Nezināms zvēriņš

Tiešā tulkojumā no vācu valodas tatcelvurms nozīmē “ķepains tārps”. Pirmie aculiecinieku ziņojumi par tikšanos ar viņu datējami pat ar XVI gadsimtu. Taču īpaši bieži “kaķčūsku” cilvēki sastapa XIX un pašā XX gadsimta sākumā. Pie kam liecinieki viņu aprakstīja dažādi. Un tādēļ pateikt, kā tieši viņš izskatās, ir visai pagrūti. Viņa ķermeņa garums variējas no 45 cm līdz 4 m, bet apkārtmērs – no 6 līdz 80 cm. Vieni liecinieki pierakstīja viņam gludu ādu, citi ievēroja zvīņas, sarus vai kaula pāksnes. Tomēr visi kā viens apgalvoja, ka čūskai – kaķa purns.

Ja ticēt vietējai folklorai, tatcelvurms – stiprs, ļauns un agresīvs zvērs. Un ja ne divu nagainu ķepu esamība, viņu visai ticami varētu noturēt par čūsku. Kriptozoologi, tiesa, uzskata, ka ķepas dzīvniekam tomēr ir četras, vienkārši aizmugurējais pāris, visdrīzāk, nav attīstījies kā nākas. Taču tas netraucē tam pārvietoties ar apskaužamu veiklību un lekt 2-3 metru tālumā. Monstrs izdod svelpjošas un šņācošas skaņas un ir tik indīgs, ka runā, it kā cilvēks var iet bojā tikai no viņa elpas vien.

Par tatcelvurma patvērumu varēja kalpot kalnu alas, kur viņš ieguva sev pārtiku – peles, vardes, kukaiņus. Visdrīzāk, virszemē viņš izlīda tikai sausuma periodos. Taču spriežot pēc tā, ka no XX gadsimta vidus par viņu nekas nav dzirdams, tatcelvurms, visdrīzāk, ir izzudis kā suga.

Bīstamās tikšanās

Bet varbūt viņš vispār nav bijis – šis “čūskkaķis”? Diezin’ vai. Pārāk tomēr bieži cilvēki sastapās ar viņu aci pret aci.

1779.gadā Austrijā divi tatcelvurmi uzbruka Hansam Fuksam, kurš lasīja ogas. Vīrietim no bailēm notika sirdslēkme, un viņš Talboras pārejā nomira. Taču pirms nāves paspēja pastāstīt par tikšanos ar monstru. Uz viņa bojāejas vietas tika uzstādīta piemiņas plāksne. Uz tās atainoti divi nezināmi zvēri, kuri sēž uz akmens, un cilvēks, kurš guļ uz muguras un māj ar rokam. Uzraksts uz plāksnes vēsta: “No pēkšņām šausmām viņš nomira šeit, rāpojošu tārpu izsekots”, Hanss Fukss no Unkenas, 1779.gads”.

1850.gadā viena ciemata iedzīvotāji pamanīja, ka govis atgriežas no ganībām ar tukšiem tesmeņiem. Sargi, kuri bija nolīgti novērot ganāmpulku, ieraudzīja šausmīgu ainu: kāds radījums pielavījās govīm un izsūca tām pienu. Monstru nogalināja, bet viņa līķi izlika apskatei pie vietējas baznīcas. Par nožēlu, brīnumkaķa atliekas nesaglabājās. Taču, runā, tas arī bijis tatcelvurms.

Pieredzējis mednieks Hanss Bauzo, kurš stāstus par noslēpumaino radījumu uzskatīja par murgiem, 1908. gadā, kā parasti, devās medībās Alpos. 1500 metru augstumā uz vienas no klintīm Bauzo pamanīja kaut kādu vārgi sajūtamu kustību. Ieskatoties vīrietis sastinga no redzētā. Starp akmeņiem pārvietojās radījums, kurš precīzi atbilda tatcelvurma aprakstam. Kā patiess mednieks, Hanss nolēma noķert alpu monstru. Viņš paņēma nazi un sāka pamazām tuvoties briesmonim, kurš, likās, nemanīja cilvēku. Taču līdz ko mednieks piegāja nedaudz tuvāk, tatcelvurms negaidīti palecās cenšoties ieķerties vīrietim sejā. Tikai pateicoties savai ilggadējai pieredzei un ātrai reakcijai Hansam izdevās izbēgt no indīgā kodiena. Viņš spēja uzbrūkošajam dzīvniekam izdarīt dažus naža ievainojumus, kuri, vispār, īpašu ļaunumu biezās ādas īpašniekam neradīja. Ievainotais tatcelvurms nozuda plaisā neatļaujot sevi noķert.

Nedaudz vēlāk, 1914.gada pavasarī, zvēru redzēja Slovēnijā, Postoinas alas rajonā, blakus kurai atradās militāra nometne. Viens no karavīriem, veicot apgaitu, pamanīja klintīs dīvainu radījumu. Redzot cilvēku viņš pacēlās uz pakaļkājām un sāka šņākt. No monstra nāca nepatīkama smaka. Taču karavīrs neapjuka un uzmeta zvēram savu mēteli pirms tam aizsienot piedurknes un apkakli. Kad vīrietis atnesa trofeju uz nometni, komandieris atpazina tatcelvurmu un brīdināja, ka viņš ir indīgs un bīstams. Tomēr briesmoni ievietoja lādē, kurā viņš kādu laiku dzīvoja. Karavīri mīluli baroja ar vardēm un pelēm. Bet pēc tam atradumu aizsūtīja uz štābu, kur komandiera minējumu apstiprināja. Drīzumā no dzīvnieka iztaisīja izbāzni un izstādīja apskatei. Bet pēc diviem mēnešiem sākās Pirmais pasaules karš, un visiem pārstāja būt interese par eksotiskiem dzīvniekiem. Izbāzenis, pats par sevi saprotams, pazaudējās.

1927.gadā kāds itāļu fermeris, atgriežoties no dzirnavām,gandrīz uzkāma “bluķim, guļošam uz ceļa. Pēkšņi “bluķis” atdzīvojās un pacēlās virs zemes. Nobiedētais itālis paspēja pamanīt, ka uz nezināmā zvēra vēdera bija izvietotas dažu ķepu pāris, kuras beidzās ar pirkstiem. Pie kam priekšējās ķepas likās garākas par pārējām. Vēl vīrietis pamanīja radījuma čūskveida ķermeni un kvadrātveida galvu, līdzīgu kaķa galvai. To visu viņš paspēja saskatīt sekundes daļās, tāpēc ka nezināmais zvērs uzreiz nozuda pie ceļa esošajos krūmos...

1934.gadā lielu troksni sacēla šveiciešu fotogrāfa Balkena uzņēmums, kuru nopublicēja vācu žurnālā “Kosmoss”. Tajā bija attēlots tatcelvurms. Fotogrāfs meklēja atpilstošas ainavas Mairingenas apkaimē, kad pēkšņi pamanīja dīvainu priekšmetu, kurš atgādināja sadrupušu koka stumbru. Balkens pagrieza objektīvu tā virzienā, noskanēja fotoaparāta klikšķis, nostrādāja zibspuldze, un “bluķis” pēkšņi atdzīvojās un pārvērtās agresīvā ķirzakā. Pirms fotogrāfs metās bēgt fotoaparāts paspēja iemūžināt kvadrātveida galvu un dzīvnieka ļauno atņirdzienu. Pēc uzņēmuma publikācijas žurnāls pat gribēja finansēt zinātnei nezināmā dzīvnieka noķeršanu, taču kaut kā ātri aizmirsa savus solījumus.

Kas tu esi, tatcelvurm?

Tā ir tikai maza aculiecinieku stāstu daļa, kuru skaits sastāda dažus simtus. Satrauc tikai viens apstāklis: tatcelvurma eksistēšanas liecības izzūd ar izteiktu pastāvību.

Tomēr XVII-XIX gadsimtu zinātnieki atzina “čūskkaķi” par īstu. Tas pat figurēja Konrāda Hesnera “Čūsku izziņas grāmatā” kā Alpu apdzīvotājs. Mūsdienu zinātne arī nenoliedz viņa eksistenci, taču klasificē tatcelvumu kā amfībiju vai reptili.

1934.gadā zooloģijas profesors Otto Steinboks savāca un izanalizēja visus ziņojumus par šo dzīvnieku. Kopumā viņa krājkasītē atradās 85 dažādas liecības. Tomēr tikai 3 no tām piederēja izglītotiem cilvēkiem. 43% gadījumu, pēc Steinboka viedokļa, aculiecinieki sastapās ar čūskām. 27% doktors uzskatīja par nepārliecinošiem, bet 7% vispār noraidīja kā apmānu. Atlikušajos 23% gadījumu cilvēki pieņēma par tatcelvurmu vienalga ko, tikai ne noslēpumaino monstru. Piemēram, tā lomā pilnīgi iespējami varēja būt sastaptais ūdrs, kurš pastaigājās pa kalniem. Viņam ir garš lokans ķermenis un galva, kura līdzīga kaķa galvai, un viņš pārvietojas lielā ātrumā. Bez tam, ūdrs spēj šņākt kā čūska.

Taču pati populārākā ir versija, saskaņā ar kuru tatcelvurms – amerikāņu indeszobs. Šī čūska izaug līdz 75 cm, viņai ir indīgi zobi, par ko, protams, viņa arī ieguvusi savu nosaukumu. Indeszoba kodums cilvēkam nav letāls, kaut arī diezgan sāpīgs. Vācu zinātnieks-zoologs Alfrēds Brēms savā grāmatā “Dzīvnieku dzīve” rakstīja, la iztraucēts indeszobs izdala lipīgas siekalas, šņāc un uzbrūk ienaidniekam, pat ja tas ir krietni lielāks izmērā par pašu. Šis apraksts ļoti atgādina tatcelvuma paradumus, tāpēc austriešu zinātnieks Nikolussi ar pārliecību novēroja divus šos dzīvniekus. Taču pierādījumi šim apgalvojumam tā arī neatradās.

Bet pagaidām vārdi, kurus 1950.gadā pierakstījis zinātnieks-kriptozoologs B.Eivelmanss, joprojām ir aktuāli: “Neeksistē nekādas šaubas par to, ka tatcelvums eksistē, kaut arī nav noskaidrots, vai tas ir milzīgs scinks, salamandra vai kāds nebūt nezināms dzīvnieks. Pat valstī, kura izzināta pamatīgi, no sākuma līdz beigām, ne visi dzīvnieki var būt zinātniski izpētīti. Daudz laika paies, kamēr mēs zināsim visu pasauli līdz sīkumiem”.