Tagadējais informācijas karš ir sasniedzis iepriekš neredzētu intensitāti. To var izskaidrot gan ar tehniskā progresa sasniegumiem masu komunikāciju, televīzijas, radio līmenī, ar sociālo tīklu rašanos un attīstību, gan ar informācijas kara metožu daudzveidību un intensitāti. Tā kā mums ir nepieciešami kaut kādi piemēri, lai salīdzinātu tagadējo informācijas karu pēc intensitātes, tad to, iespējams, var salīdzināt tikai ar kampaņu pret «tautas ienaidniekiem» 1930. gados, pret «kosmopolītiem bez tēva un mātes» 1940. gadu beigās, pret «ārstiem-slepkavām» 1950. gadu sākumā. Tie nedaudzie pilsoņi, kas vēl atceras Staļina propagandas kampaņas 1930.-1950. gados, saka, ka iespaids ir līdzīgs. Vismaz, Padomju Savienības eksistēšanas pēdējās desmitgadēs nekas līdzīgs netika novērots. Var domāt, ka mēs pārdzīvojam vēsturē vienu mērogā vislielākajām un intensīvākajām kampaņām informācijas karu vēsturē.
Informācijas kara efektivitāte. Saskaņā ar socioloģisko aptauju pētījumiem Krievijā un dažās citās valstīs, cilvēku apziņā pēdējā laikā ir notikušas un notiek būtiskas novirzes, kādas mēs neredzējām un pat negaidījām vēl pavisam nesen. Impēriskuma vīruss, kas snauda Krievijas sabiedrībā, ar informācijas kara palīdzību tika atmodināts un samērā viegli aptvēra ievērojamu daļu no Krievijas iedzīvotājiem. Jūtamas izmaiņas sabiedrības apziņā novērojamas ne tikai Krievijā, ne tikai daudzās postpadomju valstīs, bet arī Centrālajā un Rietumeiropā, Ziemeļamerikā un citos pasaules reģionos.
Vēl viens svarīgs elements pašreiz notiekošajam informācijas karam ir tam piemītošs intensīvs, emocionāls raksturs, kas regulāri sasniedz histērijas līmeni. Informācijas agresors to dara apzināti un mērķtiecīgi, tā kā histērija ir pats efektīgākais līdzeklis, lai apspiestu racionālas domāšanas procesus auditorijai, pret kuru tiek veikts informācijas uzbrukums. Strauji palielinās emocionālais lādiņš un parasti neatļautas leksikas pielietojums, tajā skaitā, tādi termini kā «nacisti» un «fašisti», kuru lietošana mūsdienu civilizētā diskusijā, nevis vēsturiskā kontekstā, kā likums, netiek izmantoti, jo ir nevietā.
Lasiet arī: Ilarionovs: Baltkrievijai draud anšluss, Putins ir gatavs jaunam pasaules karam.
http://naviny.by/rubrics/politic/2014/09/03/ic_articles_112_186543/
Nākošā uzmanības vērtā mūsdienu informācijas agresijas iezīme ir informācijas falsifikācijas līmenis. Pašreizējā informācijas agresija neaprobežojas tikai ar informācijas izkropļošanu un atsevišķu, reālu faktu pasniegšanu sagrozītā veidā. Tagad mēs sastopamies ar masveidā saražotu «alternatīvo realitāti». Pat tie cilvēki, kas atceras to, kas notika Staļina laikos, saka, pašreizējie falsifikācijas un safabricētu melu mērogi nezina analogus vēsturē.
Šī kara Krievijas-Ukrainas fāzē mēs esam kļuvuši par lieciniekiem tam, kā informatīvās pretošanās organizācijas sākumā ir atspēkojušas «20 faktus par Putina propagandas meliem par Ukrainu un Krievijas-Ukrainas karu». Pēc tam šis saraksts ir ticis papildināts līdz «40 faktiem par Putina propagandas meliem» http://elise.com.ua/?p=22804, vēlāk līdz «60 faktiem par Putina propagandas meliem» http://aillarionov.livejournal.com/713860.html, tad līdz «80 faktiem par Putina propagandas meliem» http://aillarionov.livejournal.com/715155.htmlun beigās līdz «100 faktiem par Putina propagandas meliem» http://www.stopfake.org/en/russia-s-top-100-lies-about-ukraine/. Visi tie «melu fakti» ir piemēri izveicigai falsifikācijai, izmantojot safabricētus foto un video materiālus. Konkrēti, lai ilustrētu notikumus Krievijas-Ukrainas karā, tiek izmantoti foto un videomateriāli, kas uzņemti Imērijā, Dagestānā, Kabardā-Balkвrijā, Sоrijā, Dienvidslāvijā, kā arī tajā pašā Ukrainā tikai citā laikā. Šie materiāli tika apstrādāti tā un apgādāti ar tekstu tādā veidā, it kā tie būtu fakti, kas notikuši mūsdienu Ukrainā. Tikai viens šis piemērs rāda, cik lieli cilvēku, tehnoloģiju, radošie, organizatoriskie, finanšu resursi tiek pieslēgti falsifikāciju un safabricējumu konveijertipa ražošanas procesam.
Šajā procesā īpašu lomu spēlē gan jaunās tehnoloģijas, gan arī jaunas iespējas izplatīt dezinformāciju caur sociālajiem tīkliem ar īpašu «tīkla aģentu brigāžu» palīdzību.
Devītais. Kas ir informācijas kara mērķi? Tā sauktajā «smadzeņu skalošanā» - izmainot to, kā cilvēki uztver apkārtējo pasauli. Tajā, lai izsauktu cilvēkos atsauksmi, tajā, lai vismaz panāktu neitralitāti vienā iedzīvotāju daļā, bet citā panāktu emocionālu un politisku atbalstu, iesaistītu to ideoloģijas izplatīšanā, radītu vai pastiprinātu atbalstu esošajam režīmam. Tajā, lai veiktu regulāru savu piekritēju mobilizāciju un pretinieku demobilizāciju. Tajā, lai izspiestu oponentus un tos, kas ir spējīgi pretoties informācijas agresijai, aiz informācijas kaujas lauka robežām.
Jāatzīmē, ka tas ir īpaši svarīgs moments, tāpēc ka metodes, ko izmanto pret parastiem cilvēkiem, kas mēģina noskaidrot īsto lietu stāvokli, ir ārkārtīgi agresīvas, absolūti ciniskas un bieži — vulgāras. Daudzi parastie cilvēki, kas iesaistās diskusijās par politiskām tēmām, pārdzīvojot rupjus uzbrukumus, tajā skaitā, ar necenzētas leksikas masveida izmantošanu, neiztur agresiju, rupjības, nekaunību un un atstāj informācijas kaujas laukumu. Ļoti nedaudzi no parastajiem cilvēkiem ir spējīgi izturēt personiskus uzbrukumus un neatkāpties atklātas nekaunības priekšā. Daudzi no viņiem vienkārši nav tam gatavi psiholoģiski un tāpēc pēc tādiem uzbrukumiem ir spiesti pārtraukt aktīvu dalību diskusijās. Oponentu un parasto cilvēku izspiešana no aktīvas dalības informācijas telpā ir viens no svarīgākajiem informācijas agresora mērķiem.
Spilgts tādas informācijas agresijas piemērs ir Krievijas blogosfēras vēsture. Tās aina ir radikāli mainījusies pēdējo 15 gadu laikā. 1990. gadu beigās un 2000. gadu sākumā Krievijas blogosfēra bija vieta, kas uzturēja ārkārtīgi augstu intelektuālo un kulturālo diskusiju līmeni, valdīja dažādu redzes viedokļu uzklausīšana, vairums dialogu dalībnieku bija patiesi ieinteresēti saturīgās sarunās. Apmēram ap 2003. gadu informācijas agresoru bandas masveidā ielauzās blogosfērā, veicot personiskus uzbrukumus pret daudziem blogeriem, tajā skaitā ar neierobežotu necenzētas leksikas izmantošanu. Rezultātā, daļā no blogosfēras saturīga diskusija izrādījās praktiski neiespējama [Tas pats jau notiek arī pie mums sociālo tīklu komentāru vidū, kur uzturēties regulāri ir vienkārši pretīgi — t.p.] Debates pārvērtās par personīgo attiecību noskaidrošanu un abpusējiem apvainojumiem. Šīs intervences rezultātā daudzi minēto sarunu dalībnieki atstāja blogosfēras aktīvāko daļu. Pēc tam vairāku gadu laikā novērotājam varēja rasties izkropļots priekšstats par spēku samēru starp dažādu viedokļu paudējiem, par to, ka Krievijas publikas politizētā daļa atrodas uz ārkārtīgi zema intelektuālās un kulturālās attīstības līmeņa, bet visa Krievijas sabiedrība kopumā lieto vienīgi primitīvus un agresīvus saskarsmes veidus. Bija vajadzīgi vairāki gadi, lai Krievijas blogosfēra pakāpeniski sāka izstrādāt pretdarbības mērus pret šo informācijas agresiju. Taču uz dažiem gadiem informācijas agresors bija guvis vērā ņemamu uzvaru.
Desmitais. Pašreizējais informācijas karš ir viens no visnopietnākajiem izaicinājumiem mūsdienu brīvajai sabiedrībai. Kāpēc? Viens no svarīgākajiem brīvas sabiedrības principiem ir vārda brīvība. Labi zināms ir teiciens, ko pieraksta Voltēram: «Es nepiekrītu jūsu pārliecībai, taču esmu gatavs mirt par jūsu tiesībām to izteikt».
Taču informācijas kara situācijā burtiska sekošana šim principam var nozīmēt, pirmkārt, pašnāvību — kā virtuālu, tā dažos gadījumos arī tai sekojošu reālu. [Atcerieties pusaudžus, kas izdarījuši pašnāvības nemitīgu, virtuālu uzbrukumu dēļ! - t.p.] Otrkārt, tā var izrādīties būtiska palīdzība informācijas teroristiem. Tāpēc mūsdienu apstākļos ir nepieciešamas šī svarīgākā brīvas sabiedrības principa praktiskas izmantošanas korekcijas.
Tās personas, nācijas, sabiedrības, kas nespēj organizēt informatīvu pretošanos pret informatīvu agresiju, kas tiek vērta pret tām, ir nolemtas sakāvei. Mēs redzējām, kāda sabiedriska, cilvēciska, morāla katastrofa notika Krievijā, kad tur uzvarēja informācijas agresori. Mēs redzam, ka līdzīgas lietas notiek pašklaik aiz Krievijas robežām. Sākumā tā ir sakāve informācijas karā, pēc tam — citās tā sauktā Ceturtā pasaules kara frontēs.
Acīmredzot ir nepieciešamas korekcijas šajā vadošajā principā. Vai vismaz ir jāsāk diskusijas par to, kādā veidā var saglabāt šo brīvas sabiedrības svarīgāko principu — vārda brīvību, izteiksanās brīvību, informācijas izplatīšanas brīvību, vienlaikus nepieļaujot nesodītu, ļaunprātīgu dezinformācijas, melu, atklātu falsifikāciju izplatīšanu.
* * *
Pēdējais — tie būs daži vārdi par to, kā var organizēt informatīvu pretošanos, kāda stratēģija var tikt izmantota, lai organizētu informācijas aizsardzību.
Pirmais, kas ir jāsaprot: tas ir karš. Tie nav nekādi joki un nav arī spēle. Tā nav patīkama sazināšanās ar paziņām sociālajos tīklos. Tas ir īsts karš. Un pat tiem, kas negrib tajā piedalīties, ir jāuzvedas saskaņā ar kara laika likumiem. «Šodien tu esi karā» https://www.youtube.com/watch?v=n-u87agJunY.
Otrais, vairums gadījumos mums ir darīšana ar informatīvu agresiju, ko veido nevis žurnālisti, bet profesionāli propagandisti, informācijas karaspēks, informācijas specvienības.
Kā izturēties informācijas karā?
Kā izturēties pret informatīvo agresoru?
Trešais. Nepieciešams koriģēt vārda brīvības principa pielietošanu. Iedomāsimies uz brīdi, ka te nav vis 2014. gads, bet gan 1944. gads un mēs neatrodamies Igaunijā, bet Lielbritānijā. Šajā laikā Britānija bija viena no divām-trim pēdējām brīvajām sabiedrībām Eiropā. Praktiski viss kontinents atradās Ass valstu un staļiniskās PSRS kontrolē. Kā jūs domājiet, kāda būtu brīvās Britānijas varas iestāžu reakcija, ja vācu žurnālistu grupa, piemēram no Völkischer Beobachter,
iedomātos apmeklēt Britu salas? Piemēram, viņi vēlētos apskatīt Sauthemptonu, Portsmutu, Braitonu tāpēc, lai iegūtu inforrmāciju par situāciju Lielbritānijas dienvidu piekrastē un dabiski, paziņot uz Berlīni par saviem iespaidiem. Neskatoties uz informācijas neierobežotas meklēšanas un izplatīšanas principiem brīvā sabiedrībā briti, noteikti to nepieļautu. Kara apstākļos pat brīvas sabiedrības pamatprincipam ir savas robežas. Tādas robežas parādās arī šī kara laikā. Mums jāpadomā par to, ko šajā sakarā ir jāizdara pašreizējā situācijā. Vēlreiz atgādinu: šodiem mums nav darīšana ar žurnālistiem, mums ir darīšana ar informācijas karaspēka speciālajām vienībām.
Ceturtais. Vēl viens sarežģīts un nopietns jautājums. Runa ir par cilvēku — informatīvās agresijas potenciālo upuru — attieksmi. Visi cilvēki ir dažādi. Starpība, protams, nav cilvēka pamattiesību un brīvību atšķirībā, kas brīvā sabiedrībā vienādā līmenī tiek garantētas visiem. Atšķirības ir tajā, ka dažādi cilvēki dažādā mērā ir spējīgi pretoties informācijas uzbrukumiem, dezinformācijai un falsifikācijām tīri psiholoģiski un psiho-fiziski. Tieši tāpat kā dažādi cilvēki ar atšķirīgu fizisku spēku var pretoties sadzīviskai agresijai.
Ir cilvēki, kas visai efektīgi var pretoties informācijas uzbrukumiem. Protams, šo fenomenu der papētīt nopietnāk, taču Krievijas piemērā mēs redzam, ka iespējams, apmēram 15% no Krievijas iedzīvotājiem ir spējīgi vairāk vai mazāk pretoties informatīvajai agresijai. Vairums pilsoņu ir izrādījušies pretoties nespējīgi.
Tad rodas nākošais jautājums. Pieņemsim, 15% cilvēku ir spējīgi paši aizsargāties, ko darīt ar tiem, kas paši nespēj pretoties meliem un falsifikācijām, kas viegli kļūst par dezinformācijas uzbrukumu upuriem? [Piemērus masu histērijām Latvijā uz dezinformācijas pamata katrs spēc atcerēties — t.p.] Vai viņi ir jāaizsargā? Vai arī nav? Un, ja jāaizsargā, tad kā?
Viens no pašiem vienkāršākajiem un izplatītākajiem aizsardzības paņēmieniem, ko lieto daži Krievijas pilsoņi — maksimāli ierobežo savu kontaktu ar dezinformācijas avotiem. Daudzi krievi saka, ka nespējot skatīties Krievijas televīziju un neskatās to: «Nē, Krievijas televīziju es neskatos». Tā ir pilsoņu daļas apzināta izvēle, kas ļauj viņiem līdz minimumam samazināt postu, ko viņiem rada informācijas agresija. Tā ir dabiska neinficēta cilvēka reakcija uz infekcijas izplatīšanas avotu — maksimāli ierobežot piekļuvi šādam avotam. Citiem vārdiem, tā ir karantīnas organizēšana — vai nu kolektīva, vai individuāla. Tāda pati pieeja tradicionāli tiek izmantota īpaši smagu infekciju — mēra, holēras izplatīšanās dēl, darbos ar toksiskām un radioaktīvām vielām. Īstenībā, informācijas karš maz atšķiras no epidēmijām vai bakterioloģiskā kara. [Nesen atklātībā nonāca informācija par to, ka Ukrainā Krievijas TV pārstāvji ir piekukuļojuši kādus cilvēkus, iedevušu šaujamos, lai tie veic kaimiņu apšaudi, nogalinot tos, lai pēc tam Krievijas TV varētu parādīt sižetu, kurā redzami «Ukrainas karaspēka uzbrukumā bojā gājušo civīliedzīvotāju līķi». Tāda ir Krievijas TV, ko daudzi pie mums tik cītīgi skatās? - t.p.] Atšķirība ir tikai tajā, ka baktērijas un vīrusi saindē cilvēka ķermeni, bet dezinformācija — tā prātu, tas ir tieši to, kas padara cilvēku par cilvēku.
Tiem, kas ir spējīgi patstāvīgi pretoties dezinformācijai, var un viņiem vajag analizēt informatīvos uzbrukumus, informācijas kara produktus, jāizseko to avotus un jāiznīcina tos, radot pašiem savus materiālus, kas atmasko dezinformāciju. Taču, kā aizsargāt no dezinformācijas, no pārvēršanās informācijas agresijas upuriem tos, kas nav spējīgs patstāvīgi tai pretoties?
Piektais. Nepieciešami kontrdezinformācijas (sanitāri-epidemioloģiskie) pasākumi un kontr-dezinformācijas dienesti. Šī gada martā Ukrainas vadībai rosināja radīt centru cīņai ar informācijas agresiju pter Ukrainu, pret antiukrainisko propagandu un dezinformāciju. Ukrainas varas iestādes atteicās to darīt. Taču ar to sāka nodarboties privātas organizācijas, Ukrainas sabiedrības pārstāvji, tādi kā piemēram, Informācijas pretošanās kustība http://sprotyv.info/ru
, Inforesist http://en.inforesist.org/, StopFake http://www.stopfake.org/main/, kas nodarbojas ar Kremпa propagandas analоzi un Krievijas antiukraiтu dezinformвcijas atmaskoрanu. Роs organizвcijas ir spзjuрas identificзt simtiem gadоjumu, kad ir notikuрas informвcijas divesrsijas pret Ukrainu, un nodemonstrзjuрas, kв tвs tieрi ir tikuрas organizзtas. Tomзr globвla informвcijas kara rezultвtв рвdu sabiedrisku organizвciju privвtas iniciatоvas resursi ir acоmredzami nepietiekoрi.
Sestais. Jāatceras par svarīgāko «informācijas kaujas veikšanas likumu». Pats galvenais — nedrīkst atdot informācijas telpu informācijas agresoriem, informācijas teroristiem. [Kā tas ir izdarīts Latvijā ar masveidīgu piekļuvi Krievijas TV un Latvijas krievu avīzēm, kas pēc savas būtības ir pretlatviskas, pret Latviju vērstas — t.p.]
Septītais. Un beidzot, pats pēdējais. Kā var izcīnīt stratēģisku uzvaru informācijas karā, kas notiek pret Krievijas, Ukrainas un citu valstu pilsoņiem? Lai to paveiktu ir jāizdara daudz. Taču galīga uzvara pār informācijas agresoru un informācijas agresiju būs iespējam tikai tad, kad Krievija kļūs par brīvu un demokrātisku valsti.
Paldies par uzmanību.
Andreja Ilarionova bloga lapa.
http://aillarionov.livejournal.com/735489.html
Video angļu valodā.
http://aillarionov.livejournal.com/735134.html
Par autoru.