Pagājušajā gadā biedrība turpināja apokaliptisko tēmu un apmeklēja padomju Latvijas komunistiskās partijas spicei paredzēto kodolkara bunkuru Līgatnē, kas ir joprojām labi saglabājies, tāpēc saistošs ekskursantiem.
Šā gada mazā ceļojuma mērķis vairs nesaistījās ar pasaules gala noskaņām. Nolēmām apmeklēt rakstnieka Jāņa Veseļa piemiņas vietu Neretas pusē, godinot rakstnieka 120. jubileju. Ideju rosinātājs — izdevējs un publicists Imants Belogrīvs.
Jānis Veselis uzskatāms par latviešu fantāzijas žanra aizsācēju. Viņa nozīme šajā literārajā aspektā Latvijā nav pienācīgi novērtēta, lai gan rakstnieks bija liels sava laika fantāzijas un fantastikas žanru popularizētājs.
Braucienā devāmies septiņi dalībnieki — Kaspars Bērziņš, Arnis Voitkāns, Ilmārs Bite (visi esam Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības biedri), rakstniece Ieva Melgalve un viņas draugs Boriss, Gundega Švarcberga un jau pieminētais Imants Belogrīvs.
Sākotnēji mūsu ceļš veda uz Jēkabpili, kur mums pievienojās Jāņa Veseļa darbu pētniece un lieliskā novada patriote Lūcija Ķuzāne. Pa ceļam uz Neretu piestājām pie senās Biržu ēvanģēliski luteriskās baznīcas, apmeklējām baznīcas pakājē esošās mācītāja Jēkaba Florentis Lundberga un dzejnieka, ērģelnieka Anša Līventāla kapavietas. L. Ķuzāne īpaši akcentēja, ka tieši šajā novadā risinājušies Jāņa Akuratera darba "Kalpa zēna vasara" aprakstītie notikumi.
Izbraucot cauri Neretas pilsētiņai, un, tuvojoties mūsu brauciena pamatmērķim, mūsu rindas papildināja skolotāja, bibliotekāre un novada vēstures pētniece, arī vairāku izglītojošu grāmatu autore Lidija Ozoliņa.
Netālu no viņas mājas, triju lauku ceļu krustpunktā atrodas piemiņas akmens rakstniekam Jānim Veselim, kas uzstādīts 1996. gada oktobrī, pateicoties Lūcijas Ķuzānes neatlaidībai. Piemiņas akmens ar uzrakstu ir apstādījmu un ziedu ieskauts, jūtams, ka šī vieta ir rūpīgi kopta. Kopējai zaļās rotas ainavai pievienojam divas pašu atvestās dekoratīvās tūjas, ko iestādām pieminekļa pakājē. Turpat zem ozola zariem, sargājot no lietus, uz plēves izklāti Jāņa Veseļa darbu izdevumi, kā arī mūsu abu gidu Lūcijas un Lidijas sarakstītās grāmatas.
Sarunās par grāmatām Lūcija atklāj, ka "Saules koka meklētājs" rakstījusi ļoti ilgi, bijušas šaubas, ko iekļaut un ko neiekļaut pētījumā no sava plašā materiālu klāsta, kas bijuši viņas rīcībā.
Pēc abu kundžu stāstījumiem Imants Belogrīvs nolasa referātu par J. Veseļa vietu latviešu fantāzijas un fantastikas literatūrā.
Tikšanās beigās saņemam dāvanā grāmatas — Lūcijas Ķuzānes jaunāko grāmatu par Jāni Veseli "No kurienes nākam", Neldas Brūveres un Lidijas Ozoliņas kopdarbu "Neretas saule, Sibīrijas vēji" un Lidijas Ozoliņas grāmatu "Gara gaismas kalnā kāpjot", kas vēsta par Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vārdā nosauktās vidusskolas vēsturi. Savukārt Ieva Melgalve abām kundzēm uzdāvināja savas jaunākās grāmatas "Mēness teātris" un "Bulta, Zvaigzne un Laī".
Pēc Jāņa Veseļa piemiņas vietas apmeklējuma mūsu ceļojums nebeidzas. Dodamies uz Daugavpili, kur ierodamies jau pavēlā pēcpusdienā. Laika trūkuma dēļ pagūstam apmeklēt tikai "Šmakovkas muzeju", kas ir jaunums Daugavpils apmeklējamo vietu klāstā. Muzejs vēris durvis apmeklētājiem tikai šā gada 4. jūnijā. Šo rindu autoram muzeja ekspozīcija likās ļoti saistoša, muzejs negaidīti plašs ar dziļāku vēsturisko ieskatu ne tikai paštecinātā alkohola tradīcijās Latgalē, bet arī reģiona vēsturē.
Daugavpilī mūs uzņem Imanta Belogrīva klasesbiedrs Igors. Klausot viņa ieteikumiem, dodamies uz Sventi, kas atrodas netālu no Daugavpils. Apmeklējam kara tehnikas muzeju. Ekspozīcijā pārsvarā padomju otrā pasaules kara tehnika, bet aplūkojami arī tā paša perioda Vācijas kara tehnikas paraugi. Tā ir vienīgā vieta Latvijā, kur vienkopus sapulcēts tik daudz smagās kara tehnikas — tanki, bruņumašīnas. Pie ieejas muzejā brīdinošs uzraksts ar aizliegumu kāpt tankos. Armijas apvidus automobiļu sektors nodalīts ar stikla sienu. Internetā atrodami citu agrāk pabijušu ekskursantu apraksti un fotogrāfijas, liecinot, ka agrāk šādi aizliegumi nav bijuši. Tātad apmeklētāju neaudzinātības dēļ muzeja apsaimniekotāji bijuši spiesti mainīt noteikumus.
Pēc muzeja aizbraucam pie Sventes ezera, kur lielākā daļa mūsu ceļojuma dalībnieku nopeldas. Sventes ezers tiek uzskatīts par vienu no tīrākajiem ezeriem Latvijā, kas bagātināts ar pazemes avotu ūdeņiem. 
Visbeidzot, jau vēlā vakarā, ap plkst. 20.00 ierodamies iepriekš pieteiktajā naktsvietā — kempingā "Ozianna", kas atrodas netālu no Daugavpils, Naujienes pusē. Tiek celtas teltis un kurts ugunskurs lielās zupas vārīšanai. Pa laikam mūsu čaklo rosību bremzē spēcīgas lietusgāzes. Lietus mūsu ceļa gadījās jau atceļā no Neretas uz Jēkabpili. Šaltis bija tik spēcīgas, ka vairākas automašīnas pārtrauca braukšanu un stājās ceļa malā pārlaist stihiju. Šoreiz lietus par laimi nav ilgstošs, mums izdodas omulīgi pavadīt vakara laiku. Brīžiem radās šaubas vai spēsim lielo zupas katlu pievārēt, bet "acis darba izbijās, mutes darba nebijās", un sanāca vēl kārtīga brokastu tiesa.
Otrā dienā turpinām ceļu gar Daugavas krastu. Tieši šeit redzami gleznainie Daugavas loki, kas rotāja desmit latu naudaszīmes banknoti. Uzkāpjam Vasargelišķu skatu tornī, no kurienes paverās brīnišķīgs skats uz upi. Apmeklētāju patiešām netrūkst. Pie torņa brīdinājums — vairāk par piecpadsmit cilvēkiem nedrīkst vienlaicīgi kāpt. Paskaitot secināju, ka šis skaitlis tika ievērojami pārsniegts. Kaut arī augšējā skatu laukumā labi jūtama torņa šūpošanās, bailīgas sajūtas nerodas, konstrukcija jauna un iedveš uzticību. 
Pēc Daugavas lokiem braucam uz Krāslavu, kur gaumīgi iekārtotajā kafejnīcā "Mārīte" padzeram kafiju un notiesājam kādu saldumu. Kafejnīcas atrašanās vietu mums laipni parāda vietējā iedzīvotāja. Izsakām komplimentus par sakopto pilsētu.
Pilsēta tiešām glīta, viss ir tīrs un sakopts. Koka namiņu arhitektūrā jaušami slāviski akcenti, sienas nokrāsotas košās krāsās, bet izskatās jauki un atšķirīgi. Laipnā pilsētniece, atbildot uz mūsu komplimentu, nopūšas, ka pilsēta gan sakopta, bet iedzīvotāju gan paliek arvien mazāk. Diemžēl nākas piekrist. Tāda pati skumja tendence vērojama daudzviet Latvijā. Daugavpilī 1989. gadā bija 129 000 iedzīvotāju, tagad, pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem 2016. gada 1. janvārī palikuši 95 467 iedzīvotāji. Attiecīgi Krāslavā 1989. gadā bija 12520 iedzīvotāju, tagad ap 8300.
Pēc ieturētās maltītes dodamies uz grāfu Plāteru pils kompleksu ar parku. Parks sakopts, iekārtots arī neliels skatu laukumiņš ar skatu uz Daugavu. Pils ir atjaunošanas stadijā. Fasāde restaurēta, bet iekštelpās turpinās remontdarbi.
Turpinājums sekos