Lai nu kā nācās mest domāšanu malā, jo sen biju apņēmies un apsolījis kaut ko uzrakstīt par tā dēvēto „daiļo dzimumu” kuru mēs, vīrieši vulgaris atpazīstam pēc prastā un nodrāztā, šiem radījumiem galīgi nepiemērotā vārda, kā sievietes. Fui. Nu kurš lops viņas tā nosauca? Tas skan kaut kā prasti, un neatspoguļo viņu dabu. Kā neapgāžams un nekādā ziņā neapšaubāms pierādījums šim faktam kalpo tas, ka viņām pašām nepatīk, ja viņas (nē, viss, turpmāk vārdu „Viņas” rakstīšu ar lielo burtu) sauc šajā zemiskajā vārdā. Nu, teiksim, jūsu mīļotā  sieviešu dzimuma būtne gvelž kaut kādas muļķības, kas pats par sevi būtu piedodams, bet jūs to jau esat atklausījies visās malās, un jums tas pēc 3 stundas ir noriebies, un jūs tīri netīši pasakiet Viņai: „Klusē, sieviete!” un tad jums nākas noklausīties veselu gūzmu ar dažnedažādiem apvainojumiem visam mūsu dzimumam un jūsu necilajai personībai it īpaši. Vēl ļaunāk būs tikai tad, ja jūs Viņu nosauksiet par sievišķi, tas ir tik sasodīti traģiski, ka es pat neieteiktu iedomāties par izmēģināšanu, kur nu vēl par šī vārda plašu lietošanu, lai apzīmētu Viņas.

Atmetis roku domāšanai par to, ko lai ellē uzraksta, jo nekas jēdzīgs man prātā nenāca, es no Taurupes gluži vienkārši aizbraucu uz Rīgu satikt savu Viņu, kas kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu pēc uzskata, ka es esmu jauks, ka man ir skaisti pleci, ka es pats esmu skaists un visādas tamlīdzīgas muļķības, kas nu galīgi neatbilst patiesībai. Visnotaļ izbaudījis laiku, pienāca brīdis, kad man nācās doties atpakaļ uz Taurupi, jo raugi – bija svētdienas vakars, un nākamajā dienā bija skola, kuras apmeklējums mūsu valstī tomēr ir vairāk vai mazāk obligāts, ja ir vēlme strādāt ar savu galvu, un nevis likt lietā pārējās ķermeņa daļas, nu varbūt izņemot pirkstus, ar kuriem tiek spaidītas datora pogas. Ar šo brīdi tad arī viss sākās.

Iegrimis domās par sevi, un to nolādēto rakstu, kas man jāuzraksta, es atvadījos no Viņas, iekāpu autobusā, un noskatījos, kā Viņa sēž autoostā uz soliņa un skatās uz autobusu, kas tūlīt, tūlīt dosies prom, un aizvedīs manu necilo personību līdz nepieciešamajai galastacijai. Nosēdies savā vietā es izvilku savu pierakstu blociņu, un rūpīgi aplūkoju citiem nesaprotamos ķeburus, kurus man labpatīkas saukt par manu rokrakstu. Man blakus apsēdās pelēkā uzvalkā tērpies, apmēram 45 gadus vecs vīrietis ar mazliet iesirmiem matiem, kas nesa sevī agrākās kastaņbrūnās krāsas pēdas, izteiktu, bet ne pārāk lielu degunu, skūtu seju, pamatīgu rētu uz zoda, kas izskatījās tā, it kā jaunībā kāds viņam mēģinājis pārgriezt kaklu, bet nav īsti trāpījis, lietussargu vienā rokā, un glīti salocītu „Sport Ekspres” avīzi otrā, un uzsāka ar mani sarunu. „Jauks skuķēns tev patrāpījies, Džekiņ!”, viņš teica. Pateicos, bet nepievērsu runātājam pārāk lielu vērību, jo biju dziļi un pamatīgi iegrimis savā melnajā pierakstu kladē. Mans nejaušais ceļabiedrs paskatījās man pār plecu, un noelsās. „Rakstīt patīk? Un par sievietēm vēl. Interesanti.” Pagriezos, un paskaidroju situāciju: „Nu, rakstu gan jā. Šad tad kaut ko nodrukāju pāris interneta portālos, un nu daži cilvēki ir paprasījuši, lai uzrakstu kaut ko par sievietēm, jā. Tikai ne velna galvā nenāk. Negribas likt klasiskos „sievietes ir mistiski un trausli radījumi, ļoti viltīgi un pilni ar intuīciju, un mums viņas jāsargā” mēslus, kas visiem jau paspējuši noriebties.”  „Visu cieņu”, nezināmais vīrietis atbildēja, ”tavos gados tev šamās būtu jāņem kā vien vari, nevis par viņām jāraksta. ” Nopūtos. „Tāds darbs. Es cenšos būt labs draugs, bet man neizdodas.” Vīrietis manu atbildi vērā neņēma un droši turpināja iesākto: „Zini, un par to, ko visi par viņām uzskata – tās visas ir muļķības, un nevis tāpēc, ka nodrāzti, bet gan tāpēc, ka tā vienkārši nav patiesība. Viņas var teikt, ko viņas grib, bet tie visi ir tikai māņi. Ne intuīcijas viņām ir vairāk, nekā mums, ne arī šarma un viltības. Tās visas ir pīlītes, ko viņas pūš, lai padarītu savas vārgās viltībiņas ticamākas, un lai mēs domātu, ka viņas ir ar kaut ko īpaši atšķirīgākas no mums.”  Man, parastam mirstīgajam, pilnīgi atkārās žoklis dzirdot ko šādu par Viņām, turklāt no daudz pieredzējuša vīrieša puses, un es lūdzu cienījamo svešinieku turpināt savu iesākto domu, to paskaidrojot, pats fiksi izrāvu no somas pildspalvu un aktīvi sāku visu pierakstīt.

„Nu redzi, džekiņ, es dēļ viņām esmu dzīvē visu ko pacietis, un es nešaubos, ka tu arī, bet pienāks brīdis arī tavā dzīvē, kad tu visu sapratīsi. Nu, lai tu iesākumā noķertu manu domu, iesākšu ar klasiku: aplūko feministes kaut vai.” Apjautājos, kas tad tieši vainas feministēm, manuprāt viņas cīnās par lielākām Viņu tiesībām, nu dažreiz pāršauj pār strīpu, bet nu – gadās. „Nu, paskaties pats – jā, mēs esam lieguši viņām tiesības balsot, kuras viņas ieguva. Bet kā viņas to izmanto? Mana sieva, piemēram, vispār neiet uz vēlēšanām, bet meita, kurai tikko palika 20, viņa vienkārši ieskatījās kaut kādā žurnālā, un viņai Kalvītis likās smieklīgs. Un tāpēc viņa par viņu arī nobalsoja. Un pēc TVNET statistikas, tā dara 80% sieviešu, kas pieceļ savas pakaļas no krēsla un aiziet nobalsot. Es gan nesaku, ka mēs – vīrieši – balsojam daudz biežāk, arī no mūsu vidus tikai retais vairs tic demokrātijai, bet vismaz mēs balsojam normāli. Ak jā, bet es taču, Džekiņ, paliku pie feministēm. Nu vot. Ja viņas gribētu sieviešu tiesības, viņas neiztaisītos par večiem, valkātu krūšturus, lakotu nagus un būtu sievišķīgas, nevis darbā man liktu viņas cienīt, tikai tāpēc, ka no skata grūti pateikt – vīrietis vai sieviete. Velns ar ārā, tas ir tāpat, ja viņas kliegtu: ”Paskatieties uz mani, es varu būt tikpat labs vīrietis, kā tu!” nu, bet kāda sviesta pēc viņām jābūt labiem vīriešiem, ja viņas var būt labas sievietes, izskatīties skaisti, būt gudras, cienītas un iekārotas, nevis sevi pazemot, izliekoties par vīriešiem?” Tur nu man runātājam nācās piekrist. Mēs bijām iebraukuši Ropažos, un autobuss uz 5 minūtēm apstājās, lai cilvēki var nokārtot savas dabiskās vajadzības, tostarp uzpīpēt, aizskriet uz veikalu pēc alus, atrast pazudušo sīceni, un vēl visādus niekus. Mēs ar manu blakussēdētāju izmantojām iespēju, un devāmies smēķēt.

Mans ceļabiedrs smēķē L&M, es savukārt Chesterfield. Mēs abi jūtamies apmierināti. Un te piepeši kaut kāds sīkais, kas atrodas ratiņos, aiz  autobusa pieturas sāk nenormāli skaļi brēkt. Nu, vienkārši raudāt. Un viņa brašā māte sāk viņam kliegt virsū, un no tā bēbis sāk kliegt vēl skaļāk, un viss atkārtojas, līdz tas vairs nav izturams, un mēs nosmīnot dodamies atpakaļ autobusā, kas jau ieslēdzis savu motoru, lai turpinātu ceļu tālāk.

Mans cienītais ceļabiedrs to izmantoja, lai turpinātu savu stāstu. „Nu, tu dzirdēji, kā viņa kliedza, ja? Nu var saprast, nogurusi pēc darba, un tagad vēl mazulis izrāda to, ka viņš pat ļoti eksistē. Tas nebūtu tik svarīgi, kā tas, ka ja tā uz savu bērnu kliegtu kāds no mums, mēs dabūtu pa galvu no visām apkaimē esošajām sieviešu dzimuma būtnēm, kam vien ausis ir darba kārtībā. Bet ko šajā situācijā darījām mēs?” „Vienkārši nosmīnējām, un turpinājām smēķēt”, atbildu es, kam viss šis brauciens jau sāk likties arvien aizraujošāks. „Tieši tā”, šis mistiskais vīrietis atteic, „mēs bijām iecietīgi pofigistiski uz visu, bet tās sievietes vietā, mēs arī būtu klieguši. Tas tikai norāda uz to, ka viņas arī noraujās no strīpas. Un, ka viņām ir tās pašas vājības, kas mums. Nu, visām patīk sekss, iedzeršana un citas tāda tipa izklaides. Vienīgais – viņas tās māk labi apslēpt, un aizbildināties ar to, ka, redzies, ir meitenes un viņas tādas lietas nesaista, bet mēs jau zinām – tās ir tikai kārtējās muļķīgās atrunas.” Nedaudz paprātoju par to visu, un secināju, ka šoreiz būs pat jāpiekrīt. Pajautāju savam blakussēdētājam kāds tam visam sakars ar viņu mistiskumu un viltību, un viņš ļoti entuziastiski atsāka savu stāstāmo. „Nu redzi, Džekiņ, kad tev kāda saka, ka viņas intuīcija ir pareiza, un ka viņa vienmēr visu zina, Viņa noteikti nojauš, ka tu dēļ savas iedzimtās, un ļoti, ļoti stulbās īpašības vienmēr censties būt labākajam noteikti izpļāpāsies, un palielīsies, un pēc tam viņa to mazliet pārveidojot varēs izmantot savām vajadzībām. Tāpat arī – esi ievērojis, ka sarunā mēs vienmēr noslēdzamies sevī, Džekiņ?” Nosmējos, un teicu, ka pēc manis to nepateiksi, un ka pēc mana vairāk vai mazāk izcilā sarunu biedra tas arī nebūtu tik viegli nosakāms. Viņš tikai pasmīnēja, un runāja tālāk. „Bet tu padomā, mēs tomēr, kaut runājam daudz, ieturam visai atklātu pozīciju, kas visiem vēsta par mūsu garīgo. Nu lūk, sievietes tādos gadījumos vai nu visu laiku ir ļoti jautras, vai arī ārkārtīgi nopietnas un it kā sadrūmušas. Dabīgais aizsarglauks, zinies, un uz viņu uzraujoties, vīrietis visbiežāk sapelnās dzirksteles. Tur, savukārt, strādā mūsu intuīcija, jo mums ir jāspēj to pārvarēt, un zināt, ko un kad viņām teikt. Tas visaktīvāk izpaužas brīžos, kad tu tiešām gribi savai sievietei izdarīt ko jauku un viņa vienkārši nesaka tev, kas viņai patīk, kas nepatīk, un vispār, ko viņa grib, un kas ellē tas par dīvainu priekšmetu skatlogā uz ko viņa skatās, un tamlīdzīgi. Tas, un fakts, ka viņas nekad mums nesaka, ko tieši mēs esam izdarījuši nepareizi. Tādos brīžos spraucas ārā kliedziens (šajā brīdī vīrietis ļoti dziļi un skaļi ievilka elpu) – NU, JA TU, STULBĀ GOVS, MAN NEPATEIKSI KO ES IZDARĪJU SLIKTI, ŠITIE SŪDI NOTIKS ATKAL!” Jāpiezīmē, ka pēdējais teikums izskanēja pa visu autobusu, un no apkārtnes izskanēja pāris indīgas piezīmes par audzināšanu, veselo saprātu un citām nesvarīgām cilvēka īpašībām. Vismaz tas atstāja iespaidu.

Kādu laiku cienīgā izskata vīrietis klusēja un rūpīgi nolūkojās uz to, kā es to visu smalki pierakstu un apkopoju. Pa manu galvu tobrīd vandījās visai smagas domas. Varbūt tiešām? Nē, ellē, mēs paši esam lopi un, visdrīzākais, kaut ko darām nepareizi, tādēļ bieži vien arī saņemam šādu attieksmi. Nu, jāatzīst, ka esam pelnījuši arī sliktākas lietas, jo mājās mēs visu turam nepareizā kārtībā, neaiztaisām tualetes durvis, nenolaižam poda vāku, neko nejēdzam par to, ko vilkt mugurā, par daudz ar čomiem runājam par datoriem un mēdzam Viņas, šo pārāko un smalkāko dzimumu, uztvert kā seksa objektus. Bet velns ar ārā, ar ko Viņas ir pārākas?

Manu domu lidojumu svešinieks pārtrauca, turpinot savu runu. „Un tagad apsver visu kārtīgi, Džekiņ. Padomā labi – mums visu laiku tiek stāstīts, ka mēs visu darām nepareizi, un kad mēs esam jauki, tad viņas vēlas Sliktos Bastardus, un kad mēs esam tādi, tad mums atkal pārmet, to, ka mēs neesam gana labi un vispār – rodas sajūta, ka visas sievietes uz pasaules dzīvo konspirācijas, lai tikai varētu atpūsties, nekā nedarīt, un likt mums strādāt. Nu, izņemot dažas uzņēmīgās, kas vēlas strādāt pašas, jo mēs savādāk esam pamanījušies tikt pie pārlieku daudz piķa, un tā algas daļa, kas mums paliek pāri, pēc lieluma atdošanas mūsu dārgajām lēdijām, viņām liekas par lielu. Man šis viss liekas savā ziņā pretīgi – es jau sāku justies vainīgs par to, ka esmu vīrietis!” Mans ceļabiedrs pavērās laukā pa logu, un nolamājās. Informējis mani, par to, ka tagad lūk, ir Suntaži, kur ir viņa gala pietura, kur viņu sagaidīs sieva, un viņš dosies atpūsties uz savām lauku mājām, viņš pateicās man par uzklausīšanu, un ieteica viņa dotos padomus ievērot un apdomāt, kaut gan tas jau nebūtu bijis jāatkārto – tobrīd ne par ko citu es nespēju domāt.

Nu, tas ir, līdz brīdim, kad autobuss patiešām apstājās Suntažos, un vīrietis izkāpa pieturā, kurā viņu jau sagaidīja sudrabots Audi, no kura ārā izkāpa visai satriecoša izskata garkājaina būtne, ar visai liela izmēra krūtīm un blondiem matiem, un uz manu ceļabiedru sāka kliegt: „Nu, kur ellē tu atkal esi atstājis savu čemodānu? Un vispār, atkal esi dzēris alu, ja? Marš mašīnā, vai arī es eju dzīvot pie mātes, pretīgais lops!” Vīrieša vārdus nevarēja saklausīt, bet pēc lūpām bija nolasāms, ka viņš saka kaut ko no „Piedod dārgum, darīšu visu ko tu liksi, un būšu mīļš un jauks, tikai esi man blakus” sērijas. Tas man derēja ledainas dušas vietā, un es sapratu, ka uztraukšanos par sievietēm jāatstāj pašu sieviešu rokās, jo visi kas kaut ko prātuļo, tāpat no tā visa neko nejēdz, un dēļ savas pašpaļāvības vienkārši nokļūst sieviešu gūstā. Nē, tad jau es labāk jūs, daiļās dāmas, uztveru kā viltīgu un mistisku rasi, kurai vajag mazliet aprūpes, atbalsta un mīļu lietu, jo tad jūs darāt mūs – nolādētos, slinkos riebekļus – mazliet laimīgākus un būtībā tas ir arī viss, ko mums vajag. Vienīgais, kas pēc šī visa vakaros uzdzen dīvainas domas ir vīrieša viltīgais smīns, un dziļais, nopietnais skatiens brīdī, kad viņš iekāpis mašīnā, caur tās logu, paskatījās man acīs.