviešu puisi Aleksandru. Arī viņam patika rakstīt stāstus un dzejoļus, un abi jaunieši laiku pa laikam mēdza apmainīties ar saviem sacerējumiem. “Bērnībā sapņojām, ka reiz mums tiks izdotas grāmatas, ka tajās būs vieta arī skolas gadu atmiņām, taču aizgāju mācīties uz Rīgu, bet Aleksandru iesauca dienēt armijā, kā jau visus to gadu puišus,” atminas Dzintra. Drīz vien pienāca ziņa, ka Aleksandrs gājis bojā vilciena katastrofā. Uz bērēm Dzintra tā arī neaizbrauca, jo puiša vecāki pārcēlās uz citu dzīvesvietu un nepaziņoja par šo skumjo notikumu.

Gadi ritēja, bet puisis no Dzintras atmiņas neizzuda. Kādu dienu, kad pie viņas ciemojās tēvs, vajadzēja steidzami sameklēt mammai aizvedamu grāmatu. Dzintra pārlūkoja teju bibliotēkas cienīgos plauktus, taču vajadzīgo nevarēja atrast. Kad beidzot grāmata bija rokā, no tās izkrita vēstule. “Tā bija no Aleksandra, rakstīta 25.martā – tajā pašā datumā, kāds todien, tikai pirms divdesmit gadiem”. Tēvam tas šķita aizdomīgi un viņš meitu iztaujāja: vai bijusi uz bērēm, vai puisi mirušu redzējusi? Dzintra saprata, ka notiekošajā patiesi ir kas mistisks, un nolēma papētīt mazliet dziļāk, cenšoties uzzināt ko vairāk par šķietami mirušo skolas laika draugu.

Tikšanās pievērš mistikai

“Sāku interesēties, ieliku sludinājumu Bauskas avīzē, pēc tam arī Lietuvas lielākajos izdevumos. Meklēju cilvēkus, kuriem ir ziņas par Aleksandru Matuzēviču, taču neviens nearsaucās. Palūdzu Kauņā dzīvojošai paziņai Nomedai painteresēties pasu galdā,” atceras Dzintra. Drīz vien viņa saņēma sarakstu – šāda vārda un uzvārda salikums, izrādījās, lietuviešiem nebija retums. Atsijājot pēc dzimšanas gada šķietami neatbilstošos, palika aptuveni septiņi varianti. Vispirms viņa nolēma rakstīt vistuvāk dzīvojošajam, taču atbildi tā arī nesaņēma: “Biju visu izrēķinājusi – vēstule trīs dienas ceļo turp, trīs dienas atpakaļ, pēc nedēļas vajadzētu būt atbildei.” Dzintra gaidīja nedēļu, divas, trīs, piecas, taču ziņu nebija.

“Kādā septembra dienā pie pastkastītes šķiroju vēstules. To bija diezgan daudz, jo man jau bija sava izdevniecība un rakstīja lasītāji. Uz vienas aploksnes bija Lietuvas markas, adrese krieviski un tik pazīstamā rokrakstā! Nometu visu zemē un vēstuli uzreiz atplēsu. Tāpat kā agrāk tekstu ievadīja dzejas rinda... Dzīvs!” Sākās sarakste, sarunas bija ikdienišķas, līdz Dzintrai radās ideja īstenot Aleksandra jaunības sapni un kopīgi uzrakstīt grāmatu. Tā būtu kā skolas gadu dienasgrāmata – viena nodaļa no Aleksandra, nākamā no Dzintras, līdz kopdarbs gatavs. Tikai viens noteikums – klātienē satikties vien tad, kad darbs būs pabeigta.

“Kad grāmata tikko bija atsūtīta no tipogrāfijas, braucu pie viņa uz Kauņu. Divu gadu laikā, kamēr rakstījām tekstus, viņš jau bija paguvis no jauna apprecēties un kļūt par saimnieku.” Beidzot Dzintra uzzināja, ka Aļka, kā viņa vīrieti sauca, pazušana bija viens liels pārpratums. Puisis tolaik patiesi bija cietis smagā avārijā, taču, par spīti neskaitāmajām traumām, izdzīvojis. “Viņš man teica, ko tad es, es tāds puscilvēks, pēc gada rādīšos visiem, ka tomēr esmu dzīvs. Pēc avārijas Aleksandram bija palikusi tikai viena niere, puse kunģa... Traumas bija ļoti nopietnas. Viņš negribēja, lai kāds sāk viņu žēlot, tāpēc izlēma citu apziņā palikt miris.”

Braucot mājās, Dzintra jutās dīvaini – daudz jaunumu un pārdzīvojumu. Pa ceļam viņa kādā Lietuvas benzīna uzpildes stacijā uz labu laiki nopirka divus žurnālus, kuros izrādījās publicētas taro kārtis. “Izgriezu, un nu man bija divi komplekti. Tad no kārtīm neko nesapratu, sāku meklēt vecas grāmatas, skatīties, likt un salīdzināt, meklēt atbildes.” Rakstniece atzīst, ka tieši tas bijis dzīves posms, kas ievadījis mistisku stāstu rakstīšanā: “Pēc brauciena, pēc tām kārtīm manā dzīvē sākās kaut kas cits. Bieži iegriezos Rēriha grāmatnīcā, kur tolaik varēja nopirkt labas ezoterikas grāmatas arī svešvalodās. Sāku sarakstīties ar dziedniekiem Baltkrievijā, no viņiem saņēmu daudz labu materiālu, receptes, padomus”.

Katram sava vieta

Strādājot žurnālistikā, Dzintra savulaik bija intervējusi ļoti daudz cilvēku ar neparastām spējām, taču prātā bija palikusi Ludmila. “Tā bija pirmā īstā ragana, ko intervēju. Ludmila zīlēšanas salonā lika kārtis, bet šķita, ka viņa var zīlēt ar jebko, kaut vai ar akmeņiem. Tikko biju sākusi darboties ar savām no žurnāla izgrieztajām kārtīm, un kādā intervijas brīdī Ludmila man teica: “Jūs pagājušonedēļ kaut ko skatījāties un neticējāt. Ticiet!” Es zināju par ko ir runa,” atceras Dzintra. Viņa pati teic, ka tolaik pie Ludmilas gājusi kā naiva žurnāliste, pēc kāršu licējas neizskatījusies un par šo tēmu nav pat jautājusi, bet Ludmila nekļūdīgi pateikusi, ka Dzintrai tomēr ir taro kārtis.

Kopš tā laika Dzintra līdzās pasaules taustāmajām un redzamajām lietām un parādībām cenšas saskatīt smalko, gaistošo un neizpētīto. Arī saviem stāstiem viņa iedvesmojas nu ne vienmēr viegli saprotamās pasaules daļas. Tomēr rakstniece cenšas pēc iespējas daudz analizēt, pirms noticēt: “Man patīk saprast. Taču pieņemu, ka ir lietas, ko varu nesaprast, tāpēc vajag vienkārši pieņemt. Kā īsts gaišreģis var kaut ko vairāk saskatīt? Nezinu, kā, bet ir cilvēki, kuri to spēj. Talanti taču ir dažādi. Viens var dziedāt, cits nevar. Katram sava vieta.

Ik dienu Dzintrai līdzi ir bloknots, kurā autore piefiksē notikumus, par kuriem būtu vērts uzrakstīt. Kad pienāk laiks kārtējam Rakstnieces stāstam, Dzintra pašķirsta bloknotiņu un brīvi izplūst izvēlētajā tematā. Iedvesmai rakstniece gan īsti netic, viņai svarīgāks ir domāšanas process: “Par iecerēto vai topošo stāstu daudz domāju, pastaigājoties ar suni. Man ir liels, vecs suns, kurš jāved izlocīt kājas, tad arī abi domājam. Vēl man patīk vienai braukt ar mašīnu un sacerēt. Tad reizēm pat ieslēdzu diktofonu un pati sev kaut ko pastāstu”.

Palīdzība likumsargiem

Kad Dzintra sāka interesēties par pasaules mistisko daļu, zīlēšanas saloni Rīgā bija vai ik uz soļa. Lai gan nu tos vairs nemana, ir ļoti daudz dziednieku, kas sola izārstēt teju no visām kaitēm, palīdzēt jebkurās bēdās. Dzintra diendiena satiek daudz neparasto spēju īpašnieku, tāpēc par situāciju cenšas izteikties korekti: “Ir daudz tādu, kuri patiesi spēj palīdzēt. Bet ir arī tādi, kuri tikai iedomājušies par spējām, tādi, kuri ir “ar putniem”, un tādi, kuri izskaitļojuši iespējamo lielo peļņu. Ko gan cilvēkiem šajos laikos var pārmest? Bada laiki. Cik tad ir to maksātāju? Dziedniekiem jākonkurē”. Dzintra uzskata, ka izliekoties par dziednieku un pelnīt naudu uz citu nelaimju rēķina ir diezgan nožēlojami, taču varbūt arī šādi viltnieki reizēm var palīdzēt cilvēkiem, jo daudzi slimo tāpēc, ka neviens viņus neuzklausa, nepievērš uzmanību. “Varbūt tas ir placebo efekts, varbūt nostrādā psiholoģiskais faktors, bet galvenais jau ir tas, ka izdodas palīdzēt. Arī izslavētie dziednieki ne vienmēr ar visu tiek galā. Ne visi var palīdzēt visiem”.

Cilvēki mēdz vērsties pie Dzintras pēc ieteikumiem. Viņa nekad neatsaka, taču nauduno nācējiem neņem: “Man nav kabineta, es ar to nepelnu. Tā nav tāda vizīte, kurā teikšu: nāciet vēl, maksājiet!” Dzintra vairākkārt piedalījusies ekstrasensu un policijas saziņas procesos, kad svarīgas atbildes uz policijas jautājumiem meklētas ar mistiķu darba metodēm. Lai gan policijas sadarbība ar ekstrasensiem un dziedniekiem neesot retums, Dzintra par to runā nelabprāt. Par konkrētām lietām viņa nebilst ne vārda un skaidro, ka tie ekstrasensi, kuri piedalās izmeklēšanas darbā, publiski par to nekad nerunā. “Arī tos cilvēkus, kuri nāk pie manis pēc padoma, man ne prātā nenāk uz ielas speciāli sveicināt”.

Liktenis ir maināms

Lai gan par darbu ar cilvēkiem un palīdzības sniegšanu Dzintra runā nelabprāt, viņa atzīst, ka ikvienam ceļā sastaptajam cenšas parādīt astroloģiski noskaidrojamus karmiskos riskus. Ja cilvēks nonācis viņas tuvumā un to vēlas, informāciju var saņemt. “Cilvēks zina, kas notiek uz Marsa, bet nezina, no kā viņam sāp galva. Vai tas nav dīvaini?” rakstniece jautā. “Varbūt veselības astroloģija nebūtu gluži skolu programmās jāiekļauj, bet vismaz mediķus ar to vajadzētu iepazīstināt. Ķirurgi apliecinās, ka pilnmēnesī ir problemātiski operēt, tad kāpēc plānot, riskēt? Pēc kalendāra var redzēt, kad nevajag labot zobus, kad nav ieteicams protezēt locītavas. Nekā sarežģīta tur nav, nepieciešamas tikai zināšanas.”

Dzintra mēģinājusi piedāvāt palīdzību arī skolotājiem, ja viņiem rodas grūtības rast kontaktu ar kādu bērnu. Atsaucība gan nav bijusi liela, taču daudz vairāk bērnu raksturojumi interesējuši vecākus. “Viņi tā var izprast, uzzināt, ko no dēliem un meitam gaidīt. Ir vecāki, kuri domā, ka viņu bērns būs nezin kas, bet viņš ir, piemēram, darbīgs un akurāts, centīgs izpildītājs bez iniciatīvas. Tādi bērni varbūt izskolojas, savā centībā iegūst labu izglītību un vienkārši iesēžas krēslos”. Dzintra uzsver, ka nekas nav iekalts akmenī, pat ne raksturs, jo sevišķi, ja cilvēks laikus uzzina par sevi visu nepieciešamo un var ar to strādāt. Dzintra uzskata – ja mainās līnijas cilvēku plaukstās, kāpēc nevarētu tikt mainīts arī šūpulī ieliktais liktenis?