“Mātes cilts” galva

Pirmo garajā noslēpumaino akmens tēlu virknē var minēt pirmskolumba laikos Ameriku apdzīvojušās olmeku cilts akmens tēlu. Pēdējās šīs tautas apmetnes, kas ieguvušas La-Vente, Tres-Sapotes, Serro-de-Mesas nosaukumus, Amerikas Smitsona institūta un Nacionālās ģeogrāfiskās biedrības arheoloģiskā ekspedīcija Metjū Stirlinga vadībā atrada Meksikas džungļos Verakrusas un Tabasko štatos. Pateicoties šim atklājumam, kļuva zināms par Centrālās Amerikas pirmās augstās civilizācijas izzudušo kultūru. Izrādījās, ka uz šiem piemiņas stabiem lietots daudz agrāks alfabēts nekā maiju cilšu alfabēts, kuru iepriekš uzskatīja par kontinenta senāko kultūru.

Visapbrīnojamākais atradums izrādījās bazaltā izkaltas sešas gigantiskas galvas, kas bija tik reāli izteiksmīgas, ka pētnieki tās pielīdzināja portreta žanram.

Galvām nekad nav bijuši rumpji, tās bija uzliktas uz zemiem akmens postamentiem, zem kuriem atradās kameras upurēšanai. Kā jau tādos gadījumos parasts, atradums ne vien iepriecināja zinātniekus, bet arī uzdeva viņiem daudz neatrisināmu mīklu. Piemēram, kādā veidā seno skulptoru izmantotos veselos bluķus bija iespējams nogādāt džungļos no karjeriem, kuri atradās vismaz 100 kilometru attālumā. Turklāt indiāņu ciltis vispār nepazina riteņus. Tas nozīmē, ka viņiem nebija pajūgu, un viņi neizmantoja dzīvnieku vilcējspēku.

Pārsteidza arī dīvaino galvu milzum lielie izmēri – no pusotra līdz trim metriem augstumā un neticami noslīpētās sejas izteiksmes. Kāda izskatījās labvēlīga, citas – bargas, bet citām bija niķīga vai ironiska izteiksme. Ekspedīcijas vadītājs Metjū Stirlings uzskatīja, ka tie ir vadoņu vai valdnieku portreti. Īpašu uzmanību viņi pievērsa ķiverēm vai rituālu cepurēm līdzīgajām galvas segām.

Veicot atradumiem oglekļa analīzi, izrādījās, ka gigantiskās skulptūras un citi izrakumos atrastie kultūras pieminekļi varētu attiekties uz 800 gadiem pirms mūsu ēras, kas radīja jautājumu par “mātes cilti”, kura varētu būt nākamo indiāņu cilšu pirmsākums.

Izbrīna akmens tēlu līdzība nacionālajiem prototipiem. Uz priekšu izliektas, pilnīgas lūpas, pieplacināti deguni un raksturīga acu forma liecina par piederību attiecīgajai rasei. Tām piederošie, kā zināms, parādījās Amerikas kontinentā tikai verdzības laikā, kad olmeku civilizācijas pēdas apraujas pēdējā gadsimtā pirms mūsu ēras.

Ne mazums jaunu mīklu olmeku vēsturei pievienoja prāvajā San-Lorenso apmetnē 1967.gadā Jēlas universitātes profesora Maikla Ko izdarītais atklājums. Šoreiz zinātnieki, meklējot minētās kultūras datējuma apliecinājumu, uzdūrās… skulptūru kapsētai. Zemē apbedītās skulptūras bija stingri orientētas ziemeļu-dienvidu ass virzienā un veidoja savdabīgas rindas jeb secību, kādas raksturīgas kapsētu apbedījumiem. Statuju fragmenti, piemēram, to galvas, dažreiz bija novietotas līdzās akmens kolosu fragmentiem un uzvedināja arheologu domāt, ka statujas ar nolūku bija sadauzītas gabalos un apbedītas kā cilvēki. Jautājums – kādēļ statujas vajadzēja savākt vienā vietā un sadragāt. Zinātniekiem par to bija visdažādākās teorijas, tostarp arī minējums, ka tās iemiesojušas uzvarēto cilšu dievus jeb varoņus. Diemžēl neviena versija joprojām nav droši apstiprināta.

Negaidīti izrādījās statujām līdzās atrastu keramisko lausku un citu “kultūras atkritumu” analīzes rezultāti.  Tie attiecināmi uz 1200-900 gadiem pirms mūsu ēras. San-Lorenco atradumi izrādījās senāki nekā Tabasko gigantiskās galvas.

Pētniekiem radās jauni jautājumi: vai tiešām olmekus var uzskatīt par pirmo indiāņu cilti? Kur palikuši cilvēki, kas apdzīvoja šīs vietas iepriekš?

Milzeņi cepurēs

Daži pētnieki uzskata, ka indiāņu akmens statujas saista vienas saknes ar kādas nezināmas tautas kultūru, kas senatnē apdzīvojusi salu, ko paši salinieki dēvē par Rapanui, bet eiropieši savās kartēs to iezīmējuši kā Lieldienu salu, jo holandieša Roggivena briga tieši 1722.gada Lieldienu dienā sasniedza tās krastus.

Nav grūti iztēloties jūrasbraucēju izbrīnu, krastā ieraugot desmit metrus augstas gigantiskas akmens figūras. Kolonnām līdzīgie tēli ar izstieptajām ausīm bija izkalti dzeltenīgi-pelēkā vietējā akmenī, ko jūrnieki sākumā uzskatīja par māliem, bet kolosu šauros galvvidus rotāja apaļiem cilindriem līdzīgas cepures.

Roggivens ziņoja, ka salinieki statuju priekšā dedzinājuši milzīgus ugunskurus un, uz ceļiem satupušies visapkārt, klanījušies, aizklājot sejas ar plaukstām un veikuši noslēpumainu reliģisku rituālu.

Gigantisku akmens statuju noslēpums tā arī nav atklāts, kaut gan XX gadsimtā, pateicoties skandināvu ceļotājam Tūram Heijerdālam, kurš pa kripatiņai vāca jebkādu informāciju par apbrīnojamā figūru kompleksa radītājiem, daudz kas atklājās.

Viņa ekspedīcijas dalībnieki vispirms izpētīja Rano Rakaru vulkānu, kas būtībā bija gigantiskas akmeņlauztuves un darbnīca simtiem skulptūru izkalšanai. Šajā vietā atrada milzu daudz nepabeigtu un pat no kalnu masīva vēl neatdalītu skulptūru. Atradums ļāva izsekot visai tēlu radīšanas ķēdītei, kādu nav visā planētas civilizācijas vēsturē.

“Tas ir piemineklis zudušai mums nezināmai pagātnei un vienlaikus arī atgādinājums par visa pastāvošā iznīcību, - Tūrs Heijerdāls rakstīja. – Viss kalns klāts čūlām; pagātnes cilvēki kalušies vulkānā tik alkatīgi, it kā tas būtu salds pīrāgs. Jāpiebilst, ka no dzelzs cirvja tikai atlec dzirksteles, kad pārbauda klints cietību. Krāterī izcirsti un pārvietoti tūkstoši kubikmetru akmens. Kalna ķermeņa brūcēs guļ vairāk nekā 150 akmens statuju, no tikko iesāktām līdz gandrīz pabeigtām. To pakājē izkārtotas gatavu statuju ierindas – vesela pārdabisku radījumu armija. Daudzu statuju garums sasniedz 10 metru garumu, bet vislielākā, nepabeigta guloša uz klints, sasniedz 22 metru garumu”.

Rūpīgi izpētot platformas, uz kurām kādreiz stāvējuši akmens kolosi un pievēršot uzmanību burtiski katrai atlūzai, arheologi atraka ar zemi apbērtu skulptūru, kuras seja atšķīrās no citu Lieldienu salas statuju maskām. Tas bija milzīgs desmitiem tonnu smags trollis, kas izraisīja ne vien Eiropas pētnieku, bet arī salas iedzīvotāju izbrīnu, kuri bija saskrējuši atradumu aplūkot.

Kad skulptūru uzslēja vertikāli, izrādījās, ka elks pazemots stāv uz ceļiem, mēmo skatienu vēršot uz debesīm. Raksturīgi, ka tā bija vesela figūra, kamēr pārējās salas statujas sākās no gurniem vai tām nebija kāju. Tās veidoja sēdošas vai tupošas uz savām pēdām, uz ceļiem saliktām rokām. Turklāt trollim bija apaļa galva, bārdiņa un apaļas acis ar maziem redzoklīšiem, kuriem atšķirībā no simtiem citu akmens figūru vienaldzīgās bezkaislības, piešķirta kaut kāda izteiksme.

Visnegaidītākais un interesantākais bija tas, ka atrastā statuja līdzinājās doinskas perioda Tiauanako atrastajai. Līdzīgi bija figūru stāja un darināšanas stils.

Sievietes un karavīri

Kad 1253.gadā krustnesis Hilds Rubruks, pildot Francijas karaļa Ludviga IX uzdevumu, muku misijas priekšgalā, kuras galvenais uzdevums bija slepena diplomātija un Eiropas izlūkošana, devās uz Centrālo Āziju, pat nevarēja iedomāties kādu nozīmīgu ieguldījumu viņš veiks, pētot stepju un kalnu cilvēku paražas un leģendas, kurus apgaismotā Eiropa uzskatīja par “mežoņiem”.

Kristīgā misija divus gadus ceļoja līdz mongoļu hanistes galvaspilsētai Karakorumai, ceļā iepazīstot dažādu cilšu kultūras, par ko Rubruks vēlāk rakstīja savā grāmatā “Ceļojums uz austrumu zemēm”, aprakstot daudz aizraujošu un neparastu atradumu.

Īpaši Rubruka uzmanību piesaistīja noslēpumainie akmens elki, ko lielā daudzumā varēja sastapt Krievijas dienvidos, Tuvas apgabalā, Lejas Volgā, Altajā un Turkestānā. Tā kā vietas, kur atradās “akmens meitieši” bija ģeogrāfiski izkaisītas, to izcelsmi un piederību eiropieši piedēvēja visdažādākajām tautām – skitiem un huņņiem, tatāriem un mongoļiem, gotiem, polovciešiem, kurgīziem, tjurkiem, somiem. Kaut gan pētnieki arī vēlākos laikos nenonāca pie vienota slēdziena par milzīgās akmens statujas darinājušo seno skulptoru tautībām, katrs minējums bija vienlīdz taisnīgs, jo figūras ir daļa dažādu tautu kultūras mantojuma.

Apliecinājums tam ir arī akmens skulptūru raksturu nesavienojamība, jo sastaptas gan plakanas, apstrādātas tikai no vienas puses un trīs dimensiju veidojumi. Tādu veidojumu galva un kakls saplūst ar rumpi. Dažas ir bez bārdas un apaļām sejām, citas neapstrīdami mongoloīdas. Daudzas skulptūras “apģērbtas” kā karavīri un praktiski visiem rokās biķeri vai kausi, kuru nozīmi pētnieki traktē visai dažādi. Vieni uzskata tos par tuvumā apbedīta karavīra simbolu, citi par laba vēlējumu cilts aizstāvjiem.

Saglabājusies leģenda par “akmens meitieti” jeb “akmens veču”, kura stāvējusi pie Abakanas upes ietekas Jeņisejā. Leģenda vēsta, ka viņa bijusi vietējo mednieku aizbildne, kuri pirms došanās savās nodarbēs ar ziedojumiem nākuši tēlam paklanīties. Skulptūru aplēja ar pienu, araku (degvīnu), iezieda to ar sviestu vai taukiem. Starp citu, Madagaskaras iedzīvotāji tamlīdzīgu paražu ievēro vēl šodien.

Vēsturniekiem identificēt statujas ar vienu vai citu tautu palīdz akmens tēlu neskaitāmās “apģērba” vai “apbruņojuma” detaļas – apģērba ornamenti, jostas, loki, šķēpi, bultu maki ar bultām, īpaši apkalumi, aizdares un tamlīdzīgi.

Rezultātā noskaidroja, ka “akmens sievišķiem” pa priekšu gāja dažu Centrālās un Vidusāzijas tjurku cilšu akmens karavīri, ko apliecina seni ķīniešu manuskripti, kuros saglabājušies tjutku kareivju rituālu apraksti: “Pie kapa uzceltā ēkā nolika uzzīmētu nelaiķa attēlu un kauju aprakstu, kurās viņš piedalījies savas dzīves laikā. Parasti, ja viņš nogalinājis vienu cilvēku, tad lika vienu akmeni…” Citos ķīniešu avotos pieminēti “akmeņi-zīmes”.

Dažādi skaidro arī “akmens meitiešu” nozīmi. Vienas noderējušas kā apbedījuma vietu pieminekļi. Citas atzīmējušas klejojošo cilšu tradicionālos ceļus. Trešās bija noliktas kā pieminekļu par godu pulkvežiem-uzvarētājiem. Aiz viņām ierindā bija ierindā cits aiz cita nostādīti vertikāli akmeņi, kas liecināja par nogalēto ienaidnieku vai gūto uzvaru skaitu.

Tādējādi primitīvos akmeņos ne vien iemiesojās senču dvēseles, tā bija savdabīga akmenī kalta hronika, kurā nomadu tautas no paaudzes paaudzei nodeva senču pamācības.

Ķeltu gari

Seno ķeltu tautas, kas apdzīvoja Britu salas, vēsta, ka auglības un maģijas dieviem piemitis spītīgs tikums un tie palīdzējuši cilvēkiem tikai tādos gadījumos, kad ļaudis nesuši cienījamus ziedojumus un labi par tiem rūpējušies.

Protams, senajām leģendām var neticēt. Bet… kādēļ tieši tad, kad brālis un māsa Robinsoni atrada vecāku mājas dārzā senas zaļgana kvarca vīrieša un sievietes galvas, kuru sejas atgādinājušas kādu rituālu maskas, Robinsonu un viņu kaimiņu mājās sāka notikt visādas dīvainas lietas. Saimnieku prombūtnes laikā pēkšņi sāka spīdēt logi, bet cilvēkiem sāka rādīties briesmīgi sapņi, viņi sāka dzirdēt nesaprotamas, šausminošas balsis un skaņas. Lieta aizgāja tik tālu, ka ģimenes galva paša mājas gaiteņos sastapa vilkati, pa pusei cilvēku, pa pusei vilku.

Arheologs doktors Ross uzzinājis par šiem ar atradumu saistītajiem brīnumiem, nosauca tos par “bērnu pasaciņām” un savāca akmeņus, ko Robsoni sauca par “velnu” un “raganu”. Vēlāk viņš pats atzinās, kamēr vedis akmeņus uz institūtu izpētīšanai, sajutis neizskaidrojamas bailes. Atskatījies uz automašīnas aizmugures sēdekli, kur atradušies “ķeltu elki”, arheologs sevi pieķēris pie domas, ka viena skulptūra “smaida”, un viņu pārņēmušās bailes pastiprinājušās. Kādā brīdi viņš atcerējies vietējo fermeru nostāstus, ka ar senajiem gariem var tikt galā, pavēlot tiem “klausi!”, un viņš šo padomu lika lietā. Baiļu sajūta mitējās un Ross domās par sevi pasmējās.

“Ķeltu garu” izstrādātie brīnumi ar to vēl nebeidzās. Arheoloģijas muzejā, kur tie nokļuva, sāka atgadīties dažādas neparastas parādības, bet ap pašu arheologu savērpušies notikumi apliecināja, ka viņam arī nebūs miera. Katastrofas, ugunsgrēki, slimības un citas nelaimes vēl ilgi vajāja kā Robsonu ģimeni, tā ironisko doktoru Rossu, un pat dažus muzeja līdzstrādniekus. Likās, ka senču gariem veltītie dievi būtu apveltīti ar kādu noslēpumainu spēku iedarboties uz visiem, kas vien ar tiem saskāries.

Iespējams, ka tā arī bija?