Pirmie mēģinājumi.
Eksistē dati, kas norāda uz to, ka pirmie mēģinājumi nolaisties zem ūdens tika veikti vēl XVIII gadsimtā. Angļu izgudrotājs Džonatans Tailers konstruēja koka aparātu, lai nolaistos nelielā dziļumā jau 1788. gadā. Gaiss tur tika pievadīts ar metāla caurulītes palīdzību, bet šīs viltīgās iekārtas apakšējā daļā piesēja čuguna atsvaru, lai šis koka akvalangs varētu nolaisties zem ūdens. Tailera eksperimenti izgāzās, pats viņš tik tikko neaizgāja bojā, taču mēģinājumu var ieskaitīt. Nākamo risinājumu priekšā lika tikai 1866. gadā franču inženieris Benuā Rukeirols. Raksturīgi, ka viņš nemaz nedomāja radīt aparātu, lai nolaistos zem ūdens. Rukeirols strādāja kalnrūpniecībā un bija izdomājis, kā šahtās varētu piegādāt gaisu. Viņa gaisa piegādes regulators, ja atceramies, tika aprakstīts Žila Verna romānā „20 000 ljē zem ūdens”.
Nākamo soli izdarīja britu uzņēmējs Henrijs Fluss. 1878. gadā viņš izgudroja aparātu, lai nolaistos dziļi zem ūdens ar noslēgtu elpošanas sistēmu, kur tika izmantots skābeklis. Te gan radās cita problēma. 20 metru dziļumā ieelpojamais skābeklis kļuva toksisks, kas neļāva palikt zem ūdens ilgi. Lai tiktu ar šo problēmu galā, Flusam nācās patērēt gandrīz 30 gadus. Tikai XX gadsimta sākumā tika radīti baloni, kas varēja izturēt lielu spiedienu, kā arī modernizēti gaisa regulatori. Flusa aparātus sāka lietot niršanai britu JKF.
No tā laika tos sāka lietot glābšanas darbiem. Viņa iekārtas bija plaši izplatītas gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā. Tikai Flusa izgudrojums neļāva ūdenslīdējiem kļūt autonomiem. Viņi tik un tā bija piesieti pie sava kuģa. Taču, lai atrisinātu šo problēmu, pašā Otrā pasaules kara karstumā pie tās strādāja divi francūži... bet par viņiem vēlāk.
Dzels lodē uz dziļumu!
Viljamam Bībam (Jūlijs 29, 1877) ļoti interesēja zooloģija, bet Otiss Bārtons (Jūnijs 5, 1899) aizrāvās ar tehniku un izgudrojumiem. Viņus vienoja kopīgs sapnis - okeāna noslēpumu izpēte. Lai gan abi vīri viens otru necieta, apvienojot spēkus, viņiem izdevās uzstādīt rekordu - ienirt okeānā tādā dziļumā, kādu iepriekš nebija sasniedzis neviens cilvēks.
1930. gadā - dziļums: 183 m.
1934. gada 15. augustā abi amerikāņi Otiss Bārtons un Viljams Bībs ar apaļu dzelzs lodi nolaidās 923,5 metru dziļumā.
Tā bija batisfēra - tukša tērauda lode 1,45 metru diametrā, svars 2,5 tonnas, sienas biezums mazliet lielāks par 3 cm. Aparātu iekšpusē atradās pāris skābekļa balonu, viens fotoaparāts, viens ventilators un viens spēcīgs prožektors. Kā arī telefonu sakari ar augšu. Lodi konstruēja inženieris Bārtons, taču ideja par jūras izpēti pie Bermunda salām pieder zoologam Bībam.
Nolaižoties 900 metru dziļumā, acu priekšā pavērās skats uz dīvainiem organismiem, kas peld gar iluminatoru 20 cm biezajām kvarca rūtīm. Un brīnišķīga izjūta, ka viņi ir pirmie, kas pabijuši šādā dziļumā. Dziļuma pionieri.
Pēc divām stundām batisfēra sasniegusi 923,5 metru dziļumu, tika uzcelta augšā. Bartona un Bība uzstādītais rekords tiek pārsniegts tikai 15 gadus vēlāk - 1949. gadā - dziļums: 1370 m (Ceļojumā dodas tikai Bārtons).
Akvalangi.
Abus iepriekš minētos francūžus sauca Emīls Ganjāns un Žaks-Ivs Kusto. Pirmais bija inženieris, otrais – franču flotes kapteinis. Vairāku gadu laikā viņi mēģināja radīt aparātu ar atklātu, saspiesta gaisa elpošanas sistēmu. Uzdevums bija ļoti sarežģīts. No vienas puses, bija jārada aparāts, kas ļautu ūdenslīdējiem patstāvīgi nolaisties lielā dziļumā un nebūt atkarīgiem tajā pašā laikā no gaisa padeves no kuģa vai laivas. No otras puses, visai šai iekārtai bija jābūt drošai un ar to radās galvenās grūtības. Vēl var minēt faktu, ka Ganjāns un Kusto strādāja nacistu okupētajā Francijā un baidījās, ka viņu izstrādājums nonāks nacistu rokās. 1943. gadā viņi guva panākumus. Aparātu, kas tika radīts pēc Ganjāna idejas, sekmīgi izmēģināja Kusto. Tieši šis agregāts ieguva nosaukumu akvalangs, kas tagad ir pazīstams visiem, kas kaut reizi ir bijis jūrā. Kusto jau 1943. gadā veica vairākas izmēģinājuma ieniršanas.
Viņš sekmīgi nolaidās līdz 70 metru dziļumam bez jebkādām bīstamām sekām veselībai. Tagad Kusto vārds ir pazīstams daudz plašāk par Ganjāna vārdu, kaut arī inženieris ieguldīja akvalanga radīšanā ne mazāk par viņa partneri-kapteini. Lieta tāda, ka Ganjāns pēc kara aizgāja ēnā, toties Kusto, tieši otrādi, kļuva par publisku personu. Viņš rakstīja grāmatas, uzņēma filmas par zemūdens pasauli, popularizēja daivingu. Viņš sāka vadīt Okeanogrāfijas muzeju Monako un nodarbojās ar zemūdens vides aizsardzību pret piesārņošanu. Tajā pašā laikā, viņa radītie akvalangi pārstāja būt tīri militārs izstrādājums. XX gadsimta 50.-60. gados Eiropa un ASV pārdzīvoja savdabīgu akvalangu bumu.
Jāsaka, ka militāristi nebija sajūsmā par dziļūdens niršanas aparātu ieviešanu masās. Viņi norādīja, ka akvalangi nav droši, pūlējās saglabāt „slepenību”. Taču noturēt akvalangus tikai savās rokās viņiem neizdevās. Tagad nopirkt tādu iekārtu un patstāvīgi nodarboties ar daivingu var praktiski jebkurš cilvēks.
Batiskafi.
Batiskafus sākumā bija domāts izmantot zinātniskiem un pētnieciskiem mērķiem. Tiem bija jākļūst par savdabīgu alternatīvu zemūdens laivām, ko līdz XX gadsimta 20. gadiem izmantoja vienīgi dažādu valstu bruņotie spēki. Jāsaka, ka pirmie mēģinājumi, radīt batiskafu, kā likums, ne tikai izgāzās, bet tiem bija arī traģiskas sekas. Aparāta sienas neizturēja augsto spiedienu lielā dziļumā. Tas padarīja ieniršanu bezjēdzīgu. Īsts izrāviens šajā nozarē tika sasniegts tikai 1948. gadā. Tas ir interesanti, atkal Francijā.
Šveiciešu izgudrotājs Ogists Pikārs galvenokārt nodarbojās ar stratostatu un dirižabļu radīšanu, taču lielus panākumus šajā jomā nesasniedza. [Te nu žurnāls raksta galīgi šķērsām. 1931. gada 27. maijā Ogists Pikārs un Pauls Kipfers veica pasaulē pirmo lidojumu stratosfērā no Vācijas pilsētas Augsburgas, sasniedzot 15 785 m augstumu. Lidojuma laikā Pikārs ieguva svarīgus datus par atmosfēras augstākajiem slāņiem un kosmisko starojumu. 1932. gada 18. augustā Pikārs veica otro rekordlidojumu kopā ar Maksu Kozinsu. Stratostats startēja no Cīrihes un sasniedza 16 200 m augstumu. Pavisam viņš veica 27 lidojumus, sasniedzot maksimālo augstumu 23 000 m. https://en.wikipedia.org/wiki/Auguste_Piccard] Tad Pikārs pārslēdza savu uzmanību no debesīm uz zemūdens pasauli. 1948. gadā Francijā Pikārs publikai stādīja priekšā savu izgudrojumu – tērauda gondolu, kurā varēja ietilpt līdz 6 cilvēku liela apkalpe un kas bija spējīga izturēt lielu spiedienu. Pētījumi turpinājās sešus gadus. Pirmā iegremdēšanās ar batiskafu un cilvēkiem notika tikai 1954. gadā, pēc tam franču flote parakstīja ar Pikāru lielu pasūtījumu batiskafu būvei.
Un tomēr, galvenos panākumus ar batiskafu panāca nevis armijnieki, bet tieši zinātnieki. Aparāti, ko radīja Pikārs, ļāva viņam izpētīt jūras dibenu un nolaisties pašos dziļākajos Zemes punktos, kas mums ir pazīstami. Cilvēki ir tikuši arī līdz Marianu ieplakai, kas pazīstama kā Čelendžera bezdibenis. 11 kilometru dziļumā zem ūdens cilvēks pirmo reizi nolaidās 1960. gadā. 1960. gada 23. janvārī dziļvagā nolaidās amerikāņu leitnants Dons Volšs un franču inženieris Žaks Pikārs – Ogista dēls.
Viņa tēvs niršanai bija konstruējis superizturīgo batiskafu „Trieste”. Pēc tam ilgu laiku dziļvagas dzīlēs nolaidās vienīgi pētnieciskās zondes. Par trešo cilvēku pasaulē, kurš veica tik bīstamu nolaišanos kļuva amerikāņu režisors Džeimss Kamerons – „Avatara”, „Titānika” un „Terminatora” radītājs. Viņa ceļojumu uz Marianu ieplakas dibenu plaši apgaismoja prese, bet pats Kamerons uzfilmēja savu nolaišanos no vairākām kamerām, lai pēc tam radītu dokumentālu filmu.
http://diletant.ru/articles/25151301/
Papildināts no:
http://www.nirejs.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=42&Itemid=3
http://spoki.tvnet.lv/vesture/Divi-viri-medi-rekordus-JURAS-DZELME/377738
Kamerons nolaižas Marianas ieplakā.
57 gadus vecais Kamerons ar Austrālijā uzbūvētu batiskafu “Deepsea Challenger” aptuveni 70 minūtēs sasniedza 10 898 metrus dziļās Marianas ieplakas gultni, kļūstot par pirmo cilvēku, kurš vienatnē sasniedzis pasaules okeānu dziļāko vietu. Kamerons Marianas ieplakā pavadīja vairāk nekā trīs stundas, vācot paraugus zinātniskiem pētījumiem, fotografējot un filmējot. Pirms tam Marianas dziļvagas gultni sasniedza tikai ASV jūras spēku batiskafs “Trieste” 1960. gadā ar diviem cilvēkiem – Šveices okeanogrāfu Žaku Pikāru un ASV flotes leitnantu Donu Volšu. Pikārs un Volšs pavadīja dziļvagas dibenā tikai 20 minūtes, un viņu redzamību pasliktināja dūņas, kas tika uzvandītas nolaišanās laikā. Kamerona izmantotais batiskafs “Deepsea Challenger” ir 11 tonnas smags un vairāk nekā septiņus metrus garš. Režisors raksturojis batiskafu kā “vertikālu torpēdu”, ar kuru var strauji ienirt. Nelielais batiskafa nodalījums, kurā režisors atradās, ir būvēts no bieza tērauda, kas spēj izturēt 1000 atmosfēru spiedienu. Ekspedīciju finansēja Kamerons, pulksteņu firma “Rolex” un žurnāls “National Geographic”.
http://www.la.lv/kamerons-nolaizas-marianas-ieplaka/
Zemūdens mājas. Vēstures sākums.
https://www.lffb.lv/raksti/lasit-talak/pasas-pirmas-zemudens-majas