Viesmīlīgie bora

Par vienu no pašām pazīstamākajām peruāņu, kolumbiešu un brazīļu Amazones tautām nepieciešams atzīmēt bora cilti. Tā dzīvo starp Putumaijo un Napo upēm un sarunājas vitotan valodā. Pēdējā laikā šī cilts, kura sastāv no gandrīz diviem tūkstošiem cilvēku, ved neklaiņojošu dzīvesveidu un kompakti dzīvo Amazones meža apmetnēs. Kaut arī bora lieliski informēti par mūsdienu civilizācijas labumiem, viņi tomēr izvairās no kontaktiem ar tās nesējiem dodot priekšroku pieturēties pie sava savdabīgā dzīvesveida. Tāpat kā viņu senči, viņi nodarbojas ar zemkopību, medībām un zveju, labums tas, ka viņiem ir neizsmeļams visa tā avots – bagātīga tropisko mežu un pašas Amazones flora un fauna.

Bora sevi uzskata par maija indiāņu pēctečiem, taču uzticamu datu, kuri šo leģendu apstiprinātu, nav. Kad indiāņi bora taisās medībās, lai tās padarītu veiksmīgas, obligāti pasniedz ziedojumus meža garam ēdiena vai tabakas veidā.

Tradicionālie loki un caurulītes ar saindētām bultām viņi jau gandrīz vairs neizmanto pārejot uz pietiekami mūsdienīgiem ieročiem.

Gandrīz katram notikumam bora ir savas svinības: viņi sagaida viesus ar dejām un “Laipni lūgti” svētkiem; dzer vāji alkoholisku čiču Anakondas dienā; svinīgā atmosfērā cienājas ar saldiem augļiem Persijas palmas dienā. Šie indiāņi ar lielu prieku aicina viesus piedalīties savos rituālos, taču pie tam, baidoties sadusmot garus, tur noslēpumā savus īstos vārdus.

Pats svarīgākais – bungas!

Bora cilts ir īpaši slavena ar saviem šamaņiem, kuriem zināms haluciogēno zāļu pagatavošanas no īpašas liānu šķirnes noslēpums. Kopumā viņiem ir plašas zināšanas Amazones mežu ārstniecisko zālīšu jomā. Novārījumu no liānām dzer tie, kuri grib iegūt no gariem atbildes uz uztraucošajiem jautājumiem. Visas dziesmas dziedājošās cilts ielenkumā, tāds cilvēks bungu ritmu un rituālo deju pavadībā tāds cilvēks izdzer iepriekš sagatavotu novārījumu un stājas kontaktā ar gariem iegūstot vienotību ar dabu.

Koka cilindriskas formas iekšpusē tukšas bungas ar nosaukumu manguare bora indiāņi uzskata par svētām. Ar speciālām nūjiņām ar lielām galviņām viņi sit pa manguare un izsit dažādus ritmus – katram dzīves gadījumam sava melodija. Runā, ka manguare ir dzirdami 20 kilometru attālumā. Šīs bungas sargā ļoti rūpīgi nododot tās no paaudzes paaudzē. Tiek uzskatīta, ka jo senāks instruments, jo augstāka tā vērtība. Ja pēkšņi apmetnē notiek ugunsgrēks, tad pirmkārt glābs tieši manguare.

Bora indiāņu apmetne parasti tiek celta ap centrālo kopīgo māju, kura klāta ar palmu lapām un zariem. Guļ bora šūpuļtīklos. Kaut kur uz meža taciņa apmetnes nomalē viņi noliek uz turētājiem divus bluķus, pa kuriem sit ar kokiem lai paziņotu iedzīvotājiem par ciemiņu tuvošanos.

Bora mīļākā rotaslieta ir krelles no anakondas mugurkaula skriemeļiem. Cilts dalās vairākos klanos, katrs no kuriem uzskata sevi par kāda nebūt dzīvnieka iemiesojumu. Savas sejas bora arī izkrāso atkarībā no klana piederības. Laulības starp viena klana locekļiem ir stingri aizliegtas.

Kajapo – citplanētieša pēcnācēji?

Kajapo indiāņi dzīvo Brazīlijas teritorijā Amazones baseina austrumu daļā – Para štatā pie Fresko upes. Šīs cilts leģendās tiek teikts, ka aizlaikos viņus vadīja atnācēji no debesīm. Un patiešām, kajapo rituālos līdz pat šim laikam tiek izmantoti priekšmeti, kuri atgādina kosmonautu skafandrus un kādus lidojošus aparātus. Saskaņā ar teiksmām, viņu pirmais virsaitis atlidoja ar virpuli un bija no galvas līdz kājām ietinies kā kokons. No debesīm nonākušais karotājs nodzīvoja ciltī dažus gadus, pēc kā aizlidoja atpakaļ. Kaut arī paši kajapo staigā pilnīgi kaili un pilnīgi nesaprot, kādēļ vajadzīgs apģērbs, viņu senais dievs parādās ietērpts kādā kombinezonā ar galvassegu, kura līdzīga ķiverei. Dažādos cilts rituālos piedalās dievība, kura novīta no palmu lapām un ietērpta dīvainā “skafandrā”.

Dievs-atnācējs iemācīja kajapo indiāņus zemkopībā, gāja medībās un ķēra zivis kopā ar ciltsbiedriem, kaut arī pats nekad neēda pārtiku, kuru ēda pārējie. Viņš apprecējās ar vienu kajapo meiteni, taču viņu bērni jūtami atšķīrās no visiem vietējiem. Viņi bija gudrāki un stiprāki par citiem bērniem. Pats atnācējs bieži nošķīrās no citiem savā būdā vai aizgāja klaiņot kalnos. Bet reiz, kad no viņa baidošies ciltsbrāļi sāka atnācēju dzīt prom no ciema, viņš ar lielu troksni un dārdoņu, noslaukot visu savā ceļā, uz visiem laikiem izzuda šausmīgās liesmās un dūmos.

Tradicionāli kajapo nodarbojas ar vākšanu, medībām un zveju. Savāktās zāles un saknes viņi izmanto ne tikai pārtikā, bet arī vēl dziedniecībai un burvestībām. Šamaņiem ir zināmas zāles, kuras uzlabo vīriešu potenci, viņi māk ārstēt arī sieviešu neauglību. Vispār kajapo ļoti augstu vērtē zināšanas par vietējo zāļu un augu ārstnieciskajām īpašībām.

Dīvainie pirahu

Piraha cits, kura pieder Amazones tautību muranas grupai, ir pavisam maziņa. Tā uzskaita apmēram 400 cilvēku un dzīvo Maisi upes krastos. Līdzīgi citām vietējām ciltīm, piraha indiāņi nodarbojas ar medībām, zveju un vākšanu, taču pie tam nekad neveido lielus pārtikas krājumus ņemot no dabas tikai tik, cik nepieciešams pārtikai. Runā viņi pirahana valodā, kurš pazīstams ar savu ierobežotību, vietvārdu un skaitļvārdu neesamību. Viss, kas ir vairāk par divi, piraha sauc vārdā “daudz”. Viņu valodā nav vārdu, kuri apzīmē krāsas un nokrāsas.

Diezin vai var teikt, ka piraha cilts tautai ir zems intelekts, taču tomēr viņiem nav pat kalendāra vai skaidras laika koncepcijas. Viņi uzskata, ka daudz gulēt ir kaitīgi, tāpēc miegam izdala pavisam nedaudz laika. Piraha vispār nav kaut kāda noteikta dienas režīma. Kaut arī šie indiāņi tic meža gariem, viņiem nav jebkādu dievību, rituālu un teiku par pasaules radīšanu. Sapņi viņiem tiek uzskatīti par reālās dzīves turpinājumu, un visu to, ko viņi redz sapnī, piraha uztver kā reālus notikumus. Viņi uzskata, ka katram cilvēkam reizi sešos – astoņos gados ir jāmaina savs vārds – atkarībā no izmaiņām viņa ārienē un stāvokļa sabiedrībā, kā arī nozīmīgiem notikumiem viņa dzīvē.

Nepakļaujamie korubo

Korubo cilts indiāņi dzīvo Amazones rietumu daļā. Šī cilts atšķiras ar lielu agresivitāti. Bez medībām vēl galvenā korubo nodarbe – tie ir uzbrukumi kaimiņu ciltīm, kuros līdzvērtīgi vīriešiem piedalās arī sievietes, kuras apbruņotas nūjām un saindētām šautriņām. Šīs cilts cietsirdības dēļ daudzi uzskata viņus par kanibāliem.

Cilts nosaukums, sacīt, izcēlies no viņu kaujas nūjām bordinasām, kuras viņi plaši pielieto savos daudzskaitlīgajos uzbrukumos. Paši viņi sauc par dslala. Atšķirībā no citiem indiāņiem, korubo nekad neizkrāso savas sejas un netaisa tetovējumus. Visi korubo vīrieši nēsā visai savdabīgus matu griezumus: viņi īsi nogriež matus pakausī atstājot tos priekšpusē garākus.

Korubo indiāņu vidū bieži dzimts bērni ar vilka rīkli. Tādus bērnus viņi uzreiz nogalina. Viņi var nogalināt arī paaugušos bērnus, ja tie pēkšņi saslimst ar lipīgām slimībām.

Medībām korubo indiāņi joprojām izmanto gaisa caurulītes. Tas viņus atšķir no citiem indiāņiem, kuri izmanto loku un bultas vai mūsdienu ugunsieročus, kuriem patronas Amazones mežonīgajos džungļos sadabūt vispār ir visai problemātiski. Tajā skaitā arī to dārdzības dēļ.

Dzīvo korubo malokās – tradicionālās garā mājās ar četrām ieejām. Tajās var dzīvot līdz simt cilvēkiem. Ēka sadalīta vairākās istabās ar slietņiem no sapītām palmu lapām. Katrā tādā istabā ir ierīce šūpuļtīklu pacelšanai. Ja vīrietim ir vairākas sievas, viņš pakar savu šūpuļtīklu pa vidu, bet viņa sievas – tam apkārt. Mazie bērni guļ šūpuļtīklos, kuri novietoti mātei tuvumā, tālāk izvietojušies vecākie bērni.

Korubo – viena no pašām mežonīgākajām Amazones upes ciltīm, kuru atklājusi civilizētā pasaule. Un, kaut arī viņi arī ir dzirdējuši par citas pasaules eksistenci, tomēr dod priekšroku turēties no civilizācijas tālāk.