Interneta izdevums Inside the Games, kas tiek uzskatīts par Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai (SOK) vistuvāk stāvošo mediju un bieži publisko arī informāciju, kuru starptautiskā sporta amatpersonas dažādu iemeslu dēļ nevar paziņot oficiāli, nesen publicēja Vasaras olimpisko spēļu starptautisko federāciju asociācijas prezidenta un 2024.gada Parīzes vasaras olimpisko spēļu organizācijas komitejas locekļa, itāļu funkcionāra Frančesko Riči Biti viedokli par Krievijas plāniem rīkot “šķeltnieciskās” sacensības. Amatpersona nodēvēja šādu iespēju par “ļoti strīdīgu”, aicinot Krieviju rīkoties tikai olimpiskās kustības ietvaros. Komentārā pie raksts Inside the Games vēl minēts: “Dumpīgas spēles, konkurējošas ar olimpiādi, ir biedējošs scenārijs Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai, īpaši, ja tajās piedalīsies globālās lielvaras – tādas kā Krievija un Ķīna.”
Maskava un Losandželosa
Visbiežāk, runājot par olimpiskajām spēlēm alternatīviem liela mēroga sporta pasākumiem, tiek pieminētas sacensības Draudzība 1984. Tās pēc lēmuma pieņemšanas par Losandželosas vasaras olimpisko spēļu boikotēšanu 1984.gadā organizēja PSRS un Varšavas līguma valstis. Tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka šis lēmums bija atbilde rietumvalstīm par 1980.gada vasaras olimpisko spēļu Maskavā boikotēšanu (lēmums par to tika pieņemts pēc PSRS iebrukuma Afganistānā), lai gan šis apgalvojums patiesībai atbilst tikai daļēji. Jau vēlāk parādījušās liecības ļauj secināt, ka PSRS vadības un funkcionāru vidū jautājumā par 1984.gada vasaras olimpiādes boikotēšanu vienprātības nebija. Sākotnēji virsroku guva viedoklis, ka padomju bloka valstīm spēlēs jāpiedalās, tostarp arī tāpēc, ka aplēses liecināja: PSRS ir labas izredzes kļūt par neoficiālā kopvērtējuma uzvarētāju un padomju bloka valstīm kopumā izcīnīt vairāk medaļu nekā rietumvalstīm.
Aukstā kara laikā olimpisko spēļu neoficiālajam kopvērtējumam (izcīnīto medaļu skaitam, iegūtajām vietām utt.) tika piešķirta milzīga nozīme ideoloģisku apsvērumu dēļ, un padomju sportistu triumfs “galvenā ienaidnieka teritorijā”, it īpaši pēc Maskavas olimpiādes boikotēšanas, PSRS rokās varētu kļūt par vērā ņemamu propagandas kārti. Tāpat sociālisma valstu sportistu dalībai olimpiādē vajadzēja kļūt par sava veida liecību tam, ka pretējās nometnes īstenotā Maskavas spēļu boikotēšana ir bijis neloģisks, ideoloģiski motivēts un kopējo sporta attīstību negatīvi ietekmējošs lēmums. Līdz ar to PSRS un tās satelīti, piedaloties Losandželosas spēlēs, varētu izrādīties gan morāli, gan ideoloģiski ieguvēji. To labi apzinājās ASV politiskā vadība, kura šā iemesla dēļ deva savu ieguldījumu, lai ģeopolitiskie pretinieki uz spēlēm tomēr nedotos.
ASV amatpersonas un spēļu organizatori attiecās apstiprināt padomju puses prasību sniegt rakstveida drošības garantijas sociālisma valstu sportistiem, atsacījās pieņemt ASV lidostās padomju lidsabiedrības Aeroflot čarterreisus, ar kuriem plānoja ierasties PSRS sportisti, kā arī neielaida ASV teritoriālajos ūdeņos kruīza kuģi Gruzija, kuru PSRS delegācija plānoja izmantot kā savu centrālo bāzi spēļu laikā. Pēc šiem un vēl citiem atteikumiem PSRS nostāja mainījās, virsroku guva stingrās līnijas piekritēji, un tika paziņots, ka PSRS un sociālisma nometnes valstis olimpiskajās spēlēs nepiedalīsies “drošības apsvērumu dēļ”.
Ir pieņemts uzskatīt, ka Losandželosas spēļu boikots bija jūtami neefektīvāks nekā rietumvalstu īstenotais Maskavas spēļu boikots, atsaucoties galvenokārt uz statistiku par spēļu dalībniekiem. Proti, tā liecina, ka Maskavas spēlēs piedalījās 80 valstu sportisti, turklāt daļa nevis zem nacionālo valstu, bet nacionālo olimpisko komiteju karogiem vai individuālā kārtā, kamēr Losandželosā bija pārstāvētas 140 valstis (tajā skaitā sociālisma nometnei piederošā Ķīna, kas nebija piedalījusies Maskavas spēlēs, kā arī Dienvidslāvija un Rumānija, kuras sportisti oficiāli gan pārstāvēja nacionālo olimpisko komiteju). Tāpat Losandželosas spēļu kopējais dalībnieku skaits bija krietni lielāks nekā Maskavā (6829 un 5179), un Losandželosas spēles pilnībā boikotēja tikai 16 valstu, kamēr Maskavas spēlēs nekādā veidā nepiedalījās 66 valstu sportisti (jāpiebilst, ka daļa no valstīm gan nepiedalījās kādu savu iemeslu dēļ, nevis rietumvalstu izsludinātā spēļu boikota dēļ).
Tiesa, šāda statistika attiecas tikai uz politiskajiem aspektiem. Sportiskajā ziņā abpusējie spēļu boikoti atstāja līdzvērtīgi negatīvu ietekmi, un savā ziņā Losandželosa šādā izpratnē no boikota cieta pat vairāk nekā Maskava. Ne tikai PSRS, bet arī citas tā laika sociālisma nometnes valstīs sportistu sasniegumiem bija piešķirta liela ideoloģiskā nozīme (cits jautājums, protams, ir par metodēm, ar kādām šie sasniegumi tika nosrošināti). Šā iemesla dēļ tā laika pasaules trešā nozīmīgākā sporta lielvalsts bija Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR). Tās pārstāvji 1976.gadā Monreālas olimpiskajās spēlēs spēja izcīnīt pat vairāk zelta medaļu nekā ASV sportisti un arī kopējā izcīnīto medaļu skaita ziņā tikai pavisam nedaudz piekāpās ASV. Turklāt Monreālas spēļu neoficiālajā kopvērtējumā samērā pārliecinoši triumfēja PSRS, bet septiņas no šā kopvērtējuma pirmā desmita valstīm pārstāvēja sociālisma nometni. Maskavas un Losandželosas spēļu laikā spēku samērs būtiski mainījies nebija, un tādēļ, lai arī situācija dažādos sporta veidos bija atšķirīga, kopumā tiek uzskatīts, ka konkurence un sportiskais līmenis Maskavā bija augstāks nekā Losandželosā. Cita starpā tas skaidrojams arī ar to, ka daļa rietumvalstu (vispirms jau Francijas un Itālijas, bet daļēji arī Lielbritānijas) vadošo sportistu šajās spēlēs tomēr piedalījās, kamēr padomju nometnes sporta zvaigznēm nebija nekādu iespēju nokļūt līdz Losandželosai.
Vēl cits abu spēļu boikotu aspekts bija neoficiālā konkurence starp ASV un PSRS, cik medaļu kura no tām iegūs “savās” mājas spēlēs. Rezultāts izrādījās būtībā neizšķirts: PSRS Maskavā izcīnīja 195 medaļas, kamēr ASV Losandželosā – 174, bet tai pašā laikā PSRS pārstāvošie sportisti izcīnīja 80 un amerikāņi 83 zelta godalgas, kas joprojām ir visu laiku augstākais sasniegums, un maz ticams, ka tas jebkad tiks pārspēts.
Tiesa, neviena no tā laika lielvalstīm tā arī nespēja pārsniegt kādu ļoti senu rekordu. Lielākais medaļu skaits, kādu olimpiskajās spēlēs izcīnījuši vienas valsts pārstāvji, ir 231, un šis rekorda pieder ASV, kas to sasniedza 1904.gadā Sentluisā. Tur daudzos sporta veidos vispār nebija citu dalībnieku, izņemot amerikāņus, bet sacensības notika starp dažādu ASV pilsētu un pavalstu sporta klubiem vai to pārstāvjiem. Piemēram, ūdenspolo zelta medaļas izcīnīja Ņujorkas, sudraba – Čikāgas, bet bronzas – Misūri pavalsts sporta klubu komandas.
Draudzība 1984
Rietumvalstis 1980.gadā nekādus Maskavas spēlēm alternatīvus sporta pasākumus nerīkoja, toties padomju nometnē, ņemot vērā, ka šo valstu sportisti sākotnēji bija intensīvi gatavojušies startiem Losandželosā, tika pieņemts lēmums rīkot vērienīgas sacensības ar nosaukumu Draudzība 1984. Īpaši tika uzsvērts, ka šīs sacensības nav uzskatāmas par alternatīvu olimpiskajām spēlēm, tās nenotiek Losandželosas spēļu laikā un ka tās ir atvērtas jebkuras valsts sportistiem.
Sacensības dažādos sporta veidos Draudzības 1984 ietvaros notika deviņās valstīs, tostarp Mongolijā un Ziemeļkorejā, un tajās piedalījās kopumā 50 valstu sportisti, tostarp arī trīs nākamie Losandželosas spēļu čempioni. Pārstāvētas sacensībās bija arī daudzas rietumvalstis, tajā skaitā ASV, tomēr pārliecinošā vairākumā gadījumu tie bija “otrā ešelona” sportisti, kas nebijja kvalificējušies olimpiskajām spēlēm un uz Draudzību 1984 ieradušies individuālā kārtā vai pārstāvot dažādus kreisos (“strādnieku”) sporta klubus. Tādu ārpus padomju nometnes esošo sportistu skaits, kuri piedalījās vienlaikus gan sacensībās Draudzība 1984, gan Losandželosas olimpiskajās spēlēs, bija pavisam niecīgs. Galvenais iemesls tam bija bažas, ka sportistiem, kas startēs “padomju sacensībās”, var tikt liegta dalība Losandželosas olimpiādē, turklāt nevis no SOK, bet gan ASV varasiestāžu puses.
Rezultātā politiskajā ziņā Draudzība 1984 nekļuva par īpašu pasākumu, lai gan sportiskie rezultāti bija augsti – tiek lēsts (protams, ņemot vērā, ka daudzos gadījumos uzvarētāju iespējams noteikt tikai klātienē), ka kopumā tie bija apmēram līdzvērtīgi Losandželosas spēļu rezultātiem. Pārliecinoši lielāko medaļu skaitu šajās sacensībās izcīnīja PSRS, ievērojamo apsteidzot Austrumvāciju, kas gan savā ziņā skaidrojams ar to, ka VDR un arī citas sociālisma valstis Draudzību 1984 neuztvēra kā sacensības, kurās nepieciešams uzvarēt par katru cenu un ar jebkādiem līdzekļiem.
Vēl citas alternatīvas
Interesanti, ka Draudzība 1984 nebija pirmās liela mēroga starptautiskās sacensības, kuras tika rīkotas kā alternatīva olimpiskajām spēlēm, vienlaikus oficiāli noliedzot šādu statusu.
Pirmās šajā ziņā bija Jauno attīstības spēku spēles (Games of the New Emergining Forces, GANEFO), kuras 1963.gada nogalē ar aktīvu Ķīnas atbalstu sarīkoja Indonēzijas toreizējais prezidents (faktiski – diktators) Sukarno. Indonēzijas galvaspilsētā Džakartā 1962.gadā notika IV Āzijas spēles, taču valsts politisku iemeslu dēļ neļāva uz šīm spēlēm ierasties Izraēlas un Taivānas delegācijām, kamdēļ Indonēzija 1963.gada februārī tika izslēgta no olimpiskās kustības. Sukarno, kurš bija plaši pazīstams kā cīnītājs pret koloniālismu un imperiālismu, šo lēmumu uzskatīja par abu iepriekšminēto parādību spilgtu izpausmi un paziņoja par “antikoloniālu un antiimperiālistisku” spēļu rīkošanu, vienlaikus uzsverot, ka tās nav uzskatāmas par alternatīvu 1964.gadā gaidāmajai vasaras olimpiādei Tokijā (kas, ņemot vērā Sukarno vēsturiskās antipātijas pret Japānu, bija maz ticami). Šo spēļu rīkošanā tika ieguldīti ievērojami līdzekļi. Savukārt SOK atbildi parādā nepalika un paziņoja, ka visiem GANEFO dalībniekiem būs liegts piedalīties olimpiskajās spēlēs.
Par galveno šo spēļu atbalstītāju kļuva Ķīna, kura tolaik bija izslēgta no olimpiskās kustības (oficiāli atzīta SOK dalībniece bija Taivāna). Uz šīm spēlēm, kuras notika 1963.gada novembrī, ieradās ap 2400 sportistiem no 48 valstīm, tajā skaitā arī no PSRS, kuru gan pārstāvēja tikai tie sportisti, kuriem vairs nebija cerību piedalīties Tokijas spēlēs. Ar dažādiem kreisajiem sporta klubiem bija pārstāvētas arī vairākas rietumvalstis, tomēr lielākā daļa spēļu dalībnieku bija sportisti no Āfrikas un Āzijas.
Sportiskie rezultāti gan nebija īpaši augstvērtīgi, tomēr politiski GANEFO tika atzītas par veiksmīgām, un 1967.gadā bija paredzēts rīkot jau nākamās šādas spēles Ēģiptē (tolaik Apvienotā Arābu Republika). Tika pat panākta vienošanās ar Ķīnu par nepieciešamo sporta būvju celtniecību. Tomēr, tā kā abās galvenajās GANEFO atbalstošajās valstīs – Ķīnā un Indonēzijā – tika piedzīvotas ievērojamas pārmaiņas (attiecīgi Kultūras revolūcija un Sukarno gāšana), šīs spēles tā arī netika sarīkotas un ideja izčākstēja. Bija vēl vairāki mēģinājumi organizēt līdzīgas reģionālas spēles, tomēr veiksmīgs no tiem bija tikai viens.
Proti, vēl viena alternatīva olimpiskajām spēlēm (kas gan oficiāli tāpat tika noliegts) bija Labās gribas spēles. Pirmās no tām tika sarīkotas 1986.gadā pēc amerikāņu miljardiera, televīzijas kanāla CNN īpašnieka Teda Tērnera iniciatīvas. Atšķirībā no GANEFO un Draudzības 1984 šajā gadījumā galvenais motīvs, visticamāk, bija nevis politisks, bet komerciāls. Tērners uzskatīja, ka sacensības starp vadošajiem ASV un PSRS (kā arī rietumvalstu un sociālisma nometnes) sportistiem raisīs plašu skatītāju interesi. Iespēju sarīkot šādas sacensības sekmēja arī pārmaiņas PSRS – Mihaila Gorbačova nākšana pie varas -, un tā 1986.gadā Maskavā notika pirmās Labās gribas spēles.
Pēc savas būtības tās bija komercsacensības, kuru rīkotāji paši izraudzījās un uzaicināja dalībniekus, lai gan publiski, protams, tika runāts par lielvaru attiecību normalizēšanu un to, ka sports atrodas ārpus politikas. Pašas vērienīgākās un arī sportiskajā ziņā augstvērtīgākās izrādījās 1. Labās gribas spēles, kurās piedalījās ap 3000 sportistiem no 79 valstīm un kuru “nagla”, protams, bija sacensības klātienē starp ASV un PSRS sportistiem. Tomēr savu mērķi – komerciālu veiksmi – tās nesasniedza, kaut intereses par spēlēm netrūka.
Tērners gan uzskatīja, ka spēles komerciāli sevi attaisnos nākotnē, tomēr šīs cerības nepiepildījās. Pēc PSRS sabrukuma spēles palika bez “programmas naglas”, skatītāju un arī sportistu interese kļuva aizvien mazāka, un viss beidzās ar to, ka kompānija Time Warner, kura 1996.gadā bija nopirkusi no Tērnera tiesības uz Labās gribas spēlēm, zemo reitingu dēļ atcēla 2005.gadā ASV, Finiksā, paredzētās sacensības. Jāpiebilst, ka 2000.gadā Leikplesidā ASV tika sarīkotas arī Labās gribas ziemas spēles un nākamajām šādām spēlēm vajadzēja notikt 2005.gadā Kalgari Kanādā, taču tās tāpat tika atceltas.
Kurš dominēs?
Kā šie mēģinājumi rīkot vērienīgas, pēc būtības olimpiskajām spēlēm alternatīvus sporta pasākumus sasaucas ar mūsdienu ģeopolitisko situāciju? Kā atzīst Krievijas vadošais sporta izdevums Sport-Express, lai arī Krievijas sporta funkcionāri runā par gatavību rīkot alternatīvas sacensības, konkrēti plāni tā arī nav publiskoti un ir šaubas par tādu esamību.
Mūsdienu Krievijas politiskās iespējas nodrošināt plašu citu valstu dalību alternatīvos sporta pasākumos arī ir daudzkārt mazākas, nekā tās bija PSRS laikā, un arī šā iemesla dēļ izdevums šaubās, ka pašlaik šādu sacensību sarīkošana ir iespējama. Bumba šai ziņā atrodas vēl vienas ģeopolitiskās un sporta lielvalsts Ķīnas laukuma pusē. Ja Pekina uzskatīs, ka tai nepieciešama alternatīva, tad šādas sacensības parādīsies un to līmenis būs ļoti augsts. Savukārt, ka Ķīna uzskatīs par sev vēlamāku palikšanu esošajā starptautiskā sporta sistēmā, tad vērā ņemamu alternatīvo sacensību tā arī nebūs, uzskata izdevums, norādot: olimpiskās spēles jebkurā gadījumā it tikai vienas un unikālas, un pat Maskavai optimistiska scenārija gadījumā sacensības, kurās tā varētu rīkot kopīgi ar Ķīnu, nebūs olimpiskās spēles un to uzvarētāji nebūs olimpiskie čempioni.
Tiesa, pastāv vēl cita iespēja, uz kuru norāda uzreiz vairāki nerietumu valstu eksperti un plašsaziņas līdzekļi, - ka nerietumu valstis varētu pārņemt kontroli pār olimpisko kustību un attiecīgi arī visu galveno sporta pasākumu (to, kurus neorganizē dažādas profesionālās līgas u.c.) rīkošanu. Saskaņā ar šo viedokli situācija SOK (un arī dažādu sporta veida federāciju vai asociāciju) biedru ir nerietumu valstis, taču pie organizācijas stūres atrodas rietumvalstu pārstāvji, komitejas galvenie sposori ir Rietumu kompānijas utt. Attiecīgi arī tiek īstenota tāda politika, kas iekļaujas kopējā Rietumu kursā. Tajā pašā laikā, piemēram, Āzijas Olimpiskajā padomē – organizācijas, kura apvieno 45 Āzijas valstu nacionālās olimpiskās komitejas, rīko Āzijas spēles un daudzus citus lielus sporta pasākumus un pēc būtības pārstāv SOK Āzijā – starp deviņiem vadītājiem ir tikai viens pie rietumvalstīm pieskaitāmas valsts pārstāvis, padomes komitejā attieksme pret Krieviju ir pozitīvi neitrāla, un tikai SOK kopējās nostājas dēļ Krievija nav saņēmusi oficiālu uzaicinājumu pievienoties padomei un attiecīgi piedalīties tās rīkotajās sacensības.
Galvenais jautājums šajā gadījumā acīmredzot ir, vai rietumvalstis spēs saglabāt savu dominējošo lomu olimpiskajā kustība, vai arī kopējās ģeopolitiskās pārmaiņas novedīs pie tā, ka nerietumu pasaule sarīkos “likumīgu apvērsumu”, pārņemot savās rokās olimpisko kustību. Par to, ka tas ir iespējams, liecina, piemēram, Starptautiskās Boksa asociācijas (IBA) gadījums.
IBA ir pasaules galvenā amatieru boksa organizācija, tostarp tās pārziņā atrodas boksa sacensības olimpiskajās spēlēs. Lielākā daļa asociācijas dalībnieču ir nerietumu valstis, kuru delegāti jau pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, neraugoties uz visām pret Maskavu noteiktajām sankcijām, kā arī ignorējot SOK lēmumus, pārvēlēja sava prezidenta amatā Krievijas pārstāvi, kā arī atteicās noteikt jebkādus ierobežojumus Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Rietumvalstis uz šiem lēmumiem centās atbildēt ar IBA rīkoto pasaules čempionātu boikotēšanu, tomēr vērā ņemamu ietekmi uz čempionātu norisi šie boikoti neatstāja. SOK vēl plāno skatīt jautājumu par IBA atstādināšanu no olimpiskās kustības, taču, vai šo lēmumu atbalstīs nerietumu valstu vairākums un kas varētu stāties IBA vietā, pagaidām nav skaidrs.
Gadījumā, ja iepriekšminētajiem līdzīgi procesi vērsīsies plašumā, nerietumu valstu rokās vismaz teorētiski var nonākt gan liels skaits dažādu starptautisko organizāciju, gan arī visa SOK, un tīri teorētiski tas jau var novest pie pretējas situācijas – kad izolētas no olimpiskās kustības ir rietumvalstis, kuras rīko savas alternatīvās sacensības. Šāda varbūtība nav neiespējama, atceroties, ka noteicošais faktors būs kopējā globālā ģeopolitiskā situācija.