Apokalipse jeb Jāņa Evaņģēlista atklāsme ir Jaunās Derības pēdējā grāmata. Tajā aprakstīti notikumi pirms Kristus otrās atnākšanas, pati atnākšana un sekojošā pasaules pārveidošanās. Kārtējā sērijas grāmatā autors mēģina saprast, kā laika gaitā ir mainījusies attieksme pret Atklāsmes tēliem un vai tie šodien ir zaudējuši savu aktualitāti. Daudz acainu radījumu, jātnieku, kas pēta zemi, no bezdibeņa nākušo, uguni elpojoši liecinieku, zvērīgu zvēru, asiņainas netikles tēlu vīzijas pēdējo gadsimtu laikā ir ieguvušas daudzas vēsturiskas un simboliskas interpretācijas. Neskatoties uz ideoloģiskajām kaujām un ķecerību denonsēšanu, pēdējās kaujas, tūkstošgades valstības un pēdējās tiesas noslēpumi palika neatrisināti. Pat tie, kas dod priekšroku burtiskai, dogmatiskai vai zinātniskai interpretācijai, nav izvairījušies no personīgās izvēles. Vai varētu būt savādāk? Uz šo jautājumu atbild Aleksandra Volkova grāmata.
https://www.podpisnie.ru/books/obrazy-apokalipsisa/
Austrumeiropas vampīri
No visiem dīvainajiem varoņiem visneparastākais liktenis piemeklēja vampīru. Viņš pārgāja no neredzamas vai neglītas radības, kurai pašai par sevi nebija nekā cilvēcīga, līdz līķim, kuru kustībā uzsāka gars, bet kas apveltīts ar cilvēku ieradumiem, un pēc tam - par dzīvu cilvēku, vispirms nemirstīgu un pēc tam mirstīgu. Šausminošais, noraidītais monstrs beidzot tika atzīts par civilizētu pilsoni, uzticīgu draugu, dedzīgu mīļāko un garīgo vadītāju. Šobrīd tiek apšaubīta pat tā īpašība, kas padarīja vampīru par vampīru, nevis spoku, burvju, ogru utt. - viņa tieksme pēc asinīm.
Izsekojot dažādas vampīra pazīmes, kad tās rodas un mirst, autors uzbūvē sarežģītu evolūcijas ķēdi, kuras pamatā ir senie uzskati par asinīm, asinssūcēju vēsturiskās liecības, dokumentālie un folkloras dati par radībām no Austrumeiropas, kristīti vampīri, XVIII darbi. -XXI gadsimti - mākslinieciskā literatūra, kino, komiksi, kā arī etnogrāfu, vēsturnieku, ārstu hipotēzes par šīs apbrīnojamās radības izcelsmi.
Franču Bretaņas šausmas
Bretaņa ... Ķeltu Armorika, kas saglabājusi seno šausmu atmiņas un bagātināta ar jauniem kristiešu iespaidiem. Tās mežos dzīvoja vilkači un mežonīgais Merlins, punduri dejoja pa ceļiem, nāves sludinātāja Anka klīda pa tukšzemēm, miruša galva spītīgi vajāja cilvēkus, nakts mazgātājas viņus noslāpēja ar svaigi mazgātu veļu, un nakts spoki biedēja viņus ar saviem skumjiem kliedzieniem. Uz Mēness kopā ar velna akmeņiem bija redzama aizdomīga būtne, kas veiksmīgi apaugļoja jaunos bretoņus. Žils de Rē pusi hercogistes aplēja ar bērnu asinīm, bet otru pusi apdzīvoja ekscentriski dzīvnieki. Tempļos un mājās glabājās draudīgas grāmatas, purvi un akas veda tieši uz elli, un pat, aizbraucot jūrā, bija viegli uzskriet uz mirušo kuģa vai satikt noslīkušas pilsētas iemītnieku. Kāda ir Bretaņas šausmu izcelsme un kāda ir to oriģinalitāte? Grāmata atbild uz šiem jautājumiem.
Baisās vācu pasakas
Pasaka neapšaubāmi ir visnoslēpumainākais literārais žanrs. Mitologi un folkloristi, filozofi un valodnieki, etnogrāfi un psihoanalītiķi mēģināja atklāt tā rašanās noslēpumu. Gandrīz katrs no viņiem bija pārliecināts, ka "pasaka ir meli", katrs sekoja iepriekš izstrādātajam jēdzienam un gribot negribot no augšas skatījās uz tiem, kas stāsta pasakas, un īpaši uz tiem, kas tām tic.
Lasītājam piedāvātajā grāmatā uzmanība tiek pievērsta drausmīgākajiem varoņiem un asiņainākajām pasaku pasaules ainām. Pamats tiek ņemts no biedējošām brāļu Grimmu pasakām - tām pašām, kuru dēļ "vecāki nevēlējās nodot šo krājumu bērnu rokās" -, kā arī atsevišķām viduslaiku leģendām un vairākām Haufa un Hofmaņa pasakām. Grāmatas varoņi ir sarkano acu ragana, zobainā Holles kundze, veca sieviete ar zaru, meiteņu slepkava, Rumpelstilchens, Smilšu cilvēks, raibais flautists, meža gari, nakts dēmoni, melna princese utt. Atsakoties no postulāta par pasaku, kā meliem, autors cenšas saprast, kas īstenībā slēpjas aiz viņu tēliem.
Mistiskā Skandināvija
Otra grāmata par pasakām turpina tēmu, kas izvirzīta "Baisās vācu pasakās": kas patiesībā bija pasaku monstri? Dānijas, Zviedrijas, Norvēģijas un Islandes pasakas ir apstrādātas literāri un zaudējušas seno šausmu iezīmes. Neskatoties uz to, tajās dzīvo un darbojas ļoti krāsaini varoņi. Vai pasaku trollis ir kalnu un meža milžu radinieks, vai mums tā senču ligzda jāmeklē apbedījumu pilskalnos un jūras dzīlēs? Kas senāk rīkoja nakts dejas pazemes zālēs? Kāpēc Sniega karalienei vajadzēja divus spoguļus? Kas apdzīvoja Skandināvijas purvus un kādas radības tēls vīd caur miglu, kas klājas virs ūdens? Atbildes uz šiem jautājumiem tiek meklētas kopā ar ekskursiem seno skandināvu prozas un dzejas patētiskajā pasaulē un parastajā tautas leģendu un anekdošu kuriozajā pasaulē.
No angļu spoku dzīves
Spoku stāsti ir viens no Miglainās Albionas lielākajiem literatūras un folkloras dārgumiem, piesaistot lasītāju un klausītāju, tūristu un zinātnieku uzmanību. Tomēr neviens vēl nav pētījis spokus no tās kultūras viedokļa, kas viņus radījusi. No kurienes viņi ienāca Anglijā? Ko briti domāja par spokiem un kurš ir vainīgs pie šīm izmaiņām? Vai ir iespējams ticēt folkloras leģendām, vai arī tās jāuzskata par fantāzijas augli? Autors ne tikai klasificē spokus, bet arī atzīmē visus ar tiem saistītos stereotipus: melīgi un nežēlīgi aristokrāti, nelaimīgi mīļētāji, iemūrētas sievas un meitas, cietēji - bērni, samaitāti mūki, sasodīti grēcinieki utt. Grāmata ir piepildīta ar ironiju par rakstniekiem un viņu leģendu varoņiem ... Bet tajā ir arī ļoti nopietnas lapas, kas veltītas reāliem, nevis izdomātiem spokiem. Un, iespējams, vissvarīgākais jautājums autoram - kā īsti izskatās spoks?
Krievu muižu spoki un ne tikai...
Spoki neaprobežojas tikai ar Angliju. Kopš seniem laikiem krievu kapsētās dzīvo mirušie, kuru kolorīts nav mazāks par ķeltu un normāņu monstriem. 18. gadsimta beigās, pamodoties interesei par Rietumeiropas mistiku, briesmīgajiem tautas spokiem tika pievienoti cienīgi cēli gari. Klosterim un baltajiem garīdzniekiem bija savs viedoklis par pēcnāves vizītēm. Šo ideoloģisko strāvu ietekmē izveidojās leģendu komplekss par krievu spokiem: ciematu un pilsētu folklora, pirmsrevolūcijas proza un dzeja, garīgā žurnālistika.
Daudzas leģendas atšķiras no Anglijas mums pazīstamajiem sižetiem, pakļaujot garu pasaulei morāles principus, laicīgo etiķeti, personiskās jūtas un politiskās kaislības. Bet daudzi ir tik bagāti ar saturu, ka briti viņus apskaustu: dzīvie pieminekļi, pazemes ejas, arhitektu lāsti, netīras vietas, Aizspogulijas šausmas utt.
Spoki ir kļuvuši par neatņemamu krievu kultūras sastāvdaļu, taču, par laimi, vēl nav izveidojusies autoritatīva attieksme pret viņiem. Tāpēc lasītājs var brīvi pasmieties par dumjiem stāstiem, nopūsties par mīlas traģēdijām, klausīties līdzībās vai nodrebēt no pēcnāves dzīves. Viņš var brīvi ticēt vai neticēt.
Autors par sevi ceļa sākumā
Mani sauc Aleksandrs Vladimirovičs Volkovs. Es esmu topošais rakstnieks, kura interešu sfērā ir viss, kas attiecas uz pagātnes kultūru - tālu un tuvu. Esmu vairāku grāmatu autors, no kurām divas ir izdotas: "Maskavas pareizticīgie tempļi" (Maskava: Belij Gorod, 2003) un "Mūzika akmenī. Anglijas vēsture arhitektūrā "(Maskava: Veče, 2012). Drīz es ceru sagaidīt citu manu darbu publicēšanu, bet par tiem ir pāragri runāt.