Nemierīgā daba
Kacusika parādījās pasaulē 1760.gada 31.oktobrī Edo (tā agrāk sauca Tokio) nabadzīgā ģimenē. Viņa tēvs taisīja spoguļus sjogunam. No 6 gadu vecuma zēns iemīlēja zīmēšanu, bet kad bija pusaudzis, viņu paņēma pie sevis par skolnieku kokgrebējs. 18 gadu vecumā viņu pieņēma slavena ukie-e gleznotāja Kacukavas Sjonse, kurš bija kļuvis slavens ar to, ka attēloja skaistules kurtizānes, kabuki aktierus un sumo cīkstoņus, studijā.
Hokusaju atšķīra lieliska gaume, spēja redzēt un nodot pašu galveno dabā. Viņš mīlēja eksperimentēt ar dažādiem gleznošanas stiliem, ieskaitot rietumu. Ļoti drīz popularitātē Hokusaijs praktiski nolīdzinājās ar savu spīdošo audzinātāju.
Pēc dažiem gadiem, pēc Sjunse nāves 1793.gadā, Kacusika pamet tēva mājas, sāk dzīvot patstāvīgi un uzreiz saduras ar to, ka pasaule ir cietsirdīga un neomulīga priekš mākslinieka. Kaut kādu laiku Hokusjo nācās badoties, tad viņš sāka nodarboties ar sīktirdzniecību, jo taču vajadzēja kaut kā izdzīvot. Taču šis grūtais laiks bija noderīgs – notika Hokusja formēšanās par lielo meistaru. Viņš ļoti aktīvi strādā. Taisa gravīras, ilustrē grāmatas, pie kam dažādas: poēziju, vēsturiskās un par erotiskās… Un glezno daudzas gleznas. Savu pašu pazīstamāko pseidonīmu – Hokusai – viņš paņēma tikai 36 gadu vecumā. Šis vārds tulkojumā no japāņu valodas nozīmē “Polārzvaigznes studija”. Zvaigžņotās debess tēls, un tieši Lielā Lāča, periodiski uzradīsies meistara daiļradē.
Kopumā sava radošā ceļa laikā mākslinieks sev izdomāja apmēram 30 pseidonīmus. Vēl biežāk, nekā mainīja vārdus, mākslinieks pārvācās. Vairāk kā 90 reižu! Lūk. Kāda nemierīga daba…
Unikāls mākslinieks, Hokusajs, atšķirībā no citiem tā laikmeta māksliniekiem, nesabojāja nevienu savu darbu. Kacusikam bija stingra roka un vienmēr ļoti precīzi vilka līnijas. Bez tam, viņš strādāja ar apbrīnojamu ātrumu.
Hokusaju sauc par mangas novirziena pamatlicēju japāņu mākslā. Nu, stingri ņemot, tie ir komiksi. Tikai ne tie, kurus šodien zina un mīl jaunie cilvēki. XVIII gadsimta Japānā manga – tie ir zīmējumi dienasgrāmatā, tie paši novērojumi, tikai ilustrācijās. Viņa “komiksi” – tās ir aizraujošas ieskices no pilsētas iedzīvotāju dzīves, zīmējumi, kurus autors veicis viņa daudzskaitlīgo ceļojumu laikā. Pats mākslinieks skaidroja, ka viņam no agras bērnības bija viena mānija – atainot visas iespējamās lietas. Viņš atzinās, ka ir “apsēsts ar mākslu”.
Hokusaja mangu augstu novērtēja visā pasaulē. Tā ir īsta japāņu dzīves enciklopēdija! Apstaigājot visu valsti Hokusaja neatstāja nevienu vismazāko interesanto stūrīti bez uzmanības, viņš izdarīja visu priekš tā, lai Japānu iemīlētu visā pasaulē.
Līdz gadiem simt augt
Hokusajam bija gara radošā dzīve, taču lielāko daļu savu slaveno darbu viņš radīja pēc 60 gadiem. Viņa pats pazīstamākais darbs – sērija “Trīsdesmit seši Fudzi kalna skati” – datēts ar aptuveni 1830.gadu. Uz visā pasaulē pazīstamām gravīrām atainots svētais kalns Fudzijama dažādos laikapstākļos no dažādiem rakursiem un attāluma. Vienu no populārākajām šīs sērijas gleznām “Lielais vilnis Kanagavā” zina pat bērni – šodien to nereti var ieraudzīt kā spilgtu printu uz apģērba. Bet vēl daļa no zīmējuma – viļņa virsotne – kļuva par populāru emociju mesendžeros. To izmanto, kad grib atainot jūru. Simbols, saprotams katram.
Kāpēc tieši Fudzi? Japānim Fudzi – tas nav vienkārši kalns, bet reliģiskās pielūgsmes objekts. Vienā senā pasakā par bambusa grebēju klana dieviete uznesa šī kalna virsotnē dzīvības eliksīru. Lūk tā arī uztvēra Fudzi japāņi – kā nemirstības noslēpuma avotu. Iespējams, tieši šī attieksme bija Hokusaja apmātības pamatā.
1839.gadā ugunsgrēkā nodega mākslinieka darbnīca, ugunī gāja bojā nozīmīga daļa viņa darbu. Uz to laiku viņa karjerā iezīmējās kritums, tā kā jaunie mākslinieki, vairumā gadījumu viņa atdarinātāji, ar vien vairāk izpleta spārnus… Viņiem likās, ka meistars ir novecojis, ir laiks viņu Olimpā nomainīt…
Kad Hokusajam palika 83 gadi, viens no bagātajiem fermeriem uzaicināja viņu dzīvot uz Sinano provinci. Tur viņā radīja virkni īstu šedevru. Viņam netraucēja nodzīvotie gadi: vienu no saviem slavenajiem darbiem – “Pīles strautā” – viņš pabeidza 87 (!) gadu vecumā. Un strādāja viņš tik pat ātri! Un roka bija joprojām stingra.
Mākslinieks bija vairākas reizes precējies un viņam bija seši bērni. Gandrīz visi viņa ģimenes locekļi aizgāja no dzīves daudz agrāk par viņu. Tikai viena no meitām Oi gāja tēva pēdās un kļuva par mākslinieci. Britu enciklopēdijā Hokusajs ir nosaukts par “meistaru, kurš no XIX gadsimta beigām radījis daudz lielāku iespaidu uz rietumu kritiķiem, māksliniekiem un mākslas mīlētājiem, nekā jebkurš cits Āzijas meistars”. Viņa ietekmi nenoliedza Monē, Renuārs, Van Gogs… “Kad apgūsti japāņu mākslu, kļūsti laimīgs un priecīgs”, - rakstīja pēdējais savam radiniekam.
Uz Hokusaja izstādēm arī šodien visu laiku ir rindas… Kāpēc? Tāpēc, ka viņš dāvā laimi! Mākslinieks noilustrēja vairāk kā 500 grāmatas, radīja gandrīz 30 tūkstošus gleznu, gravīru, skiču… Hokusajs – tas ir japāniskais viss! Tā par viņu ar mīlestību saka Uzlecošās saules zemē. Hokusajs mācīja jaunos gleznotājus “būt ļoti vērīgiem un patiesi mīlēt” to, ar ko viņi nodarbojas. “Ja gribi uzzīmēt putnu, kļūsti par putnu”- lūk, ko tas nozīmē. Visu savu dzīvi meistars sapņoja sasniegt pilnību un, jau esot uz nāves gultas, pateica: “Ja tikai Debesis uzdāvinātu man vēl 10 gadus… es kļūtu par īstu gleznotāju”.