Keplera teleskops, kurš Zemes orbītā tika nogādāts tikai 2009. gada martā, jaunu planētu un zvaigžņu meklēšanai izmanto tā dēvēto tranzīta metodi. Ar to nosaka zvaigznes izstarotās gaismas spilgtuma svārstības, ko izraisa citu objektu riņķošana ap to. Tādējādi teleskopa novērojumu zonā nonāk planētas, kas periodiski nostājas starp Zemi un zvaigznēm, vēsta Newsru.com.

Keplera teleskopa galvenais uzdevums ir nevis sīki un smalki izpētīt katru no eksistējošajām planētu sistēmām, bet gan zinātniekiem vienkārši dot priekšstatu par to, cik šādu planētu sistēmu mūsu galaktikā vispār var būt un kas jo svarīgāk - cik no tām varētu būt piemērotas apdzīvošanai.

Teleskops patlaban pēta tikai aptuveni 1/400 daļu no debesu sfēras. Konkrētāk - reģionu Gulbja zvaigznājā, kurā ir apmēram 150 tūkstoši zvaigžņu.

Šobrīd teleskops ir atklājis 1235 objektus, kas varētu būt planētas, no tiem 54 atrodas tā dēvētajā dzīvības zonā jeb pietiekami lielā attālumā no zvaigznes, lai ūdens uz virsmas būtu pieejams šķidrā veidā, kas ir viens no dzīvības pastāvēšanas pamatnoteikumiem.

Pieņemot, ka līdzīga zvaigžņu un planētu daudzuma attiecība pastāv arī neaplūkotajā Piena ceļa galaktikas daļā, zinātnieki aprēķinājuši, ka mūsu galaktikā (kur esot 100 līdz 300 miljardi zvaigžņu) ir apmēram 50 miljardi planētu. No tām 500 miljoni varētu dzīvības zonā, lai gan aprēķins ir visai aptuvens objektīva iemesla dēļ - milzīgā attāluma dēļ nav iespējams noteikt, vai ap zvaigzni riņķo viena, divas vai vairāk planētu. Ja, piemēram, teleskopu novietotu 1000 gaismas gadu attālumā no Zemes un vērotu Sauli, nez vai zinātnieki spētu precīzi pateikt, vai Saules sistēmā ir viena vai deviņas planētas.

Tāpat var atzīmēt, ka 500 miljoni potenciāli apdzīvoto planētu ir tikai Piena ceļa galaktikā vien. Visā izplatījumā to skaits var būt pat 100 miljardus reižu lielāks, jo Visuma speciālisti uzskata, ka bezgalīgajā telpā ir apmēram 100 000 000 000 galaktiku.

Oriģinālu lasiet šeit