Kuģis bez enkura.
Nākošā rakstnieka ģimeni var nosaukt par emigrantiem vairākās paaudzēs – ņemot vērā viņu reliģisko piederību. Viņi bija menonīti – holandiešu anabaptista Menno Simonsa sekotāji, viņus vajāja, gan kalvinistu, gan luterāņu protestanti. Pēc kārtējiem spaidiem menonīti ieplūda Krievijā, kur dzīvoja pavisam ne slikti: krievu pareizticībai visi protestanti bija vienādi, tāpēc īpašus reliģiskus spaidus bēgļi neizjuta. Taču viņu pārliecībā bija viens punkts, kas civilo varu kaitināja: menonīti atteicās iet dienēt armijā. Tā kā viņi bija ārkārtīgi strādīgi, ierēdņi ilgi pievēra acis uz pārceļotāju pacifismu. Taču 1874. gadā visi ārzemju kolonisti Krievijā, neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības tika pakļauti karadienestam, tāpēc menonītu vidū rodas šķelšanās. Daži (bagātākie) palika, citi emigrēja, pārsvarā uz Ziemeļameriku.
“Mūžīgo klejotāju” vidū, kas apmetās Kanādā, bija arī rakstnieka vectēvs Johans Būrs, kas bija dzimis vienā no krievu menonītu kopienām. Jau aiz okeāna viņš iepazinās ar ticības māsu Agnetu Frīzenu, arī krievieti – viņu laulības rezultāts bija – desmit bērneļu. “Krievu” Būru vecākā meita, arī Agneta, apprecēja kanādieti, holandiešu menonītu atvasi Henriju Van Vogtu. Un trešais no viņu sešiem bērniem kļuva Alfrēds Eltons Van Vogts, kas piedzima 1912. gada 26. aprīlī, vectēva fermā Edinburgā, kas atradās Gretnas pilsētiņas (Manitobas province) apkaimē.
Protams, Van Vogta “mūsējās” saknes ir visai efemēras. Piemēram, zēna dzimtā un viņa ģimenes sadzīves valoda nebija krievu, bet gan lejasvācu dialekts, kuru aktīvi lietoja daži holandieši. Angļu valodā Alfrēds sāka runāt tikai no četru gadu vecuma, kad Van Vogtu ģimene atstāja Gretnu.
Pārbrauca viņi bieži – Henrijam Van Vogtam ilgi neizdevās atrast pastāvīgu darbu. Alfrēds bērnību atceras ar drebuļiem.
“Es biju līdzīgs kuģim, kas norāvies no enkura un nokļuvis stiprā vētrā bezgalīgas tumsas vidū”. (A. E. Van Vogts.)
Uz vairākiem gadiem ģimenes “šķirsts” izmet enkuru Nevilas ciemata (Saskačevanas province) menonītu kopienā. Van Vogtu dzīve nebija vienkārša. Tēvs līdz vēlam vakaram strādāja ģimenes bodītē, kurā uz pajām bija līdzīpašnieks ar vēl trijiem radiniekiem, taču seši bērni – tas nav joks... Tāpēc jaunajam Alfrēdam vajadzēja sākt strādāt gandrīz no desmit gadu vecuma – par palīgu maltuvē, kombainiera palīgu un pat par kovboju (tas ir, viņš ganīja govis, nevis blandījās pa salūniem ar revolveri pie sāniem). Tomēr, kad zēns kļuva par pusaudzi, ģimenes stāvoklis nostiprinājās. Neklātienē ieguvis jurista diplomu, Henrijs Van Vogts atstāja Nevilu un pārcēlās Mordenas pilsētiņu Manitobā, bet pēc tam uz Vinnipegu. Tur viņam izdodas iegūt visai naudīgo, tirdzniecības aģenta darbu Holandes-Amerikas jūras kuģniecībā.
Vinnipega pārsteidza un nobiedēja Alfrēdu. Viņš bija izaudzis provinciālajā nomalē – bet te dzīvoja 250 000 cilvēku! Piemēroties bija grūti, turklāt, zēnam bija grūtības ar mācīšanos. Lieta tāda, ka puisim bija ass, taču savdabīgs prāts. Van Vogts labi analizēja informāciju, taču absolūti nespēja iegaumēt faktus – visus tos skaitļus, datumus, vārdus. Tāpēc pamata priekšmetos - algebrā, ģeometrijā, latīņu gramatikā, vēsturē – viņš cieta fiasko. Bez tā, gadā, kad viņš beidza skolu, viņa tēvs pazaudēja darbu – vispār, par koledžu varēja aizmirst.
Tāpēc, atšķirībā no vairums citiem klasiskās amerikāņu fantastikas grandiem, izglītību Van Vogts ieguva visai šaubīgu, taču tajā pat laikā kļuva par visai zinošu cilvēku. Līdzīgi kā Džeka Londona “Mārtiņš Īdens” varonis Alfrēds ļoti daudz un ātri lasīja – pa divām grāmatām dienā! Īpaši, zinātnisko literatūru – par visādām tēmām un jautājumiem. Zinot savas informācijas uztveres nepilnību, Alfrēds centās uztver rakstītā būtību, apdomāt to, iedziļināties. Un tas viņam izdevās spīdoši!
Ostu meklējot.
Tūlīt pēc vidusskolas beigšanas Als aizgāja strādāt. Fiziskais darbs viņu nesajūsmināja, turklāt Van Vogtam bija problēmas ar veselību. Kad Alam bija tikai divi gadi, viņš nokrita no otrā stāva un trīs dienas pavadīja komā. Bija arī citi nelaimes gadījumi, kuru dēļ pasliktinājās redze. Tāpēc, neskatoties uz izglītības trūkumu, Alfrēds strādāja ar galvu, nevis ar rokām – pārsvarā, reklāmas jomā: rakstīja piezīmes avīzēm un žurnāliem, sacerēja reklāmas saukļus un aprakstus.
Sapnis par rakstnieka karjeru Alfrēdam radās vēl bērnībā – kad ar viņu notika dažādas nepatikšanas, Als ieslēdzās savā istabā un veselām diennaktīm lasīja, lasīja, lasīja. Un sapņoja: ja arī pašam izdotos kļūt par slavenu rakstnieku! Mīļākās “lasāmvielas dvēselei” topa augšgalā atradās ZF, ar kuru Van Vogts aizrāvās vēl Mordenā, skolas paziņa iedeva viņa izlasīt angļu žurnālu zēniem “Chum” (“Draugs” vai precīzāk “Čoms”), kurā tika publicēti fantastiskie stāsti. Jau Vinnipegā Alfrēds regulāri pirka “Amazing Stories” (“Pārsteidzošos stāstus”) - slaveno Hugo Gernsbeka garabērnu, žurnālu, kas atstāja milzīgu iespaidu uz fantastikas žanra attīstību.
“Zinātniskās fantastikas lasīšana mētāja mani turp, atpakaļ laikā un telpā. Tikai dažās sekundēs es varēju izbaudīt praktiski visu, ko cilvēks spējīgs izdomāt un izdarīt.” (A. E. Van Vogts.)
Par pašu mīļāko fantastikas autoru Van Vogtam kļūst Abrahams Merits, viņš sajūsminās arī par “Doku” Smitu. Taču drīz ar Alfrēdu notiek kardināla pārmaiņa. Dzīves prioritātes krasa nomaiņa, no pilnīgas sajūsmas līdz pilnīgam noraidījumam, kas bija viena no būtiskākajām viņa rakstura iezīmēm. 1930. gadā Van Vogts pārstāj lasīt fantastiku – vispār – un nepieskaras kādreiz mīļotajam žanram veselus astoņus gadus. Viņš pārslēdzas uz vēsturiskajiem romāniem, vesterniem, detektīviem, angļu un franču klasiku. Taču uzsvaru liek uz pašmācību, lasot zinātniskus darbus par vēsturi, filozofiju, psiholoģiju, socioloģiju. Bet par grāmatu, kas visvairāk ietekmēja Van Vogta pasaules uzskatu, kļuva britu zinātnieka Alfrēda Norta Vaitheda lekciju krājums “Zinātne un mūsdienu pasaule”. Tieši Vaitheda kritiskie izteikumi par “zinātnisko materiālismu” un paša brita idejas, kas bija tuvas metafizikai, kļuva par bāzi visai nākošajai Van Vogta – fantasta daiļradei.
1931. gadā Alfrēds iegūst pagaidu darbu valsts komitejā, kas nodarbojas ar iedzīvotāju skaitīšanu. Gandrīz gadu Als pavada Otavā, kur izpilda klerka pienākumus, bojājot redzi, sastādīdams statistikas tabulas. Taču Van Voftu darbs aizrauj: tas dod iespēju aiz sīkām dzīves detaļām saredzēt valsts attīstības kopējo ainu. Tieši tad Van Vogta iztēlē rodas gigantiskas “informācijas mašīnas” tēls, kas spēj glabāt atmiņā faktu, vārdu, datumu un atslēgas vārdu kvadriljonus. Ne velti Van Vogts kļūst par vienu no pirmajiem fantastiem, kas rūpīgi apraksta datora darbošanos... Esot Otavā, Alfrēds iegūst arī iespēju papildināt izglītību – viņš neklātienē mācās vietējā Palmera Literatūras institūtā.
Atgriezies Vinnipegā, Van Vogts nolemj izmēģināt laimi žurnālā “True Story” (“Patiesie stāsti”), kurā ir izsludināts literārs konkurss ar naudas balvu. Deviņu dienu laikā Alfrēds saraksta stāstu “Dzīve uz ielām” - reālistisku stāstu par meiteni, kas kļuvusi par Lielās depresijas upuri. Prēmiju stāsts neieguva, taču žurnālā to nopublicēja un honorāru (110 dolārus) samaksāja. No 1932. gada Van Vogta stāsti regulāri tiek publicēti vietējos žurnālos – tie bija vienkārši stāstiņi, pārsvarā ar melodramatisku ievirzi. Viens stāsts pat saņēma tiem laikiem milzīgu prēmiju – tūkstoš dolāru! Van Vogts sacerēja arī scenārijus radio iestudējumiem, darbojās arī kā neatkarīgais reportieris. Bet 1938. gada rudenī pār viņu nāca apgaismība: kāpēc viņam neizmēģināt spēkus kādreiz mīļajā zinātniskajā fantastikā?
Notika tas pēkšņi. Astoņu gadu laikā viņš nebija izlasījis nevienu “fantastikas” rindiņu, bet tad viņš pēkšņi ieraudzīja svaigu žurnāla “Astounding Science Fiction” (“Pārsteidzošā Zinātniskā Fantastika”) numuru, pašķirstīja dažas lapaspuses un uzdūrās kaut kāda Dona Stjuarta garajam stāstam “Kas tu esi?” un... pazuda! Nopircis žurnālu, Alfrēds metās mājās, drudžaini izlasīja stāstu līdz beigām un saprata: lūk, tas te ir! Tieši tādu literatūru viņš sapņo rakstīt...
Garo stāstu “Kas tu esi?” bija sarakstījis Džons Kempbels, izmantojot pseidonīmu “Dons A. Stjuarts”, vēlāk šis kulta garstāsts tika publicēts ar nosaukumu “Radījums” (The Thing), arī “Kaut kas”, kļūstot par pamatu slavenai kino šausmenei, ko uzņēma Džons Kārpenters.