Sāpes. Tās pakšķēja zemē ar sviedru lāsēm, izkūpēja naktī ar elpu un lauzās ausīs kā smaga asiņu dunoņa.

Gaidīt vēl? Viņa 8 ziemas bija gaidījusi iespēju dāvāt savam Nečenam dēlu, un tagad tas kā brīnums bija uzradies un prasījās pasaulē. Ko gaidīt?!! Tad vismaz paskaidro, nevis pesteļo te, vecais āzi!

Sirms, salīcis vīrs grozījās ap jaunu, nosvīdušu sievieti, sāpēs savilktu seju. Lēni un mierīgi viņš tipināja tai apkārt un drebelīgu roku vēzēja tai pāri kumšķi ar viegli kūpošām zālēm. Viņa sejā bija bailes.

Bailes un gaidas. Ik pa brīdim viņš ieklausījās āra trokšņos. Nu, kur viņi palikuši!? Laika bija tik maz...

***

Sāpīga elpa cilāja sānus, acis riesās pilnas ar asarām, noguruma sāpes muskuļos lūdzās, lai viņš apstājas, bet prāts dzina kājas uz priekšu un uz priekšu.

Egles grūda savus zarus acīs, smiedamās par viņa centieniem pārspēt tās izveicībā, Sūnas nodevīgi aicināja atsperties pret to mānīgo drošumu, bet pašas pēdējā mirklī pašķīrās, lai dotu vietu bedrei vai ūdens lāmai.

Taču, nē, Rauknoru nevarēja tik viegli apmānīt. Viņš bija šeit uzaudzis un viss šeit piederēja viņam. Viņš pavēlēja dabai sev visapkārt, viņš bija stāvokļa noteicējs.

"Stāvi, kur esi, mākoni! Man vajadzīga tā gaisma, ko dod Dzeltenais Vaigs virs kokiem. Pakāpies nost, asā māsa, es alkstu brīva un ātra ceļa, tavai varai jāpiekāpjas manas gribas priekšā!"

"Arrrrr! Īiiiiiv!" Rauknors neskrēja sava prieka pēc. Viņam pakaļ dzinās Tie-ar-skaļajām-balsīm. Vienatnē viņa pretinieki bija bailīgi, bet šobrīd tie bija sapulcējušies barā un redzēja tikai savu spēku un drošsirdību.

Rauknora zeme bija uzklausījusi viņa lūgumu. Ceļš iztaisnojās un koki sāka palīdzēt skrējējam. Tie paliecās nostāk, pacēla savus zarus, neaizsedza zeltaino ezeru, melnajā debesu mežā. Rauknoram sagribējās gavilēt. Šajā brīdī viņš nebija bēdzējs, viņš valdīja pār situāciju. Skaļās Balsis skrēja viņam līdzi, jo viņš tā gribēja.

Dzīvniecisks prieks plosīja viņa krūtis. Dzīvība dega tajās, kā vēl nekad. Tā burbuļoja, čaloja, rūca kā nezvērs. Tā gribēja pierādīt sevi pasaulei: "Auuuuu!"

Ēna pārskrēja zaļi melnos brūklenājus. Mākonis bija aprijis mēnesi. Šis bija brīdinājums skriet tālāk. Tie-ar-skaļajām-balsīm baidījās savām acīm ļaut saskatīt nakts krāšņumu. Viņi būra mazus mēnešus sev plaukstās un sūtīja tos pakaļ saviem pretiniekiem. Skaļi kliegdami un izmisīgi raustīdamies, tie pieprasīja saviem augstākajiem spēkiem palīdzību. Viņi neizprata godīgo prieku, kāds radās no visas dzīvības, kas ielikta vienā sasprindzinājumā, lai noķertu un pieveiktu savu pretinieku.

Nē, Rauknors ar šiem necīnīsies. Skriešana projām no viņiem ir pierādījums, ka viņi ir vāji, nespējīgi radījumi, kuri nekad nepieveiks viņu.

Sēras uz brīdi iezagās skrējēja acu kaktiņos un izkaisīja savu kristālu uz samītajām mētrām zem kājām. Rāgruns un Rīgvans bija izrādījušies vājāki par Skaļo balsu cilti. Viņi stājās pretī iebrucējiem un pacēla savus ieročus. Mēness nesvētīja viņu asmeņus un pretinieki gavilēja pār savu asinskāri.

Un lai gan Rauknors, kā spēcīgākais no medniekiem vadīs tālāk cilti, viņam bija skumji. Dzīve nekad vairs nebūs tik droša kā ar abiem brāļiem pie pleca. Nebūs, uz ko paļauties, nebūs to, kuru atmiņās viņu mirusī māte bija vissiltākā saule visaukstākajā ziemas dienā.

"Raurrrrr!" Asinis uzverda straujāk. No tukšuma iznāca Skaļā balss. Asa, visu nomācoša smaka iesitās Rauknora nāsīs. Tie-ar-skaļajām balsīm paļāvās uz daudzām maģijām, bet šī viņus pievīla. Smārds, kas nāca no viņiem, vienmēr nodeva viņu atrašanās vietu.

Rauknora lūpas savilkās smaidā un zobi skaidri iezīmējās naktī. Drīz, pavisam drīz viņš sajutīs visaptverošo baiļu aromātu, kurš vienmēr pavadīja Skaļās balsis. Burtiski tagad, viņš triumfēs pār to, kas neko nespēja vienatnē likt pretī, viņam, šī meža saimniekam.

Pēkšņi biedējoši tuvu atskanēja ass smilksts. Rauknors gandrīz zaudēja prātu. Šis nelietis bija atradis viņa dēlus! Ko tas viņiem gribēja nodarīt?! Gandrīz reāla sāpe iespiedās sirdī un nelaida vaļā. Viņa ļaudis, viņa cilts, viņa nākotne!

Rēciens saplosīja to, kas bija palicis pāri no saprāta. Kājas pašas viņu nesa pretī iebrucējam. Rokas stiepās grābt šo visu nelaimju cēloni un mute izmisīgi centās izgaršot visvājāk aizsargāto pretinieka vietu, kur varētu ielaist zobus.

Tad skatienu aizklāja migla. Rauknors apjuka. Nakts vēl nebija beigusies. Kaut kas nebija pareizi! Sāpes krūtīs pieauga, bet tas bija nieks. Viņš bija ilgi skrējis. Taču kas bija noticis ar viņa degunu? Tas-ar-skaļo-balsi nesmaržoja pēc bailēm. Vai Rauknors jau bija tik vecs? Un kur raudāja bērns? Gribējās gulēt...

***

Viņi visi trīs skrēja kā vēl nekad nebija skrējuši. Nekad vēl laiks viņiem nebija bijis tik liels ienaidnieks. Nakts bija tumša, mežs biezs, un gaismekļi ik pa brīdim centās nodzist.

Skriet, skriet, skriet. Dzīt, dzīt, dzīt! Apturēt, nogalināt, iznīcināt!!

Tur viņu priekšā bija tas, kurš bija izraisījis vairāk nelaimju nekā laiks, uguns un ūdens kopā ņemti!

"Arrrrr! Īiiiiiv! Šis būs tavs pēdējais skrējiens, tu, svešatnes pavēlniek!" saucieni, kas lauzās no viņu lūpām jauca prieku ar šausmām un stindzinošu godbijību.

Asinis sitās galvā un aptumšoja prātu. Kājās vairs klausīja tikai bailēm un rokas pieprasīja, lai tām ļauj atpūsties. Vienu nevarēja noliegt. Tas, kuru šobrīd medīja, patiesībā bija dzimis mednieks. Viņš šeit bija saimnieks un to apzinājās visi. Vīrus uzturēja tikai cerība, ka vienreiz katra valdniekam valdīšanai ir jāpienāk galam.

Koku asie, zemie zari neklausīja. Nācās skrienot dažas nodevīgākās galotnes sodīt ar nāvi. Dzeltenais Vaigs melnajā augšezerā ik pa brīdim nodeva medniekus un ienira mākoņos. Brūklenāji un sūnas sagrāba kājas un veltīja tām visu savu slapjo mīlestību. Dažs atklāja sevī bedri, cits vienkārši nogludināja ceļu sāpīgam kritienam.

Taču nācās ciest. Daudz laika nebija palicis. Ja vīri neizturēs skrējienu vēl vismaz nelielu gabaliņu, tad negods par nepieveikto pretinieku būs nieks salīdzinot ar to, kas būs jāpiedzīvo Nečenam ar sievu.

"Nečen, lai tev droša roka!" vīri sāka manāmi atpalikt. Tas-kurš-klīst-naktī atkal pierādīja savu pārspēku. Viņi ir bijuši neprātīgi, ka cerējuši pieveikt to, kas sēj bailes viņos no brīža, ka ausis saklausīja pirmos Očika stāstus par cilts biedu, To-kas-vienmēr-uzvarēs.

Kā atvieglojuma nopūta mežā pavīdēja mazs klajumiņš. Un tad atkal koki, krūmi, zari, saknes, aukstums, tumsa un bailes.

Tad skrējiens strauji aprāvās. Spalviņas uz kakla visiem sacēlās un mute palika sausa. Liela, melna ēna pieplakusi pie krūmiem gatavojās lēcienam. Iznīcība pat necentās skatīties viņiem acīs. Un tas arī nebija vajadzīgs. Vīri zināja kas ir viņu priekšā,- Tas-kurš-klīst-naktī.

Pretinieks sakustējās un viņi neizturēja. Divi aizmeta tajā virzienā šķēpus, bet viens - lāpu. Asi nosmirdēja degoša spalva un uguns apdzisa. Briesmonis piecēlās pilnā augumā un... palika stāvam uz vietas.

Tad no viņa puses atlidoja kluss čuksts: "Piedod, tēvs!"

Jauns mednieks cieši turēja savās rokās šķēpa kātu. Tā asmens bija iedūries milzīgā ķermenī, pusē vilka, pusē cilvēka. Viena asara noritēja pār viņa vaigu.

Nečens palaida vaļā šķēpu un pieskārās plecam. No pārpūles bija sācis sāpēt vecais vilka kodums, kuru viņš bija saņēmis pirms 9 mēnešiem, šī vilka kodums.

"Es esmu paspējis! Mēs esam brīvi! Tešea, viņš ir brīvs!" Elsas satvēra viņa balsi un vairs nelaida vaļā. Dzeltenais Vaigs no debesīm viegli pieglaudās viņa mitrajai sejai un pasmaidīja...

***

"Muļķa sievišķis!" Očiks izkliedza bezspēcīgās dusmās.

Tešea sasprindzinājās pēdējo reizi un viņam neatlika nekas cits, kā pašaut rokas pretī jaunajai dzīvībai.

Puisēns iesmilkstējās kā tāds vilcēns un tūlīt pat apklusa. Viņam gaišās acis nopietni raudzījās Očikā un smaidīja.

Očiks pārgrieza nabas saiti, ietina bērnu tīrā drānā un iedeva mātei. Tā neizpratnē vērās pārmaiņus šamaņa raižpilnajā sejā un uz dēlu, viņas smuko, mazo puisīti, viņas vīra pirmdzimto, viņas Šeneku.

No meža atskanēja smagi soļi. Četri vīri uz šķēpiem nesa kādu lielu ķermeni. Pie paša ciema viens no viņiem izdziedāja naktij: "Mēs to izdarījām!"

Pārējie laimīgi smējās.

Očiks izbāzās pa būdas durvīm, ielīda atpakaļ pie jaunās mātes un nopurināja galvu.

"Muļķa sievišķis! Tikai dažus mirkļus par agru..."

***

Nečens lielā ātrumā skrēja cauri naktij. Koki, krūmi, mētras, smaržas un garšas pakļāvās un palīdzēja viņam. Brīvība pulsēja no viņa spalvaino ķetnu asajiem nagiem līdz balto zobu smailajiem galiem. Tikai skaņas, tās viņam neklausīja. Aizmugurē skanēja svešo kliedzieni.

"Arrrrr! Īiiiiiv! Šenek, skrien no malas! Ačanu, tavai sievai, ir maz laika!"