Igauņu mākslinieka Oskara Kallisa (Oskar Kallis, 1882–1918) dzīve un gleznas rosinājušas Kivirehku uzrakstīt fiktīvu dienasgrāmatu, kas reizē ir pieaugšanas stāsts, mākslinieka romāns, mākslas un mitoloģijas spēka manifests, nacionālpolitiska deklarācija, slimības vēsture utt. Lai arī teksta noskaņa mainās, tajā viscaur dzirkstī un kūsā Kivirehka košā fantāzija.
Tulkojusi Maima Grīnberga.
Par autoru.
Andruss Kivirehks (Tallina, 1970) ir viens no pazīstamākajiem igauņu rakstniekiem un dramaturgiem, vairāku literāru un teātra balvu laureāts, ieguvis arī Jāņa Baltvilka starptautisko balvu (2011, 2013).
Satīras talanta dēļ autors ir iemīļots Eiropā un Krievijā un tulkots vismaz divpadsmit Eiropas valodās. Sarakstījis vairāk nekā 20 grāmatu, kuru vidū arī lugu krājumi, darbi bērniem un proza pieaugušajiem.
Zanes Balodes tulkojumā izdots viņa romāns “Rijkuris jeb Novembris” (izdevniecības “Lauku Avīze” “Lata romāna” sērijā, 2009), kas savulaik esot padarījis Kivirehku par 21. gadsimta populārāko autoru Igaunijā, un “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” (2011, izdevniecība “Lauku Avīze”).
Tulkotājs Guntars Godiņš dāvājis latviešu lasītājiem Kivirehka darbus “Lote no Izgudrotāju ciema”, “Kaka un pavasaris”, “Tilda un putekļu eņģelis” u. c.
Maima Grīnberga ir pārcēlusi latvju mēlē viņa darbus “Sirli, Sīms un noslēpumi”, “Skaistais dzīvnieks” un “Oskars un lietas”, bet nu strādā pie Andrusa Kivirehka groteskā romāna “Zilais, ragainais dzīvnieks” (“Sinine sarvedega loom”, 2019) tulkojuma.
Latviešu lasītājiem šogad būs pieejams dienasgrāmatas formā sacerēts mēģinājums interpretēt igauņu mākslinieka Oskara Kallisa (1892–1918) radošo ceļu, kurā svarīga bijusi igauņu eposa “Kalevdēls” vizuālās identitātes veidošana.
– Kāpēc jums bija svarīgi uzrakstīt tieši par Oskaru Kallisu?
A. Kivirehks: – Man vienmēr ļoti patikuši Oskara Kallisa darbi. Tie šķiet noslēpumaini un mistiski. Turklāt man liekas, ka mums ar Kallisu ir kas kopīgs: abi dodam priekšroku nevis reālismam, bet pasakai, un meklējam mītus un maģiju ikdienišķajā pasaulē.
Mana grāmata stāsta par Oskaru Kallisu, taču tas nav vēsturisks romāns, bet gan tīra fantāzija. Oskara Kallisa daiļrade man vienkārši piedāvāja iespēju uzrakstīt stāstu par cilvēku, kuram reālā dzīve šķiet garlaicīga un par šauru un kurš bēg uz senpasauli.
Īstais Oskars Kalliss mira jauns, bet ir taču daudz jaukāk domāt, ka viņš turpina dzīvot kaut kur citur, noslēpumainā viņpasaulē.
– Ko jaunu jūs kā vārda mākslinieks atklājāt sev, strādājot ar šo vizuālajai pasaulei veltīto romānu?
– Bija jauki rakstīt šo grāmatu tādā 20. gadsimta sākuma kuplā un pāri plūstošā stilā. Lai to izdarītu, savā ziņā nācās pieņemt Oskara Kallisa lomu un runāt caur viņa muti.
Grāmatu rakstīšana “es” formā vienmēr mazliet līdzinās lugas vai monologa rakstīšanai un ir man piemērota, jo pieļauj daudz lielāku subjektivitāti un jūtīgumu nekā parasts romāna teksts, kur autoram ir neitrāla stāstītāja loma.
– Vai jūs vēlējāties dekonstruēt “Kalevdēlu” un tā kontekstu? Vai arī veikt kādas eposa radītāju psiholoģijas studijas?
– Nē, es neko negribēju dekonstruēt. “Kalevdēls” ir viens no lielajiem mītiem, uz kā balstās igauņu kultūra. Šie mīti tiek stāstīti atkal un atkal, tos glezno, par tiem tiek radītas dziesmas.
Oskars Kalliss bija viens no pirmajiem, kurš sāka Kalevdēlu zīmēt, un no manas grāmatas viedokļa tas ir ļoti svarīgi, jo viena no romāna galvenajām idejām ir tieši tāda, ka ik tautai vajadzīgi mīti un pasakas, bez tiem dzīve ir tukša un nemīlīga.
Šie nostāsti ir kā mēteļa odere: citi to neredz, bet mēteļa nēsātājam siltumu dod tieši odere, bez tās kļūst auksti.
– Ko jūs pašlaik domājat par savu valsti?
– Vienmēr esmu uzskatījis un arī pašlaik uzskatu, ka Igaunija ir labākā vieta, kur dzīvot. Vismaz man. Un šī pārliecība nekad nemainīsies.