Slimnīcā no bojāgājušā kabatām izvilka šādas lietas:

• Alus žetonu par 5 centiem ar bāra nosaukumu, kuru neatminējās pat vecākie rajona iedzīvotāji;
• Maksas zirgu staļļa izsniegto rēķinu par zirga apkopšanu un ekipāžas (vieglo atsperu ratu) nomazgāšanu;
• Aptuveni 70 dolārus vecās (pēc izlaišanas gada) banknotēs;
• Vizītkarti uz Rūdolfa Fenca vārda, saskaņā ar kuru, viņš mājoja dzīvoklī Ņujorkas 5.avēnijā;
• Vēstuli, kura 1876.gada jūnijā nosūtīta no Filadelfijas uz vizītkartē norādīto adresi.

Ne uz viena no minētajiem priekšmetiem nebija redzamas ne mazākās novecošanas pazīmes.

Kapteinis Huberts Rims no pazudušo cilvēku meklēšanas departamenta ar šo datu palīdzību mēģināja identificēt cilvēku. Izmeklēšanas rezultātā izdevās noskaidrot, ka vizītkartē norādītajā adresē atradās komercuzņēmums, taču tā īpašniekam Rūdolfa Fenca vārds nebija pazīstams. Fenca vārda nebija arī pilsētas adrešu grāmatā. Viņa pirkstu nospiedumu nebija nevienā datu bankā. Nebija arī neviena paziņojuma par šī cilvēka pazušanu.

Rims turpināja izmeklēšanu un 1939.gada telefonu grāmatā uzgāja kādu Rūdolfu Fencu junioru. Viņš aptaujāja tālruņa katalogā sniegtās adreses iedzīvotājus un noskaidroja, ka tur kādreiz patiešām dzīvojis 60 gadus vecs vīrs ar šādu vārdu, kas strādājis tepat netālu. 1940.gadā pēc aiziešanas pensijā viņš pārcēlies uz citu dzīves vietu.

Rims sameklēja iespējamā Fenca dzīvesvietu, taču vīrs bija miris jau piecus gadus pirms šī notikuma. Tomēr dzīva vēl bija viņa sieva, kas tobrīd dzīvoja Floridā. Izmeklētājs sazinājās ar viņu un noskaidroja, ka viņas vīra tēvs 1876.gadā 29 gadu vecumā izgājis vakara pastaigā un no tā laika viņu neviens vairs nebija redzējis.

Notikuma apraksts piedzīvoja daudzas publikācijas dažādos laikrakstos un žurnālos aizvadītā gadsimta 70-jos, 80-jos gados līdz pat 2000.gadam. Tomēr tautas mutvārdu daiļrades pētnieks Kriss Obeks nolēma pārbaudīt aprakstītā patiesumu, un nonāca pie secinājuma, ka aprakstītie cilvēki un notikumi izdomāti. Taču viņam neizdevās noteikt pirmavotu. 2002.gadā garidznieks Džordžs Mērfijs apgalvoja, ka oriģināla avots ir rakstnieks, fantasts Džeks Finejs, bet izdomātā epizode ar Robertu Fencu – daļa no stāsta “Es baidos”, ko pirmo reizi publicēja “Koljeras mēnešraksts”. Viss it kā nostājās savās vietās – Rūdolfs Fecs vienkārši izrādījās fantastiskā stāsta varonis.

Taču 2007.gadā kāds Berlīnes avīžu jaunumu arhīvā strādājošs zinātnieks uzgāja ar 1951.gada aprili datētu ierakstu, kurā bija aprakstīts minētais notikums. Laikraksts ar so ziņu bija nodrukāts piecus mēnešus pirms Džeka Fineja stāsta publicēšanas. Turklāt rakstā bija norādīts, ka vairākiem izmeklētājiem izdevies iegūt liecības par īstā Rūdolfa Fenca eksistenci, kā arī dokumentāli apstiprināt viņa pazušanas faktu 1876.gadā 29 gadu vecumā.