Jau Van Vogta debijas stāstos parādās dažas viņa daiļrades raksturīgās iezīmes, kas atnesa rakstniekam slavu un radīja atdarinātāju leģionus. Kā likums, tolaik notikumi fantastiskajos darbos tika stāstīti no varoņu-cilvēku uztveres pozīcijām. Van Vogts drosmīgi eksperimentēja, izmantojot “stāstnieku” lomā cilvēkam svešas būtnes. Lasot Van Vogtu varēja identificēt sevi ar citplanētiešiem vai mutantiem. Tagad tāds paņēmiens sastopams uz katra soļa, taču uz robežas ar 1940. gadiem tas bija novatorisms. Vēl Van Vogts sajauca vienā tekstā visdažādākās fantastiskās idejas un drosmīgus pieļāvumus, kuru vairums tā laika autoriem pietiktu desmitiem darbiem...
Kempbels bija sācis drukāt visu, Alfrēds uzraksta un panākumi Van Vogtu rosina uz nopietnām izmaiņām personīgajā dzīvē – 1939. gada 9. maijā viņš apprec Ednu Meinu Hallu, ar kuru iepazīstas Vinnipegas rakstnieku klubā. Edna bija avīžu ārštata reportiere un sacerēja īsas miniatūras reliģioziem žurnāliem. Viņa daudz palīdzēja vīram – ne tikai pārrakstīja viņa rokrakstus uz rakstāmmašīnas, bet arī rediģēja tekstus. Turklāt, arī pati sacerēja fantastiku, dažus stāstus laulātie draugi sacerēja kopīgi. Vispār, Alfrēds bija gandrīz laimīgs, ja ne viens “bet” - viņa ģimene nepieņēma viņa laulību. Pirmkārt, Edna bija septiņus gadus vecāka par savu vīru un, otrkārt, viņa nepiederēja pie menonītiem. Alfrēdam tas neko īpašu nenozīmēja, taču vecmodīgie vecāki bija neapmierināti. Tādā sarežģītā situācijā Van Vogtam rodas ideja viņa pirmajam romānam “Slans”, kas tika plānots, kā stāsts no supermena redzes viedokļa, viņš ir mutants ar daudz augstāk attīstītu prātu, nekā parastam cilvēkam. Par pārsteigumu gaidītam, Alfrēda ideju Kempbels uzklausa ar kategorisku “nē”.
“Es atzīmēju, ka nekādi nav iespējams uzrakstīt grāmatu ar supermenu pirmajā personā – ja jūs pats neesat supermens.” (Džons Kempbels.)
Tad Van Vogts izdomā viltīgu gājienu, kas palīdz viņam apiet šādu “super”-problēmu: par “Slana” varoni kļūst jauns, neizglītots trimdinieks, vajātas minoritātes pārstāvis, kas ilgi uztver savas neticamās spējas kā kroplību. Tādu ideju Kempbels pieņēma, pēc tam Alfrēds visai ātri uzraksta romānu, kas tiek publicēt “Astounding” 1940. gadā no septembra līdz decembrim (vēlāk teksts trīs reizes tika pārrakstīts un papildināts grāmatas izdevumam). Protams, tagad “Slans” liekas naivs un arhaisks, taču toreiz tas kļuva par furoru. Van Vogtu pat nosauca par “Zelta laikmeta” pirmo superzvaigzni – aizrautība ar “Slanu” pat kļuva par apmātību. Kā savādāk nosaukt klubu parādīšanos ar izkārtni “Slanu būda” vai neoloģismus, kur tika apspēlēts vārds “slans” attiecībā pret cilvēkiem, kas ir pārgājuši uz jaunu attīstības pakāpi? Agrāk neviens fantastisks darbs neizsauca tādu sabiedrības rezonansi! Līdz “tolkinistu” laikiem vēl bija jāgaida vairākas desmitgades...
Likās, vajag kalt dzelzi, kamēr karsta, taču vairāk nekā gadu Van Vogts nedod par sevi nekādu ziņu – iznāk tikai pāris stāstu. Lieta tāda, ka Kanāda, kā britu domīnija, tiek ierauta karā un, kaut arī sliktās redzes dēļ Van Vogts armijā netiek iesaukts, viņam kā klerkam ir jāstrādā Nacionālās aizsardzības departamentā. Nākas pārcelties uz Otavu un līdz galvai ierakties papīros. Maksāja maz un Van Vogts mēģina rakstīt atlūgumu – tas viņam izdodas, mēnesi pirms aizlieguma atstāt valsts dienestu, kamēr nebeidzas karš. 1941. gadā Van Vogts saņem liktenīgu vēstuli no Kempbelu, kas piedāvā viņam kļūt par profesionālu rakstnieku, nosakot stabilu likmi par viņa darbiem. Van Vogts ilgi nedomā un piekrīt – 300 dolāru mēnesī viņam liekas kā debessmanna!
Brāzmas, rifi un sēkļi.
Pie literārā darba Van Vogts ķērās ar pamatīgumu – ilgi vāca materiālu, visu ļoti rūpīgi pārdomāja, sastādīja sīku plānu... Tagad vajadzēja pārkārtoties: naudu maksāja, nevis par skaistām acīm, 25 tūkstoši vārdu mēnesī – tas bija likums! Un atkal Alfrēdam izdevās asa kursa maiņa. Viņš apbrīnojami ātri piemērojās jaunajiem apstākļiem, modernizēja savu sistemātisko pieeju un sāka izdot kvalitatīvu tekstu virknes. Par vēl vienu pārmaiņu kļuva dzīves vietas un pilsonības maiņa. Attiecības ar vecākiem palika uzvilktas, Alfrēda visas profesionālās intereses saistījās ar Savienotajām Valstīm, tāpēc 1944. gada vasarā viņš pārbrauca uz Kaliforniju un viņi ar Ednu pārcēlās uz dzīvi Holivudā. Un drīz Van Vogts ieguva amerikāņu pasi.
Periods līdz 1950. gadu beigām ir pats produktīvākais Van Vogta daiļradē: iznāca viņa labākie romāni “Pasaule Nulle-A”, “Kosmiskā dzinējsuņa” ceļojums”, “Linna brīnumdaris”, “Išeras impērijas ieroču veikali”, “Misija uz zvaigznēm”, “Atoma impērija”, “Karš pret rulliem”. Nav brīnums, ka 1947. gadā lasītāji atzina Van Vogtu par “ASV fantastu Nr.1”.
Taču kaut kur uz robežas ar 1960. gadiem pirmajās vietās izvirzījās citi autori. Ar visu cieņu pret Van Vogtu, viņa idejām, paņēmieniem, eksperimentiem un darbu daudzpusējai tematikai, “Zelta laikmeta” metra literārā meistarība varēja būt labāka. Fantastikas lasītāji bija spēcīgi mainījušies, kļuvuši vecāki – daudzejādā ziņā pateicoties pašam Van Vogtam. Un rezultātā viņa stils, dinamisks, varens, taču bez literāras izsmalcinātības, ZF mīļotājiem sāka likties vecmodīgs. Turklāt Van Vogta metafiziskie pasaules uzskati, viņa alkas iegūt “augstāko ideālu” virzīja rakstnieku meklēt eksotiskas zināšanas un netradicionālas zinātnes, kas bija tālas no valdošā materiālisma. Iepazinis ko jaunu priekš sevis, Van Vogts centās izglītot lasītāju ar iegūtajām zināšanām, šī iemesla dēļ piepildot savus tekstus ar garām, filozofiskām pārdomām. Van Vogta romānus lasīt kļuva vienkārši garlaicīgi...
Visspēcīgākā Van Vogta aizraušanās bija L. Rona Habarda dianektika – 1950. gados Alfrēds pat sāka vadīt šīs organizācijas Kalifornijas nodaļu. Aizraušanās ilga 15 gadus un gandrīz viņu izputināja.
Taču uzticīgu fanu Van Vogtam bija daudz. Tāpēc viņa jaunās grāmatas, kaut arī tik ļoti nepiesaistīja cītīgu uzmanību, tomēr turpināja iznākt. Kaut gan galvenos ienākumus ienesa viņa klasisko darbu atkārtotie izdevumi un tulkojumi svešvalodās. Vēl vairāk, dažās Eiropas valstīs, īpaši Francijā un Itālijā, Van Vogta vecmodīgais stils lasītājiem īpaši gāja pie sirds. Vairāki viņa vēlīnie romāni dienas gaismu ieraudzīja tieši tur, tulkojumā, bet tikai pēc tam parādījās angļu valodā.
1975. gadā no vēža nomira Edna. Lielu atbalstu Van Vogtam izrādīja viņa vecais draugs, tulkotāja Lidija Berežinska – dzimusi Vīnē, bet ar krievu-poļu saknēm. Vēlāk viņi apprecējās, bet, kad 1990. gadu sākumā Van Vogtam parādās Alcheimera slimības pazīmes, Lidijas palīdzība rakstniekam kļūst zelta vērta. Viņa rūpējās par viņa korespondenci, kopā ar savu dēlu no pirmās laulības Gregoriju palīdzēja vīram darbā pie romāna “Slanu mednieks”, kuru pabeidza jau Kevins Dž. Andersons.
1995. gadā Van Vogtam piešķir pašu godājamāko Amerikas fantastikas titulu – Grandmāsters (Nebula prēmijas rāmjos). Bet 2000. gadā Alfrēds Eltons Van Vogts mirst no pneimonijas...
Daži mūsdienu lasītāji no sirds nesaprot, kāpēc arhaiskas, “štampiem pilnas” fantastikas autors Alfrēds Van Vogts tiek uzskatīts par pasaules ZF leģendu? Lieta tāda, ka virkni ideju, sižetu gājienu un shēmu, kuras tagad tik bieži izmantotas, ka pārvērtušās klišejās, izdomāja tieši viņš. Piemēram, viņa stāsts “Etīde sārtos toņos” kļuva par iedvesmas avotu filmas “Svešais” radītājiem un daudziem līdzīgiem stāstiem no sērijas “šausmas kosmosā”. Bet cīņa starp cilvēkiem un mutantiem “Slanā”? Ģeniālais kroplis no “Atoma impērijas”? Semantiskie eksperimenti “Pasaulē Nulle-A” un daudzos darbos ar iedziļināšanos citplanētiešu psiholoģijā? Ne jau velti 1939. gada žurnāla “Astounding” jūlija numurā parādās “Melnais iznīcinātājs”, kas kalpo kā atspēriena punkts amerikāņu fantastikas “Zelta laikmetam”! Un ne tikai amerikāņu – Van Vogts taču stāv pie avota labai pusei no fantastikas tēmu, kas droši baro vairāku paaudžu autorus un kairina lasītāju iztēli. Tā kā viss ir likumsakarīgi: Vam Vogts bija viens no mūsdienu fantastikas ēkas galvenajiem arhitektiem un viņa vieta žanra panteonā ir absolūti pelnīta!