Bija tāds gadījums…

Svaigākais spontānās pašaizdegšanās gadījums novērots gluži nesen, kad kārtējo reizi bez jebkāda redzama iemesla aizdegās un teju pilnībā līdz pelnu kaudzītei sadega 76 gadus vecs Īrijas pensionārs Maikls Fogertijs. Konstatēts, ka viņš sadedzis it kā no iekšpuses, proti, tā, ka no iekšējiem orgāniem pāri nav palicis absolūti nekas. Notikumam nav bijis aculiecinieku, jo vecais kungs savā mājā dzīvojis viens pats, un izmeklēšanā noskaidrots, ka tajā liktenīgajā pavasara naktī viņa mājā neviens nav ne ienācis, ne no tās izgājis. Gadu ilgusī izmeklēšana vainagojās ar slēdzienu, kas, šķiet, īpaši nevar apmierināt nevienu no iesaistītajām pusēm, proti – spontāna pašaizdegšanās bez ārēju avotu līdzdalības…

Tomēr ar to nav samierinājušies zinātnes ļaudis, turpinot pacietīgi meklēt atbildes šiem ārkārtīgi mīklainajiem gadījumiem un tajos dzimušajiem jautājumiem.

Piemēru ir vairāk nekā gana. Vēsturiskie un literatūras avoti ir pārpilni ar tā dēvētās pirokinēses gadījumu aprakstiem. Jāpiebilst, ar pirokinēzes jēdzienu parapsihologi apzīmē mistisko spēju pēkšņi izraisīt aizdegšanos vai ļoti ievērojamu temperatūras paaugstināšanos, turklāt darot to tikai ar domas spēku pietiekami lielā attālumā. To pašu tātad attiecina arī uz pašaizdegšanos.

Protams, tādi gadījumi ir zināmi jau kopš vissirmākās senatnes, taču tikai ļoti retos gadījumos tie aprakstīti kādos uzticamos avotos. 1763.gadā Džons Dipons pirmo reizi centies apkopot vienā izdevumā visus tolaik zināmos šādus gadījumus cilvēces vēsturē. Tur minēts arī gadījums ar kādu Nikolaju Milli, kuru attaisnoja saistībā ar apsūdzībām par savas sievas slepkavību: tiesa pārliecinājās par to, ka sieviete gājusi bojā izteiktas spontānās pašaizdegšanās gadījumā. Nikolaja dzīvesbiedri, stipri vien iedzert mīlošu parīzieti, kādu dienu atrada savās mājās tādā stāvoklī, kad no viņas pāri jau palikusi tikai pelnu kaudzīte, galvaskauss un roku pirkstu kauliņi.

Daudzi uzskata, ka Čārlzs Dikenss savā romānā “Aukstais nams” arī aprakstījis gluži reālu iedzert mīlošā īpatņa Kruksa pašaizdegšanās gadījumu. Savukārt Emīls Zolā savā romānā “Doktors Paskāls” arī vēsta par reālu notikumu, kurā dzīvs sadedzis dzeršanai pārlieku nodevies večuks Makars. Muižniece Korobočka Nikolaja Gogoļa “Mirušajās dvēselēs” runā par to, ka viņas muižā pēkšņi dzīvs sadedzis dzimtzemnieks kalējs: “… Pēkšņi viņam iekšā viss aizdegās, laikam bija par daudz iedzēris, no viņa nāca zilas ugunis, viņš viss izdēdēja, pilnībā viss, kļuva melns gluži kā ogle”. Līdzīgs gadījums sastopams Žila Verna daiļradē, kur kādā viņa darbā arī sadeg kāds pārmērīgi alkoholu lietojis afrikāņu cilts virsaitis. Savukārt Hermaņa Melvila garstāstā “Redberna” tādā pašā veidā iet bojā kāds padzīvojis jūrnieks…

1870.gadā Aberdīnas universitātes tiesu medicīnas eksperti publicēja plašu materiālu “Par pašaizdegšanos”, savukārt vienkopus viedokļus, kādus pauduši 54 zinātnieki, kuri vispār kaut kad rakstījuši par cilvēku pirokinēzi. Pazīstamais ķīmiķis Justuss Lībihs apgalvojis, ka pašaizdegšanās nav iespējama un visi demonstrētie gadījumi ir tikai mistifikācijas. Ārsts Gijoms Dipitrēms uzskatījis, ka kaut kas tāds tomēr ir iespējams, taču katrā no aprakstītajiem gadījumiem katrā ziņā esot jāmeklē kāds, lai arī grūti pamanāms vai varbūt pat vispār nepamanāms, bet tomēr izteikti ārējs iemesls.

Jaunākajos laikos eļļu ugunī ielējis savulaik slavenais Londonas izmeklētājs un medicīnas doktors Kevins Terstons, kurš 1961.gadā medicīniskās ievirzes presē publicējis savas pārdomas par to, kā “pastāv virkne visnotaļ drošu un pārliecinošu liecību par cilvēku pašaizdegšanos, kas notikušas pilnībā bez jebkādas degošu vielu iesaistīšanas šajā procesā, turklāt parasti šādos gadījumos ar to nav nodarīts itin nekāds kaitējums tuvumā esošām viegli uzliesmojošām vielām”.

Savukārt savulaik PSRS uzskatīja, ka ir cilvēki, kuri apzināti spēj izraisīt pirokinēzi. Tāda esot bijusi par ekstrasensi dēvētā Ninele Kulagina. No šīs sievietes specifiskā skatiena spēka, kā to apliecina neskaitāmi aculiecinieki, esot aizdegušies kabatlakatiņi, avīzes, pat tapetes uz sienām. Tieši tāpat viņa esot spējusi apdzēst faktiski jebkuru ugunsgrēku. Pati viņa mira no audzēja galvā, un tieši uz šīs ligas rēķina tad tā laika speciālisti mēģināja arī norakstīt viņas īpašās ekstrasensorās spējas. Bet mūsdienās krievu medicīnas doktors un paranormālo parādību pētnieks Andrejs Lī uzskata, ka Kulaginas, tāpat kā daudzu viņai līdzīgo pirokinēzi izraisīt spējīgo cilvēki “triki” ir absolūta mistifikācija. Visdrīzāk, viņš uzskata, šeit nav iztikts bez ķīmiskām vielām, no kurām dažas, kā zināms, spēj uzliesmot nevis acumirklī, bet gan kādu laiciņu pēc to “ierosināšanas”….

Vārdu sakot, jautājums paliek atklāts – kas ir šis fenomens? Kādas mums patlaban ir vairāk vai mazāk pārliecinošas hipotēzes, kas cenšas skaidrot pašaizdegšanās gadījumus?

Gluži kā svece

Zinātnieki godīgi atzīst, ka pagaidām saistībā ar šo fenomenu spēj tikai izteikt dažādus minējumus. Tomēr to saimē, šķiet, viena no interesantākajām ir hipotēze par “cilvēka sveci”. Zināms, ka, raugoties no ķīmiskā aspekta, cilvēkam piemīt gana jaudīga enerģija, ko viņš uzglabā taukaudu noslāņojumu formā, tomēr parastos apstākļos tie nekādi nevar pašaizdegties, jo tajos ir pārlieku liels daudzums ūdens – aptuveni septiņdesmit procenti. Bet tajā gadījumā, ja ķermeni piesūcina ar viegli uzliesmojošu vielu, piemēram, spirtu, jau iestājas gluži citi apstākļi. Piemēram, ja cilvēks nav sevišķi tīrīgs un ikdienā valkā apģērbu, kas viscaur piesūcies ar ķermeņa izdalītajiem sviedru sāļiem, tad tieši šis apģērbs var itin viegli kļūt par savdabīgu sveces degli. Tādā gadījumā var būt pietiekami ar nelielu dzirkstelīti, lai cilvēks acumirklī viss aizdegtos. Tieši tāpēc, kā uzskata pētnieki, atbilstoši šai hipotēzei vislielākās iespējas pēkšņi aizdegties un sadegt līdz pelnu kaudzītei ir cilvēkiem, kuri uzkrājuši pārlieku lielu lieko svaru.

1965.gadā profesors Deivids Gī īstenoja eksperimentu, kurā simulēja “cilvēka sveces” efektu. Viņš paņēma nelielu devu cilvēka tauku un ietina tos lupatiņā, lai tādējādi imitētu apģērbu. Tad viņš šo sveci pakāra virs liesmas. Viņam nācās liesmu noturēt vismaz vienu minūti, kamēr sāka iztecēt tauki. Bet pitokinēzes gadījumos cilvēki taču faktiski pilnībā sadega dažu minūšu laikā! Tāpat šī hipotēze itin nekādi neizskaidro to, kāpēc lielākā daļa pašaizdegušos cilvēku bija subtili, ne gluži visi bija dzēruma stāvoklī, liela daļa, piemēram, pat nesmēķēja, un viņu tuvumā nav atrasts neviens objekts vai avots, kas spētu izraisīt aizdegšanos.

Lai kaut kā likvidētu šīs pretrunas, noformējās hipotēze par aizdegšanos no statistiskās elektrības, kas pamatota ar to, ka noteiktos apstākļos cilvēka ķermenis spēj uzkrāt tādu elektrostatisko lādiņu, ka tā izlādes gadījumā var aizdegties apģērbs. Zināms, ka statiskais lādiņš, kura uzkrāšanu sevišķi sekmē vēss un sauss laiks, var aizdedzināt benzīnu degvielas uzpildes stacijās, un, atbilstoši statistikai, tieši tas arī ir lielākās daļas šajās stacijās piedzīvoto sprādzienu galvenais iemesls. Ideju par to, ka jaudīgs elektrostatiskais lādiņš ir spējīgs izraisīt cilvēka pašaizdegšanos, pirmais savulaik izvirzīja ASV Bruklinas politehniskā institūta profesors Robins Bīčs. Tomēr arī viņš pats uzskatīja, ka diezin vai šāds lādiņš var izrādīties tik jaudīgs, lai cilvēka ķermenis ne tikai spētu pilnībā aizdegties, bet arī faktiski pilnībā un ļoti ātri sadegt, turklāt galvenokārt tieši no iekšpuses.

Franču pētnieks fizikas doktors Pjērs Masjass savukārt apgalvo, ka visos cilvēka pirokinēzes gadījumos degšanas temperatūra parasti sasniedz vismaz 3000 Celsija grādus, bet vienlaikus ir zināms, ka, lai pilnībā un līdz pelnu čupiņai sadegtu, piemēram, bruņumašīna, pietiek ar “tikai” 700 grādiem…

Noskaidrots, ka pirokinēzes procesā izdalās enerģija, kas salīdzināma ar lielas elektrostacijas darbību. Interesanti gan, no kurienes tāda rodas mazajā cilvēkā? Saistībā ar šo jautājumu parādījās vairākas hipotēzes, no kurām interesantākā pauž par pirokonēzi provocējošā lodveida zibens darbību, kam piemīt tik liela enerģija, ka acumirklīga cilvēka ķermeņa sadedzināšana tādam objektam esot absolūts nieks. Tomēr arī pats lodveida zibens fenomens ir tik noslēpumains un absolūti neizpētīs un neizprasts, ka saistībā ar vēl noslēpumaināko pirokinēzi tas ir un paliek tikai kā drosmīga hipotēze un nekas vairāk.

Varbūt viss notiek jau šūnu līmenī?

Daudz kas vedina domāt, ka noslēpuma atminējums tomēr jāmeklē pašā cilvēkā. Angļu pētnieks Džons Haimers izanalizējis virkni pašaizdegšanās gadījumu un secinājis, ka par šīs parādības upuriem parasti kļūst  tieši vientuļi cilvēki, kuri ilgstoši atrodas noteiktā psihoemocionālajā stāvoklī, kas savukārt spēj izprovocēt dažādus bojājumus “sistēmā”, kā tas novērojams, piemēram, poltergeista gadījumos. Krievu pētnieks fizikas un matemātikas doktors Genādijs Šipovs ļoti lielā mērā piekrīt britu kolēģim jautājumā par to, ka pirokinēze vērtējama kā atsevišķs poltergeista gadījums, kad apziņas pārmaiņu stāvoklī nonākušās cilvēka galvas smadzenes kļūst par fizisku kvantu vakuuma spontāno svārstību referentu.

Hainers apgalvo, ka pasākuma procesa bioķīmija esot šāda: ar, piemēram, depresiju sirgstošu cilvēku psihosomatiskie traucējumi var izraisīt ūdeņraža un skābekļa atbrīvošanu no cilvēka ķermeņa, tādējādi radot pamatu šūnu mitohondrijās notiekošu mikrosprādzienu ķēdes reakcijai.

Šai hipotēzei par iespējamo pašaizdegšanos jau šūnu līmenī piekrīt arī organizācijas “ParaScience International” priekšsēdētājs, zinātnieks Lerijs Arnolds. Savā grāmatā “Degšana!” viņš pauž par to, ka pašaizdegšanās viens no iemesliem var būt pagaidām zinātnei vēl nezināmā subatomārā daļiņa pirotons, ko izstaro kosmiskie stari. Parasti šī daļiņa, līdzīgi neitrino, brīvi izkļūst cauri cilvēka ķermenim, nenodarot tam itin nekādu kaitējumu, taču dažkārt tā var skart šūnas kodolu un tādējādi izraisīt ķēdes reakciju, kas jau spēj pilnībā iznīcināt visu organismu. Jāpiebilst, šī pagaidām ir vismazāk atbalstītā hipotēze. Arnolda kritiķi raksta, ka nav pat vismazāko pierādījumu šādas daļiņas eksistencei, bet izgudrot to tikai tāpēc, lai izskaidrotu cilvēka pašaizdegšanās fenomenu – tas vērtējams kā mazliet muļķīga iecere.

Tomēr ir arī ļaudis, kuri Arnolda ideju attīstījuši tālāk. Piemēram, angļu ķīmiķis Džons Ronvalds paziņojis, ka visā esot vainojama kāda sevišķa baktērija, kas apēd cukuru, kas atrodams cilvēka organismā un izstrādā tajā gaistošas uzliesmojošas vielas. Piemēram, spirtu. Tādā gadījumā pirokinēze ir nejaušas dzirksteles izraisīta “pārspirtota” organisma sadegšana. Bet tas jau nozīmē to, ka ikviens no mums var “saķert” pašaizdegšanos gluži tāpat kā jebkuru bakteriālo infekciju.

Mazliet nomierina tikai tas, ka pagaidām šāda baktērija nav konstatēta, tā eksistē tikai datormodeļa paskatā. Tiesa, ir citi šaubīgi un draudīgi mikroorganismi, kas spēj iespaidot apziņu, bet par tiem šā stāsta turpinājumā mazliet vēlāk.

Tostarp krievu akadēmiķis Vlails Kaznačejevs uzskata, ka cilvēka organisma šūnā patiešām risinās pagaidām cilvēcei neizskaidrojami enerģētiskie procesi, kas savā jaudīgumā pielīdzināmi aukstajai kodolsitēzei. Krievijas Zinātņu akadēmijas Sibīrijas Klīniskās un eksperimentālās medicīnas centra laboratorijās veikti unikāli eksperimenti ar audiem, kas akadēmiķim ļāvuši secināt to, ka šūnu enerģētikas pamatā ir īstens kodolreaktors! Un tas nozīmē, ka mūsu organisms spējīgs pats radīt tam nepieciešamos ķīmiskos elementus. Un tad ir nākamais jautājums: kas notiek tajā gadījumā, ja šā mehānisma darbībā rodas kādi traucējumi? Tad šūnu reaktors, runājot fiziķu valodā, var sajukt prātā un – iesākas nekontrolējama kodolreakcija. Ja tā kļūst par ķēdes reakciju, to katrā ziņā pavada kolosālas enerģijas izdalīšanās, kas jau ir spējīga sadedzināt un pārvērst mūsu audu un kaulu šūnas.

Slepenais pirolauks

Taču aizvien populārāka mūsdienu šā fenomena pētnieku saimē kļūst vēl kāda, šķiet, sevišķi oriģināla hipotēze. Atbilstoši tai, līdztekus visiem tā dēvētajai oficiālajai zinātnei jau zināmajiem laukiem – elektromagnētiskajam, magnētiskajam, gravitācijas un, visbeidzot, biolaukam, it kā esot vēl arī kāds, par kura eksistēšanu daudziem pat bail iedomāties. Proti, esot tā dēvējamais pirolauks, kam piemīt spēja uzkarsēt olbaltuma matēriju. Tiesa, ne gluži jebkuru šādu matēriju, bet gan tikai ar jaudīgu biolauku apveltītu matēriju, tātad – tieši cilvēka un nekā cita ķermeni. Tieši ar to tad arī varot izskaidrot to, ka “sātaniskā uguns” nekad neskar ne mūsu mazākos brāļus dzīvniekus, un vēl jo vairāk nedzīvo matēriju.

Acīmredzot šai versijai ir tiesības pastāvēt kaut vai tikai tāpēc, ka zinātnieki apstiprina – mūsu ķermeņa diennakts temperatūras svārstības patiešām var būt iemesls jeb faktiski ir rezultāts pirolauka izmaiņām attiecībā pret vidējiem rādītājiem, savukārt karsoņi kādas saslimšanas vai nervu stresa gadījumā – tā dēvētā termoneiroze – ir tiešas pirolauka un mūsu novājinātā biolauka savstarpējās mijiedarbības rezultāts. Lielākajam vairumam cilvēku ķermeņa temperatūra slimības gadījumā paaugstinās vismaz līdz 39 vai pat 40 grādiem, bet tālāk jau seko visnotaļ kritiskas atzīmes. Bet atsevišķiem indivīdiem pagaidām kāda absolūti neizskaidrojama iemesla dēļ šī ķermeņa iekšējā temperatūra pēkšņi var palielināties līdz pat vairākiem simtiem grādu!

Starp citu – mūsdienās ir ne mazums pētnieku, kuri ir pārliecināti par to, ka šādu pašaizdegšanās gadījumu  kļūst aizvien vairāk, un tā it kā esot droša strauji nākošā pasaules gala pazīme. Izklausās reliģiski naivi un māņticīgi, bet – kas zina, vai ne? Katrā ziņā drošas un pārliecinošas statistikas nav, tāpēc pagaidām atļausimies sevi mierināt tikai ar to, ka katram no mums pašaizdegšanās iespējamība, kā to novērtē šā fenomena pētnieki, ir mazāka par vienu tūkstošdaļu procenta, kas – starp citu! – ir ievērojami mazāk nekā, piemēram, risks saņemt tiešu zibens spērienu.

Apziņas parazītu uznāciens

Nākamais šādu un daudzu citu līdzīgu, vēl joprojām neizskaidroti cilvēka organisma  fenomenu skaidrojumu meklējumu slānis aptver izteikti tikai cilvēka prātu. Zinātnieki veikuši eksperimentu ar pelēm un žurkām, mākslīgi aplipinot tās ar “Toxoplasma gondii” – sīksīkiem parazītiskajiem organismiem, kas izraisa saslimšanu ar toksoplazmu. Šie vienšūņi mīt katra trešā Zemes apdzīvotāja organismā. Dažās valstīs, piemēram, Brazīlijā, ar toksoplazmu sirgst katri divi no trim iedzīvotājiem. Britu pētnieki secinājuši, ka vidēji “Toxoplasma gondii” nēsātāju īpatsvars ir robežās no 7 līdz 34 procentiem iedzīvotāju.

Lielākā daļa cilvēku, protams, pat nenojauš par šo parādību. Sava “saimnieka” smadzenēs šie parazīti izveido neaktīvās, guļošas cistas, kas ir pārejošu daudzu vienšūnas organismu eksistences forma, ko raksturo savdabīga aizsargslānīša esamība, kas par sevi itin nekādi neliek manīt vesela cilvēka organismā. Bet tajā gadījumā, ja cilvēka imunitāte kļūst novājināta, šie parazīti var sekmēt visa pārvēršanos ļoti smagā saslimšanā.

Noskaidrots – lai “Toxoplazma gondii” spētu vairoties, tai jānokļūst kaķa barības pārstrādes traktā. Vairojoties, šie parazīti savstarpēji sadala ģenētisko materiālu nolūkā saglabāt un nodot tālāk pēctečiem savus gēnus, kas spēj efektīvi cīnīties ar saimnieka imūnsistēmu. Bet kaķa barības traktā tie nokļūst, pateicoties grauzējiem, kas kļuvuši par ārēji piemīlīgo plēsoņu upuriem. Grauzējos “Toxoplazma gondii” uzvedas gluži kā gaisa pirāti, kas sagrābuši savās rokās lidmašīnu. Nokļūstot vadības kabīnē jeb tātad peles vai žurkas smadzenēs, parazīti piespiež tās “mainīt kursu”, proti, uzvesties tā, lai kļūtu par iespējami vieglāku kaķa laupījumu.

Tikai gluži nesen pētnieki pamazām sākuši kaut ko saprast tādas “Toxoplazma gondii” iedarbības mehānismā uz grauzējiem. ASV Stenfordas universitātē veiktie eksperimenti apliecinājuši to, ka kaķa urīna smaka iedarbojas ļoti uzbudinoši uz parazītu, skarot to grauzēju smadzeņu daļu, kas atbildīga par baiļu sajūtu. Taču šī pati smadzeņu daļa saistīta arī ar dzimumdziņu, kas šajā gadījumā arī automātiski aktivizējas.

Amerikāņu pētnieku grupas vadītājs Patriks Hauss pauž: rodas iespaids, ka šī dzimumtieksme kļūstot tik spēcīga, ka pilnībā apspiež dabisko baiļu sajūtu. Un tas esot vistiešākais norādījums uz to, ka parazīti faktiski spēj manipulēt ar sava saimnieka smadzenēm. Pele pati rātni skrien pretim kaķim, tādējādi viegli nokļūst tā nagos…

Vai tas var notikt arī ar mums?

Patiešām, vai tādi parazīti spētu kaut ko pasākt arī mūsu smadzenēs? Piemēram, likt mūsu šūnām uzsprāgt vai aizdegties ar kodolreaktoram pielīdzināmu jaudu, kas ļauj organismam pārvērsties pelnu čupiņā dažu minūšu laikā?

Patriks Hauss paskaidro, ka mums, cilvēkiem, ir tieši tāda pati smadzeņu daļa, tāpēc apziņas parazītiem būtībā ir gluži vienalga, kam viņi ieperinās smadzenēs – grauzējam vai cilvēkam. Un ja tie spēj ietekmēt peļu rīcību, tad nav iemesls domāt, ka tie nespētu tādā pašā veidā iespaidot cilvēku. taču pagaidām gan vēl neviens nav novērojis neparastu, nepārvaramai dzimumtieksmei pielīdzināmu inficēto cilvēku tieksmi atdoties mājas vai savvaļas kaķu skāvieniem. Pilnībā iespējams, mums vienkārši piemīt kāds cits parazītu iedarbības mehānisms.

Čehijas Prāgas Kārļa universitātē brīvprātīgo grupai piedāvāja atbildēt uz virkni jautājumu, un šīs atbildes ļāva pētniekiem noteikt dažādas rakstura īpašības. Turklāt šos brīvprātīgos papildus arī apsekoja, lai noskaidrotu, vai viņi nav “Toxoplasma gondii” nēsātāji. Rezultātā novērots, ka inficētie vīrieši bijuši salīdzinoši aizdomīgi, skaudīgi, kategoriski un ar tieksmi ignorēt jebkādus noteikumus. Savukārt tādas pašas sievietes izrādījās draudzīgākas, sabiedriskākas, rāmākas, mierīgi spēja uzturēties citu cilvēku pieņemto uzvedības normu ietvaros. Ļaunais mikroorganisms sevi izpauda arī tā nēsātāju reakcijas ātrumā. Šeit tā ietekme bija atkarīga no pārbaudēs iesaistītā psihiskā stāvokļa un inficēšanas ilguma. Dažus brīvprātīgos novēroja kopumā 20 gadus, un izpētes rezultātu analīze uzrādīja, ka šis parazītu iedarbības efekts cilvēkā ir absolūti acīmredzams…

Tiesa, zināms, ka cilvēki tomēr rada zināmas problēmas. “Toxoplasma gondii” dzīves ciklam, jo absolūti nav kaķu barība. Taču, izrādās, tā tas nav bijis gluži vienmēr. Arī tagad lauvas vai leopardi dažkārt apzināti nogalina un apēd pērtiķus, tāpēc nav šaubu, ka agrākos laikos tie itin mierīgi varēja uzkost arī pa kādam cilvēkam. Iespējams, parazīti piemērojušies primātu pārvaldīšanai, lai spētu ietekmēt arī viņu rīcību. Un, kā noskaidrots, to manipulācijas ar pakļautā saimnieka smadzenēm vainagojas ar ārkārtīgi pārsteidzošiem rezultātiem.

Piemēram, Prāgas eksperimentā pētnieki ņēma no automašīnu vadītājiem, kuri bijuši avāriju izraisītāji un pēc tam nokļuvuši slimnīcā – gan vīriešiem, gan sievietēm -, asinis analīzēm. Rezultātā noskaidrojās, ka ar “Toxoplasma gondii” inficētie automašīnu vadītāji avārijās nokļūst vidēji  trīs reizes biežāk, nekā viņu šajā ziņā veselie kolēģi. Acīmredzot viss saistīts ar reakciju. Turklāt čehu pētījumus līdzīgā eksperimentā apstiprinājuši arī turku zinātnieki. Vieni un tie paši parazīti nosūta grauzējus tieši kaķu nagos, bet cilvēkus – uz kapsētu vai vismaz cietumu!

Uzmanību: svešplanētieši!

Cilvēkam, kurš inficējies ar toksoplazmu, tas bieži vien izpaužas kā šizofrēnija, vai maniakāli depresīvā psihoze. Šīs sakarības iemeslus izdevās noskaidrot, izmantojot bioķīmiskus pētījumus. Pētnieki speciāli uzaudzēja parazītu cilvēka fibroblastu sūnu kultūrā. Viņi izanalizēja 106 fermentus, kurus izdala “Toxoplasma gondii”. Noskaidrots, ka daļu no tiem izmanto paši parazīti, bet daļa izdalās saimnieka šūnās. Un izpētāmo vielu saimē pētnieki atklāja fermentu, kāds vēl nekad iepriekš nebija atklāts mikroorganismiem.

Izpētei pakļauto vielu klāstā pētnieki atklāja fermentu, kāds iepriekš mikroorganismos nebija pamanīts. Izrādās, tas ir svarīgākais ķēdes posms dopamīna ražošanā. Dopamīns, kam it tieša sasaiste ar visiem procesiem, kas savukārt saistīti ar labsajūtas gūšanu un tās noturēšanu, ieskaitot to, ko sniedz alkohols, narkotikas un citas atkarību izraisīt spējīgas vielas. Zinātniekiem vēl nav gluži skaidrs, kādam nolūkam šis ferments nepieciešams pašam parazītam, taču zināms, ka ar tā palīdzību saimnieka smadzenēs ievērojami palielinās tieši dopamīna līmenis, kas, tā uzskata biologi, tad arī ir viens no iemesliem iepriekš minētajai anomālajai grauzēju pārdrošībai, kā arī cilvēka psihiskajām saslimšanām.

Šķiet, laikam jau daudziem, tagad pārdomājot izlasīto par attiecīgo mikroorganismu savādo iedabu un uzvedību, varētu prātā ienākt viena un tā pati doma. Proti, tā pati, kādu pauž ufologi – raugi, mūsu vidū jau sen mīt atnācēji no svešām planētām jeb pasaulēm, ļoti rūpīgi nomaskējušies un pieņēmuši zemiešu ārējo izskatu! Tieši tāpēc itin nemaz neesot izslēdzams, ka ārpuszemes saprāts, kas spēj brīvi mainīt mūsu planētas apdzīvotāju prātus un uzvedību, un turklāt mainīt tikai sev vien zināmu iemeslu vārdā, reāli ieslēpts sīksīkajos parazītos, kas šurp desantēti no neiedomajamām kosmiskajām dzīlēm…

Kā nekļūt par vieglu upuri

Pilnībā skaidri un droši apgalvot to, ka šis parazīts nemīt arī tieši Tavā un Manā organismā, nevar. Katrā ziņā nevar izslēgt šādu iespēju. Šo draņķi var “saķert” kaut vai kopā ar nenomazgātiem augļiem vai dārzeņiem, vai nevārītu ūdeni un tamlīdzīgā ceļā. Ikviens jautās – vai ir iespējams no tā kaut kā apzināti un laikus izvairīties? Jo “Toxoplasma gondii” jau parasti sevi itin nekādi neatklāj. Ja jūs kopumā visādi citādi esat vesels, jūsu imūnsistēma pati spēs savaldīt šo parazītu. Bet tad, kad kādu iemeslu dēļ imūnsistēma sāk pavājināties, kas parasti notiek cilvēkiem, kuri inficēušies ar AIDS vīrusu, ķīmiskās terapijas seansu laikā, orgānu pārstādīšanas operācijās, grūtniecības periodā un tamlīdzīgi, kā mēdz teikt, visādi var gadīties. Iespējams, ne gluži vienmēr līdzēs arī spēcīgas antibiotikas.

Un te jums, lūdzu, pārsteidzošākais padoms. Ja vēlaties no tā visa izsargāties, nekādā gadījumā tūlīt nemeties laukā no mājas savus kaķus! Un vislabākais veids, kā iespējams sevi pasargāt no šo apziņas parazītu iekļūšanas savā organismā, tomēr ir un paliek viselementārāko higiēnas nosacījumu ievērošana. Tāpat nevajadzētu kautrēties uzvilkt speciālos cimdus, savācot savu mīļoto mājdzīvnieku “atkritumus” un apkopjot viņu guļasvietas un ēdamtraukus. Un, protams, iespējami biežāk jāmazgā rokas. To allaž vajag darīt arī pēc kontakta ar jēlu gaļu, kas gatavošanas procesā vienmēr kārtīgi jāizvāra vai jāizcep līdz galam. Sak, nekādas tur pusjēlas dižmanības! Būsim veseli, piesardzīgi, brīvi no apziņas parazītiem un spontāniem zemapziņas pamudinājumiem pēkšņi aizdegties un nosvilt līdz pelnu kaudzītei.