Ar pūlēm viņš pavēlās uz muguras, iepīdamies savā garajā apmetnī. Ar pilnu krūti viņš vēlreiz un vēlreiz ievilka plaušās svaigo gaisu, it kā pēkšņi būtu sapratis, ka elpo ko tādu pirmo reizi. Klusumu visapkārt pārtrauca vienīgi ūdens un kādi soļi. Puisis ieklausījās – tik tiešām soļi. Viņš vēlreiz centās pierauties kājās, un vēlreiz krita, šoreiz ātrāk nekā iepriekš. Tagad soļi skanēja vēl tuvāk, bet pašu nācēju neredzēja. Ceļinieka roka paslējās gaisā it kā kaut ko tverdama tukšumā un sāpīgs vaids atskanēja no viņa mutes. Tad roka atkrita uz krūtīm, un viņš turpināja klausīties soļos, kas likās vēl aizvien nākam, bet nenonākam līdz viņam. Roka uz krūtīm cilājās, viņa stiprā sirds spēja cilāt pat viņa roku. Šausmas stindzināja ceļinieku, kad viņš saprata, ka nācējs nāk reizē ar viņa sirdspukstiem. Viens solis, viens puksts. Atkal solis, atkal puksts.

"Un ilgi tā gulēsi?" kāds viņam prasīja. Puisis pagrieza galvu uz sāniem, taču nevienu neredzēja.

"Es esmu te," tā pati balss teica. Arī pagriezis uz otru pusi galvu puisis nevienu neredzēja.

"Šeit!" nu balss jau nepacietīgi uzsauca. Beidzot puisis pārgriezis acis un nedaudz pamēdīdams runātāju paskatījās sev taisni priekšā. Tur, pret koka stumbru atspiedusies, sēdēja kāda būtne gaišās drānās.

Kas viņa bija neviens īsti nezināja, daži viņu sauca par Ako, viņa mēdza uzrasties nelūgta un nepazina briesmu, jo nekad vinai nebija gadījies tādās nokļūt. Tagad viņa atšķirībā no citām reizēm bija ģērbusies spilgti baltās drānās, kas rietošās saules staros izcēla viņas tumšos matus, kas nelielos viļņos krita pār viņas apģērba krokām.
"Nu?" viņa noprasīja, joprojām vērdamās viņā.

"Ūdeni…"

"Ūdens pats pie tevis nenāks. Un arī tu pie ūdens tagad neaiziesi. Ko gan darīt?"
Puisis ļāva galvai atkrist pret zemi. Ako spēja būt neciešama, ja vēlējās.

"Atnes…" viņš mēģināja vēlreiz, pat galvu nepaceldams.

"Es nesadzirdēju," balss no ozola puses pavēstīja.

"Atnes," ceļinieks atkārtoja, šoreiz jau skaļāk un šķiet, ka šis sauciens vainagojās ar panākumiem – viņš dzirdēja nošalcam viņas apģērbu un atskanam soļus. Tikai viņš nebija gaidījis, ka viņas galviņa parādīsies virs viņa un ķircinošā tonī paziņos, ka īsti vīri jau nu gan nelūgtu sievietes palīdzību.

"Vai ta tu nu jau sieviete būtu?" Farels pavīpsnāja par spīti slāpēm, samiedzis acis šaurā strīpiņā. Par atbildi Ako tikai nošņācās un aizmetās pāri pļavai.

"Ako, pagaidi!" ceļinieks uzsauca, un likās, ka viņa sauciens tik tiešām apstādinājis Ako. Viņa palika kādu brīdi pļavas vidū, tad paspēra pāris soļus sānis un nometās uz ceļiem, pēc tam skriešus devās atpakaļ pie Farela.

"Dzer," viņa strupi izgrūda, piegrūzdama viņam pie mutes savas saujas, kurās mirguļoja avota ūdens. Farels kāri pieplaka pie saujām un dzēra, kamēr ūdens nebija nozudis caur plaukstas spraugām zālē, un starp viņa lūpām. Kad viņš bija padzēries, Ako ar savu slapjo pirkstu uzvilka uz Farela pieres kādu savādu zīmi.

"Pateicos, Ako," puisis teica, taču Ako sapūtusies bija uzmetusi lūpu un nemaz netaisījās atbildēt.

Farels jutās daudz labāk. Drīz jau viņš mēģināja aizvilkties līdz ozolam, kura pavēnī viņš cerēja gūt vēl mazliet atpūtas. Saule pa tam bija jau gandrīz norietējusi, un nespīdēja vairs ceļiniekam acīs. Likās, ka tā bija savu uzdevumu – pamodināt Farelu, teicami izpildījusi, un tagad pati devās pie miera.

"Tu pats esi vainīgs, ka līdi pie viņiem…" apvainojusies balstiņa atskanēja no turienes, kur Farels iepriekš bija gulējis.

"Nesāc…"

"Nesākšu – turpināšu to, ko iepriekš vēl nedzirdēji par avekiem,"

"Ako, lūdzu, es tāpat jau tos nezvērus pazīstu labāk par citiem ceļotājiem…"

"Nepazīsti vis, ja jau atkal līdi pie viņiem,"

"Katram ceļiniekam vilinoša šķiet iespēja atpūsties,"

"Bet ne jau pie avekiem!"

"Tur nu tev taisnība," Farels nopūtās. Vismaz pēc šiem vārdiem Ako šķita manāmi atplaukstam. Viņa pat izkustējās no iepriekšējās vietas un pievirzījās tuvāk Farelam, palikdama pie viņa kājām un vēlīgi raugoties viņa acīs. Arī Farels novērsās no tālēm, kur viņš bija raudzījies un pievērsās Ako.

"Man bail no viņiem," čuksts izlauzās pār Farela lūpām, pirms viņš spēja to aizturēt. Spurdziens no meitenes lūpām lika viņam sarauties.

"Tad jau tu ne ar ko neesi labāks par citiem, ceļiniek, tad jau tu vari iet savu ceļu, un mūžīgi turpināt no viņiem baidīties, no šiem mazajiem radījumiem, kas uzklūp tev tumsā, piesūcas pie ķermeņa un sūc tavas domas, lai pēc tam rādītu tavos ļaunākajos murgos to, kā nemaz nav," viņas balss pietuvojās čukstam un viņa pieliecās pavisam tuvu pie Farela sejas, "to kā nekad nebūs. Nekad. Un ja arī būs, tad tas būs tavs ļaunākais murgs. Saistīti."

Farels nesarāvās, kad Ako viņam paziņoja visu to, ko viņš jau pats bija zinājis. Visu to pašu, ko viņam jau reiz Ako bija stāstījusi.

"Toreiz tu mani pasargāji. Pasargā arī šoreiz."

"Tas bija avota ūdens, muļķi, kas tevi sargāja, ne es. Kas tad esmu es? Ar ko es varētu stāties pretī šiem zvēruļiem? Man nav bail no viņiem – jo man nav jābaidās pašai no sevis, un to jau es tev teicu. Šiem zvēriem ir bail tikai pašiem no savas ēnas, un tāpēc nekad tu viņus neredzēsi dienasgaismā, un tumsā, vienatnē esot, ir lielākas iespējas, ka viņi tev uzbruks, nekā ja iesi kopā ar kādu. Jau tad es tev teicu, lai tu sev pagādā ceļabiedru – kāpēc neklausīji? Tagad paskaties uz savām rētām, tās ir tieši turpat kur vecās; aveki zin kur jau ir bijuši, un ar katru reizi, kad viņi kaut kur ir ciemojušies, aizvien vairāk viņiem iepatīkas. Beigu beigās viņi sāks arī valdīt pa tevi – nemanāmi, bet tomēr tu saksi virzīties tālāk ēnās, izvairīsies no spilgtas gaismas, un domāsi, atcerēsies, iedomāsies visu labo un visu ļauno ko tu jebkad varētu būt vēlējies. Tu vienu nakti stāvēsi kā pūķis izpletis spārnus pār neiedomājamam bagātībām, un otrā brīdī vārtīsies zemē savu ienaidnieku kāju mīts. Ar katru nakti aizvien vairāk un vairāk tu zaudēsi savus spēkus, dienas jau vairs nebus tas brīdis, kad varēsi no viņiem aizbēgt un kā dzīvnieks kādā alā savas brūces aplaizīt, lai celtos augšām varenāks un stiprāks nekā biji."

„Tās ēnas ir manī...es nekur no tām nevaru aizbēgt," Farels rūgti iesmējās. „Tāda ir citu pateicība par to, ka es esmu. Un tu? Kā tu vari ģērbt tik gaišu un tīru, ja sirdī tāda nejūties?"

„Es tāda jutos, un es tāda esmu." Ako stingri atbildēja, piekārtodama apģērba krokas, līdz to kritums pār viņas kājām viņu apmierināja. „Es esmu skaista pati sev. Es neesmu nevienam citam. Un tas ko tu teici par citiem – vai tad tieši tādēļ tu nemin šo mūžīgo ceļu zem kājām, lai ātrāk tiktu no tām ēnām vaļā?"

Farels paraustīja plecus. Jau trešo reizi kopš viņš bija saticis Ako, viņa bija spējusi viņu aizrunāt, uzdodot it kā pavisam vieglus jautājumus, kas reizē bija tik neatbildami...

Ceļinieks noskurinājās. Viņš zināja ko gribēja izdarīt. Viņš to bija gribējis izdarīt jau kopš tās reizes, kad pirmo reizi satika Ako. Tik pierasta un reizē arī sveša sajūta viņu pārnēma, kad viņš uzlūkoja slaiko augumu.

„Ako," viņš iesāka.

„Jā, drosmīgais bruņiniek?" Ako atvaicāja, manāmi ķircinādama puisi.

„Ej prom. Es...pats tikšu ar visu galā, paldies par ūdeni. Pataupi sevi..."

Vēl viens spurdziens. Farels, kurš bija aizgriezis galvu to sakot, tagad strauji pagriezās atpakaļ un ieraudzīja Ako rotaļīgi guļam zālē pie viņa kājām un spēlējamies ar puķīti, taču skatiens, kas bija piekalts viņam, liecināja par trauksmi viņas domās. Viņš neatturējās nepasmaidījis klusībā pie sevis. Droši vien, ka neviens cits viņu nekad nebija lūdzis aiziet.

Krēsloja. Farels likās iesnaudies zem koka, un Ako nekustīgi gulēja turpat kur iepriekš. Katram prātā bija savas domas, savi maldi savi sapņi. Pa laikam viņus vien vējš uzdrīkstējās iztraucēt.

Kas bija Ako, kas viņai bija licis griezties atpakaļ un atnest ūdeni Farelam to neviens neuzzināja. Kas bija Farels, un ko viņš gribēja nodarīt meitenei, kurp veda viņa ceļš – arī tas bija miglā tīts līdz kādam brīdim. Vien to viņi abi zināja, ka kamēr būs viens no viņiem, būs arī otrs, un ka viens mācēs uzmeklēt otru lai kur arī nebūdams. Viņi zināja, ka tad, kad nodils Farela apavi un apmetnis, viņš sagādās sev jaunus, un zināja, ka līdzko aveki uzbruks kādam ceļiniekam, tad Ako būs tuvumā, kad viņš atgūsies, lai mācītu viņu turpmākajam. Viņi maldījās.

Viņi zināja par saviem maldiem. Viens bija tas, kuram nekad netaps piedots, un otrs bija tas, kurš mūžam dzīvos mierā. Jo kad Ako aizmiga, un Farels devās tālāk, viņš neuzdrošinājās pamest šo vietu ātrāk, pirms nebija atstājis savu ceļinieka dunci meitenes krūtīs – viņš bija atradis no kā baidījās visu šo laiku, viņš saprata kurš bija vainīgais pie viņa nerimstošā ceļa. Kāda meitene, kas reiz viņa sirdi bija saviļņojusi uz īsu brīdi parādoties un atkal nozūdot, kāds, kurš viņu saprata labāk nekā viņš pats. Kāds, kurš zināja viņa nākamo soli pirms tas sperts bija, kāds kurš viņu grūda ēnās ar savu gaišumu. Kāds, kuram pārmēru patika gaišas drēbes. Kāds, kuru citi sauca par Ako.