Aokigahara Dzukai ir krēslains mežs Fudzi kalna pakājē. Fudzi ir aizmidzis vulkāns. Taču 864. gadā šeit notika izvirdums un lavas straumes izveidoja šīs vietas reljefu. Tad arī parādījās Aokigaharas mežiem klātās kalnu ielejas. Noslēpumainību dod arī vietējā reljefa vulkāniskā izcelšanās, kas izsauc magnētisko anomāliju, kura neļauj precīzi orientēties pēc kompasa. No pagājušā gadsimta 50. gadiem Dzukai ir atrastas varāk nekā piecsimt pašnāvnieku atliekas. Iespaidīgs skaitlis nelielajam mežam. Vidēji gadā tur pašnāvību veic ap 30 cilvēku, taču ir arī «rekordgadi». Pašreizējais rekords pieder 2002. gadam — 78 cilvēki, pārspējot iepriekšējo rekordu — 73 (1998.) Kas zina, ko dos patreizējā krīze? Vairāk pašnāvību pasaulē tiek izdarīts tikai, nolecot no slavenā Zelta vārtu tilta ASV, Sanfrancisko.
Iedomājieties mežu no baigas, gotiskas pasakas. Ar neiedomājami izlocītiem kokiem, sūnu paklājiem, kas nokarājas no tiem un visur esošām alām — tāds ir Dzukai. Apkārt dziļš klusums, no kura pakāpeniski sāk ausīs zvanīt. Katrs troksnis liek atskatīties, bet sarunas kļūst nedabiski jautras, lai tikai nebūtu jāklausās šajā klusumā. Taču pats nepatīkamākais — Dzukai visu laiku liekas, ka aiz tavas muguras kāds ir.
Autobusā jums noteikti novēlēs «būt piesardzīgiem». Katrā gada laikā, katrā diennakts stundā, krēslainā koku masa aizsedz sauli, liekot zaudēt orietierus. Daudzu kilometru garā, ar mežu apaugusī ieleja neļauj noorientēties pat no augstākā koka galotnes. Arī debesis Fudzi tuvumā bieži klāj mākoņi. Veltas cerības uz kompasu: mežs izaudzis uz Fudzijamas lavas straumēm, kas liek bultiņai kustēties uz visām pusēm, neļaujot norādīt debespuses. Un klusums — sākumā patīkams, pēc tam nospiedošs, kas nepatīkami gulstas uz pilsētas troksnī dzīvot radušo, radot nemieru un bezpalīdzības sajūtu. Tikai divu veidu cilvēki labprātīgi dodas iekšā «nāves mežā» - speciālo policijas un ugunsdzēsēju brigāžu locekļi, kas katru rudeni izķemmē Aokigaharu, meklējot pašnāvnieku mirstīgās atliekas, un paši pašnāvnieki.
Vietējā vara visiem spēkiem cīnās ar pēdējiem. Meža pievārtē izliktas plāksnes ar brīdinošiem uzrakstiem, piemēram: «Tava dzīve ir tavu vecāku dārga dāvana». Apvidū, kas piekļaujas mežam, darbojas speciālas patruļas, kuras ķer tos, kas vēlas nokļūt mežā. Izskaitļot tos, kas vēlas doties mežā, ir viegli — parasti tie ir vīrieši darījumu uzvalkos. Daži plakāti ar uzrakstiem: «Dzīve ir ļoti vērtīgs mantojums, ko devuši jums vecāki! Padomājiet vēlreiz par savu parādu viņu priekšā, par saviem vecākajiem un jaunākajiem brāļiem, māsām, bērniem! Neuzveliet uz saviem pleciem smago atbildības nastu!» izvietoti kaut kur taku sākumā, kas ved no akurātās šosejas, kas savieno Saiko ar Sjodziko — divus no pieciem, ar savu krāšņumu slaveniem ezeriem Fudzi apkārtnē.
Daudzi japāņi no sirds tic, ka ieejot Dzukai, no turienes nevar atgriezties — mirušo gari iemānīs meža dziļumā un neļaus iznākt laukā. Tāpēc arī mežs tā sauc pie sevis tos, kas vēlas sev pakutināt nervus. Aizbraukt tur var no stacijas Sindzuku (Shinjuku) ar ekspresi Azusa (JR Chuo Line) līdz stacijai Ocuki (Otsuki). No turienes ar ekspresi Fujikyuko līdz stacijai Kavagutiko (Kawaguchiko). Tālāk ar autobusu līdz Aokigaharai. Un... ESIET PIESARDZĪGI.

Avots — interneta  resursi:

http://en.wikipedia.org/wiki/Aokigahara un citas adreses.