Santa Klauss, viņš arī Svētais Nikolajs no Miras
Patiešām, Santa Klauss ir tikai Svētā Miras Nikolaja vārda amerikanizēts variants. Katoliskajā Eiropā šī svētā svētkus atzīmēja 6. decembrī un tieši tad, atminoties viņa labdarību, šajā dienā bērniem dāvināja dāvanas. Vēlāk dažādu iemeslu dēļ dāvanu došanas tradīcija „pārbrauca” uz Ziemassvētku laiku, bet, sekojot tam, arī pats Svētais Nikolajs kļuva par Ziemassvētku personāžu.
Taču, lūk, kas ir interesanti: slavens un populārs Santa Klausa vārds palika daudz vēlāk! Galvenais nopelns tajā pieder amerikāņu dzejniekam Klementam Mūram, kurš XIX gadsimta vidū uzrakstīja tam veltītu poēmu. Jau pēc dažiem gadiem visi amerikāņu bērni jau labi zināja, ka Ziemassvētku dāvanas viņiem dāvina Santa Klauss. Vēl pēc pusotra desmita gadiem parādās arī apskatāms Santas tēls – puskažociņā ar kažokādu apdari, zābakos, siksnā ar lielu misiņa sprādzi un micē ar pušķi. Tādu viņu attēlo amerikāņu mākslinieks Tomass Nasts.
Pēdējos vaibstus Santa Klausa tēlā, kas izveido šodienas klasisko tēlu, veic mākslinieks Hedons Sandbloms 1931. gadā. Pēc kompānijas „Coca-Cola” pasūtījuma viņš uzzīmē mūsdienīgāku Santu – draudzīgu, resnu vecīti ar sirmu bārdu. Tieši tādā veidā mēs vislabāk pazīstam šo ziemeļamerikāņu personāžu. Kurš, atgādinām, iemieso ne tik daudz Jauno gadu, cik Ziemassvētkus – jo tieši šie svētki ir daudz svarīgāki valstīs ar eiropeiskām tradīcijām.
Ko vēl ir svarīgi zināt par Santa Klausu, lai saprastu, cik ļoti viņš atšķiras no Sala Tēva? Vispirms, kostīms. Tā kā ziemas Eiropā un arī Ziemeļamerikā ir daudz siltākas, kā Krievijā, Santa valkā puskažociņu, bikses un zābakus. Galvā viņam ir visai vieglprātīga micīte ar pušķi galā. Turklāt viss Santas apģērbs var būt tikai sarkanā krāsā – citādi nekādi. Protams, pieļaujami toņi, taču Santa Klausa parādīšanās citu krāsu kostīmā ir nedzirdēta lieta.
Brauc Santa Klauss – pareizāk sakot, lido pa gaisu, nolaižoties tikai uz māju jumtiem – kamanās, kur iejūgti deviņi brieži. Tradicionāli tie bija astoņi, līdz XX gadsimtā tika sarakstīta pasaka par Rūdolfu – briedi ar sarkano degunu. [Sarakstā doti briežu vārdi angļu un franču valodā. Vārdi pirmo reizi tiek minēti Klementa Mūra poēmā, 1823. gadā, taču tad tiek doti holandiešu valodā:
- Dasher (Dešers), «Straujais» / Tornade (Tornads),
- Dancer (Densers), «Dejotājs» / Danseur (Dansjē),
- Prancer (Prensers), «Auļotājs» / Furie (Fjurī),
- Vixen (Viksens), «Ašais» / Fringant (Frengans),
- Comet (Komets), «Komēta» / Comète (Komets),
- Cupid (Kjupids), «Kupidons» / Cupidon (Kupidons),
- Donder (Donners), vācu «Pērkons» / Tonnerre (Tonners),
- Blitzen (Blicens), vācu «Zibens» / Éclair (Eklers),
- Rudolph (Rūdolfs) / Rodolphe (Rodolfs) pievienojas grupai 193 gadā, kad tiek publicēta pasaka par viņu. Autors Roberts Mejs – t.p.]
Viņu pavada elfi: tieši viņi palīdz Santam sašķirot zeķes pie kamīna plaukta. Taču katru dāvanu zeķēs Santa Klauss ieliek pats, bet mājā viņš iekļūst caur kamīna skursteni. Dāvanas dabū ne jau visi, tikai tie, kas bijuši paklausīgi un cienīgi tās saņemt. Leģenda vēsta, ka savās mājās, Ziemeļpola tuvumā, Santa veic ierakstus īpašā grāmatā, kur pieraksta katru labo vai slikto darbu, ko paveicis katrs bērns. Tieši šie ieraksti nosaka, kas saņems dāvanu, bet kas – nē. Kaut arī, kā likums, arī pašiem nepaklausīgākajiem, kāds suvenīrs tomēr tiek...
Joulupukki – Ziemassvētku āzis
Jā-jā, tieši tā no somu valodas tiek tulkots šī personāža vārds – Joulupukki. Patiesību sakot, vārdam „Ziemassvētki” te ir nevis kristiešu, bet visīstākā pagānu sakne – „Jol”. Tieši tā Skandināvijā un arī seno ģermāņu zemēs tika saukti ziemas vidus svētki, kas vēlāk tika apvienoti ar Ziemassvētkiem. Tā kā, ja salīdzina Joulupukki un Santa Klausa vecumu, tad somu personāžs kā minimums ir dažus gadsimtus vecāks par amerikāni.
Savu tagadējo tērpu – sarkanu kaftānu ar ādas jostu, bikses, zābakus un mici – Joulupukki visdrīzāk ir aizguvis no Santa Klausa. Somu tradicionālajos uzskatos līdz XIX gadsimta vidum Joulupukki pilnībā atbilda savam vārdam. Viņu attēloja āža kažokā ar maziem radziņiem – pavisam savādāk, kā šodien! Šis tēls arī ir radies no somu pagāniskās pagātnes, kas Ziemassvētku un Jaunā gada simbols bija pavisam cits. Pirms daudziem gadsimtiem, kad skandināvi un ģermāņi atzīmēja Jolu, jauni cilvēki tērpās kazu ādās un kazu radziņos, apstaigājot mājas, dodot dāvanas paklausīgiem bērniem un biedējot nepaklausīgos. Taču pakāpeniski Jolu izspieda katoliskie Ziemassvētki, kopā ar tiem izmainījās arī Joulupukki kostīms – viņš kļuva ļoti līdzīgs Santa Kalausam.
Vairākas lietas, ar ko Joulupukki ir palicis pilnībā patstāvīgs, tā ir izvēlētā dzīves vieta, pārvietošanās līdzeklis un pavadoņi, kas pavada viņu Ziemassvētku ceļojumos. Dzīvo viņš Lapzemē, turklāt ne viens, bet ar sievu; laulāto draudzeni sauc Muori - un viņa ir ziemas iemiesojums. Kā arī Santa Klauss, Joulupukki lido pa debesīm kamanās, taču tajās ir iejūgts tikai viens briedis, vārdā Petteri, bet viņa pavadoņi ir – nevis elfi, bet gan rūķi. Tieši viņi visu gadu klausās, kā visā pasaulē uzvedas bērni, bet pēc tam savāktos faktus paziņo savam aizbildnim, viņi arī palīdz vecajam vīram pirms Ziemassvētkiem savākt un iepakot dāvanas. Beztam, kā jau gadījumā ar Santu, tās nav domātas visiem bērniem, bet tikai labajiem, taču, laikam jau arī Joulupukki pavisam sliktu bērnu nemaz nav.
Sveicināts, Sala Tēti!
Bet kā tad mūsu, krievu Ģedu Morozu? [Tulkojums ir no krievu valodas. Sala Tētis oriģinālā ir Sala Vecis jeb Sala Vectēvs – t.p.] Kur viņš dzimis, no kurienes nāk viņa dzimta? Tradicionāli uzskata, ka Sala Tēva „sencis” ir bijis senslāvu Studeņecs [Sals – t.p.] vai Treskuņecs [Lauskis – t.p.]. Šis neliela auguma vecītis ar garu, sirmu bārdu simbolizēja pašu spēcīgāko ziemas salu, kas parasti bija decembra beigās – janvāra sākumā. Starp citu, tieši tāpēc par Jaunā gada simbolu Sala Tēvs kļūst tikai XIX gadsimtā. Līdz XVIII gadsimtam Krievzemē jauna gada iestāšanos atzīmēja pavasarī vai rudenī, bet pēc Pētera Pirmā, kaut arī tika noteikts, ka svētki būs 1. janvārī, tos atzīmēja mazāk svinīgi, kā Ziemassvētkus.
Tāpēc nav ko brīnīties, ka Sala Tēva, kā arī Santa Klausa, atzīšana notiek tikai XIX gadsimta vidū, kad Ziemassvētku atzīmēšanas reliģiskās tradīcijas lēnām tiek atšķaidītas ar tautiskajām. Arī krievu Sala Tēva apģērbs tajā laikā bija ļoti līdzīgs Santas apģērbam: tāds pat sarkans kaftāns, ko sajož ādas siksna ar lielu sprādzi, sarkana mice un zābaki. Taču Sala Tēva pirmsrevolūcijas mūžs nav garš, bet pēcrevolūcijas dvinga, cīnoties ar visu vecā režīma mantojumu, vispār izslēdz gan Jauno gadu, gan Ziemassvētkus no svētku saraksta.
Sala Tēvs atgriežas kopā ar Jaunā gada svinēšanu tikai 1937. gadā – pavisam jaunā izskatā. Ja pirmsrevolūcijas Vectēvs gan iekšēji, gan ar kostīmu vairāk bija līdzīgs Santa Klausam un Joulupukki, tad tagad viņš kardināli atšķīrās no viņiem. Pirmajā padomju Jaungada eglītē, kas notika Maskavas Padomju namā, Sala Tēvs parādās garā balti-zilā kažokā, ar garu nūju rokā un siltā cepurē. No vienas puses, tagad viņa apģērbs daudz labāk atbilda klimatam, no otras, tas bija ideoloģiski pareizs, tāpēc ka ne ar ko neatgādināja kapitālistiskos jaungada personāžus. Arī bārda Vectēvam bija daudz kuplāka, bagātāka, nekā viņa aizrobežu „radiniekiem” – tā nolaidās gandrīz līdz jostai. No tā laika tradicionālās Sala Tēva apģērba krāsas ir tieši baltā un gaiši zilā – sniega palitra. Kaut arī Sala Tēva kažoks un cepure – pusapaļa vai konusveida, apdarināta ar kažokādu un izšūta ar ornamentiem – varēja būt arī citās krāsās – ne tikai sarkana, bet arī marengo, zaļa un dažreiz pat dzeltena!
Sala Tēvs dzīvo pie mums – Krievijā; tā rezidence atrodas Veļikijustjugā. Atšķirībā no Santas un Joulupukki, viņš nelido pa gaisu, bet brauc pa zemi, izmantojot trijjūga kamanas, kaut arī dažreiz multfilmās nomaina to ar drezīnu, te ar kravas mašīnu, bet vispārējās aizraušanās ar kosmosu laikā pat parādījās ar Jaungada raķeti! Galvenā viņa pavadone ir mazmeitiņa Sņeguročka [To latviski nepareizi dēvē par Sniegbaltīti, tā radot sajukumu – t.p.], bieži par palīgiem uzstājas visi, kam nav slinkums, no multfilmu sniegavīriem līdz zvēriem un putniem, nemaz jau nerunājot par bērniem un pusaudžiem. [Vēl viens obligāts personāžs eglītēs bija Jaunais gads – parasti pusaudzis zēns sudraboti kosmiskā kostīmā – viņa atnākšanu centās nepieļaut krievu pasaku ļaunie tēli, kuriem tas – dabiski – neizdevās – t.p.] Kas ir raksturīgi, dāvanas Sala Tēvs dāvina visiem bērniem bez atšķirības, nešķirojot paklausīgus un patvaļīgus, mīļus un neaizskaramus. Vienīgais, pamocīs, pirms dot dāvanas ar kādām grūtākām mīklām, taču arī te neprasa noteiktu atminēšanu – varbūt nākamā reizē būs gudrāks!..