Britu Vitbijas abatija ir viena no neparastākajām un noslēpumainākajām vietām Jorkšīrā. Neskatoties uz to, ka tā ir gandrīz pilnībā iznīcināta, par šo vietu joprojām klīst biedējošas leģendas. Tuvējo ciematu iedzīvotāji ar šausmām stāsta, ka senās abatijas teritorijā ne reizi vien ir redzējuši vampīrus un spokus.

Šo mistisko būvi ieskauj neticami skaista daba. Šeit ir neticami zaļi lauki, no visām pusēm pūš auksts, sāļš gaiss, visapkārt ir galvu reibinošs ziedošas zāles aromāts.

Visnozīmīgākais klostera simbols, protams, ir 30 metrus augstais tornis, kas pilnīgi mistiskos apstākļos sagruva. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka dažas dienas pirms tā sabrukšanas spoki šeit griezušies apļa dejā!

Vitbijas iekšpagalmā var redzēt kapsētu ar daudziem pieminekļiem un kapu kopiņām. Daži apbedījumi ir neticami seni, it īpaši tie, kur tika apglabāti abatijas iedzīvotāji no 667.gada līdz 865.gadam.

Vitbijas pilsēta un abatija lielu popularitāti ieguva pēc franču filmas “Vitbija, Drakulas pilsēta” (Ehitcby, City of Dracula) iznākšanas.

1980.gados klostera teritorijā tika organizētas ekskursijas, kas, galvenokārt, bija veltītas Brema Stokera romānam un asinskārajiem vampīriem.

Vitbijas abatija atrodas netālu no pilsētas, kurai ir tāds pats nosaukums, Jorkšīrā. Klosteris tika celts 7.gadsimtā jeb precīzāk 657.gadā kā klosteris abu dzimumu mūkiem. Vēlāk, kad klosterus sāka dalīt vīriešu un sieviešu klosteros, Vitbija kļuva par vīriešu klosteri.

Pirmā klostera abate bija abate Hilda, kura vēlāk tika kanonizēta. Šīs sievietes dzīslās plūda Nortumbrijas un Austrumanglijas valdnieku karaliskās asinis, taču viņa izvēlējās sev citu ceļu. Viņa devās uz klosteri un nomaļā klosterī, Ziemeļjūras krastā, kļuva par tā priekšnieci.

Ziemeļjorkšīrā ar Hildu ir saistītas daudzas un dažādas leģendas. Viena no tām stāsta par to, ka mūķene vietējos iedzīvotājus ir izglābusi no indīgu čūsku uzbrukuma, pārvēršot tās akmenī. Lai to pierādītu, tūristiem tiek rādītas izrakstītas, pārakmeņojušās, spirālveida fosilijas, kas patiešām neskaidri atgādina saritinājušos rāpuļus.

Šie akmeņu ir nekas vairāk kā seno molusku apvalki, taču šeit tos jau daudzus gadsimtus sauc par “Hildas akmens čūskām”.

Klosteris plauka divus gadsimtus, bet 867.gadā to izlaupīja un iznīcināja vikingi. Skandināvu viesi neceremonējās ar kristiešiem un abatijas pagalmus un gaiteņus piepildīja ar mūku asinīm. Pēc tam vēl divus gadsimtus klosteris nostāvēja drupās, līdz to pamanīja viens no karaļa Vilhelma cīņu biedriem, vārdā Reinfrīds. Bruņinieks pilnībā atjaunoja abatijas ēkas un pat nedaudz tās paplašināja. 11.gadsimta vidū zem Vitbijas katedrāles arkām atkal sāka rīkot dievkalpojumus, un kamerās apmetās mūki un mācekļi.

Līdz 16.gadsimtam Vitbijas abatijā nekādu lielu satricinājumu nebija, un dzīve tur ritēja kā ierasts. Mūki strādāja zemes darbus, ganīja lopus, zvejoja Ziemeļjūrā un pēc tam mieru atrada kapsētā pie klostera sienām. Idilli iztraucēja karalis Henrijs VIII, kurš nonāca skarbā konfrontācijā ar pāvestu. Katoļu baznīcas galva atteica viņam šķiršanos no Aragonas Katrīnas, par ko lepnais monarhs nāvīgi apvainojās.

Nespēdams atklāti stāties pretī pāvestam, kuram tajā laikā bija milzīga ietekme Eiropā, Henrijs VIII sāka atriebties katoļu klosteriem, slēdzot tos un piesavinoties to nozīmīgos zemes īpašumus. Nepatikšanas piemeklēja arī Vitbiju – karaļa karavīri izklīdināja mūkus, un Henrijs klostera zemi sadalīja saviem uzticīgajiem vasaļiem.

Kopš tā laika līdz šai pat šodienai, jau 5 gadsimtus, Vitbijas abatija stāv pilnībā pamesta. Sākumā vietējie zemnieki devās uz klosteri peļņas meklējumos un ņēma no turienes akmeņus celtniecībai. Tāpat klostera plašajās galerijās un pagalmos diezgan bieži apstājās ceļotāji, kas tur varēja saņemt ne pārāk ērtu, bet bezmaksas nakšņošanu. Bet pēc tam sāka runāt, ka klostera logos ir sākusi parādīties vecāka gadagājuma sievietes figūra, tērpusies senās mūķenes drēbēs.

Spoku redzēja daudzi, un lielākā daļa aculiecinieku bija pārliecināti, ka tas ir Hildas gars, kurš ir zaudējis mieru, redzot abatijas pagrimumu un pasaulīgo necieņu pret to. Pēc tam, kad naktīs no abatijas zvanu torņa sāka atskanēt vāji, bet mērenas zvanu skaņas, vietējiem iedzīvotājiem beidzot zuda vēlme doties uz klosteri. Varbūt, tā bija vēja spēle vai kāda joks, bet pēc tam Vitbijas abatija krita neslavā.

Klosteris atgādina visu – gan alkatīgos, iekārīgos abatus, gan briesmīgo asinsizliešanu 9.gadsimtā, gan slimības un dīvainas nāves gadījumus tā apkārtnē. Nez no kurienes radās arī ne pārāk pieklājīgs stāsts par pirmo klostera priekšnieci. Daži stāstīja par to, ka sieviete nemaz nebija tik svēta un vecumdienās lauza celibāta solījumu, par ko viņa tika dzīva iemūrēta vienā no abatijas sienām. Pēdējais piliens bija dīvains stāsts par zvanu, kuru reiz bija nozaguši daži pārdroši puiši, kuri abatijā ieradās pa jūru.

Zvans, kas bija māņticīgo zemnieku ledaino baiļu cēlonis, tika vienkārši noņemts no zvanu torņa un aizvilkts uz kuģi. Taču pēdējo klostera relikviju tālu aiznest neizdevās – izejot atklātā jūrā, kuģis uzskrēja uz sēkļa un pēc tam negaidīta vētra to sasita gabalos. Zvans pazuda Ziemeļjūras dziļumos, bet neapklusa. Zvejnieki apgalvo, ka īpaši spēcīgu vētru laikā no ūdens dzirdams tā trauksmes zvans.

Dažreiz zvans atskan arī mierīgā laikā – to uzskata par labu zīmi, un ja šajā dienā pilsētā vai zvejnieku ciematā ir kāzas, tad jaunlaulātajiem tiek prognozēta ilga un laimīga kopdzīve.

Abate Hilda arī ne uz minūti nepamet sava klostera drupas. Vēl 20.gadsimta sākumā jūrnieki, ejot garām piekrastei, ielūkojās abatijas logu tumšajās ailēs, cerot ieraudzīt svēto ar lukturi. Daudzi ticēja, ka briesmu laikā Hildas spoks var dot ugunīgu signālu un palīdzēt jūrniekiem izvairīties no bīstamiem sēkļiem un akmeņiem.

19. un 20.gadsimtā Vitbijas abatija kļuva par dzejnieku, mistiķu un vienkārši romantiķu svētceļojuma vietu. Šeit redzējām arī slaveno “Grāfa Drakulas” autoru Bremu Stokeru. Rakstnieks šo vietu apmeklēja vairākas reizes un vienmēr ar apbrīnu stāstīja par klostera kapsētu, kuru caurstrāvo mistisks gars.

Rakstnieka darbu pētnieki apgalvo, ka šī vieta uz Stokeru ir atstājusi tik lielu iespaidu, ka viņš to vienā no romāna nodaļām aprakstījis kā vietu, kur vampīrs pārvēršas par suni. Abatijas kapsēta patiesi ir ievērības cienīga, tā ir ļoti labi saglabājusies un starp apsūnojušām plāksnēm ir redzami 8. – 9.gadsimta kapakmeņi.

Mūsdienās Vitbijas abatija, no kuras ir palikušas tikai dažas sienas, piesaista tūristus, vēsturniekus un, protams, neformālos jauniešus. Taču retais uzdrošinās ļaunprātīgi izmantot abates spoka viesmīlību. Droši ir zināms, ka garas pastaigas starp drupām dažkārt beidzas ar smaga, nelaipna skatiena un neizskaidrojamas panikas izjūtu. Viesi, kuri ceļo vienatnē, starp klostera akmeņiem neomulīgi jūtas pat dienas laikā, un drupas apmeklēt naktī uzdrošinās tikai lielākie piedzīvojumu meklētāji.