Andrejs Rubanovs. Hlorofilija.

Jauna seja pie krievu rakstniecības debesīm — Andrejs Viktorovičs Rubanovs ir dzimis Maskavas apgabala pilsētā Elektrostaļā, 1969. gadā.

Dienējis armijā, mācījies MVU žurnālistikas fakultātē, strādājis par korespondentu, celtnieku uz būvēm, šoferi, miesassargu, bijis uzņēmējs. 1996. gadā apcietināts, apsūdzēts par krāpniecību. 1999. gadā — attaisnots. Pēc tam gadu dzīvojis Čečenijā, kur strādājis par preses sekretāru KF Valdības pilnvarotā pārstāvja pirmajam vietniekam Čečenijas Republikā Bislanam Gantamirovam. No 2001. gada līdz 2007. atkal nodarbojies ar biznesu. 2005. gadā iznākusi pirmā grāmata, romāns «Stādiet un izaugs».

Jaunākais autora romāns ir fantastika - «Hlorofilija». Stāsts par XXII gadsimta Maskavu, kurā izaugusi milzīga zāle, kas pārvērtusi pilsētu džungļos.

http://fantlab.ru/autor9121


Tātad jau skaidrs, ka mums ir darīšana ar antiutopiju. Šī zāle, kas sasniedz televīzijas torņa augstumu, ir paši maskavieši (plašākā nozīmē — krievi), kas materializējuši savu bezjēdzīgo dzīvi.

 

 

Šī ir grāmata par to, kā Maskava ir aizaugusi ar zāli teletorņa garumā.

Šī grāmata stāsta par to, kā krievi ir izīrējuši Sibīriju ķīniešiem.

Šī grāmata stāsta par to, kā cilvēki pārvēršas par augiem.

Šī grāmata stāsta par to, kas notiks tad, kad katrs sāks domāt tikai par savām apetītēm.
Tā nav nekāda sēņotne un arī ne augi. Tas ir mūsu jēgas trūkums. Krievisks. Materiālā veidā.

Visa Krievija ir atbraukusi uz Maskavu un pārdevusi savas zemes ķīniešiem, lai tie strādātu uz šīs zemes un maksātu maskaviešiem naudu: attiecīgi maskavieši (lasi, krievi) nestrādā, bet lēnām pārvēršas par augiem burtiskā ziņā un ir laimīgi. Lai gan ir arī tādi, kam tas nepatīk. Jo bija mums kādreiz nafta, gāze, ogles, akmentiņi un metāli krāsainie, taču jau sen viss ir pārdots, bet nauda pa vējam aizlaista. Bija mums liela kultūra, taču caur televizoru kā caur atejas podu nopludināta. Bija arī smadzenes, arī tagad ir un vēl kādas — tikai ļoti maz! Uz vienu gudro sanāk kāds tūkstotis apdzērušos muļķu. Tāda mūsu nacionālā proporcija. Tagad krievi var tikai šnabi dzert un sev pa krūtīm sist. Viss, kas mums ir palicis, tā ir zeme, kuru ir simts gados neizstaigāt. Un vienīgā mūsu cerība, šo zemi saglabāt un mazbērniem nodot, ar domu, ka mazbērni būs gudrāki par vectēviem un atradīs šai zemei cienīgāku pielietojumu...
Tas tā no pirmā uzmetiena, bet izskatās, ka romāna būtība ir dziļāka par krievisko bezjēdzību. Zāle, kas aizņem, ne tikai fizisko pilsētas platību un apņem cilvēkus, ne tikai psiholoģiski (kā smagās narkotikas), pārvērš tos sev līdzīgā zālē, ir kaut kas lielāks. Tā ir parādība, ka pakļauj sev visu pasauli, turklāt, jo civilizētāki un urbanizētāki ir cilvēki, jo lielāka varbūtība, ka viņi pārstāj būt cilvēki kā tādi, ar dažādām emocijām; viņi pārvēršas augos, sākumā emocionāli, beigās arī fiziski. Viss, kas viņiem ir vajadzīgs, ir tikai tīrs ūdens un saule; un prieks tīrā veidā.

Rezumējot, jāsaka, ka šī antiutopija nav stiegrs purvs, no kura nav izejas. Tā rada veselīgu niknumu; viss skaidri pateikts un salikts pa plauktiņiem, un izliktas bultiņas. Atliek tikai uzmanīgi izlasīt, padomāt un palikt cilvēkam, ar visiem trūkumiem un arī labām īpašībām.

Laba grāmata nedod tev atklāsmes, laba grāmata nostiprina tavu pārliecību.

http://community.livejournal.com/chto_chitat/tag/%D0%A0%D1%83%D0%B1%D0%B0%D0%BD%D0%BE%D0%B2