Identiskas biomarķieru pēdas tika atrastas arī deviņu tādu cilvēku asins paraugos, kam bija izdevies realizēt iecerēto un izdarīt pašnāvību.
Visbeidzot tika salīdzināti šizofrēnijas un bipolāro traucējumu pacientu asins paraugi. Paaugstināts biomarķieru līmenis tajos bija raksturīgs cilvēkiem, kuri iepriekš uzturējušies ārstniecības iestādēs pēc pašnāvības izdarīšanas mēģinājumiem.
Pētījuma vadītājs Aleksandrs Nikulesku no Indianas universitātes ASV saka, ka pašnāvības ir nopietna problēma un ar to ir grūti cīnīties, jo bieži vien līdz pat pēdējam brīdim nav nekādu norāžu, ka cilvēks vēlas izdarīt pašnāvību. «Ir cilvēki, kas neko neatklās, ja jūs viņiem jautāsiet, bet pēc tam izdarīs pašnāvību. Mums nepieciešamas labākas metodes, kā noteikt un novērst šos traģiskos gadījumus.»
«Šie izskatās pēc labiem marķieriem vīriešos, kam ir bipolārie traucējumi, vai vīriešos, kas pārstāv sabiedrību kopumā un pēkšņi izdara pašnāvību. Nākotnē mēs ceram apkopot klīniskos un sociāli demogrāfiskos faktorus, kā arī informāciju par mūsu asins analīzēm, lai paaugstinātu mūsu spējas noteikt riskus,» saka Nikulesku, norādot, ka viņa vadītajam pētījumam ir viens trūkums - visi pacienti ir vīrieši.
Lai arī testos ir atrasta saikne starp SAT1 un ķīmisko vielu poliamīnu, kura ir iesaistīta bojāto un kaitīgo organisma šūnu pašiznīcināšanā, britu zinātnieki pagaidām ir skeptiski. Londonas Karaļa koledžas psihiatrijas profesors Metjū Hotofs norāda, ka biomarķieru teoriju nepieciešams papildināt ar datiem no citiem pētījumiem, lai šādā veidā iegūstamā informācija būtu maksimāli noderīga.