Ambroza Bīrsa literārais mantojums ir ieguvis aukstu vērtējumu laikabiedru un sekotāju acīs. Ambrozu Bīrsu uzskata par īsās prozas meistaru un paraugu tās rakstīšanai. Viņa stāsts „Atgadījums uz tilta pār Pūču strautu” tiek uzskatīts par amerikāņu literatūras klasiku.
Ambrozs Bīrss piedzima 1842. gada 24. jūnijā Ohaio štata Meigsas apriņķī lauku apvidū. Viņa tēvam bija trīspadsmit bērnu un visiem vārdus deva tādus, kas sākās ar burtu A: Abigeila, Adisone, Aurēlijs, Almeda, Anna, Amēlija, Augustīns, Andrē, Alberts, Ambrozs, Artūrs, Adēlija, Aurēlija. Uzauga viņš Elkhārtā, Indiānas štatā. Nav izslēgts, ka savu vārdu nākošais rakstnieks ieguva par godu angļu dramaturga un rakstnieka Duglasa Džerolda darbam „Ambrozs Gvinets. Piejūras stāsts” (Ambrose Gwinnett, Or, A Sea-side Story: A Melo-drama in Three Acts), ko bez šaubām varēja atrast bagātajā tēva bibliotēkā (viņa tēvs mīlēja XVIII gadsimta angļu publicistus, gotisko prozu, Lorda Bairona darbus un ģimenes žurnālus).
1846. gadā ģimene pārceļas uz Indiānas štatu (sākumā apmetoties Koscjuško, pēc tam Elhārtas apriņķī). Ambrozs Bīrss sākuma un vidējo izglītību nesaņem, taču šo trūkumu kompensē ar dabisku zinātkāri un lasīšanas mīlestību. Šajā laikā veidojas viņa attiecības ar ģimeni, kas veidojas visai smagas (abi vecāki ir autoritāri un uzsvērti reliģiozi), tas iespaido arī tālāko: pieaugušais Bīrss ir ateists, ar indīgu sarkasmu un cietsirdību pret apkārtējiem, cilvēka raksturu izveido vecāki. Toties tēvoča Lūciusa Verusa Bīrsa (1801-1870) figūra jaunajam Ambrozam bija nesatricināma autoritāte, un tāda arī palika nākošā rakstnieka visas dzīves laikā. 15 gadu vecumā Ambrozs sāk piestrādāt abolicionistu avīzes „The Northern Indianan” redakcijā, bet vēl pēc diviem gadiem iestājas Kentuki kara institūtā (pēc būtības – kara skolā).
Pēc tam, kad sākās Pilsoņu karš, viņš piesakās unionistu (ziemeļnieku) armijā, kur dien Indiānas brīvprātīgo Devītajā pulkā. 1962. gadā viņu piekomandē ģenerāļa Viļjama Heizena štābam, kur viņš kļūst par topogrāfu un kartogrāfu. 1864. gada jūnijā viņu smagi ievaino galvā, kad notiek kauja par Kanneso kalnu. 1865. gadā viņu komisionē no armijas, taču nākošā gadā viņš atkal atgriežas tajā. Viņš piedalās jātnieku ekspedīcijā Rietumu līdzenumos, bet 1866. gada beigās ierodas Sanfrancisko.
Sanfrancisko viņš iegūst majora pakāpi un atvaļinās no armijas. Pēc kara, nomainījis vairākas profesijas, viņš beidzot atrod sevi žurnālistikā un politiskajā karikatūrā, strādā par korespondentu un redaktoru dažādās avīzēs. Viņš ir kolumnists, tas ir, apskatnieks, kas savā avīzes slejā raksta par esošo politisko situāciju valstī un ārzemēs.
1871. gada 25. decembrī Bīrss apprecas ar Mēriju Elēnu Deju. Redakcijas uzdevumā, 1872. gadā viņš kopā ar sievu brauc uz Londonu. Tajā laikā Lielbritānijā amerikāņu rakstnieki bija ļoti populāri, un tur viens pēc otra iznāk trīs rakstnieka stāstu krājumi. Miglainajā Albionā viņš savu indīgo rakstu dēļ arī iegūst savu pelnīto iesauku „Bitter Bierce” pēc analoģijas ar alus šķirni „Bitter Beer”. 1876. gadā viņš atgriežas ASV un sāk strādāt Sanfrancisko avīzē „Sandy Examiner”, bet pēc tam pārceļas uz Dedvudu (Ziemeļdakotā).
Tomēr profesionālie panāku nesagādā Bīrsam gandarījumu, tāpēc ka viņam radās nepatikšanas personīgajā dzīvē. 1889. gadā viņa vecākais dēls aizgāja bojā duelī sievietes dēļ, bet jaunākais dēls Ņujorkā 1901. gada martā nomira no pneimonijas. 1904. gadā Bīrsa sieva Mērija aizgāja no viņa, bet pēc dažiem mēnešiem, 1905. gada 27. aprīlī viņa nomira. Rakstnieks smagi pārdzīvoja viņas nāvi.
1913. gada beigās vairs ne jaunais rakstnieks dodas uz ASV dienvidiem, lai apmeklētu savu bijušo kauju vietas. Viņš devās caur Luiziānu un Teksasu, pēc tam devās uz Meksiku, kur tolaik trakoja revolūcija. Sjudadhuaresas pilsētā rakstnieks pievienojās Pančo Viljas armijai kā apskatnieks. Savu pēdējo vēstuli draugam Bīrss nosūtīja 1913. gada 26. decembrī, pēc tam viņa pēdas pazūd. Šīs pazušanas apstākļi ir vieni no pašiem mīklainākajiem ASV vēsturē, tie nekad nav tikuši izskaidroti. Pēdējās rindas viņa pēdējā vēstulē bija:
„Kas attiecas uz mani, tad es dodos no šejienes prom rīt nezināmā virzienā. Ambrozs Bīrss 1913. gada 26. decembrī”.
Daži pētnieki uzskata, ka rakstnieka iespējamā nāves diena ir 1914. gada 11. janvāris, kad notika kauja pie Ohinagas (spān. Ojinaga), taču ticamu datu, ka Bīrss šajā kaujā piedalījies, nav.
Eksistē versija, ka 1913. gada 26. decembra vakarā Ambrozu Bīrsu sagūstīja valdības karavīri, kas aizveda viņu tuksnesī un pēc sava komandiera pavēles sodīja ar nāvi (nošāva) bez tiesas, kā vienkāršu dumpinieku. Par labu šai versijai liecina ieraksti Meksikāņu armijas 11. pulka, ko komandēja Antonio Pičete, atskaitē, kur minēts, ka tajā vakarā 10 kareivju grupa notvērusi nezināmu, vecu gringo (amerikāņu iesauka Meksikā), kurš bijis apbruņots ar revolveri un atteicies runāt ar virsnieku, tāpēc viņu tūlīt pat aizveduši 2 km attālumā no pulka apmešanās vietas un nošāvuši. Pēc tam viņa ķermeni apraka izraktā bedrē.
Ir cita versija, ka tajā pašā vakarā Sjeramohadas ciematā, Koauilas štatā, netālu no robežas ar ASV, vietējie iedzīvotāji redzēja, kā piedzēries vecs gringo lamājies ar oficieri, kurš komandēja dumpinieku armijas elites eskadronu „Dorados”. Drīz pēc tam daži vienības karotāji viņu nošāva pie vietējās kapsētas sienas. Šīs versijas ticamību apstiprina tas, ka rakstniekam bija vājība uz alkoholu un kašķīgs raksturs, tāpēc viņš mierīgi varēja piedzerties vietējā bārā un salamāties ar virsnieku, par ko varēja tikt pasludināts par nodevēju un viņu varēja nošaut arī bez tiesas sprieduma.
Protams, ka viņa pazušanas noslēpums ir radījis veselu rindu literāru darbu.
Piemēram var minēt: Karlosa Fuentesa romānu „Vecais gringo” (1985), pēc romāna 1989. gadā uzņem tāda paša nosaukuma filmu, režisors Lūiss Puenso.
Bīrsa pazušana tiek apspēlēta filmā „No rieta līdz ausmai 3: Bendes meita”.
Bīrsa pazušana pieminēta Hovarda Lavkrafta romānā „Tas, kas slēpjas pie sliekšņa”. Roberts Hainlains garajā stāstā „Zaudētais mantojums” (1940) padara Bīrsu par nemirstīgu ezotērisko zināšanu glabātāju un Glabātāju kopienas vadītāju Šasta kalnā. Piekusis dzīvot starp cilvēkiem, viņš atgriežas uz šo kalnu.
Vēl var minēt Džeka Fineja stāstu „Par bezvēsts pazudušajiem” (1955), kur Bīrss aizlido no Zemes uz citu planētu ar taisnīgāku sabiedrisko iekārtu.
Daiļrade.
Pirmo stāstu „Spoku ieleja” Bīrss publicē 1871. gadā žurnālā „Overland Monthly”. Tomēr, Bīrsa debiju un viņa pirmo stāstu krājumu “Dārgakmeņi un putekļi” (1872) neviens nepamana. Arī citistāstukrājumipopularitātiNerada. 1909. – 1912. gados iznāk pirmais un vienīgais Bīrsa kopoto rakstu krājums divpadsmit sējumos. Tirāža – tikai 250 eksemplāri, bet arī to slikti pērk. Acīmredzot, rakstnieks apsteidz savu laiku.
Savā daiļradē Bīrss turpina amerikāņu noveļu tradīcijas. „Šausmīgajos” stāstos („Helpina Freizera nāve”, „Cilvēks un čūska”, „Attiecīga situācija”, „Nolādētais lops”) Bīrss vienmēr šausmas noved līdz maksimumam. „Šausmīgo” stāstu rindai var pieskaitīt arī stāstus par Pilsoņu karu („Gadījums uz tilta pār Pūču strautu”, „Nogalināts pie Resakas”, „Pārkers Andersons, filozofs”).
Iepriekš minētā, slavenākā stāsta „Gadījums uz tilta pār Pūču strautu”, kas sastāv no trīs nodaļām, sižets ir sekojošs. Pirmajā nodaļā Ziemeļnieku armijas karavīri gatavojas pakārt uz tilta plantatoru-dienvidnieku. Notiesātais domā par to, kā izglābties. Otrajā nodaļā stāstīts par notikumiem, kas aizveda līdz pakāršanai. Bagātais plantators Peitons Fakvers sapņo par slavu kaujas laukā. Viņa plantācijā ierodas ziemeļnieku izlūks, kas uzdodas par dienvidnieku un pastāsta, ka ziemeļnieki ir nostiprinājušies Pūču strauta krastā. Fakvers nolemj aizdedzināt tiltu pār strautu. Trešajā nodaļā darbība atgriežas nāves soda izpildīšanas laikā. Virve pārtrūkst un Fakvers iekrīt ūdenī. Viņš izglābjas no lodēm un nokļūst līdz savām mājām. Kad viņš vēlas apskaut savu sievu, viņš sajūt tircienu pa kaklu, redz gaismu, bet pēc tam tumsu. Stāsts beidzas ar vārdiem: „Peitons Fakverts bija miris: viņa ķermenis ar pārlauztu kaklu vienmērīgi šūpojās zem Pūču strauta tilta spārēm”.
Kaut arī Bīrss karoja ziemeļnieku pusē, savos stāstos ideoloģija viņu neinteresēja. Karš ir absurds: absurda nāve, absurda cietsirdība, absurda varonība. Bīrsa humoristiskie stāsti ir sarkastiski un tajos ir maz kas no viņa laikabiedra O. Henrija gaišā humora. Bīrsa indīgie aforismi ir savākti krājumā „Sātana vārdnīca”.
Bīrsa iespaidu uz sevi ir atzinuši tādi rakstnieki kā Ernests Hemingvejs, Horhe Lūiss Borhess un Varlams Šalamovs.
Hovards Lavkrafts savā rakstā „Pārdabiskās šausmas literatūrā” par Ambrozu Bīrsu raksta:
„Tuvāk īstam ģēnijam bija ekscentriskais un drūmais žurnālists Ambrozs Bīrss, kurš ir dzimis 1842. gadā un arī piedalījies Pilsoņu karā, taču palicis dzīvs un, sarakstījis vairākus nemirstīgus stāstus, bet, pēc tam 1913. gadā pazudis noslēpumainā tumsā, ko it kā radījusi viņa paša baismā fantāzija. Bīrss bija pazīstams satīriķis un pamfletists, taču literāro reputāciju viņš ieguva ar saviem drūmajiem un cietsirdīgajiem stāstiem: vairums no tiem tādā vai citādā veidā ir saistīti ar Pilsoņu karu un veido pašu košāko un ticamāko ainu, kādā šie notikumi jebkad ir attēloti literatūrā. Taisnību sakot, visi Bīrsa stāsti pieder šausmu literatūrai; ja daudzi no tiem stāsta vienīgi par fiziskām un psiholoģiskām šausmām Dabas iekšienē, tad paši nozīmīgākie piedāvā pārdabisko ļaunumu un veido ievērojamu devumu amerikāņu pārdabiskās literatūras fondā”.
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%91%D0%B8%D1%80%D1%81,_%D0%90%D0%BC%D0%B1%D1%80%D0%BE%D0%B7
Mājas lapa.