Šī situācija mūsdienu Latvijas lasītājam ir visai labi pazīstama, jo atgādina mūsu zemē notiekošo, - Nortone tēlo to pašu "mežonīgo kapitālismu", kas valda šeit. Taču, ja mums ir cerība, ka šis posms kādreiz beigsies, tad Nortones zīmētā pasaules aina nemainās gadu tūkstošu garumā.
Kādēļ es uzskatu, ka Nortones darbos tēlotos laikus atdala tik liels gadu skaits? Mērdoka cikla otrajā grāmatā Zeme, dēvēta par Terru, tiek uzskatīta par neapšaubāmu, bet jau leģendāru cilvēku cilts šūpuli, kura eksistence gandrīz jau izzudusi laika miglā, bet "Priekšteču" pirmā romāna varonis par to runā kā par mītu, kam tic tikai nedaudzi, turklāt viņu apziņā tas ir sajaucies ar Priekšteču laiku. Šādas pārmaiņas varēja notikt tikai vairāku gadsimtu, varbūt par gadu tūkstošu laikā.
Kāda tad ir šī Federācija, kurā dzīvo un darbojas Nortones grāmatu varoņi?
Jau vairākus tūkstošus gadu ir pazīstama hiperpāreja. Cilvēki ir kolonizējuši neskaitāmas pasaules, stājušies kontaktos ar daudzām citām saprātīgām rasēm, vairākas no tām ir mutējuši Zemes kolonistu pēcteči. No svešajām rasēm jāpiemin zakatāņi vai zakatieši - ilgdzīvojoša rase, kas aizraujas ar informācijas krāšanu. Viņu vēstures pieraksti sniedzas vairāk kā divu miljonu gadu ilgā pagātnē. Jānosauc arīdzan Priekšteči - izzudusi rase, kas vēl ilgu laiku pirms zakatiešiem iekarojusi Kosmosu, bet tad izzudusi, ejot bojā savstarpējos karos. Par to nav zināms nekas konkrēts, tik sen tā ir sairusi pīšļos, bet viņu veidotie izstrādājumi, dārglietas un ierīces ir visa Kosmosa dedzīgas intereses objekts. Šai rasei bijušas neizmērojami lielākas zināšanas visās jomās, tādēļ katrs sīkākais atradums tiek rūpīgi izpētīts. Pārsvarā par Priekštečiem tiek dēvēta viena rase, bet otrajā Mērdoka grāmatā viens no zakatiešiem saka, ka par Priekštečiem sauc visas sen izzudušās augsti attīstītās civilizācijas, un katriem Priekštečiem bijuši savi Priekšteči. Forerun sērijā Nortone apraksta šādu atdzimušu priekšteci, bet par to vēlāk.
Sabiedriskā iekārta - uz attīstītākajām planētām valda demokrātija, citās tā ir palikusi tajā attīstības līmenī, kādā stājusies kontaktā ar zemiešiem. Milzīgās bagātības, kuras pārvalda ietekmīgākie Federācijas pilsoņi, protams, tiek pavairotas vairāku paaudžu laikā, tā ka ir izveidojusies zināma aristokrātija. Vispār attiecības starp iedzīvotāju slāņiem aiz pašķidrās demokrātijas maskas stipri vien atgādina feodālismu. Pārsvarā tiek lietota tā saucamā vispārējā valoda, kas tomēr neizslēdz citu dialektu vai valodu lietošanu. Pieklājīga uzruna - Džentel Homo un Džentel Fem, atkarība no dzimuma, tiek lietota visās attīstītajās pasaulēs.
Vara šķietami pieder valdībai un kārtību sargā policija. Patiesībā Federāciju pārvalda Ūnija, Zagļu, Slepkavu un Miesassargu ģilžu apvienība, mafijas ekvivalents. Tāpat, kā mafijai, Zagļu ģildes labā strādā gaišākie prāti, tai ir nesalīdzināmi lielākas finansiālās iespējas, kā policijai. "Priekšteču" trešajā grāmatā uzdevumam sagatavotas Zagļu Ģildes darbinieces tērps un palīgierīces pārsniedz nelielas planētas iedzīvotāju gada budžetu. Ģildei ir stingri iekšējās kārtības noteikumi un tiek prasīta bezierunu pakļaušanās. Protams, laiku pa laikam policija arestē kādu mazāka vai vidēja mēroga darboni, bet lielie dūži iziet cauri sveikā.
Vērojamas ļoti krasas iedzīvotāju dzīves līmeņa atšķirības - no neiedomājamas greznības izpriecu rajonos, līdz dzīvei pusbadā graustos. Interesanti, ka daudzi dažādu grāmatu varoņi nāk no šiem graustiem, un, ja darbība risinās uz attīstītas planētas, tad šo pilsētas daļu vienmēr sauc par Dīplu, ko varētu tulkot kā Apakšu, Padibenes.
Starp attīstītākajām saules sistēmām tirdzniecības un citus sakarus uztur dažādas firmas un kompānijas, taču procentuāli lielāko kosmosa ceļotāju daļu sastāda brīvie tirgoņi. Tie ir noslēgti klani, kas ceļo kosmosā ar visām ģimenēm. Cilvēkam no malas ir gandrīz neiespējami iekļauties šo cilvēku kopienā, kuri piedzimst, izaug, apprecas, dzīvo un bieži arī nomirst uz kuģa. Pastāvīgā krustošanās ar daudzu planētu iedzīvotājiem izveidojusi rasu sajaukumu, noteikt piederību pie kādas planētas ir visai grūti. Tirgoņiem ir izveidojusies sava, specifiska valoda, nesaprotama cilvēkiem no malas.
Kā transporta līdzekļi uz planētām pārsvarā tiek minēti lidaparāti - fliteri, kas pēc apraksta daudz neatšķiras no mūsdienu helikopteriem, un, protams, kosmosa kuģi, par kuriem tehnisko zināšanu trūkuma dēļ tuvāk neizteikšos. Mūsdienu lasītājam ir nedaudz uzjautrinoši vērot, kā Nortone visai izvairīgi apraksta skaitļojamās mašīnas, kas stipri vien atpaliek no vidusmēra datora.
No ieročiem visizplatītākie ir plaši pazīstamie blasteri, kurus, šķiet, izmanto katrs sevi cienošs zinātniskās fantastikas rakstnieks. Nortones Federācijā tos ir atļauts lietot tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Brīvie tirgoņi biežāk izmanto nekaitīgākos hipnoizstarotājus, kuri cilvēku vienkārši iemidzina. Populārs ir arī staners, kura skartās ķermeņa daļas tiek paralizētas uz vairākām stundām un tanglers, kurš raida ārkārtīgi lipīgus, ātri sacietējošus pavedienus, kuri spēj pilnībā neitralizēt tajos iekļuvušo cilvēku. Ir pieņemts likums, kas aizliedz un neattīstītām planētām izmantot šaujamieročus, bet to, protams, biežāk neievēro, kā ievēro.
Nortone gandrīz nemaz nerunā par tālaika kultūru, tas arī saprotams, ja ņem vērā, ka viņas varoņu finansu iespējas neļauj aktīvi piedalīties kultūras dzīvē. Vietvietām tiek vienkārši pieminētas dažādu planētu dīvainās ieražas, galvenokārt, aprakstot atpalikušās planētas. Priekšteču trešajā daļā, kur galvenā varone ir Zagļu Ģildes locekle, tiek aizrautīgi aprakstītas dārglietas, šķiet, ka Nortonei vispār ir vājība uz rotām, tās ir daudzu viņas darbu svarīgs elements.
Cilvēku fiziskās un garīgās spējas pārāk neatšķiras no mūsdienu cilvēka, ja nu vienīgi apgūstamo zināšanu daudzums liktu saķert galvu ikvienam šīlaika studentam. Autore īpaši nerunā par reliģiju, šķiet, ka dominē ticība liktenim, veiksmei, kaut gan reizēm kāds no varoņiem piemin Kosmosa valdošo garu, arī Priekšteču varenība liek domāt, ka viņi bijuši pusdieviem līdzīgs pielūgsmes objekts.
Mērdoka ciklā telepātija un citas sensitīvās spējas ir visai maz izpētītas, bet atzītas un valdības iestādes un Zagļu ģildi interesējošas. Priekšteču trešajā daļā minēts, ka Zagļu Ģildes rīcībā ir vairāki augsti profesionāli psihometriķi, sensitīvisti, kas nodarbojas ar telekinēzi, spēj nolasīt informāciju no priekšmeta, tam pieskaroties u.tml.
Tagad apskatīsim varoņus, kuri darbojas šajā pasaulē. Pirmkārt jāsaka, ka darbos diezgan izteikts ir dalījums labajos un ļaunajos, lai gan arī labajiem varoņiem piemīt nelāgas īpašības, bet ļaunajiem - cilvēcīgi vaibsti. Galvenais labais varonis visbiežāk ir vienpatnis, bez draugiem un radiniekiem, kas viņu atbalstītu, bieži vien bārenis. Dažādu no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ varonis ir nonācis ārpus likuma un spiests bēgt. Te negaidīti atklājas viņam piemītošās neparastās spējas, kuru dēļ nu jau viņu grib izpētīt gan valdība, gan Ģilde. Izejot cauri daudziem bīstamiem piedzīvojumiem un saskaroties ar pārdabiskām parādībām, varonis tomēr paliek dzīvs, turklāt šajā ceļā vēl sastop pretējā dzimuma draugu, ar kuru, kā jaušams, viņam izveidosies arī tuvākas attiecības.
Īsumā atstāstīšu "Mērdoka" un "Priekšteču" sižetus, un jūs bez pūlēm atradīsiet vienojošos momentus. Džons Mērdoks, Cikla "Mērdoks" galvenais varonis, pēc tēva, bijušā Ģildes konsultanta vērtslietās, sadistiskās slepkavības uzzina, ka ir adoptēts un ir spiests doties prom no mājas bez graša kabatā. Tiesa, viņš paņem dīvainu gredzenu, kura dēļ, šķiet, notikusi audžutēva slepkavība. Gredzens ir atrasts uz kosmosā dreifējoša skafandra un atradies tur jau ilgi, tas izskatās visai nobružāts, bet Mērdoks jūt, ka tajā ir kas īpašs. Puisis dodas pie sava skolotāja, arī dārglietu tirgoņa, bet drīz gredzena mednieki atkal nāk viņam uz pēdām.
Skolotājs iet bojā, Mērdoks bēg, salīdzis brīvo tirgoni. Uz svešas planētas viņš gluži nejauši atrod dīvainu akmentiņu, kuru apēd kuģa kaķene, kas paliek grūsna un dzemdē vai drīzāk atdzemdē ( no vārda "atdzimšana") dīvainu radījumu. Radījumam, kurš sevi dēvē par Iitu, piemīt telepāta spējas, viņš spēj transformēt matēriju, viņam piemīt dziļas un pārsteidzošas zināšanas, vispār Iits pret Mērdoku izturas ar tēvišķīgu pārākumu, kas tam nebūt nepatīk, tomēr Iits apgalvo, ka viņi ar Mērdoku ir vajadzīgi viens otram. Viņš panāk, ka Mērdoks mūk no kuģa, kurš, kā izrādās, vedis viņu tieši uz Ģildi. Seko dažādi piedzīvojumi, kuru laikā atklājas, ka gredzens piederējis Priekšteču rasei un kalpojis kā enerģijas akumulators un pavairotājs. Tieši šādu akmeni meklē gan Ģilde, gan valdība, turklāt abas domā, ka Mērdoks pieder pretējai nometnei. Izslīdējis no abām, viņš kopā ar Iitu un kādu zakatāni dodas akmeņa dzimtenes meklējumos. Izrādās, ka pirmatnējā veidā šie akmeņi mats matā līdzinās vielai, kurā Iits bija pavadījis gadu tūkstošus, pirms to apēda kaķene. Dabūjis pietiekami daudz enerģijas, Iits transformējas Priekštecī, pareizāk, Priekštecē, un tālākā notikumu gaita šķiet skaidra.
Cikla "Priekšteči" pirmās divas daļas arī stāsta par atdzimušu senās rases pārstāvi. Simsa ir atrasta feodālas pilsētas izgāstuvē un ļoti atšķiras no graustu iedzīvotājiem, pie kuriem radusi patvērumu. Viņa attīstās daudz lēnāk, meitenei ir melna āda un sudrabaini mati, uzacis un acis, bet nagus viņa var ievilkt kā kaķene. Pēc savas aizbildnes, vietējās burves, nāves, meitene atrod dīvainu gredzenu, kurā akmens vietā attēlota pils, un sajūt dīvainu saistību ar šo priekšmetu. Viņa satiek ceļotāju no citas planētas, Tomu Čenu Elu. Toms paziņo, ka gredzens, visticamāk, nācis no Zemes un piederējis Mēness Dievei, bijis tās varas simbols. Apstākļu sakritības rezultātā viņi ir spiesti bēgt, atrod senas drupas, kurās meitene uzduras statujai, kurā ir attēlota viņa pati. Te nu sākas drīzāk fantasy, jo Simsas apziņa saplūst ar statuju, un viņa uzzina, ka ir cauri laikiem izmesta šīs rases, tas ir, Priekšteču, meita, un tagad meitenes apziņā dzīvo arī šī Senā, kuras zināšanas tālu pārspēj visus cilvēces pārdrošākos sapņus. Piemēram, lai ceļotu kosmosā, viņas rase izmantojusi teleportāciju, par ko modernajām civilizācijām nav ne jausmas. Tikai viena nelaime - Senās apziņa ieslēdzas vienīgi briesmu brīžos, pasakot priekšā dīvainus atrisinājumus, pārējā laikā Simsa ir tā pati mežone, kas iepriekš.
Šāds atklājums, protams, izraisa sensāciju, un Simsa piekrīt doties pie zakatāņiem, lai tie viņu izpētītu, konkrētāk, pie Toma skolotāja. Taču Senā ar telepātijas palīdzību uzzina, ka kuģa ārste sapņo meiteni secēt, lai izpētītu viņas neparastās spējas, bet viens no virsniekiem plāno nolaupīt, lai kļūtu par pasaules valdnieku. Simsa bēg, nokļūst uz planētas, kuras iedzīvotājām (sociumu veido tikai sievietes, vīrieši darbojas tikai kā reproduktori) bijuši kontakti ar Senās sugasbrāļiem. Simsa atrod viņu lidaparātu un meitenes apziņā iemājo vēl arī tā vadītāja apziņas drumslas. Simsa atrod senu pilsētu, kurā viņas rases piederīgie izgājuši iniciāciju, apguvuši dziļāko gudrību. Ar lielām pūlēm tas izdodas arī Simsai, kaut gan viņas apziņā vēl aizvien dzīvo trīs atšķirīgas personības. Beidzot, pēc briesmu pilniem piedzīvojumiem viņa satiek Toma skolotāju un visi nospriež, ka no viņiem varētu iznākt tīri laba komanda.
Trešajā Priekšteču daļā, kas vairāk būtu saucama par fantasy, darbojas Dzanta, atradene ar psihometrijas un sensitīva spējām, kura attīstās daudz lēnāk, kā citi cilvēki. Viņai ir pelēka āda, sudrabaini mati un acis. Izpildot Zagļu Ģildes uzdevumu, viņa nejuši atrod dārgakmeni, kas uzkrāj enerģiju. Šādi akmeņi, kas bijuši pielūgsmes objekts ilgāku laiku, uzkrājuši uz to vērsto pielūgsmes enerģiju un ieguvuši neparastas spējas. Izrādās, ka šis akmens ir nācis no Priekšteča Turana, liela karavadoņa kapenēm, un Dzanta nesaprotamā veidā ir ar to saistīta. Dzantas saimniece ir ārkārtīgi satraukta, jo atrast neizlaupītas Priekšteču kapenes nozīmētu iegūt veselu bagātību, kuras gan viņai tāpat netrūkst. Viņi atrod šo apbedījumu, bet Dzanta, "lasot" akmeni, lai uzzinātu precīzu kapeņu vietu, nokļūst pagātnē, iemiesojas Turanam veltītajā upurī, jaunā sievietē, un atjēdzas svaigi aizmūrētajās kapenēs. Te sakustās pats mironis - Turanā izrādās iemiesojies kāds sensitīvs, kuru Dzanta uzskata par Ģildes locekli. Viņi abi kopā izceļojas pa dažādiem, aizvien senākiem laika slāņiem, sekojot akmenim, pielūgsmes, varas un spēka iemiesojumam. Viņi vairākas reizes tik tikko izglābjas no nāves, pareizāk, viņi pamet cilvēkus, kuros iemiesojušies, to nāves brīdī, un beidzot laimīgi atgriežas realitātē. Bet nepatikšanas vēl nav galā, kad viņi satiekas, otrs sensitīvs ir tērpies Patruļas, tas ir, policijas formas tērpā. Bet Patruļa ikvienam sensitīvam, kas sadarbojas ar Ģildi, izdzēš atmiņu, pārvēršot to idiotā. Dzanta tagad ir izvēles priekšā - nodot savam skolotājam cilvēku, kurš izglābis viņas saprātu, vai padoties policijai. Taču viss beidzas laimīgi - izrādās, ka Riss ir pametis patruļas dienestu un strādā kopā ar zakatāņiem, kuriem Dzanta tagad ir neizmērojami vērtīgu ziņu par Priekštečiem avots.
Kā redzams, Nortones grāmatās aprakstītie varoņi un notikumi ir visai līdzīgi, bet tas nenozīmē, ka, ja esat izlasījis vienu viņas darbu, pārējiem laiku tērēt nav vērts. Ir gan vērts, jo neskatoties uz līdzībām, kuras es apzināti izcēlu, šajos darbos ir arī pietiekami daudz oriģinalitātes, spraigs sižets, negaidīti notikumu pavērsieni, izteiksmīgs fons un liels daudzums spilgtu, interesantu detaļu, kas liek, elpu neatvelkot, sekot varoņiem viņu bīstamajās gaitās.