v
Gustava fon Bergmaņa dzīve un darbi
Bergmanis nācis no mācītāju un ārstu dzimtas, pats kļūdams par ievērojamu garīdznieku un izcilu ārstu dzimtas veidotāju. Visai maz tādu vācu tautības vietējo mācītāju, kam jau Latvijas brīvvalsts laikā ticis veltīts respektējama latviešu vēsturnieka pētījums: Arveda Švābes (1888–1959) biogrāfiskais darbs (mašīnraksts: Rīga, 1942) vēlāk pārtapis monogrāfijā par Bergmani "Kāda mācītāja dzīve" (Stokholma, 1958).
Ādažu draudzes mācītāja dēla Gustava personība veidojas Vācijā, teoloģijas studiju laikā (1763–1770). Gluži jauno vidzemnieku iespaido "ģēniju laikmeta" Leipcigas un Veimāras intelektuālās aprindas un sabiedrība.
Pēc atgriešanās dzimtenē Bergmanis sāk pildīt mācītāja pienākumus. Viņa pirmais sprediķis teikts Rīgā, Sv. Jēkaba baznīcā, bet pirmā draudze ir Cēsu apriņķa Āraiši, kur Bergmanis darbojas deviņus gadus (1771–1780). Pie Āraišu ezera mācītājmuižas senajā, vienkāršajā guļbaļķu ēkā jaunais mācītājs (viņam tikai nedaudz pāri 20) veidoja savu ģimeni, te piedzima viņu pirmais bērns no desmit – dēls Benjamins Firhtegots Baltazars Bergmanis (1772–1856), savu antropoloģiski valodniecisko interešu dēļ vēlāk saukts par "kalmiku Bergmani", un vēl četri nākamie bērni.
Āraišos Bergmanis uzdrīkstas radīt pirmo hronoloģiski veidoto un turklāt ilustrēto "Vidzemes vēsturi" (Leipciga, 1776), grāmatas 2. daļa satur vērtīgas ziņas par Vidzemes draudžu vēsturi un mācītājiem, bet gravīras pēc J.K. Broces (1742–1823) zīmējumiem rāda daudzas Vidzemes pilsdrupas, viduslaiku memoriālos pieminekļus, arī autora mājasvietu: mācītjāmuižu pie Āraišu ezera, ar krūmiem apaugušo salu, pilsdrupas, kur mājo caunas un sermulīši. Grāmatas reklāmas lapā Bergmanis rakstīja: "Esmu studējis vecās hronikas, latīņu un vācu. Esmu centies saviem lasītājiem sniegt pārskatu par lielākajām pārmaiņām mūsu provincē." Viņš vēlas "rādīt cilvēku likteņus, ko Dievs vada pēc savas patikas". Bergmanis vēstures gājumu izklāsta hronoloģijā kā lielu personību veidotu norišu kopumu, tā turoties pie Francija karaļa Luija XIV audzinātāja Žaka Benigna Bossiē (1627–1704) hronoloģiski veidotās universālās vēstures rakstīšanas tradīcijas, un tā vairs nav no teoloģijas skatu punkta veidota pestīšanas vēsture kā ierasts 15.–16.gadsimtā.
Āraišos uzrakstīta "Kristīga ticības mācība" (1772, vēlāk atkārtots izdevums Rūjienā 1786) latviešu valodā.
Mazsalacas draudze solījās būt ienesīgāka, tur Bergmanis pavadīja piecus gadus (1780–1785) un izveidoja savu personīgo grāmatu spiestuvi, kurai iekārtas un dažādu burtu garnitūras 1782. gada piegādāja no Halles. Par labu Bergmaņa pasākumam nāk drīz izsludinātais Katrīnas II rīkojums (01.15.1783.), kas liberāli atļauj ikvienam veidot privātu tipogrāfiju, un tam nav nepieciešama īpaša atļauja.
1785. gadā Bergmanis pārceļas uz Rūjienu, kur aizrit viņa dzīves turpmākie 29 gadi. Arī Rūjienas mācītājmuižas ērbērģī – guļbaļķu dārza namiņā ar salmu jumtu tiek iespiestas grāmatas un dziesmu lapiņas, tur ir arī mācītāja rakstāmgalds un darba krēsls. Var apgalvot, ka Rūjienas ērbērģī iespiesti teksti 169 valodās: jo te (1790) iznāk Bergmaņa sastādītā Tēvreize 152 valodās (kopā ar dialektiem faktiski 169), ieskaitot līvu valodu. 1805. gadā Rūjienas tipogrāfijā tiek iespiestas pāris parauglapas no leģendārās Atskaņu hronikas, kuras noraksts – viduslaikos tapis manuskripts ir nonācis Gustava Bergmaņa brāļa Liborija īpašumā un tiek gatavots izdošanai.
Grāmatu iespiešana Bergmanim kļūst par iemīļotu nodarbi, kam turklāt pedagoģiski mērķi, jo Mazsalacas un Rūjienas spiestuvē dārza namiņā kopā ar tēvu darbojas arī dēli: "Man nav cita nolūka kā sagādāt prieku vienam no maniem dēliem, kurš pirms drukāšanas salika burtus, un dot viņam iespēju dziļi izbaudīt jūtas, kuras autors izteicis ar tik lielu cēlumu." Benjamins jau 10 gadu vecumā ar aizrautību licis kopā burtus: zināms, ka Mazsalacā 1782. gadā zēns salika un iespieda jaundzimušās māsiņas piemiņai teikto Bergmaņa bēru runu. Bet otrs Bergmaņa dēls – Gustavs Ambrozijs Vilhelms (dz. 1774) 14 gadu vecumā saliek 16 lappušu ābeci ar Tēvreizi un lasāmgabaliem (1788), grāmatiņas titullapā zēns ticis nosaukts par izdevēju. Bergmanis iespiež kalendārus un almanahus, padomu grāmatas, daudzus apsveikuma dzejoļus kaimiņiem un radiem, literāru darbu fragmentus vācu, latīņu, franču, angļu valodās. Rūpīgais tekstu salikšanas darbs labi noder tam, kas apgūst svešvalodas, turklāt tā audzināma neatlaidība un uzcītība. Grāmatiņas un vienlapes domātas redzes loka plašumam, pasaules daudzveidības sapratnei, zinātnes pamatu skaidrojumam, tāds ir arī Rūjienas almanahs (1786–1788), kura kalendārā pieminētas daudzas ievērojamas personas, arī garīdznieki (Luters, Melanhtons, Huss), grāmatiespiedēji (Fusts, Gūtenbergs, Mollīns), rakstnieki (Svifts, Šekspīrs), dabaszinātnieki (Koperniks, Tiho Brahe, Ņūtons, Leibnics, Hallers, Linnejs), ceļotāji (Kolumbs, Dreiks, kas atvedis kartupeļus no Amerikas uz Eiropu, Bēkons), mākslinieki (Hogarts, Mikelandželo (Angelo)) un arī Kieģelmuižas kaimiņš Budbergs. Bergmaņa grāmatas kalpo lietderīgām praktiskām nodarbēm, tajās atrodami padomi slīkoņu glābšanā, galvas un zobu sāpju remdēšanā, recepte nomierinošam pulverim velna apsēstajiem.
Kopā Bergmanis izdevis ap 160 dažādu iespieddarbu: 11 darbi iespiesti Mazsalacā, 156 – Rūjienā. Dažus gadus (1798–1800) Rūjienas tipogrāfija nestrādā, jo saskaņā ar Pāvila I gribu un cenzora rīkojumu privātas tipogrāfijas Krievijā ir aizliegtas.
Aug Bergmaņa bibliotēka, kurā izcila vērtība ir Bībeļu kolekcijai, paša sastādītājā un iespiestajā katalogā (1786) uzskaitītas Bībeles 32 valodās, kopā 175 sējumi. Bergmanis mērķtiecīgi meklējis Bībeles izdevumus, savos sludinājumos lūgdams tās piedāvāt viņam pirkšanai. Bergmaņa dēls tēva bibliotēku pārdeva Tērbatas universitātei (1837), tur nonāca 761 sējums (1094 nosaukumi), tostarp 5 inkunābulas un 109 Bībeles. Tomēr ne viss meklējams Tartu, daudzas vērtīgas grāmatas ar Bergmaņa piederības ierakstu glabājas kā LUAB, tā LNB krājumos.
Stāsts par upurkoku nociršanu
Aizraujoši daudzveidīgajā Gustava Bergmaņa darbības laukā atrodama kāda zīmīga epizode, kas faktiski folklorizējusies, kļūstot par vai gluži vienīgo plašāk zināmo Bergmaņa raksturzīmi, nereti aizēnojot pārējos nopelnus. Tas ir stāsts par Bergmaņa lomu kādas latviešu svētvietas izpostīšanā Mazsalacas draudzē; kurā upurkoka cirtējam Gustava Bergmaņa personā iezīmējas ļaunprātības un naidīguma krāsas. It kā labi zināmais notikums tomēr joprojām nav ticis korekti aprakstīts. Nav droši zināms, kad tieši notikumi risinājušies un kurā Bergmaņa draudzē nocirstie upurkoki atradušies: 20. gadsimta novadpētniecības literatūrā atrodamas vairākas versijas.
Laika distance un plašāka kultūrpieredze tagad ļauj palūkoties uz notikumu bezkaislīgāk, lai izprastu cēloņsakarības un motivāciju, kas vadīja Gustavu Bergmani. Viņa nostājā pret elkdievību iezīmējas divas pamatlīnijas. Vispirms skaidrs, ka akadēmiski skolota teologa un amatā ordinēta evaņģēliski luteriskas draudzes mācītāja pasaules skatījums un pārliecība balstīta protestantisma doktrīnas pamatprincipā "sola scriptura" (tikai raksti), Bībeles teoloģijā. Stingrā nostāja pret elkdievību, māņticību un pagānismu formulēta jau pirmajā bauslī: "Es esmu Dievs, tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā"; savukārt Vecās Derības Mozus grāmata reglamentē un detalizē kristieša pienākumus likuma formā: "Postiet, izpostiet visas tās vietas, kur tautas, ko jūs pakļausiet, ir kalpojušas saviem dieviem uz augstiem kalniem un uz pakalniem, un zem katra zaļa koka. Jums jānoārda viņu altāri un jāsalauž elku stabi, jums jāsadedzina ugunī viņu elku koki un jāsacērt gabalos viņu elku tēli, un to vārdi kā vietu nosaukumi ir iznīcināmi" (5. Mozus 12: 2-3). Piemēru daudz, viens savdabīgs senču kulta un upurēšanas apraksts fiksēts holandiešu ceļotāja Nikolāsa Vitsena (Witsen, 1641–1717) ceļojuma dienasgrāmatā 1665. gada 21. jūnijā: "Pa ceļam uz Valmieru: redzēju senu vietējo zemnieku ierašu: viņi kar krustus kokos, pie kuriem agrāk stāvējuši viņu elki; krusti mirušu sieviešu piemiņai apvīti ar sarkanu diegu, bet pie krusta piesiets salmu vīkšķis, tikpat liels kā zārks, kurā nelaiķis gulējis. Viņi saka, ka ikreiz piemin savus mirušos, kad iet garām šiem kokiem. Šie ļaudis vēl cieši saistīti ar pagānismu. [..] Noteiktā gada laikā viņi nes ziedojumus uz mirušo kapiem, vistas, vīnu u.t.t.". Tāpat jāņem vērā, ka Bergmanim bija pienākums ievērot joprojām spēkā esošos zviedru laika Vidzemes baznīcas likumus un kārtību (Kirchen Gesetz und Ordnung. 1.izd.: Riga, 1687, 2. papild. izd. Riga, 1709, jauns izd.: Mitau, 1796). Pret joprojām izplatīto elkdievību Vidzemē vēršas 1693. gada 2. novembra rīkojums, kas pauž Zviedrijas karaļa gribu: "Lai gan māņticīga upurēšana zemes likumos ir ne tikai stingri aizliegta, un ir arī ticis pavēlēts to cītīgi apkarot, tomēr ar nepatiku jāatzīst, ka daudzās vietās ir atrodami šādi ērmīgi krusti, koki un citas lietas, pie kuriem māņticīgi zemnieki svētku vai apustuļu (proti, Jāņos, Mārtiņos) dienās noliek savas upurveltes: naudu, vasku, dzīparus un vēl visu ko, un dara tur pa daļai māņticīgas, pa daļai ķecerīgas lietas. [..] Ar šo šāda ērmīga upurēšana un citas māņticīgas lietas, lai kāda veida tās būtu, pie baznīcām, kapelām, grāvjiem, krūmiem, birzīm, kokiem, krustiem, pie ceļiem, tīrumiem, kalniem, pakalniem, akmeņiem, upēm, strautiem, avotiem un jebkur citur, jo īpaši neatļautos gadatirgos svēto apustuļu dienās vai citā laikā, stingri aizliedzama un sodāma ar paraugsodu, un katram karaļa un privātmuižu īpašniekam, it sevišķi mācītājiem un dažādiem ierēdņiem, uzdots nezinošos un šādā tumsībā dzīvojošos zemniekus no tā atrunāt, iespējami atturēt, aizkavēt un sasodītajai māņticībai un bezdievībai lietotās vai upurētās lietas, krustus, birzis vai krūmus, kokus, akmeņus un tam līdzīgi noraut nost, saskaldīt, sadedzināt kopā ar upurveltēm, iznīcināt, un jebkādā iespējamā veidā tā iznīdēt, lai nepaliktu pāri ne mazākā daļiņa, ko varētu turpmāk izmantot māņticībai."
Arī turpmākajā simtgadē situācija nebija būtiski uzlabojusies. Vidzemes baznīcas 1773. gada ģenerālvizitācijas noteikumi gan pieļauj mazāk bargu attieksmi pret māņticību izpausmēm un buršanos un aicina garīdzniekus ar racionāliem un teoloģiskiem argumentiem pārliecināt par šādu darbību nejēdzīgumu, diskreditēt pūšļotājus un zīlniekus, atklājot viņu muļķību un maldus, nevis tikai vajāt, iebaidīt un sodīt, tomēr "kas attiecas uz upura vietām, tās ar varu iznīcināmas, līdzko par tādām ienāk ziņas, bet ļaudis pārliecināmi par šādu upuru bezjēdzību" (1773).
To labi zināja pats Gustavs Bergmanis, viņa latviešu sprediķos un ticības mācībā, vāciski rakstītajos grāmatu ievados un aicinājumos atrodamas netiešas liecības par pieredzēto savās draudzēs. Jau Āraišos Bergmanim bija zināms kāds mūku celts akmens krusts no katoļu laikiem, pie kura ziedoja naudu pret ļaunu aci vai zobu sāpēm (1776). Bergmanim senlaiku elkdievība nepieņemama ne tikai kā ordinētam garīdzniekam, viņš ir moderni domājošs, enerģisks tautas apgaismotājs, racionālists, kuram māņticība, buršanās, upurēšana ir izglītības trūkuma, gara truluma apliecinājums: "Zemnieks ir mazs, neaudzināts, izlaidies bērns, kas ir spējīgs veikt lielus noziegumus." (1792) Māņticības izpausmes Bergmanis pieminējis visai bieži: "Laudis aplam daudz stāsta no buriem un šādiem tādiem skunstniekiem, kas varot ar vella palīgu viens otru apburt? Tumši ļaudis un nejēgi, [..] tie ir tādi bailīgi un bīstas no burvekļiem un pesteļiem [..]." Viņš savas ticības mācības 3. izdevumā bija iekļāvis jaunu pārbaudes jautājumu un tūlīt devis atbildi "Ir kupli koki, akmiņi un pakalni ar svēti turami, un pienākas ar tādiem Dievekļiem upurus nonest? Vai tādiem cilvēkiem, kas tā dara [..]" (1787) Un tāpat: "Vai jums ne ir sacīts, ka Dievs mūs radījis, mums dvēseli un dzīvību devis, un ka viņš pats mūsu uzturētājs ir. Voi tad ziedu liekamais, sīpara gabaliņš, sāls vijstoliņš jums vairāk maksā, ne kā pats Dievs?" (1795).
Bergmanis (paša vārdiem) "sekoja zemniekam viņa būdā, labi iepazinis viņa vājības, pazina zemnieka raksturu, savdabīgo domāšanas veidu" (1792) un mācēja "norakstīt domas no viņu galvām". Bergmanis vienmēr bija vēlējies, lai viņa darbi rosina pārveides, un cerēja, ka grāmatas "modinās zemnieku no ierastās miegainības un mantotās bezgribas, novirzīs no aizspriedumiem, atbrīvos no māņticības un audzinās par cilvēku" (1792); viņš novēlēja nākamajam lasītājam "lai šī grāmata mīļi sarunājas ar jums un jūsu bērnu bērniem manā vietā" (1795). Mācītājs bija iemantojis uzticību savās draudzēs, nav šaubu, ka Bergmaņa brīdinājums "kas elkus cienī, tas cienī paša vella bildi" (1795) un mudinājums "nebīstieties no burvjiem, buris jeb vells nevalda šo pasauli, bet tas augstais Dievs" (1795) tika pārliecinoši izteikts no kanceles ne reizi vien un bija sadzirdēts jau pirms sprediķu izdošanas grāmatā.
Vispirms par notikuma laiku un vietu. Nerastos nekādi jautājumi, ja Bergmanis stāstu par upurvietas iznīcināšanu būtu ierakstījis baznīcas grāmatā jeb metrikā, kur daudzi mācītāji visai bieži fiksēja svarīgas norises draudzes dzīvē. Tomēr attiecīgā baznīcas grāmata nav saglabājusies, vispār atrodami tikai daži rakstīti avoti, kas spēj sniegt vairāk vai mazāk ticamas ziņas par notikumu. Kā pirmais jāpiemin 1784. gada 12. septembrī parakstīts Gustava Bergmaņa ziņojums, kurā, atbildot uz piesūtītajiem jautājumiem, Vidzemes pārvaldes institūcijām sniegtas topogrāfiskas un statistiskas ziņas par Mazsalacas draudzi. Noprotams, ka Bergmaņa atbildes ziņojumam ir bijuši vairāki varianti, stāsts par upurvietas iznīcināšanu bijis vienā rokrakstā, kura oriģināls mūsdienu pētniekiem, šķiet, zudis. Lai gan teksts publicēts gan Bergmaņu dzimtas vēsturē (1896) un saglabājies arī Arveda Švābes mašīnrakstā (1942), tomēr būtu vērts to tulkojumā citēt pilnībā. Stāstījums par svētkoka iznīcināšanu izklāstīts atbildē uz 16. jautājumu par iedzīvotāju reliģisko piederību. Bergmanis raksta: "Gandrīz visi iedzīvotāji atzīst evaņģēliski luterisko ticību. Retas un dīvainas parašas gandrīz nav sastopamas. Tomēr daži veci, māņticīgi un vientiesīgi zemnieki ir ieraduši iežogot kādu vecu koku vai nodegušas mājas krāsmatas un likt tur ziedojumus zemes mātei – pirmpienu, sviestu, vistas, dažkārt, visvairāk uz Jurģu dienu, ziedo melnu gaili. Šos upurus uzskata par ļoti svētiem, ja tiem kāds ko nodara – pārlec pār žogam, pārvelk pāri arklu, nolauž zaru vai grib nocirst koku – tam draud nelaime, pēkšņa nāve, tas top akls un mēms. Neskatoties uz visiem mācītāju pūliņiem, šī māņticība joprojām nav zudusi, tā ik dienas tomēr samazinās. Kad es sadzirdēju par šīm ākstībām, es nākošajā svētdienā sprediķoju par to, cik aprobežoti cilvēki uzvedas, ja tie Dievu neuzskata par pietiekami spēcīgu, labsirdīgu, svētījošu, labvēlīgu un dāsnu, lai atzītu vienīgi viņu, bet, gluži pretēji, vēlas iegūt svētību un veiksmi no nedzīva akmens vai koka, kas bez valodas un saprašanas, bet patieso Dievu nonievā un pievēršas grēkam, kura dēļ reiz veselas tautas pēc Dieva gribas izdeldētas no zemes virsas. Šos brīdinājumus es arvien pie iespējas atkārtoju. Drīz pēc tam atnāca kāds zemnieks un atklāja man, ka viņam ir jāpieskata no saviem vecākiem pārmantota svētvieta, viņš pēc mana brīdinājuma to pametis, bet viņa sieva un kalpi viņam ik dienas pārmet, ka tādēļ pār viņa māju nāks nelaime un zudīs svētība. Turklāt pēc izlaistās upurēšanas reizes pazudis upurakmens, līdz viņš, pēc neatlaidīgiem pamudinājumiem, devies pie tālāk dzīvojoša burvja, kurš tad izcēlis akmeni no kāda nomaļa purva. Tā kā zemniekam mans sprediķis stipri palicis prātā, viņš lūdza mani atbrīvot viņu no šīm bailēm. Es sacīju zemniekam turēt drošu prātu un piedāvājos apmeklēt viņa dievību. Tiklīdz es biju ieradies viņa mājās, liku mani aizvest pie koka, kuru ieskāva vecs, sakritis žogs. Kad es izlauzu caurumu žogā un iegāju upurvietā, visi klātesošie iekliedzās un lūdzās žēlastību: man jāsargājot sava dzīvība. Es teicu, ka viņiem nav jābaidās – ja viņu dieviņš mani uzreiz nav nogalējis, tad es gribu vēl šodien viņam pārlauzt sprandu. Es pacēlu no zemes pāris vecus šiliņus, aplūkoju ievērojamo upurakmeni, kas bija atgriezies atpakaļ no purva, apskatīju dažas melnas spalvas, apēdu dažas aveņogas un paprasīju, vai zemnieki negrib nocirst koku. Saimnieks sacīja, ka viņš labprāt ļautu to darīt, tomēr tam, kas cirtīs pirmais, būs jāmirst. Es liku iedot man cirvi un pēc tam, kad biju noguris no ciršanas, teicu, lai dod man uguni, un aizdedzināju koku. Nu saimnieks kļuva gluži priecīgs, un pārējie nokaunējušies devās mājās."
Atkāpei jāpiezīmē, ka tālaika vācu sabiedrībā liela ietekme bija vētras un dziņu laikmeta priekšvēstneša Frīdriha Gotlība Klopštoka (1724–1803) odām un poēmām, kas kļuva par vācu nacionālās identitātes modinātājām. Klopštoks baroka liroepikai tipisko antīko varoņu un dievu repertuāru nomainīja ar Osiāna poēmu iespaidā tapušiem liriskiem vēstījumiem par senajiem ģermāņiem un ķeltiem, to varoņiem, augstajiem priesteriem – druīdiem, dziesminiekiem – bardiem, turklāt būtisks Klopštoka dzejas tēls ir ozols – Vācijas un vācu gara simbols: "Tu līdzinies dižam ozolam, ak, Tēvzeme" (1769).
Kaislīgais bibliofils Bergmanis nevarēja nezināt Klopštoka darbus, tomēr patriotiskais pirmskristietības druīdu un ozolu patoss nebija atstājis uz mācītāju Bergmani nekādu iespaidu, pagānisms un elkdievība viņam bija principiāli nepieņemami. Lai gan Bergmanis nopietni interesējās par latviešu folkloru un sūtīja J.G. Herderam (1744–1803) latviešu tautasdziesmu pierakstus, tomēr daudz būtiskāk viņam bija panākt dziļu un apzinātu kristietības vērtību ieaugšanu draudzē.
Interesants papildinājums rodams vēlāk kultūrvēsturei visai neparastā avotā. Mežkopja, dendrologa un mākslinieka Andreasa Lēvisa of Menāra (1777–1839) grāmatā par Vidzemes ozoliem (1824) iekļauts apraksts par minēto upurkoku iznīcināšanu, autors saka, ka balstījies paša pieredzē. Tas saprotams, jo Lēvisa of Menāra vectēvs un tēvabrālis bija Mazsalacas draudzei piederošās Pantenes muižas īpašnieki, Bergmaņa kaimiņi un labi paziņas. Tiesa, uzvārdi un vietvārdi delikāti nav nosaukti, stāstīts par kādu Valmieras apriņķa draudzi pie Igaunijas robežas, tomēr skaidrs, ka Menārs izmantojis kādas Gustava Bergmaņa un viņa dēla saglabātās ziņas, tāpat paša atmiņas, jo šo stāstu Lēviss of Menārs tik bieži bija dzirdējis bērnībā. Grāmatas tapšanas laikā Menārs vēstulē (1822) lūdza Gustava Bergmaņa dēlam Benjaminam paraudzīties, vai tēvs nav atstājis pierakstus par upurozola ciršanu. Tāpēc iespējams uzzināt vēl nedaudz vairāk par notikumu.
Lēvisa of Menāra atstāsts nedaudz atšķiras no Bergmaņa paša rakstītā, tomēr jādomā, ka tas ir visai ticams un nav ticis būtiski uzlabots. Runāts par vairākiem zemniekiem, kuru mājas atradušās nomaļus, iekļautas mežos, tiem bijušas savas upurvietas, ko veidoja labi noauguši koki un akmeņu krāvumi. Zemniekus bija ietekmējuši "ļoti iemīļotā, no vārdiem un darbiem neapšaubāmu uzticību iemantojušā mācītāja" (proti, Gustava Bergmaņa) sprediķi, un saimnieki pēc savas gribas uzmeklējuši mācītāju, lai lūgtu palīdzēt iznīcināt upurvietas, jo viņi paši vēl neuzdrīkstējās pieskarties svētajiem kokiem. Mācītājs devās uz norādītajām vietām, pats pirmais iecirta cirvi katrā no kokiem, tad latvieši bez pārdomām kokus nocirta. Tomēr kokus zemnieki neveda uz savām mājām, pēc saņemtās atļaujas kokus aizveda uz pastorātu, kur tos izmantoja. Par laimi, šo koku dēļ pa ziemu nekas nelabs neatgadījās, kā zemnieki bija iedomājušies un baidījušies. Tādam piemēram bija sekas: šajā apkaimē lielākā daļa upurvietu izzuda" (1822).
Ozolu pazinējs Lēviss of Menārs savulaik daudz rakstījis par Ziemeļvidzemē, Valmieras pusē, Mazsalacā un Rūjienā senlaikos augušajiem izcili vērtīgajiem ozolu mežiem. Par tiem vēl tagad liecina daži cēli dižozoli, bet vēl joprojām mežu dziļumos varētu uziet agrāk iekoptu, bet sen izzudušu māju vietas, ko iezīmē lieli koki vai akmeņi.
Apkopojot nostāstos minēto un aprakstos teikto, noprotams, ka Bergmaņa aprakstītā upurvieta (viens koks vai drīzāk koku grupa) atradusies mežiem un purviem bagātajā Mazsalacas draudzē, kurā tolaik ir 305 zemnieku sētas, domājams, patiesi tuvāk Igaunijai, pie kādām savrup vai mežos novietotām mājām. Savulaik rūpīgi sargātie svētkoki (nav precizējams, vai tie patiesi bija ozoli) iznīcināti vasaras vidū, kad avenes nogatavojušās. Tas noticis laikā starp 1780. gada 20. septembri, kad Bergmanis turējis pirmo sprediķi Mazsalacas baznīcā, līdz 1785. gada martam, kad Bergmaņu ģimene Mazsalacu atstāja. Jāsaprot, ka Bergmanis, būdams garīdznieks un tautas apgaismotājs reizē, citādi nemaz nedrīkstēja un nespēja rīkoties.
Vidzemē 18. gadsimta beigās moderni domājoša, vispusīgi izglītota, labvēlīga, bet stingra mācītāja personības ietekme un autoritāte bija tik liela, ka zemnieki spēja pārvērtēt senos ticējumus un ierašas, pārvarēt aizdomas un bailes. Te liela nozīme bijusi runātajam un rakstītajam vārdam.
Virs Gustava Bergmaņa Rūjienas ērbērģa durvīm bija piesprausts zīmīgs latīņu dzejolis. Tie ir vārdi no viduslaiku bibliofila, bīskapa un Anglijas kanclera Ričarda Onžervila jeb Berijas Ričarda (Richard Aungerville, Richard de Bury, 1287–1345) slavenā cildinājuma grāmatām, traktāta "Philobiblion jeb grāmatu mīlestība" (1344):
Hi sunt magistri qui nos instruunt
Sine virgis et ferula
Sine verbis et cholera
Sine pane et pecunia
Si accedis non dormiunt
Si inquiris non se abscondunt
Non remurmurant si oberres
Cachinnos nesciunt si ignores.
Tulkojums:
Tās ir skolotāji, kas mūs māca
Bez stieņiem un nūjām,
Bez vārdiem un dusmām,
Bez maizes un naudas,
Ja tu tuvosies, tās neguļ,
Ja jautājat, tās neslēpjas,
Tās nekurn, ja tu bēdz,
Tās neapsmej, ja jūs nezināt.
(Berijas Ričards, Philobiblion, 1, 9).
Angļu bibliofila vārdi noteikti bija veidojuši Vidzemes mācītāja Bergmaņa vērtību hierarhiju un kļuvuši par viņa moto. Bergmaņa apkarotajai arhaiskajai, iracionālajai māņticībai gaistot, veidojās izglītībā un zināšanās balstīta pasaules skatījuma pamati.
Raidījums "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500"
Gatavojoties 2025. gadam, kad apritēs 500 gadu, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Latvijas Radio 1 sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) raidījumā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" pēta, kā piecu gadsimtu garumā attīstījusies latviešu valoda un grāmatniecība, ietekmējot zināšanu, ideju un jaunrades dinamiku Latvijā un veicinot mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai.