Trollis – ekstremālis

Viena no pašām neparastākajām pasaules klintīm ir Trollitungas akmens izcilnis (“Troļļa mēle”) Norvēģijā Skeggefālas kalnos, kurš pārkarājas virs Ringedalstvanas ezera vairāk nekā 700 metru augstumā.

Savu nosaukumu šis brīnumainais “jumtiņš” ieguva ne nejauši – tā forma patiešām ļoti stipri atgādina gigantiska radījuma mēli. Bet par tā izcelsmi stāsta tāda leģenda.

Pirms daudziem gadsimtiem šajās vietās dzīvoja milzīgs trollis, kurš stipri atšķīrās no saviem ciltsbrāļiem. Tā vietā, lai medītu, kā pieklājas kārtīgam kalnu monstram, dievbijīgus kristiešus, viņš pavadīja laiku muļķīgās un nevajadzīgās nodarbēs, izsaucot izbrīnu un tuvāko nosodījumu. Tā, šis trollis ne reizi nira pašos dziļākajos ezeros cenšoties sasniegt dibenu, un leca pāri platiem bezdibeņiem – citādi sakot, nodarbojās ar ekstremāliem sporta veidiem. Bet kad “daivings” un “parkūrs” apnika ilkņainajam “atlētam”, viņš gāja uz stāvu klinti, un balansējot uz pašas tās malas, mēģināja noturēties aiz varavīksnes galiņa, lai to novilktu no debesīm. Nav izslēgts, ka uz šīm bīstamām nodarbēm nabadziņu bīdīja mīlestība uz risku, un tāpēc reiz viņš izlēma doties daudz nopietnākā piedzīvojumā.

Saskaņā ar leģendām, saules gaisma ir bīstama troļļiem, par cik debesu spīdekļa stari parvērš šos briesmoņus akmens veidolos. Taču mūsu “ekstremālis” par visu varu sagrbēja pārliecināties, ka tas tiešām ir tā. Reiz pirms saullēkta viņš paslēpās Skjeggedāla kalna alā un, kad debesīs uzausa saule, izbāza ārā savu garo mēli, kura tūlīt pat pārvērtās par akmens izcilni.

... un viņa sekotāji

Zaudējis mēli trollis aizmiga mūža miegā savā slēpnī, izeju no kura ar laiku aizbēra milzīgi bluķi. Bet lūk viņa nenogurdināmais gars joprojām klaiņu starp šejienes kalniem, mudinot cilvēkus uz riskantiem piedzīvojumiem. Tā, ik gadus uzrāpties Trolltunga kalnā atbrauc desmitiem tūkstoši tūristu no visas pasaules. Un, nokļūstot šajās vietās, viņi burtiski aizmirst par pašsaglabāšanās instingtu!

Ceļš uz “Troļļa mēli” ir ilgs un grūts: lai nokļūtu līdz klintij, nepieciešams pārvarēt kalnu pacēlumu desmit kilometru vienā virzienā garumu. Pie kam šis ceļš lietainā laikā ir ļoti bīstams – akmeņi no mitruma kļūst slideni, - taču tas reti kuru ir apstādinājis.

Nokļūstot līdz kārotajam izcilnim, viesi vispār kļūst bezbēdīgi. Praktiski visi tūristi steidz nofotografēties pie pašas klints malas dīvainās pozās, nepavisam neaizdomājoties par to, ka tāds selfijs var viņiem maksāt dzīvību. Taču par īpašu greznību šejienes apmeklētāju vidū uzskata salto vai defilē uz rokām pa troļļa pārakmeņojušos mēli. Ir arī tādi zobainā ekstremāļa sekotāji, kuri paliek nakšņot teltīs, kuras uzstādītas praktiski uz klints malas.

Protams, par tāda eksperimenta rezultātu ne reti kļūst visādas traumas, taču, lai cik dīvaini tas nebūtu, pa visu laiku piefiksēts tikai viens nelaimes gadījums ar letālu iznākumu. Tā, 2015.gada augustā no Trolltungas malas nokrita un nositās studente mo Austrālijas Kristi Kafkaludisa. Citu upuru šeit pagaidām nav. Spriežot pēc visa, akmens mēles saimnieka gars savu spēku robežās sargā viesus, kuri viņu priecē ar saviem riskantajiem trikiem.

Gars, kurš dāvā izdziedināšanos

Daudz mazāk pazīstama un ne tik populāra, kā “Troļļa mēle”, ir Pudeļu klints, kura atrodas Sahas republikā – Jakutijā. Un tas ir pārsteidzoši, jo, atšķirībā no norvēģu apskates objekta, mūsu, var teikt, līdzpilsone nevienu negrūš uz ekstremālu rīcību, bet pretēji – nes cilvēkiem izdziedināšanu.

Savu nosaukumu Pudeles klints tāpat ieguva ne jau nejauši. Tā sastāv no brīnumainiem iežiem, kuri atgādina sasistu un sablīvētu smaragda krāsas stiklu, kurš līdzīgs materiālam, no kura vēl trīsdesmit gadus atpakaļ visbiežāk izgatavoja pudeles. Pats vietējās “slavenības” stāsts – tas ir vesela mīklu virkne. Runā, ka Pudeles iekšienē par nezināmiem grēkiem ieslēgts kāds gars. Iespējams, tieši tādēl monolītam ir brīnumainas spējas izdziedēt cilvēka miesu un garu, taču...

Atrast Pudeles klinti nav vienkārši, kaut arī tās “adrese” nevienam nav noslēpums. Tā izvietojusies Nerjongrinas rajonā desmit stundu ejot kājām no ciema Boļšoj Hatim (Lielais Hatims). Taču nokļūt līdz tai var tikai cilvēks, kuram tiešām ir vajadzīga palīdzība, kuram ceļu norādīs personiski šejienes šamanis. Pa šejienes nelīdzeno reljefu ar automašīnu pie Pudeles neaizbraukt, un tāpēc visu ceļu nākas noiet kājām. Šiet dzīvojošie evenki runā, ka ceļš uz klinti vai nu palīdzēs slimajam pārvietoties, vai arī galīgi nobeigs nelaimīgo.

Tiek uzskatīts, ka stiklveida monolīts galvenokārt “specializējas” acu slimībās un ir spējīgs atgriezt redzi pat aklam cilvēkam. Dēļ tā visa nepieciešams tikai pieiet klintij un, piespiežoties ar seju tās gludajam sānam, uzmanīgi ieskatīties iekšienē. Pēc kāda laika cilvēks noteikti ieraudzīs dziļumā ieslēgto Pudeles garu – planējošu putnu ar milzīgiem spārniem, kurš arī dāvā viņam izdziedināšanos.

Bez tam, zināms, ka “stikla” klints izdziedina depresiju, noņem nervu spriedzi, palīdz sapinušamies cilvēkam atrast savu vietu dzīvē un tikt skaidrībā ar savām problēmām. Bet reizēm tā pat līdzdarbojas apmeklētāja dažu pārdabisko spēju ieguvei.

Brīnuma atmaskošana

Taču zinārnieki tomēr uzskata, ka Pudeles klints ārstnieciskos spēkus var izskaidrot no pilnībā zinātniska skatu punkta. Pēc viņu viedokļa, monolīts sastāv no hromdiopsīda minerāla. Šim smaragda radiniekam piemīt neticamas ārstnieciskās īpašības. Jau pirms gadsimtiem daudzu valstu dziednieki izmantoja šo zaļo akmeni ārstējot acu slimības.

Bet pavisam nesen parādījās versija, kura “atmaskoja” garu, kurš slēpjas Pudeles dzīlēs. Pēc tās viedokļa, stikla monolīta iekšienē planējošais putns – kāda juveliera Viktora Sošņikova radīts darbs, kurš radīts tikai apmēram pirms diviem gadsimtiem. Šis cilvēks tika braucis pie lolotās klints desmit gadu garumā un ilgus laika sprīžus dzīvoja tai blakus. Un tik ilgi meistars strādāja ne jau joka pēc. Saskaņā ar leģendu, Sošņikovs bija masonu ordeņa biedrs, kuram par godu arī nolēmis radīt burvju klintī, kuru godāja vietējie iedzīvotāji, vienu no savas organizācijas slepenajām zīmēm.

Un tomēr mūsdienu zinātniekiem šis fakts izraisa lielas šaubas. Jo taču tik sarežģītu darbu izpildīt lauka apstākļos ir praktiski neiespējami pat mūsdienās un ar jaunāko aprīkojumu. Bet XIX gadsimtā vispār kas tāds vispār bija aiz fantastiskā robežām. Bez tam, vietējie šamaņi, kuri uzstājās kā Sošņikova pavadoņi, diezin vai ļautu svešiniekam nodarboties ar viņu svētuma apgānīšanu.

Bez tam, ja ticēt senām leģendām, noslēpumainais gars-putns palīdzēja vietējiem iedzīvotājiem jau pirms vairākiem gadsimtiem, vēl ilgi pirms atnākušo cilvēku parādīšanās šajās vietās. Un šobaltdien viņš joprojām neatsaka atbalstu saviem apmeklētājiem, kuri ieradušies no tālienes.