Ir lieli kami, kas personificē sevī auglības, saules, okeāna būtību. Tās ir dievības. Kad izpaužas viņa jēga, vējš iegūst saprātu un gribu, un kļūst par “svēto vēju” - kamikadzi. Mazs kami, piemēram, var būt tikai lietussarga koncepcija.
Vairums lietussargu vai saulessargu Japānā ir vienkārši lietussargi vai saulessargi. Vējš visbiežāk pūš bez jebkādas noteiktas jēgas, bet cigārs parasti ir tikai cigārs. Taču kopējais princips ir tāds: jo ilgāk eksistē objekts, spēcīgāk izpaužas tā īstā jēga un arvien ticamāka kļūst iespēja, ka tas kļūs par kami. Kaķis, kas gandrīz pie visām tautām ir ar burvestībām saistīts dzīvnieks, Japānā par vilkati-bakeneko kļūst trīspadsmit gadu laikā. Lapsai, lai kļūtu par ideālu, īstu lapsu-kicune, ir nepieciešami veseli piecdesmit gadi.
Arī cilvēks var kļūt par kami. Kalnu vientuļnieks jamabusi, kas sasniedzis apskaidrību, vai samurajs, kas neatskatoties seko karavīra ceļam, pilnīgi un galīgi kalpojot savam sizerēnam, iegūst pārdabiskus spēkus. Taču āra ir nakts un nav laiks runāt par gaišo. Daudzus cilvēkus grauž niknums, skaudība, varas kāre. Ja ļaunums saēd dvēseli līdz galam, paliek tikai ķermenis, kas pārņemts tikai ar naida un atriebības ideju. Un tad cilvēks kļūst par mononoke – varenu jokai (nelabo garu). Līdzīgā veidā Tolkina mitoloģijā nazguli pārvēršas aizkapa radījumos, pārkāpjot nāves slieksni.
Uzlecošās saules gotika.
Japāņi vel pirms daudziem gadsimtiem ir iepazinuši baiļu pievilcību. Pat jocīgais, bruņurupucim līdzīgais, ūdens kappa, kas ļoti mīl gurķus un sumo cīņu, neslīcina peldošus bērnus – tas būtu pārāk vienkārši. Viņš izrauj tiem iekšas caur tūpli. Rietumu mitoloģijā vienkārši nav monstru, kas spētu iedomāties tik neparastu izrēķināšanās veidu.
Eiropiešu nelabie vispār cieš no iztēles trūkuma. Tas attiecas arī uz ārējo izskatu. Banāli ragi, garlaicīgi pakavi, kroplības, līdzīgas “kaula kājai”, tikai demonstrē gaumes trūkumu, bet nebaida pa īstam. Japāņu briesmoņi ir sirreāli. Viņi nak no neprāta dzīlēm. Nemiet kaut vai rokurokkubus – sievietes ar gariem, staipīgiem kakliem. Ļaunuma no tām nav nekāda, viņas tikai izdzer zivju eļļu no lampām, taču pēkšņi ne no kurienes iznirstoša galva, kas turas gaisā uz čūskveidīga kakla, var jebkuram padarīt matus sirmus. Vai arī itan-momens – lidojošs auduma gabals, kas pa naktīm žņaudz cilvēkus. Vai arī noperaponi, kas slēpjas zem kapuces vai maskas. Tāpēc, ka seju viņiem nav. Tikai puscaurspīdīgs violets pūslis un neskaitāmas acis, kas brīvi migrē pa ķermeni, parādoties, te uz rokām, te uz kājām.
Japānā ir atrodami divu veidu spoki: jurei un onrjo. Jurei ir klasiski spoki, kas gandrīz ne ar ko neatšķiras no radījumiem bez ķermeņa, kas apdzīvo Eiropas pilis. Kā likums, tie ir traģiski bojā gājušu cilvēku ēnas. Satikt tos var vecās vai pamestās mājās, kapsētās, tumšās šķērsielās, slīkoņu ķermeņus slēpjošu dīķu krastos. Ārēji jurei izskatās kā tumsā spīdošas figūras bez kājām, taču ar garām, kā čūskas lokanām rokām. Interesanti, ka spoki vienmēr ir melnmatainas sievietes baltās drānās. Šis princips tiek saglabāts pat tad, ja mirušais bija plikpaurains vīrietis. Japāna ir zeme, kurā tradīcijas kaut ko nozīmē!
Jurei vienkārši nesaprot, ka viņi jau ir nomiruši. Tāpēc viņi nedodas uz Sandzu upes krastu, bet paliek dzīvo pasaulē. Spīdošas sarkanas acis uz krīta bālajām spoku sejām var pārbiedēt ne pa jokam. Taču vairums jurei ir nekaitīgi, bet daudziem nav pat apveidu, viņi savu klātbūtni apliecina tikai ar vaidiem, nopūtām vai soļu troksni, kas ir īpaši dīvaini, jo kāju viņiem nav.
Cita lieta – onrjo, “atriebīgie spoki”. Tie ir bezķermeņa mononoke, kas parādās tad, kad ķermenis jau ir miris, bet naids vēl ir spēcīgs. Onrjo zina, ka viņiem viss jau beidzies, taču emocijas, kas valda pār viņiem, neļauj samierināties ar nāvi un doties pāri upei.
Interlūdija. Jomi.
Jomi ir sintoistu pekle. Pēc pēdējām ziņām, tā sākas nedaudz zemāk par Tokijas metro tuneļiem. Tā ir drūma, bet plaša ala, kuras iekšienē ir pat pašai savas kalnu grēdas. No šejienes, šausmu un bezcerības valstības, nāk guro – zemākie vampīri, kas barojas ar asinīm. Jomi dzīvo pēc saviem likumiem, neatzīstot kaut kādu varu. Pat pasaules radītājs un pašreizējās japāņu dievu panteona valdnieces Amaterasu tēvs, augstākais dievs Idzanagi, reiz ieradies šeit, tik tikko paglābās bēgot.
Lai nokļūtu japāņu ellē, nepietiek ar to, ka vienkārši nomirsti. Pēc tam vajag arī noslīkt. Visi, kas atstāj dzīvo pasauli, dodas pāri Sandzu upei, kas ir sintoistu Stiksa [neparasta līdzība ar seno grieķu mitoloģiju – t.p.]. Jo mazāk ļaunuma ir darījis mirušais, jo vienkāršāka viņam izrādīsies pārcelšanās. Tie, kas izkāpj otrā krastā, nokļūst Takamagaharas “mākoņu līdzenumos” un kļūst par senču gariem – udzigami. Tie, kas noslīkst vai, kurus aprij upes drakoni, dodas uz Jomi.
Vēl vairāk, sintoismā atriebīgums netiek uzskatīts kā kaut kas labs. Tā kā straume droši vien aiznesīs mononoke līdz pašam Jomi dibenam, kur nekā laba nav. Taču daži no spokiem jau ir bijuši drūmajā mirušo valstībā un atgriezušies no tās.
Onrjo izskats var būt ļoti dažāds – tajā skaitā viņi var izskatīties arī kā vīrieši. Atšķirībā no fosforicējušiem un pa pusei caurspīdīgajiem jurei, viņi liekas reāli pat dienas gaismā. Taču spoki ne vienmēr grib, lai viņus notur par dzīvajiem. Parasti onrjo neslēpj savu dabu, vēloties izsaukt šausmas. Šī iemesla dēļ viņi bieži pieņem tradicionālo spoku izskatu: sieviete vai meitene baltā tērpā.
Onrjo ne tikai baida. Japāņu spoki ir daudz stiprāki par eiropiešu radagabaliem. Ja Hamleta tēva gars lūdz palīdzību dzīvajiem, tad onrjo izdara iecerēto paši. Spoki var atņemt dzīvību ar domu spēku, lāstu vai pieskaršanos. Viņi māk manipulēt ar priekšmetiem. Beidzot, kami varā ir aiznest savu ienaidnieku tieši uz elli. Taču tādu ceļu izvēlas tikai tie nedaudzie onrjo, kas saglabājuši saprāta paliekas un vajā konkrētu pāridarītāju. Vairums spoku nespēj remdēt atriebības jūtas ar tādu nieku, kā tikai viena cilvēka nāve.
Visbiežāk, onrjo niknumu nevar remdēt nekas. Īstie mononoke, līdzīgi Fredijam Krīgeram, atriebjas visai pasaulei. Ar šausmu filmu tēliem tos tuvina arī citas iezīmes. Spoki veic savu atriebību ar izsmalcinātu cietsirdību, ilgi spēlējas ar upuri, kaismīgi izbaudot viņa šausmas un ciešanas. Kā Fredijs, japāņu spoki ir praktiski neuzvarami. Ieroči viņiem nekaitē. Vienkāršu un vispārpieņemtu aizsardzības līdzekļu pret japāņu neradībām, tādu kā lūgšanas, svētais ūdens un krusta zīme neeksistē principā. Padzīt onrjo nevar. Nav uz kurieni. Jomi ir viņa dzimtās mājas, viņi atgriežas uz turieni, kad vien grib.
Viduslaikos atriebīgie gari ļoti kaitēja japāņiem. Pa šo laiku tika atrasts tikai viens paņēmiens, kā no šīs ligas tikt vaļā. Kā visi citi spoki, onrjo pārvietojas ar domu spēku un var nokļūt cilvēku pasaulē tikai tajās vietās, kuras labi atceras vai arī sava kapa tuvumā. Ja tur, kur parādās ļaunais gars, uzceļ sintoistu svētnīcu, mononoke izrādās “ieslēgts”. Dievnams un svētā birzs ir Augšējās pasaules teritorija, kur ienaidam ieeja ir slēgta.
Visbriesmīgākajām šausmām vispār nav veidola. Paši varenākie jokai, ajakasi, ir bez formās.
Atšķirībā no onrjo viņi nekaitē tieši, bet tikai izkropļo realitāti, iekļūstot apziņā. Ajakasi atņem upurim prātu, lai viņš apmaldās briesmīgu murgo labirintā, kur pats atrod savu šausmīgo galu. Vēlams, lai ārprātīgais pirms tam pats veiktu vairākas cietsirdīgas slepkavības. Taču, ja apsēstie mononoke nepazīst līdzjūtību, tad ajakasi tikai izklaidējas. Spēlējot pēc viņu noteikumiem un uzvarot, var izrauties ilūziju pinekļa. Problēma ir tikai apstāklī, ka spēles noteikumus zina tikai paši dēmoni.
Tualetes spoks.
Pēdējā pusotra gadsimta laikā Japāna ir mainījusies. Arī spoki ir kļuvuši citādi. Mūs laikos pats pazīstamākais japāņu spoks ir meitenīte Hanako, kuru satikt var tikai tualetēs, tikai sieviešu tualetēs un tikai skolu tualetēs. Tas ir visai kustīgs spoks. Aptauja ir parādījusi, ka Hanako ir redzēta kādās simts skolās visā valstī. Viņa ir kļuvusi slavena arī aiz Japānas robežām. Pat Cūkkārpā ir sava Hanako, ko sauc – Vaidu Vaira (skatiet Džoannas Roulingas ciklu “Harijs Poters”).
Katra japāņu skolniece zina: ja kabīne ir slēgta un smalka, pretīga balstiņa aiz durvīm saka, ka tā ir aizņemta, tad tā varbūt patiešām aizņemta vai arī tur iesēdusies Hanako. Labāk nepārbaudīt. Ja traucēsi spoku, tas var ievilkt tevi kanalizācijā.
Daudz bīstamāks ir cits dāmu tualešu mīlētājs – Akajs Manto (“Sarkanais Apmetnis”). Tērpts sarkanā, apbruņots ar zobenu, kavaini bisjonen – vai mūsu valodā – brīnišķīgais jauneklis – parādās tad, ja tualetē lasīsi mangu. Spoks jautā upurim, vai viņam labāk patīk sarkanā vai zilā krāsa. Pēc tam, atkarībā no atbildes, viņš cērt ar zobenu tā, ka sārtās asinis iekrāso sienas, vai arī žņaudz upuri, līdz tam āda paliek zila. Ja meitene tūlīt neatbild, piemēram, Akaja pārdabiskā skaistuma sajūsmināta – Apmetnis paņem viņu līdzi uz Jomi. Šeit jaunkundzei pietiks laika, lai izvēlētos krāsu – vesela mūžība.
Dēmonu var padzīt, ja pasaki tā īsto vārdu. Tas, starp citu ir plaši zināms un adekvāti izsaka šī jokai būtību. Taču vienkāršās japāņu skolnieces ir pārāk labi audzinātas, tāpēc pat neizbēgamas nāves priekšā nekad nelietos tādus vārdus.
Arī ārpus tualetēm Japānā ir bīstami. Pa naksnīgajām ielām klaiņo spoki-slepkavas. Tā var būt Kutisake Onna – sieviete ar pārgrieztu no auss līdz ausij muti. Ziņojumi par tikšanos ar šo dāmu laiku pa laikam parādās japāņu avīzēs, tos pat izmeklē policija. Visiem, kas uzskatīs, ka viņa nav skaista, onrjo nogriež galvu, turklāt sakropļo seju tā, kā tā ir sakropļota viņai pašai. No Kutisako Onnas varēja izglābties, pajautājot, kāpēc viņai ir tik īsas kājas (dabiski, tas jau tāpēc, ka viņa ir japāniete, japāņi jau parasti ir augumā mazāki), spoks apjuka un un uz ilgu laiku nokļuva stuporā. Vēl ļaunāka ir Kasima Reiko – kādreiz zem vilciena riteņiem bojā gājušas meitenes augšpuse. Šī mononoke aši skraida uz rokām un neuzdod muļķīgus jautājumus, bet tūlīt pat ar sirpi pārvērš satikto cilvēku tādā pašā veidolā kā viņa.
***
Rietumu kultūrā šausmu žanram nav tik dziļu sakņu. Eiropiešu šausmu stāstu uzdevums tomēr bija izklaidēt vai pamācīt. Japāņu stāstiem par onrjo bija viens mērķis – baidīt. Pilnā attiecībā ar žanra kanoniem, viņi nepiedāvāja laimīgas beigas un nesaturēja nekādu morāli. Parasti spoks nogalināja vainīgos un nevainīgos bez izšķirības.
Šie sižeti bija kabuki teātru repertuāru pamats. Bāli-zilais miroņa grims (“aiguma”) un melna parūka, kas attēloja garos, pinkainos spoka matus, Uzlecošās saules zemē bija tāda pati teātra nepieciešamā rekvizīta daļa, kā Pjero un Arlekina kostīmi itāļu del-arte komēdijās. Tradicionālais japāņu mutiskais stāsts – kaidans – arī parasti tika saukts par “stāstu par spokiem”. Kaidans, kas nenobiedēja klausītāju līdz nāvei, netika uzskatīts par atkārtošanas vērtu.
[Bez šaubām, japāņu spoku stāstus ietekmēja zeme – Japāņu salas, kur japāņi dzīvo. Zeme, kur parasta lieta ir postošas zemestrīces, vulkāni un cunami – stihija, kas tāpat kā viņu spoki netaupa nevienu: labs tu esi vai slikts, jauns vai vecs, slims vai vesels. Dzīvojot ar domu, ka jebkurā mirklī tu vari iet bojā, dabiski rodas arī šausmu stāsti bez cerībām, kā psihoterapiska profilakse, lai atbrīvotos no bailēm reālajā dzīvē – t.p.]