Melnais lietus

Kiče tautas eposs “Popol-Vuh” tā apraksta šīs senās šausmas: “Tad pēc vēja dieva Hurakana gribas ūdeņi satricinājās un sacēlās, un milzīgs ūdens daudzums sagruva pār radīto… Un viņi bija viļņu aprīti, tajā laikā kad lipīga un tumša migla nolaidās no debesīm… Nakti un dienu lija debesu melnais lietus ietinot tumsā visu apkārt…”

To atkārto Jukatanas indiāņu sens teksts “Čilam-Balam”: “Mučenkabs izlauzās un aiztumšoja debess jumu… un zeme sāka mosties. Neviens nezināja, kas notiek. Pēkšņi pazemes uguņi uzliesmoja un uzcēlās augstu debesīs, un uguns nokrita no debesīm uz zemi. Kopā ar uguni nokrita pelni. Klintis un koki tika noslaucīti un sasiti gabalos, debesis nokrita un sašķīda dievu dusmu sakautas,,, cilvēki tika sarauti gabalos… Un smiltis un jūra aprija viņu atliekas,,, Debesis sagruva, un zeme iegrima bezdibenī…”

Nāves zvaigzne

Vispār, tālu ne vienmēr indiāņu mitoloģijā pasaules gals nāk no ūdens. Reizēm apokalipses iemesli slēpjas kosmosā. Ziemeļamerikas odžibve ciltij saglabājusies leģenda par to, ka reiz, pirms daudziem daudziem gadiem viņu senčus apmeklējis Dižais gars Čimantu. Viņš brīdināja odžibve par to, ka drīz nokritīs zvaigzne, un lika pasteigties uz purvu un noklāt ķermeņus ar dubļiem. Taču cilvēki sāka smieties par Čimantu: “Neklausieties viņu. Viņš vienkārši ir traks. Noklāt sevi ar dubļiem. Ha!”. Un turpināja nodarboties ar savām lietām. Tikai daži no viņiem aizsteidzās uz purvu.

Pagāja neilgs laiks un dienas gaisma pēkšņi kļuva spilgtāka. Cilvēki bailēs skatījās apkārt un kāds iesaucās: “Paskatieties! Otra saule debesīs!”. Jaunā zvaigzne kļuva lielāka un karstāka apžilbinot. Cilvēki, kuri nebija sevi pārklājuši ar dubļiem, bailēs bēga uz slēpņiem, taču bija par vēlu. Zvaigzne nokrita zemē un pārklāja pasauli ar savu garu spīdīgo asti. Koki aizdegās līdzīgi milzīgām lāpām, ezeri un upes sāka vārīties, un pat klintis sašķēlās un sāka brukt. Pēc tam zvaigzne pacēlās augšup un devās prom no Zemes.

Kad pasaule atdzisa, ar dubļiem pārklātie cilvēki pameta purvu un apskatījās. Visur bija tikai dūmojoši melni koki un sadegusi zāle. Tie, kuri nepaklausīja Čimantu, gāja bojā kopā ar visiem gigantiskajiem dzīvniekiem. No viņiem palika tikai skeleti. Izdzīvojušie nezināja, ko darīt, taču Čimantu atnāca pie viņiem un pateica: “Pametiet savas bailes. Zvaigzne tagad ir aizgājusi. Ejiet un vairojaties, par cik šī jaunā pasaule ir jūsu”.

Cilvēces četri gadsimti

Vai notika cilvēces bojā eja no plūdiem un kosmiskā uguns vienlaicīgi vai dažādos laikos? Kas zina. Senos rokrakstos un teikās dažādām Amerikas tautām ir pieminējumi par to, ka pirms mums jau bija eksistējušas citas civilizācijas, kuras tika iznīcinātas pēc apmēriem neredzētās katastrofās. Lielu interesi, piemēram, izraisa liecības, kuras satur “Vatikāna kodekss” -  tas ir viens no nedaudziem autentiskiem acteku darbiem, kurš par brīnumu paglābies no inkvizīcijas ugunskura un glabājas Vatikāna bibliotēkā. Saskaņā ar to, uz Zemes ir eksistējušas četras cilvēces paaudzes. Pirmā – gigantu paaudze – tika iznīcināta ar bada palīdzību. Otrā paslēpās ugunsgrēka dūmos. Trešā bija pērtiķu paaudze. Pēc tam iestājās ceturtais laikmets – ūdens Saule, kura aprāvās lielu plūdu bezdibenī.

Tuvus priekšstatus satur “Rosa kodekss” un “Telleriano-Remensis kodekss”. Šie acteku dokumenti vēsta: “Iestājās diena, kurā cilvēci sāka pārvaldīt nāve. Tad pieaugušajiem vajadzēja doties uz Mistlanas zemi, bet paši jaunākie bērni ieņēma vietu pie brīnumdarītāja koka. Šis koks pabaroja bērnus ar savu pienu, kā māte. Tā izveidojās milžu rase, kura eksistēja 4008 gadus. Pēc tam dievi, ar viņiem neapmierināti, nosūtīja uz Zemi plūdus… Kad plūdi beidzās un cilvēce atjaunojās, radās jauna rase. Tā eksistēja 4010 gadus – līdz tam laikam, kamēr Se Itcuitli dienā neatnāca no debesīm, iznīcinot cilvēkus un kokus, neparasta spēka viesuļvētra. Pie kam cilvēki pārvērtās pērtiķos… Vēl viens pārbaudījums uzkrita cilvēcei. “Cilvēku no akmeņiem” (to, kuri skaitīja savu dzimtu no vīrieša un sievietes, kuri slēpās no bojāejas akmens slēptuvēs) pēcteči eksistēja 4801 gadu. Šajā reizē uguns kļuva par cilvēces bojāejas cēloni… Izglābās tikai viens cilvēku pāris. Viņi kļuva par jau ceturtās pēc kārtas cilvēku rases aizsācējiem, kuri bija līdzīgi mūsdienu cilvēkam.”

Tiuanako noslēpumi

Titikakas ezera, kurš atrodas Andu kalnos uz Peru un Bolīvijas robežas apmēram 4000 m augstumā, krastos slejas majestātiskas fantastiskas pilsētas Tuanako drupas. To uzskata par pašu vecāko no zināmajām pilsētām. Pirmie spāņi, kuri apmeklēja Tiuanako pēc konkistas, bija satriekti no tās milzīgajiem izmēriem. “Es pajautāju vietējiem iedzīvotājiem, kad radušās šīs celtnes, - rakstīja spāņu hronists Pedro de Leons, - un viņi paskaidroja, ka tas noticis ilgi pirms inku valdīšanas, pie kam uzradušās pēkšņi, vienas nakts laikā, akmens bloki uzcēlās no zemes brīnumainā veidā tauru skanu pavadībā”. Indiāņi apliecināja: pilsētu ar maģijas palīdzību uzcēlis varenais dievs Virakoča.

Tagad esošā augstu kalnos šī pilsēta, spriežot pēc virknes pieļāvumu, no sākuma bija uzcelta jūras krastā. Tur atrastas lieliski saglabājušās gigantiska mola atliekas, kurš bija paredzēts daudz lielākiem kuģiem, nekā tie, kuri šķeļ Titikakas ūdeņus mūsdienās. Angļu ģeologs un arheologs Hanss Šindlers Bellami savā laikā pakļāva pilsētu rūpīgai izpētei un atklāja, ka šajā Andu rajonā, apmēram 4000 m augstumos, atrodas jūras nogulsnes, kuras stiepjas 700 km garumā. Tas ļāva viņam pieņemt, ka terciālajā periodā, apmēram pirms 1 800 000 līdz 65 000 000 gadiem, lielā Tiuanako osta atradās uz jūras līmeņa. Un tad paliek tikai divas hipotēzes: vai nu uz terciālā perioda beigām Klusā okeāna ūdens līmenis nozīmīgi pazeminājies, vai arī viss Andu masīvs strauji pacēlies milzīgā augstumā.

Profesors Arturs Poznaņskis uzskatīja, ka Tiuanako ir pārdzīvojusi divas katastrofas. Vienu izraisīja ūdens lavīna, bet pēc tam notika kāda vērienīga nezināmas izcelsmes nelaime. Arheologi apgalvo, ka plūdu labā runā “ezeru floras esamība uznesumos kopā ar cilvēku skeletiem, kuri bija gājuši bojā kataklizmā”. Šajā slānī atrastas mūsdienu tipa zivju asakas, bet cilvēku un dzīvnieku fragmenti guļ “haotiskā nekārtībā kopā ar apstrādātiem akmeņiem, rīkiem, instrumentiem un neskaitāmu daudzumu citu priekšmetu. Redzams, ka to visu vilka, lauza un sameta kaudzē… ūdens graujošais spēks kombinācijā ar asām grunts kustībām”.

Par tādu kustību vērienīgumu var tikai minēt. Eksistē pat hipotēzes, kuras saista šo kataklizmu ar to, ka Mēness gravitācija sagrābusi mūsu planētu. Sak, Mēness no sākuma bija planētas Faetons pavadonis, tā aizgāja bojā, un Mēnesi sagrāba Zeme, kas tika pavadīts ar šausmīgām kataklizmām, tajā skaitā izraisīja Andu pacelšanos. Gala rezultātā Tiuanako tika pacelta no okeāna piekrastes mākoņainos augstumos, bet līcis pārvērtās par Titikakas ezeru.

Tā ka, iespējams, Amerika pārdzīvojusi nevis vienu, bet vairākas apokaliptiska mēroga katastrofas.