Zīmīgi, ka ar Ingrīdu Indāni nejauši tikāmies Jāņa Deinata izstādes atklāšanā Dailes teātra mākslas telpā. Tā bija par realitāšu pārklāšanos, un tai sekoja izrāde par cilvēcisku drāmu psihoneiroloģiskajā slimnīcā „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Ingrīda vienmēr ir meklējusi un nav baidījusies būt nepareiza. Ap viņu ir pulcējies arī daudz viltus praviešu, taču vismaz pati savu ceļu viņa virzījusi tā, ka, arī izzinot mistisko, jāstāv abām kājām uz zemes. Tāpēc viņa ieguvusi vairākas augstākās izglītības, kā arī mācījusies papildus ārpus Latvijas robežām. Spēcīga un fascinējoša personība bija Ingrīdas tēvs, tēlnieks Zezostris Ķēde, kura piemājas pļavā meža vidū pelēki un iesārti laukakmeņi pārtapa mākslas darbos. Tā joprojām ir īpaša spēka vieta.

Bez mušmiru ēšanas
– Kas ir transpersonālā psiholoģija?
– Kad man to jautā, saku – Maslova piramīdu zini? To izdomāja Ābrahams Maslovs, humānistiskās psiholoģijas pamatlicējs. Viņš uzzīmēja vajadzību hierarhiju, kas noslēdzas spicē – pašrealizācijā. Taču pēc kāda laika pats saprata, ka kaut kā tur nepietiek. Ir vēl neapzinātas jomas, kas ietver cilvēka gaišredzību, saikni ar garu pasauli, tuvas nāves pieredzi. Visiem ir sapņi, vēlme izprast vairāk – kas ir dzīvība, kā darbojas Visums, kas notiek ar apziņu – vai esmu tikai mans rumpis, un vai tiešām tikai smadzenes ražo domas. Tā ir tieksme pēc garīguma. Humānistiskā psiholoģija pēta cilvēka personību, bet transpersonālais ir pāri, ārpus personīgā. Tas gan nenozīmē, ka transpersonālā psiholoģija lidinās pa mākoņiem. Ļoti svarīgi, ka tā ietver visu piramīdu un vēl papildus. To bieži jauc ar ezoteriku, pārmet, ka tā ir kāda sekta, lai gan šajā jomā ir zinātniski pētījumi, publikācijas.

– Ar ko izceļaties, jo meklējumi smalko enerģiju laukā pēdējos 20 gadus ir tik blīvi?
– Transpersonālās metodes darbā ar klientu izmanto mainītu apziņas stāvokli, kas veicina apziņas paplašināšanos un sevis iepazīšanu. Bet tas nenozīmē, ka nevaram strādāt arī ar vienkāršām, ikdienišķām problēmām, kad vīrs sastrīdējies ar sievu vai cilvēks jūtas vientuļš, pamests...

– Kā tiek mainīta apziņa? Neēdat taču mušmires?
– Nē. Mainītai apziņai var būt dažādi līmeņi – viegla hipnoze, meditācija, vizualizācija, sapņi. Vislabāk būtu vispār atslēgt apziņu, taču tas ir ļoti grūti – apziņa mērkaķojas pēc traka! Lai tiktu galā, tiek izvēlēts viens koncentrēšanās objekts, piemēram, mācies novērot savu apziņas plūsmu, skaties, kas notiek tavā galvā,  domas nāk, aiziet, nāk, aiziet, bet tu centies tās neregulēt. Arī tas ir mainīts apziņas stāvoklis. Ir dažādas tehnikas.

– Cilvēks nolēmis doties pie psihoterapeita, jādomā – izvēlēties tradicionālo vai transpersonālo...
– Mēs cilvēka garīgo ceļu uzskatām par resursu – atšķirībā no konvencionālās psihoterapijas, kur bieži vien tas, ka cilvēks pievēršas kādai garīgai praksei, tiek uzskatīts par aizsargmehānismu, bēgšanu no realitātes. Mēs pamatojamies uz to, ka cilvēkam vienmēr ir bijusi vajadzība pēc garīgiem meklējumiem, tātad tas ir dabiski. Un galvenais, ka psihoterapeitam jābūt ļoti lojālam pret jebkuru klienta reliģisko vai ticības virzību. Un viņam jāpārzina galvenie novirzieni, lai apmēram zinātu – ja atnāk kristietis, budists, musulmanis...

– Un, ņemot vērā, ka viņa garīgā platforma ir pie tās vai citas reliģijas piederīga?
– Mēs cenšamies noskaidrot, cik nopietni tas ir. Ja tas ir no sirds, cilvēkam palīdz lūgšanas, simboli, Bībeles lasīšana, kristīgās ētikas izpratne, tā ir viņa garīgā prakse. Un es nekādi nevaru saprast, kā to var atdalīt. Pat smieklīgi – psiholoģija tulkojumā ir mācība par dvēseli. Paradokss, ka akadēmiskā psiholoģija ignorē dvēseli, tātad pati savu nosaukumu. Izrādē Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu pacients saka – ja esmu garīgi slims, tad vismaz zinu, ka man ir gars. Ļoti trāpīgi. Mēs daudz izmantojam rituālus, senās tradīcijas. To var, ja cilvēks nav sektantiski virzīts, piemēram, kristietis, kurš ir pārliecināts, ka visi pārējie nonāks ellē.
 
Vairāk par vienu patiesību
– Šamaniskie ceļojumi, ko piedāvājat, ir kā zemapziņā – ar hipnozes vai vielu palīdzību?
– Nē, nekādu vielu mums nevajag. Atšķiras rituāli, kurus vada īstie šamaņi un tā sauktie šamanisma praktizētāji, kas vairāk ir psihologi – konsultanti, psihoterapeiti. Šamaņiem tomēr ir cits dzīves ceļš, viņi spējas pārmanto ģimenē, tiek iniciēti.

– Vai var teikt, ka viņiem saikne ar garu pasauli ir spēcīgāka?
– Droši vien. Bet domāju, ka mūsdienās arī praktizētāji ir zinoši, spējīgi un var vadīt šos ceļojumus. Vienkārši var teikt – jā, tā ir viegla hipnoze, vismaz pēc tādas izskatās. Bet – cik daudz cilvēku, tik viedokļu. Daži šamanisma praktizētāji teiks – nē, tā nav nekāda hipnoze, bet absolūta patiesība, mēs tiešām ceļojam garu pasaulē. Kāds cits teiks – tā ir vizualizācija, viegla hipnoze, dvēseles ceļojums...

– Un kā tu pati uzskati?
– Es domāju, ka visiem taisnība. Ja iespraud zemē mietu – no augšas paskaties, redzi punktu, no sāniem – līniju. Nav vienas patiesības, ka tas ir tieši tā un ne citādi.

– Tomēr ir objektīvie rādījumi, kas apliecina, ka ceļš, ko piedāvājat iet kopā ar jums, ir veiksmīgs?
– Vasaras nometnē Garā pupa, semināros mēs piedāvājam darbu pašam ar sevi, iepazīt dažādas prakses, protams, grupas vadītāja uzraudzībā. Jo transpersonālā psiholoģija noteikti nav visiem, tas ir pārbaudīts. Pirmām kārtām cilvēkam jābūt stabili stāvošam uz zemes, pietiekami nobriedušam. Daudzviet pasaulē šādos institūtos sāk uzņemt tikai no 25 gadu vecuma. Manuprāt, labākais vecums būtu 35–40 gadu, kad ir dzīves pieredze, pats visādām ellēm esi izgājis cauri.

– Un sāc lēnām sevi sakārtot.
– Jā, un esi arī vairāk motivēts. Tieši uz pieredzes pamata rodas jautājumi. Bet, ja cilvēks nav stabils, pats īsti nezina, ko grib, un arī horizontālajā jomā nav sakārtojis dzīvi... Viņam tas jāizdara, citādi viņš neiztur, aizmūk. Tāpēc pirms uzņemšanas ir intervijas, mācību laikā – atbirums. Institūtā mācām gan psihoterapijas metodes, gan konsultēšanas specifiku. Sākumā cilvēks strādā ar sevi, un tad viņam tiek doti instrumenti, kā strādāt ar citiem. Nāk tie, kas grib iegūt papildu instrumentus darbam ar klientiem, grupām ne tikai psihoterapijā, arī personālvadībā, koučingā, pedagoģijā, transpersonālajā mākslas terapijā. Var teikt, ka nodarbojamies ar profesionālo pilnveidi. Bet uz semināriem un vasaras nometnēm tiek aicināts jebkurš. Tie ir vērsti uz darbu ar sevi, pašatklāsmi. Varbūt cilvēks grib atrast savu metodi, izmēģinot gan šamaniskos ceļojumus, gan Helingera metodi, attīstīt radošās spējas. Piemēram, holotropā elpošana noteikti nav visiem. Tā ir ļoti smaga tehnika, bet ātrākais ceļš, kā piekļūt savai bezapziņai tiešā veidā. Īstenībā jau visiem, kas eksperimentē ar narkotikām, psihodēliskām vielām, mērķis ir...

–... mainīt apziņu.
– Pareizi. Vai arī to paplašināt, paņemt pieredzi no citiem apziņas līmeņiem un tad to integrēt, saprast. Cits teiks – tās bija vīzijas, halucinācijas. Bet mums ir tikai piecas maņas. Tavs kaķis, piemēram, pasauli uztver pilnīgi citādi, bet esam tepat blakus – tad kuram ir taisnība? Galdā var būt ķirmis – rok sev aliņu. Arī viņš ir dzīva būtne pasaulē tepat blakus. Bet kādā? To nevar tā vienkārši, no materiālisma viedokļa. Man patīk anekdote – skeptiķis strīdas ar transpersonālā virziena piekritēju – nē, nē, es ticu tikai tam, ko redzu, varu aptaustīt, izmērīt. Tas atbild – labi, tad parādi man savas smadzenes, un ticēšu, ka tev tās ir.
 
Redzēju gaismu tuneļa galā
– Vari pastāstīt savu pieredzi, kad pirmoreiz nonāci šādā ceļojumā?
– Viena no spilgtākajām reizēm, kad deviņdesmito gadu vidū nokļuvu holotropās elpošanas sesijā. Tā kā mani tas interesēja, laidos iekšā bez bailēm. Apziņa visu laiku paliek ļoti skaidra, ir klātesamība, visu laiku saprotu, kas notiek, nav kā hipnozē vai kad prāts nojūk. Vēroju, kas notiek ar manu rumpi. Rokas saraujas, kļūst jocīgas, notirpušas, stīvas, vairs nevaru pakustināt, apziņa domā – nu, baigi interesanti, šitā es droši vien izskatīšos, kad nomiršu, viss ar vieglu humoru, interesi – nu, kas būs tālāk. Un tad mana apziņa it kā izgāja ārpus ķermeņa, es tiešām gāju pa tuneli, par ko stāsta daudzi, kas piedzīvojuši “tuvu nāvei” stāvokli. Tur galā bija baltā gaisma. Bija ļoti viegla sajūta, bet pēkšņi uznāca apziņa – nē, tev vēl tur nav ko meklēt. Un tad es daudz skaidrāk nekā agrāk apjautu, kas ir atbildība pret saviem mīļajiem, kā arī pret uzdevumu, kas šajā dzīvē jārealizē.

– Šī ziņa nāca no ārienes?
– Vairs nebija – āriene un iekšiene. Tā bija absolūti transpersonāla sajūta. Jā, es apzinājos savu rumpi, bet tā nebiju es. Un vienlaikus biju. Nebija iespējams noteikt, kur es sākos, kur beidzos, jutos vienota ar visu apkārtējo, it kā saplūdu ar to. Nebija robežu, tāpēc nevaru atbildēt, no kurienes tas nāca. Es vienkārši biju tajā informācijā, un tā bija ļoti spilgta, bez vārdiem. Apziņa ķiķināja – tik smieklīgi, ķepiņas karājas. It kā nevarēju ķermeni pakustināt, lai gan domāju – ja es pēkšņi ļoti sagribētu atgriezties ikdienišķajā apziņas stāvoklī, tad varētu. Bija cilvēks, kas pa vidu piecēlās un izgāja. Vēlāk viņš teica – man rokas sarāva, un nobijos, ka nevarēšu bungas sist. Tātad nav tā, ka tevi ieved stāvoklī, no kura netiec ārā. Daudz kur pasaulē notiek pētījumi, diskusijas – kas īsti ir apziņa, vai tas tiešām ir smadzeņu produkts. Un arī mūžīgais jautājums – kas es esmu? Kādas ir cilvēka smadzeņu patiesās spējas. Kāpēc citi spēj redzēt tālu pagātnē un nākotnē.
 
No kā baidās zinātne?
– Jebkurai zinātnei jāizlaužas cauri eksperimentu procesam. Vai var teikt, ka arī šī joma iziet paralēlos, maldu ceļus?
– Noteikti. Ir ļoti grūti, jo enerģijas, saikni ar Visumu, apziņas plūsmu, parapsiholoģijas un reliģijas fenomenus nevaram pētīt ar vecajiem instrumentiem, domāšanu. Bet to jauno instrumentu un domāšanas vēl īsti nav. Tiek meklētas dažādas novatoriskas zinātnisko pētījumu formas. Paralēli jau tagad tiek pētīts, kā darbojas meditācijas, lūgšanas. Piemēram, migranti pārceļo no zemes uz zemi, bet kam veselība labāka – tiem, kas pieder pie jaunās mītnes zemes reliģijas, vai tiem, kas nepieder. Un tiek secināts – labāk iedzīvojas tie, kas turpina lietot savu garīgo praksi, līdz ar to jūtas kā mājās, un tas nāk par labu viņu veselībai. Ar dažādiem instrumentiem var pētīt smadzeņu viļņus, kas notiek meditācijās un citos mainītos apziņas stāvokļos. Un nelaime, ka mūsu akadēmiskā sabiedrība to negrib pieņemt. Izskatās, ka tā baidās no jaunā, nepazīstamā, kas sagraus veco sistēmu. Bet tas ir likumsakarīgi.

– Kā kristietība baidījās no eksaktās zinātnes, tā tagad zinātne baidās no šādiem pētījumiem.
– Jā, jo eksaktā zinātne ir Dieva vietā. Tagad tai būs jāpakāpjas no pjedestāla. Bet šis process ir diezgan sāpīgs.

– Un eksakto zinātņu pārstāvjus, kuri cenšas iziet no rāmjiem, kā Buiķis, noknābā kā baltos zvirbuļus.
– Nu ja, un īpaši neņem vērā, ka esi profesors, akadēmiķis. Arī Kļava daudz dabūjis pa mici. Protams, nevar teikt, ka viņi visi ir neapšaubāmi, bet ir arī daudz taisnības – agrāk cilvēkus uz sārta dedzināja par to, ka teica, ka Zeme ir apaļa.

– Tāpat teologi noknābā savējos, kas cenšas padot roku progresīvai zinātnei.
– Jā. Arī psiholoģijas studentiem traki – ja augstākā akreditētā mācību iestādē mēģināsi iesniegt disertāciju par garīgu tēmu, visdrīzāk teiks – nedari to! Tu neaizstāvēsi. Tiek nolikts – tās ir sliktas tēmas, bīstamas. Daudzi klienti, kas apmeklē psihoterapeitus, zina – par savām garīgajām sajūtām vai īpašu mistisku pieredzi tur nedrīkst runāt.

– Gribi teikt, ka pat inteliģents akadēmiskais psihoterapeits liks manīt, ka viņš to neatbalsta, apšauba?
– Nē, viņš ļoti saulaini smaidīs, visam piekritīs, bet galvā jau noteiks diagnozi. Bet pārsvarā par šādiem pārdzīvojumiem nestāsta – ne tikai psihoterapeitam, arī labākajam draugam, vecākiem...

– Zināmā mērā tā sabiedrībā ir tabu tēma? Žurnāli pilni...
– Bet vai tu nejūti, ka tā ir tabu tēma? Parastā attieksme – ai, viņam jau jumts brauc... Ko tu sapīpējies...

– Intervējot māksliniekus, zinātniekus, uzņēmējus, reizēm uzdodu jautājumu par viņu iracionālo pieredzi. Un, man par pārsteigumu, saprot bez paskaidrošanas. Piemēram, Andrejs Ērglis, sirds ķirurgs, stāstīja – cilvēks mirst uz operāciju galda, tajā brīdī putns ietriecas logā, un viņiem izdodas cilvēku glābt.
– Acīmredzot tie, kam ir šī pieredze, jūt, ka tu jautā no sirds. Vai arī viņi savā profesionālajā jomā jau tik daudz sasnieguši, ka vairs nav ko baidīties.
Latviešu tauta ir transpersonāla!
– Bet tāda pieredze ir katrā ģimenē – varbūt daļa folkloras, kuru varētu pierakstīt.
– Un tā arī nāk no folkloras. Saviem Eiropas kolēģiem saku – jūs to pat iedomāties nevarat, visa latviešu tauta ir transpersonāla.

– Mūsu tautasdziesmās ir tādas pērles, gudrība...
– Un tas tiek pārmantots no vecmāmiņām paaudžu paaudzēs. Tas jau ir mūsu gēnos.

– Garīgā telpa ir tik piesātināta, ka to pat neapzināmies. Un arī skeptiķis tajā dzīvo.
– Jā. Latvija ir ļoti labā stāvoklī, ja salīdzina ar Rietumeiropas valstīm, teiksim, Franciju, kur kas tāds tiek uzskatīts par sektantismu, vajāts, apmelot,  nav tālu no raganu dedzināšanas. Es runāju tieši par psihoterapiju. Kāds žurnālists bija ielavījies Staņislava Grofa vadītajā holotropās elpošanas sesijā. Bet tur nedrīkst iet no malas, tas ir klajš ētikas pārkāpums. Pa kluso tika nofilmēts, tad, pilnībā izrauts no konteksta, palaists sabiedrībā.

– Izskatījās pēc sabata?
– Pēc sektas vai trakomājas. Piemēram, rituāls, kad, paceļot rokas, sasveicināmies ar debespusēm, simboliski parādot cieņu dabas gariem. Iedomājies, ja to nofilmē bez teksta – nu, sekta! Paceltām rokām, pieauguši cilvēki kaut ko murmina. Tāpat psihoterapeiti tiek apsūdzēti manipulācijās ar hipnozi – ej nu pierādi, ka tā nav bijis! Paldies Dievam, mums tik traki nav. Tāpēc saku, ka Latvija ir transpersonāla zeme, kur pat pašterapija ir asinīs. Tās ir mūsu tautasdziesmas, zīmes. Arī transpersonālā terapija daudz strādā ar simboliem. Nesen skatījos Dziesmu svētku raidījumu ar deju kolektīviem – ugunskurs, četras debespuses, raksti, fantastiski skaists, spēcīgs rituāls, un neviens neuzskata, ka sektantu klubiņš. Tāpēc esmu lepna, ka dzīvoju tādā valstī, un kolēģiem no pasaules saku – drīz jūs nebrauksiet pie Ziemeļamerikas šamaņiem, bet pie mūsu pirtniekiem, strādā ļoti profesionāli, ar seniem rituāliem – veselībai, priekam, harmonijai. Un attieksme pret dabu – mēs mierīgi sarunājamies ar kokiem, puķēm, sauli. Mums tas šķiet dabiski. Bet tāds vācietis, francūzis nobolīs acis un mācīsies to darīt semināra darba grupā kā īpašu rituālu. Transpersonālā pieeja ir, kad nedomā tikai personīgā līmenī, bet tevi interesē garīgās jomas, esi lojāls pret citu domāšanu, strādā ar savu apziņu un sevi pilnveido. Un tas var attēloties daudz kur, ne tikai psihoterapijā. Tā var būt transpersonālā filosofija, māksla, pedagoģija. Pamazām daudz kas no tā ieiet biznesā, jo uzņēmēji ir gudri, viņiem jākārpās, jāatrod jaunas metodes, citādi neizdzīvos.

– Viņi nedrīkst dzīvot rāmjos.
– Jā, tāpēc pirmie pieņem visādas prakses, seminārus, tehnikas, kā uzlabot cilvēku pašsajūtu, lai labāk varētu strādāt, kā mainīt domāšanu.

– To sarunās ar uzņēmējiem esmu sajutusi, viņiem ir svarīgs ne vien racionālais pamats, bet, piemēram, intuīcija, ko var norakstīt uz iracionālo.
– Tāpat – par sirds gudrību Pat zinātniski ir atklāts, ka arī sirdij ir smadzenes, bet tas netiek popularizēts. Kad mācījos Stradiņos, profesore teica – cilvēki stāsta, ka reizēm domājot ar sirdi, bet tās ir absolūtas muļķības, jo tas ir tikai asinis pumpējošs orgāns. Domājam mēs ar smadzenēm. Tas ir materiālais piegājiens. Bet praksē var sajust, kā sirds rajons, ko Austrumu filosofijā sauc par sirds čakru, atveras. Un tā nav iedoma, fantāzija – tu jūti, kā tava apziņa, uztvere mainās. Un, kad esi to patiesi izjutis, nekad vairs neteiksi, ka tās ir muļķības. Izrādās, to var fiziski sajust. Tāpēc jau tās prakses ir nepieciešamas – ar teorētiskām gudrībām vien nepietiek.
 
Kā zeme apēd slikto
– Vai tava vieta meža vidū ir tava spēka vieta?
– Mana tēva vieta. Bērnībā man tur īpaši nepatika. Man aizveda, lika ravēt dobes, citu bērnu tur nebija, man bija garlaicīgi. Tagad tā man ir īsta spēka vieta. Kad kļūst par daudz darba, nāk virsū nogurums, niknums, es aizbraucu tur, ar māsu, kas tagad tur dzīvo pastāvīgi, izstaigājam poligona mežu, parunājos ar tēva akmeņiem. Sievietēm ļoti svarīga ir saikne ar zemi – tajā ļoti labi var novadīt visas negācijas, dobē ierakties līdz elkoņiem.

– Bez cimdiem ir obligāts nosacījums?
– Nezinu. Pašam jāizmēģina. Man tā ir. Ja pēc tam jāiet uz balli, tad uzvelku, bet man patīk sajust zemi, konkrēto pieskārienu. Un daudzās praksēs saka – sazemējieties, visu negatīvo atdodiet uz leju. No indiāņu praksēm uzzināju, ka tur notiek tieši tas pats, kas ar koku lapām, zeme barojas no šīs enerģijas.

– Kā koki no ogļskābās gāzes?
– Tieši tā, pārvēršot cilvēkiem derīgajā. Un tieši tāpēc kontakts ar zemi ir tik dziedinošs. Izrādās, senie cilvēki to zināja.

– Tu domāji, ka tava dzīve saistīsies ar mākslu. Tēva ietekmē, mamma arī strādāja Mākslas akadēmijā.
– Es studēju mākslas pedagoģiju. Sapratu, ka visbrīvākā profesija ir māksla. Man patika. Ar glezniecību aizrāvos Birutas Delles ietekmē, manuprāt, viņas bildes ir ļoti garīgas. Beigās sapratu, ka mani vairāk interesē process, ne rezultāts.

– Tevi interesēja izzināt jaunrades procesu, saprast, kā tas notiek?
– Jā. Pēc Mākslas akadēmijas dabūju otru grādu – psiholoģijā, gribēju saprast pamatus, kas ir klasiskā, akadēmiskā psiholoģija. Visu akadēmijas laiku piestrādāju Psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Sākumā biju sanitāre, tad pabeidzu kursus un biju jaunākā medicīnas māsa. Man bija jāņemas ar slimniekiem uzraugāmajā istabā. Man ļoti patika, bija interesanti. Es pētīju cilvēkus, runājos. Vecās sanitāres aprāja – nu, ko tu ar viņām, dullas bābas tak. Man bija grūti tieši to pārdzīvot – attieksmi.

– Kad tikāmies izrādes „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” starpbrīdī, tu par šo pieredzi stāstīji, teici, ka pacientiem nedeva dzert.
– Un tu to gribi rakstīt?

– Gribu gan. Šķiet, cilvēkiem ir iluzors priekšstats, ka nekas tāds kā „Dzeguzes ligzdā” vairs nenotiek.
– Tas gan bija padomju laikā. Bet, protams, arī tagad attieksme ir dažāda. Strādāju Jelgavas Gintermuižas slimnīcā Minesotas nodaļā. Tur gan attieksme pret pacientiem ir ļoti laba.

– Tur ir cilvēki ar alkohola atkarību?
– Bet viņi paši nāk ārstēties, brīvprātīgi. Tur zāles nedod, tā drīzāk ir psiholoģiska ārstēšana.
 
Ar stalkera misiju
– Vai ar tagadējo pieredzi saki, ka tās ir dvēseles slimības?
– To varētu saukt par dvēseles slimību, tikai – kādas ir tās saknes. Ļoti bieži tā nav pat slimība, tikai pārejošas grūtības vai identitātes krīze, un, lai to pārvarētu, jāatrod pareizie resursi. Transpersonālā psiholoģija vairāk pievērš uzmanību veselības stiprināšanai, nevis slimības ārstēšanai.

– Vai ģenētiski mantota.
– Vai karmiskas. Katrs gadījums ir atšķirīgs. Tāpēc man patīk transpersonālā pieeja, kurā mācāmies izjust pacientu ar visu būtību, enerģētiski. Un atkal man teiks, ka zinātniski nedrīkst tā runāt, jo – kā pierādīsi šo enerģētiku, ar ko to izmērīsi. Bet citi vārdi nav izdomāti. Taču sajūta ir. Kādā no akadēmiskajiem rakstiem mēģināju paskaidrot, ka arī pats transpersonālais psihoterapeits savā veidā var būt mainītā apziņas stāvoklī darbā ar klientu.

– Esi iedziļinājusies tik ļoti...
– Jā, ka tajā brīdī it kā zaudēju savu identitāti, kļūstu tā kā par sietu vai pat saplūstu ar klientu. Es to, protams, jebkurā brīdī varu pārtraukt, un es to arī neatstāju sevī, bet, lai to mācētu, vajadzīga prakse, pieredze. Un tieši šis mainītais apziņas stāvoklis man palīdz saprast, kā ar to cilvēku rīkoties, runāt, kādu metodi lietot. Reizēm ir impulss, ka jādara tieši tā, un tam jāseko, jāpārbauda, vai trāpīts. Bet zinātniski būtu grūti aprakstīt, ja man liktu pamatot, kāpēc izvēlējies šo metodi.
Lai kādos virzienos strādātu, 80 procentos gadījumu nākas konstatēt, ka pieaugušiem cilvēkiem nav nokārtotas saiknes ar ģimeni, dzimtu, un tāds cilvēks veiksmīgi nevar strādāt transpersonālajā psihoterapijā. Tāpēc Transpersonālās izglītības institūtā, kur piedāvājam četru gadu profesionālās pilnveides mācību programmu, ir svarīgi, lai cilvēks būtu studējis psiholoģiju, izgājis individuālo terapiju, viņam visas šīs metodes ļoti nopietni jāizmaļ caur sevi, un tikai tad viņš var iet tālāk. Jo tu nevari to pacientu vest tālāk, nekā pats esi ticis. Ir daudz ar sevi jāstrādā. Savdabīgs baltais halāts jāuzvelk, bet es to nesauktu par ārstēšanu. Transpersonālais psihoterapeits ir vairāk kā pavadonis, stalkers. Tāpat kā zobārsts pats nevar sev zobu izvilkt, visu ne vienmēr var atrisināt ar pašterapiju, jātiekas ar terapeitu, bet – sava virziena. Cilvēki ir nepacietīgi, visu grib ātri – dod man strādāt, konsultēt. Nu, tik ātri neiet. Mēs jau tās zināšanas varam sabāzt gada laikā, bet cilvēks nespēj integrēt. Lai gan cilvēks pielāgojas to milzu informāciju uzņemt. Bet vai viņš var to garīgi pārstrādāt? Vēl ne tik ātri. Tas varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc uz transpersonālo psiholoģiju cilvēki nāk nobriedušā vecumā.

– Kad nepacietība jau mazliet nodeldēta?
– Ir pieredze. Eiropas sertifikācijas nolikumā transpersonālajiem psihoterapeitiem tiek prasīts, lai viņiem būtu kāda sava garīgā prakse, meklējumi. Un vēl – daudzi nāk uz semināriem, nodarbībām, jūtas laimīgi, gandarīti. Bet tad dzirdam runas – ārprāts, atkal jāiet mājās, rīt uz to darbu. Svarīgi ir ne tikai mācībās piedalīties, bet šīs zināšanas arī integrēt ikdienā. Daudzi latvieši tā dzīvo – pat traukus var mazgāt ar domu, ka likvidēju sevī visu traucējošo, bet puķes stādīt ar vēlējumu, ka katra mana darbība vairo skaistumu un harmoniju. Es arī bieži vien, ravējot dobes, piedomāju – ar katru nezāli kādu stulbumu no pasaules izrauju

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/195800/apzinu-var-paplasinat-ar-bez-musmiru-esanas-atklaj-psihologe