Pētījumu laikā zinātnieki noskaidroja, ka visparastākie laukakmeņi ne tikai elpo, bet arī pārvietojas, tiesa, ļoti lēni. Mērot vidējo soli, pētnieki fotografēja vienu akmeni ilgstošā laika intervālā. Rezultātā konstatēja, ka akmens 14 dienu laikā pārvietojies pa 2,5 mm. Šis fakts izskaidro lielo staigājošo akmeņu skaitu, kas zināmi visā pasaulē. Akadēmiskā zinātne pret pētnieku paziņojumu izturējās ar skepsi, bet arī nenoliedza akmeņu „iespējamo patstāvīgo pārvietošanos”. Dīvainā pārvietošanās tiek izskaidrota ar augsnes atdzišanu vai, tieši otrādi, sasilšanu, kas tad arī periodiski „iesūc” un „izstumj” no sevis akmeni, kā rezultātā tie teorētiski var kustēties. Iespējama arī akmeņu pulsācija jonu apmaiņas ar gaisu rezultātā, kā arī ūdens un ogļskābās gāzes absorbēšana.

Trovanti – „dzīvo” akmeņu civilizācija

Liekas, ka akmeņu patstāvīga ceļošana pa pasauli ir ļoti reta parādība. Vēl nesen tā domāja visi šī fenomena pētnieki. Līdz brīdim, kad tika atklāti trovanti – laukakmeņi, kam piemīt unikālas īpašības – spēja patstāvīgi pārvietoties, augt un pat... vairoties.

Ja apkopo visas šo reto radību iespējas, tad var droši apgalvot, ka zinātnieki ir atklājuši visīstāko dzīvo akmeņu ekocentru, kas atrodas Rumānijas centrālajā un dienvidu daļā. Ārēji trovanti praktiski neatšķiras no parastajiem laukakmeņiem. Tiem ir apaļa, vienkārša forma, bez izvirzītiem asiem stūriem. Šo akmeņu neparastās īpašības tika atklātas nejauši, pateicoties to dīvainajai spējai vairoties ar pumpurošanos. Sākumā uz liela akmens parādās neliels izaugums-pumpurs, kas uzbriest un nokrīt no sava bioloģiskā saimnieka. Šim jaunajam akmenim ir pašam savs augšanas centrs, kas liecina, ka ir radies jauns, patstāvīgs organisms. Jāpiebilst, ka „jaundzimušais” aug pietiekami ātri – ir zināmi gadījumi, kad kilogramu smags akmens uzbriest līdz pat vairākām tonnām.

Trovantu izmēru, jā jebkurus dzīvus organiskums, lielā mērā ietekmē dažādi nokrišņi. Pēc spēcīgām lietusgāzēm pētnieki konstatēja laukakmeņu augšanas aktivizāciju. Sākumā zinātnieki domāja, ka tā, iespējams, notiek tāpēc, ka trovantiem ir īpaša specifiska uzbūve. Nē! Kad dažus eksemplārus pārdalīja uz pusēm, tajos atklāja visparastākās sacementējušās smiltis un lielu daudzumu minerālsāļu. Zinātnieki pieņēma, ka mitrumam, nonākot uz akmens, tiek izraisīta ķīmiska reakcija ar minerālsāļiem, un tās rezultātā notiek akmens paplašināšanās, kas vizuāli tiek novērota kā akmeņu augšana. Turklāt akmeņu pārdalīšanas vietās zinātnieki atklāja neparastus gredzenus, kas ir līdzīgi tiem, kādus novēro celmiem.

Mūsdienās vislielāko trovantu skaitu var novērot Rumānijā, Vilčā – tās iedzīvotāji pat iemanījušies no „dzīvajiem” akmeņiem pagatavot suvenīrus un pārdot tos tūristiem.

Šādus „dzīvus” akmeņus var novērot arī Krievijā, Orlas apgabalā – piemēram, Andrejevkas ciemā. Pēc vietējo novadpētnieku ziņām, uz laukiem periodiski novēro „dzinumus”, taču tie nav lauksaimniecības kultūru, bet gan laukakmeņu dzinumi. Kā uz burvju nūjiņas vēzienu no zemes parādās un sāk augt masīvi, ieapaļi akmeņi. Nonākot „pieaugušo dzīvē”, akmeņi sāk savu ceļojumu par Viduskrievijas augstieni.

Atšķirībā no rumāņiem, Andejevkas ciema iedzīvotāji pret šiem laukakmeņiem izjūt tādu kā mistisku bijību, uzskatot, ka tie ir piesātināti ar īpašu zemes spēku, kuru var nodot jebkuram cietējam. Ja runā par šo akmeņu iekšējo uzbūvi, tad tie ir analoģiski rumāņu akmeņiem. Savas „dzīves” laikā tie no maza akmentiņa var izaugt līdz daudzu tonnu megalītam.

Iespējams, ka šādi „dzīvie akmeņi” atrodas arī citur pasaulē, vienīgi Krievijas un Rumānijas vietējie iedzīvotāji ir bijuši ļoti vērīgi un tos pamanījuši.

„Dzīvo” akmeņu fenomens pētāms daudz plašāk un nopietnāk – ja tie ir spējīgi elpot, pārvietoties, augt un vairoties, tad tās visas ir jauna, dzīva radījuma, gan no neorganiskiem materiāliem, pazīmes. Bet tādā gadījumā nav izslēgts, ka šiem akmeņiem piemīt arī sava apziņa.