Nemiernieku cietoksnis
Alniku uzbūvēja barons Īvs de Vessi pirms tūkstoti ar kaut ko gadiem tieši uz robežas ar Skotiju tādēļ, lai aizsargātu britu zemes, bet precīzāk sakot, paša barona zemes no “skotu salašņām”. Nemīlēja barons skotus, taču tā sanāca, ka saviem pēcnākamajiem šo nemīlēšanu nodot nespēja. Bet pēc tam Alnikas pils bieži kļuva par nemiernieku cietoksni, kuri uzstājās ne tik daudz pret Skotiju, cik pret tieši britu mūkiem. Piemēram, 1215.gadā toreizējais pils īpašnieks Justass de Vesti atklāti uzstājās pret britu karali Jāni Bezzemnieku nostājoties skotu valdnieka Aleksandra II pusē. Jānis bija stipri apbēdināts par barona nodevību (varbūt, vēl skauda viņa plašajiem valdījumiem, pats ta viņš ne velti saucās par “bezzemnieku”). Īsāk sakot, Jānis no sākuma mēģināja nomierināt nemiernieku draudot nodedzināt viņa pili, bet pēc tam izpildīja savus draudus, un Alnika gandrīz pilnībā gāja bojā ugunī.
Pēc pusgadsimta Justasa pēcnācējs Džons de Vessi no jauna uzstājās pret britu kroni, taču šoreiz viņa ienaidnieks izrādījās karalis Henrijs III. Taču viss beidzās diezgan miermīlīgi. Džons nožēloja grēkus un palūdza piedošanu, karalis attiecās pret nemiernieku diezgan piekāpīgi un pat atļāva viņam arī turpmāk valdīt jau atjaunotajā pilī.
Nortumberlendas hercogi
Sers Nortumberlendas (tā saucas apdzīvotā vieta, kurā atrodas pils) Henrijs Persijs – ne tas, kurš gandrīz kļuva par Baskervilu suņa upuri un kura muiža atradās Anglijas pretējā pusē, bet cits, kurš dzīvojis XIV gadsimtā un bija kārtējais Alinkas īpašnieks, - atkal sāka vērpt intrigas pret varā esošajiem. Papiedalījies karos ar nemierīgo Skotiju un augstprātīgo Franciju, sers Persijs un viņa dēls ar iesauku Karstais Piesis nolēma, ka pietiekami kalpojuši dzimtajai valstij un pieprasīja atbilstošu apbalvojumu. Tomēr tajā laikā valdošais karalis Ričards II izlēma, ka seram Persijam jau tāpat pietiekami daudz ticis, un, jo vairāk, apvainoja nekauņas nodevībā. Sers Persijs nevarēja paciest tādu kaunu. Viņš kopā ar dēlu piedāvāja savus pakalpojumus karaļa brālēnam Henrijam un, iespringstot, nogāza no troņa skopo Ričardu. Tomēr, kad sers Persijs atnāca pie Henrija prasot balvu, kurš saskaņā ar štata sarakstu, kļuva par Ceturto, tas izrādīja, acīmredzot, visai viņa ģimenei raksturīgo skopumu. Henrijs IV, līdzīgi savam nogāztajam radiniekam, nosūtīja bijušo sabiedroto kopā ar mantinieku uz skotu robežām Alnikā pie tam piedraudot, ka ja sers nenomierināsies, tad viņi abi šķirsies ne tikai no mūku labvēlības, bet arī no savas pils.
Sers Persija nerimās, taču šajā reizē viņu sakāva britu karaspēks. Karstais Piesis gāja bojā kaujā, bet viņa tēvs aizbēga uz Skotiju, labi, ka robeža bija netālu. No turienes viņš atkal mēģināja aizstāvēt savas tiesības ar ieroci rokās, taču kārtējā cīņā tika nogalināts. Starp citu, Henrijs Persijs un viņa dēls ir Šekspīra vēsturisko hroniku “Ričards II” un “Henrijs IV” personāži. Kas attiecas uz pili, tad visi Persiji ieviesa ne mazums jauninājumu tā atjaunošanas un piebūvju celtniecības laikā. Un daudz kas no tā, ko šobrīd var redzēt tūristi, uzcelts kā reiz tajos laikos, kad viņu īpašumā bija Alnika.
XV gadsimtā pils un tās īpašnieki piedzīvoja daudz satricinājumu. Alinku secīgi iekaroja un nodedzināja te skoti, te Jorki, te Lankasteri Baltās un Sarkanās rozes kara laikā. Pils pārgāja britu kroņa īpašumā, bet pēc tam no jauna atgriezās pie saviem īpašniekiem. Bija arī tā, ka kārtējo tās īpašnieku saplosīja vietējie iedzīvotāji par to, ka viņš iedomājās pacelt viņiem nodokļus.
Kad britu salās nedaudz pieklusa (tas notika jau tuvāk XVI gadsimtam), Alnikā apmetās kāds kluss kungs – astotais pēc skaita sers Persijs. Taču arī viņš padzīvoja pilī neilgu. Viņu apsūdzēja burvestībās un aizrautībā ar alķīmiju, pēc kā astotais sers tika aizvests no Alnikas uz Taueru un tur nomira noslēpumainos apstākļos.
XVII pils pilnībā zaudēja savu kaujas nozīmi, un tās saimnieki pilnībā sāka nodarboties ar dziļi miermīlīgu savas mītnes iekārtošanu. Izņēmums bija, tomēr, ģenerālleitnants Hjū Persijs (1800-tie gadi), kurš bija uzkrājis ieročus veselam pulkam tam gadījumam, ja Napoleons sadomās uzbrukt ģenerāļa mīļotajai Britānijai.
Pēc Napoleona sakāves Krievijā pils īpašnieki galīgi sarada ar domu, ka viņiem vairāk nekas nedraud un var sākt nodarboties ar miera laika nodarbēm. XIX gadsimta sākumā pie viņiem paviesojās slavenais rakstnieks Valters Skots un pažēlojās, ka tik senai pilij nav klasiskā centrālā torņa. Kārtējais Alnikas īpašnieks, admirālis Aldžerons Persijs ar iesauku Hercogs-celtnieks uzreiz izlaboja šo aizmāršību un uzcēla milzīgu torni, kura vienā no stāviem patlaban izvietojusies bagātīga bibliotēka, kurā savāktas retas grāmatas (16 tūkstoši sējumu). Vēl bez grāmatām pilī ir lieliska gleznu kolekcija, bet ap pili iekārtots ļoti kopts parks, ūdens skulptūru dārzs, rožu dārzs un bambusa labirints.
Kino un tūristi
Visi šie dārgumi, ieskaitot lieliskas servīzes, skulptūras un meistarīgi parkā izvietotos heraldiskos lauvas, pils īpašnieki labprāt demonstrē visiem interesentiem no aprīļa līdz oktobrim. Jo Alnika joprojām pieder harcogiem Nortumberlendas Persijiem (patlaban tās īpašnieks ir hercogs Ralfs XII). Alnika ir otrā pēc lieluma apdzīvotā pils Anglijā pēc Vindzoras un kopš 1950.gada daļēji atvērta tūristu apmeklējumam. Bet pat tie, kuri ne reizi nav bijuši Anglijā un jo vairāk pils apkaimēs, noteikti ir redzējuši to uz ekrāniem kinoteātros un televīzijā. Jo tieši šeit tika uzņemtas dažas filmas par Hariju Poteru. Tai skaitā, tā aina, kur Harijs pirmo reizi demonstrē savu prasmi lidot uz slotas, tika uzņemta vienā no tūsktošgadīgās Alnikas pils iekšpagalmiem.