Tā arī ir noticis. Pacietīgajiem bija taisnība. Šī ir pirmā mazā nodaļa pilnīgi nopietnam palīglīdzeklim jaunajiem fantāzijas autoriem.

Sāksim ar tīri tehniskiem jautājumiem - ar darbā izmantojamiem vārdiem un nosaukumiem, tā teikt, fantastikas nomenklatūru. Fantāzijas autors ir tas pats Jūrzemes burvis Geds Zvirbuļvanags vecā Kuremkarmeruka tornī, jo viņam savā stāstā viss jānosauc, jādod vārds visam - un labi jāzina, kā tas darāms.

Pirmais noteikums - mācieties svešvalodas. Rakstot fantāziju, ir ārkārtīgi noderīga kaut vai to pamatu pārzināšana, jo tas pasargā no onomastiskām muļķībām un komiskām kļūdām, kā, piemēram, Ailendu salas (Salu salas); Berga kalns (Kalns kalns); suns Hunds (suns Suns); māsas Sistersas (māsas Māsas); Buloņa-sjus-Merdes pilsēta (Buloņa-uz-Mēsla); idalgo Iho da Puta (idalgo Maukas Dēls); grāfs de Komts (grāfs de Grāfs); kavalieris de Ševaljē (kavalieris de Kavalieris); barons fon und zu Katzenschaisse an Zee (barons fon un uz Kaķa Mēsls Jūrā); Romas centurions Koituss Interskipss (centurions Pārtrauktais Mīziens(?) ) vai hercogiene Elvīra Olveiz-Pampersa Vaš-end-Go.

Svešvalodu nezinātājiem ko kājas nes jāskrien pie erudītākiem un draudzīgi noskaņotiem ļaudīm un jākonsultējas par izdomāto vārdu un nosaukumu varbūtējo komiskumu un aplamību. Jo nevar izslēgt iespējamību, ka dzemdinātais darbs tiks pārtulkots kādā svešvalodā. Un tad nelaimīgā kļūda var nopietni izbojāt visu vēstījumu. Piemēram, anglosakšu rakstnieki, kurus kā magnēts pievelk "slāvveidīgie" vārdi un skaņas, acīmredzami aizmirst konsultēties ar slāvu draugiem, kā rezultātā pasaules fantāzija mudžēt mudž no tādiem nosaukumiem un vārdiem kā Morda (Purns), Mordecs (Purnainis), Mundaks, Mandaks, Durniks, Baraks, Susaks-Buraks, Srans (Dirseklis), Visrans (Izdirseklis); un pat Hrens Dļinnomeričs (Mārrutks Gargabalnieks - ???). Šie nosaukumi poļu un, piemēram, krievu valodās viennozīmīgi asociējas ar pilnīgi noteiktiem vārdiem, un liek lasītājam ķiķināt galīgi nepiemērotās vietās. Kaut gan arī par klasiku kļuvusī Tolkīna Melnā Orku Valoda (Mēle) reizēm neizbēgami ar kaut ko asociējas. Tā, piemēram, es lasu: "Grishak ashnazg durbatuluk thrakatuluk burzum ishi krimpatulub", bet savas dvēseles ausīm dzirdu: "Nu, Griška, joz uz veikalu, paņem šņabi, zivtiņu, gurķīšus, konfektes un boržomi", un tūliņ pat savas dvēseles acīm redzu orkus budjonovkās ar sarkanajām zvaigznēm.

Uzmanību! Nomenklatūras un onomastikas biezokņos nopietnas nepatikšanas uzglūn tā saucamās kvazi-vēsturiskās fantāzijas autoriem. Te vairs nav nekādi joki. Kanoniskajā fantāzijā orkam ir visas tiesības kliegt "Thratuluk durbatuluk", un autoram apgalvot, ka tas nozīmē "pieveriet durvis, citādi mušas salidos". Licencia poetica. Taču nesen es lasīju stāstu, kurā viens no jaunajiem poļu - ak piedodiet jel, slāvu - fantāzijas korifejiem tēlo hazāru vai kādu citu varjagu, kurš "slāviski" saka: "Hoču močnij holom". Nelaime tāda, ka vairumā slāvu valodu "močnij holom" tuvākais ekvivalents man šķiet, būtu "obļitij močoij holm" (apčurātais pakalns), un arī tad tikai ar nosacījumu, ka hazārs stipri šļupst. Ne ar "moščnij", t.i. stiprs, ne ar "šolom" (šļem) t.i. bruņucepure, šie vārdi nekādā veidā neasociējas. Autors, kuram krievu valodā būs bijis trīs ar mīnusu ("hazāriski" izsakoties, viņš bijis cietpauris), nav pacenties konsultēties ar kādu, kuram būtu bijusi jūtami pazemināta pretestība zināšanu apguvei.

Otrais noteikums - ja mēs vēlamies stāsta darbību risināt paši savā Nekurnekadzemē, tad, protams, tās neparastums ir jāpasvītro (jāpaspilgtina, jāizceļ) ar tik pat neparastu onomastiku. Tomēr, mani dārgie adepti, neparastums nenozīmē, ka vajag cept nosaukumus kas ir tik sveši un neatbilstoši dzimtās valodas melodiskumam, cik vien iespējams. Īpaši jāvairās no vienzilbīgiem vārdiem un vēl jo vairāk no tādiem, kas līdzinās klepum, atraugām, žagām, vemšanai, vējiņa nolaišanai un citām skaņām, kas tiek uzskatītas par sabiedrībā nepieļaujamām. Diemžēl jāatzīst, ka tādi vārdi, kā Urs, Urgs, Vurgs, Burgs, Gargs, Purgs, Sprūdts, Virgs, Hirgs, Harks, Čhargs, Drumgs un Pirds nezināmu iemeslu dēļ valdzina un saista daudzus autorus, jo, viņuprāt, skan visai fantastiski. Nav tiesa. Tie skan tā, it kā kāds klepotu, atraugātos, spēcīgi atkrēpotos vai, pardon, sulīgi bojātu gaisu.

Trešais noteikums - ja mēs necenšamies izdomāt neparastus nosaukumus, jāizvairās vismaz no tiem, kas paši par sevi skan muļķīgi, piemēram Zbirogs, Perogs, Pīrādziņš, Pelmenis, Merinoss, Kazzobs, Kapeiķis, Hlaputs, Zbuks, Mīns, Kumins, Kamins un Ksins. Protams, ja tiek rakstīta parodija par fantāziju, jārīkojas gluži pretēji. Piemēram, ja parodijā darbojas tēvocis Kapeiķis, kņazs Kazzobs vai viedais Merinoss, šie vārdi priecē līksmību alkstošo lasītāju pat tad, ja pašai fabulai un dialogiem trūkst atjautības un humora.

Nobeigumā kāds vārds par veco kā pasaule, patentēto, klasisko metodi - ja iztēle atsakās darboties, var vērsties pie citiem avotiem, pievākt no turienes vārdus un nosaukumus un pēc tam apgalvot, ka tas tika darīts tīšām, pat postmoderniski, jo, pardon, parāda mūsu radītās pasaules ontoloģiju(?). Tomēr, tā rīkojoties jāizvairās no avotiem, no kuriem jau smēlušies citi, it īpaši klasiķi. Tā piemēram, tiem, kas vēlas 'aizņemties' vārdus no senā skandināvu eposa "Edas", sniedzu informāciju, ka no turienes jau ir aizlienēti vārdi Gendalfs, Durins, Torins, Trains, Trors, Balins, Cvalinbs, Bifurs, Bomburs, Fili un Kili. Uzmanībai - Balins un Cvalins tika aizlienēti jau divkārt. Taču nekrītiet izmisumā, dārgie adepti, tur vēl ir palicis pietiekami daudz vārdu.

2. Ne soli bez kartes.

Autoram, pirms viņš var sēsties un rakstīt fantāziju, ir jārada pasaule. Tomēr pasaules radīšana ir grūts, ķēpīgs un pietiekami darbietilpīgs process. Un prasa velnišķīgi daudz laika. Rekords šai jomā ir sešas dienas. Tas vēl līdz šim nav pārspēts, un man šķiet, mēģinājumi to pārspēt diez vai uzskatāmi par sevišķi prātīgiem.

Par laimi, pasaules vietā mēs varam radīt tās ekvivalentu - karti. Ne tikai varam, mums tas ir katrā ziņā jādara. Karte ir fantāzijas grāmatas neatņemams elements, noteikums sine qua non. Tai vienkārši ir jābūt.

Pirmkārt, karte ir nepieciešama lasītājam, lai izlemtu - pirkt vai nepirkt. Lietpratīgam fantāzijas lasītājam karte kalpo kā grāmatas vizītkarte. Vāks nekādā gadījumā nevar tikt uzskatīts par grāmatas vizītkarti, drīzāk gan otrādi. Lietpratīgs lasītājs uzmetīs grāmatas vāciņam tikai garāmslīdošu mirkli, lai nebūtu jāatsakās no grāmatas, reflektori un brīžam neapzināti saistot tās saturu ar uz vāka uzmālētajām klusajām šausmām.

Lietpratīgs lasītājs neskatīsies arī uz grāmatas muguriņu, jo zina ka frāzes "Labākā fantasy, aizraujošs bestsellers" vai "Jaunais Tolkiens" ir atrodamas praktiski uz visu fantāzijas grāmatu vākiem, un savas izplatītības dēļ zaudējušas jebkādu nozīmi un ticamību. Šādi citāti uz tā saucamā ceturtā grāmatas vāka ir tikai ornamentāls elements vai izdevēja simpātiju izpausme. Bez tam gan vāku, gan šādas "atklāsmes" rada cilvēki, kam parasti nav ne mazākās jēgas ne par autoru, ne par darbu - mākslinieki, kritiķi un izdevēji.

Karte - tā jau ir pavisam cita lieta. Karti izstrādā pats autors. Personīgi. Aplūkojot karti, lasītājs saņem ticamu informāciju no pirmavota.

Tādēļ pieredzējis lasītājs pirmām kārtām izpēta karti. Ar savu uztrenēto aci viņš uzreiz pamana Rietumos apslēpto Gaismas un Taisnības karalisti, pēc tam profesionāli novērtē attālumu, kāds šo valsti atdala no Austrumos novietotās Ļaunuma Impērijas. Pēc tam kritiski novērtē starp Austrumiem un Rietumiem izkaisītos reljefa un apkārtnes šķēršļus, pamatojoties uz to, aši iegūst informāciju par trases grūtību pakāpi, kura jāpārvar galvenajam varonim. Trases sarežģītību un pārvaramās grūtības lasītājs zibenīgi pārrēķina fabulas aizraujošumā, fabulas aizraujošumu salīdzina ar grāmatas cenu... un tad vai nu iegādājas grāmatu vai noliek to atpakaļ plauktā.

Otra svarīga persona, kam domāta karte, ir kritiķis. Kritiķis fantāzijas grāmatu nelasa, no viņa neviens to arī neprasa. Ja kritiķis recenzēšanas sfēru ierobežotu tikai ar izlasītajām grāmatām, viņš veiktu titānisku darbu par nieka grašiem, bet to var novēlēt tikai muļķim vai niknākajam ienaidniekam. Šādu recenzēšanu prātīgs kritiķis atstāj fantastikas dievinātājiem, kuri raksta vēstules uz redakcijām. Šie dievinātāji kritizē visu, kas gadās pa rokai, ar tādu uzcītību un degsmi, ka viņiem vispār nekas nav jāmaksā.

Taču kritiķa modrā acs apstājas pie kartes. Ar to pilnīgi pietiek, lai novērtētu "autora radīto pasauli". Diemžēl šai sakarā es jaunajiem fantāziju rakstošajiem adeptiem ieteikt nevaru neko. Es nezinu, kādai jābūt kartei, lai recenzija izrādītos pozitīva. Vēl nesen es biju cieši pārliecināts, ka kalnus vislabāk ir novietot Ziemeļos, upēm likt plūst uz Dienvidiem un ietecēt jūrā stipri izvērstas deltas veidā. Taču manus maldus izkliedēja noraidoša recenzija par grāmatu ar tieši šādu karti; tai pašā laikā parādījās pozitīva recenzija par grāmatu, kurai pievienotajā kartē upju nebija vispār! Patiesi, šis noslēpums ir neizdibināms.

Uzskatu, ka pašu labāko recenziju iedvesmos grāmatas, kuru kartēs Šīra ir novietota Ziemeļos, bet Mordora - Dienvidos, var nosaukt par tīru demagoģiju.

Tagad pāriesim pie praktiskām nodarbībām.

Karti zīmēt būtībā ir ļoti viegli. Ņemam tīru papīra lapu un iedomājamies, ka mūsu priekšā ir jūra. Lēni un ar pašcieņu vairākas reizes atkārtojam Bībeles vārdus: "Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem" (1. Mozus 1:2). Pēc tam sakām vārdus: "Lai saplūst vienkopus ūdeņi, kas ir zem izplatījuma, lai sausa zeme tiktu redzama" (1. Mozus 1:9) un ar zīmulīša palīdzību uzvelkam kartē kontinenta kontūras. Rūpīgi sekojam, lai neiznāktu kvadrāts. Runa jau nav par to, ka kontinentam nevarētu būt kvadrāta forma, bet gan par to, ka jārīkojas radoši un novatoriski, jo fantāzijas grāmatās katrs otrais kontinents atgādina kvadrātu.

Nevajag izsamist, ja pirmo reizi iznāk kaut kas līdzīgs traipam uz palaga zēnu internātā. Tā gadās. Koriģējama lieta. Taču, ja traips spītīgi turpina būt traips un nekādā ziņā nevēlas kļūt par kontinentu, tad rīkojamies šādi: izgriežam no papīra Nīderlandes, Sinčuaņas provinces vai Franča Jozefa Zemes kontūru un pagriežam lapu tā, lai ziemeļi kļūtu par dienvidiem, un izmainām mērogu. Rezultāti pārsniegs visas cerības, it īpaši, ja pievienosim pāris pussalas un dažus fjordus.

Iegūto kontinentu jāapgādā ar kalniem un upēm. Tas nav grūti, tikai ne uz mirkli nedrīkst aizmirst, ka upes vienmēr tek no kalniem uz ielejām un ieplūst jūrās, bet nekad nenotiek otrādi. Jāatceras arī, ka upes tekot izgrauž ielejas, rada baseinus un ūdensšķirtnes, un tas viss reālistiski jāattēlo kartē. Es nelieku jums sekot puristiem, kuri rada savu Nekurnekadzemju sirreālistisko hidrogrāfiju, čurājot no ielas iestieptajā smilšu kaudzē. Tas ir stipri pārspīlēti, ņemt vērā, ka neviens lasītājs tādu pašuzupurēšanos nenovērtēs, bet kritiķis - izsmies.

Kad uz kontinenta jau ir parādījušies kalni un upes, pārējais jau ir tīrā kosmētika. Šeit es nevienam nekādus padomus nedošu, galu galā - kosmētika ir dziļi personiska lieta, tā teikt, vienam patīk māte, otram - meita, trešam - vectētiņš. Vai vēl precīzāk - katrs nojūdzas savādāk.

Kartei protams ir jābūt aprakstītai. Tā ir tradīcija, kuru nevajadzētu pārkāpt. Katra jūra, katra upe, katra kalu grēda, katra plakankalne un katrs tuksnesis ir jānosauc vārdā. Pamatprincipus, kuri autoram jāievēro nosaukumu piešķiršanā, mēs jau aplūkojām iepriekšējā "palīglīdzekļa" nodaļā. Tagad aplūkosim tikai kartogrāfiskās nomenklatūras noteikumus.

Galvenais, un principā arī vienīgais noteikums ir: nekad neaizmirstiet par lasītāju, kurš lauza galvu ap ārkārtīgi svarīgo problēmu: pirkt vai nepirkt. Neapgrūtināsim viņa izvēli, liekot mocīties aizdomās, kā apgrūtinošais ceļš no Balto Torņu Pils līdz Melnajai Haosa Citadelei vedīs caur Darvasteci, Dižlokiem, Mazpuķēm, Harkovu, Pēterkovu, Berdičevu un Kazaskalniem. Piedāvāsim karti analizējošajam lasītājam adrenalīna šļuku un kokaīna šņaucienu: lai ceļš no rietumiem uz austrumiem ved cauri Vampīru laukiem, Pūstošajiem purviem, Putekļainajiem līdzenumiem, Grabošo Stilbu Kaulu biezokņiem, Miglainajām Nāves gravām, Asaru kalniem, Zobu Klaboņas augstienēm un Vēdertīfa aizām. Lai lasītājs saprot, kas viņu sagaida. Un ar kādiem notikumiem viņš var rēķinaties, ceļojot kopā ar galveno varoni pa Kņadzošo Žokļu mežu, Cilvēkēdāja alu, Pūķa gāršu, Čūsku gravu, gar Briesmīgajiem Bezdibenīgajiem Caurumiem, un noteikti - caur Saldkaislo Ilgoto Un No Aizspriedumiem Brīvo Nimfu birzi.

Man šķiet, nav vajadzīgs piebilst, ka autoram noteikti jārealizē nosaukumu pieteiktie notikumi. Lasītājam ir visas tiesības un privilēģijas jau iepriekš izbaudīt atrakcijas, balstoties uz daiļrunīgajiem nosaukumiem, un viņam briesmīgi nepatīk, ja viņu māna. Vampīru laukiem patiešām jāizrādās par vesela Grāfu Drakulu pūļa medību apgabalu un nekādā gadījumā ne par tauriņu un zīdkāpuru audzēšanas rajonu vai golfa spēles laukumu. Kņadzošo Žokļu mežā, lai tur vai kas, jāatskan drūmai un šaušalīgai kņadzināšanai, un noteikti kādu jānokņadzina. Asaru kalni, protams, varētu būt loku audzēšanas rajons, varētu, bet nedrīkst! Lasītājam tādi jociņi nepatīk. Lasītājam nepatīk Zweideutigkeit, t.i. divdomības.

Tādēļ absolūti, atkārtoju: absolūti nepieļaujama ir jebkāda divdomība sakarā ar Briesmīgajiem Bezdibeņiem un Saldkaisli Ilgotajām Nimfām.