Huzāru balāde

Kā literatūras personāžs poručiks Rževskis ir salīdzinoši jauns: viņam ir tikai 80 gadi. Viņu radīja Aleksandrs Gladkovs, kurš 1940.gadā uzrakstīja lugu “Sendienās”.  Tās galvenais varonis kā arī ir huzārs Dmitrijs Rževskis: lielībnieks un iedzērājs, taču tajā pat laikā arī drosulis un varonis. Tādu poručiku nospēlēja aktieris Jurijs Jakovļevs Eldara Rjazanova komēdijā “Huzāru balāde”, kura iznāca uz ekrāniem 1962.gadā.

Nav šaubu: tieši pateicoties Jakovļeva darbam Rževskis ieguva vistautas atpazīstamību un, pēc būtības, sāka dzīvot pats savu personisko dzīvi, kura nez’ kāpēc sastāvēja no... dzīrēm un seksuālajām eskapādēm.taču visas filmas laikā Rževskis-Jakovļevs neizsaka nevienu neķītru vārdu. Pretēji, viņš ir laipns, tiešs, uzticīgs mīļotai sievietei, draugiem un Tēvzemei, par ko ir gatavs atdot dzīvību. Šajā poručikā nav pat mājiena uz to mazizgļtoto vulgāro cilvēku, kurš galarezultātā kļuva par anekdošu varoni. Kā kaut kas tāds varēja notikt? Lieta tajā, ka pat Rževska tēls ir vecāks gan par filmu, gan lugu, pēc kuras tā uzņemta: jau XIX gadsimta vidū krievu avīzes par Sergeja Semjonoviča Rževska “neglītumiem”....

Rjurika pēcnācēji

Rževsku muižnieku dzimta bija labi pazīstama cariskajā Krievijā. Nu tiešām, jo dzimtas saknes aizgāja līdz pat leģendārajam Rjurikam! Tiesa, atšķiribā no vairuma citu Rjurikoviču Rževski, iegūstot uzvārdu no Rževas pilsētas, kurā viņi kādreiz valdīja, pazaudēja gan augstdzimtību, un milzīgās bagātības: kādreiz iegūto kņazu titulu viņi zaudēja XIV gadsimta beigās. Taču dzimtas senatnīgums, ar kuru viņi ļoti lepojās, palika pie viņiem. Rževski izmitinājās plašumā pa Krieviju, deviņās tās guberņās – Voroņežas, Kurskas, Orlas, Rjazaņas, Sankt-Pēterburgas, Tambovas un Tveras, - un visur viņus cienīja.

Taču, kā zināms, nav ģimenes bez kropļa. Podporučika Sergeja Semjonoviča Rževska, kurš dzivoja Tulas guberņas Venevas apgabalā, uzvedība šokēja muižniecisko sabiedrību. Vispār, par visu pēc kārtas.

Apkaunojošais gvardietis

Venevskas Rževskiem bija trīs deli. Ģimenes tēvs agri nomira, bet māte – dzimusi Golovkina – pacentās dot visiem trim pēcnākamajiem cienījamu izglītību. Labi, ka gan sakari palīdzēja, ganlidzekļi. Vecākie bērni attiasnoja mātes cerības: pirmais dēls galarezultātā kļuva par diplomātu, otrais aizgāja pa militāro liniju, bet lūk trešais... Ar trešo nācās pamocīties.

Sergejs no bērnības nemīlēja mācīties un disciplīnu, viņa dvēsele vienmēr alka svētkus, lai būtu gan ziedi, gan dejas, gan salūti. Taču tā vietā māte iekārtoja viņu junkeru skolā Pēterburgā, kur par jebkādām vaļībām nedrīkstēja domāt. Kaut kā pabeidzis skolu Sergejs iestājās gvardes pulkā, kurā viņam piešķīra podporučika dienesta pakāpi. Taču militārā dzīve viņu apgrūtināja, par ko ticami zināms no Sergeja Semjonoviča brāļameitas – Nadeždas Petrovičas Rževskas – teiktā, viņas “Personiskās atmiņas un viss dzirdētais” tika izdotas 2010.gadā. Brālameita ļoti labi pazina savu tēvoci un atstāja par viņu krāsainas atmiņas.

Tā, piemēram, viņa pastāstīja, ka reiz viņas tēvs Pjotrs Semjonovičs Rževskis, tad jau armijas štata virsnieks, ieraudzīja Sankt-Pēterburgā uz Ņevas prospekta nepiedienīgu skatu: “Gvardietis gāja pa Ņevas prospektu bez portupejas, bet zobenu aiz viņa nesa densčiks! Pjotrs Semjonovičs pieskrēja pie nekauņas un pazina viņā savu jaunāko brāli. “Serjoža, tu esi jucis! Tūlīt pat uzvelc portupeju un zobenu!” Bet atbildē: “Viņš ir loti smags. Negribu”. Protams, pēc tā viņš devās arestā.

Citā reizē Rževskis nolēma nedaudz uzjautrināt pulka biedrus: piepildīja grieķu riekstu čaumalas ar pulveri un “pa jokam” tās zem priekšniecības – padzīvojuša ģenerāļa – kājām. Taču jautrība nesakās: vecais, izdzirdot skaļu blīkšķi, tā nobijās, ka nokrita ģībonī.

Galarezultātā “apkaunojošā gvardista” kalpošana ilga tikai gadu un trīs mēnešus, no kuriem lielāko laika daļu Rževskis pavadīja arestā, bet pēc tam arī vispār tika atvaļināts no armijas...

“Lūk auļo lieliskais trijjūgs!”

Uzzinot, ka viņš “karaklausībai pavisam neder”, Rževskis nepavisam neapvainojās. Viņš apmetās Venevā un sāka dzīvot savam priekam. Tikai nedomajiet neko sliktu: ne dzešanā, ne uzdzīvēs, ne atkarībā no spēlēm Sergejs Semjonovičs netika pamanīts. Tieši otrādi! “To laiku muižnireki dzēra, spēlēja kārtis, uzturēja mīļākās, un tas bija labi – tā darīja pieklājīgi cilvēki. Bet Rževskis uzdzīvoja pa savam. Tas nebija kungu stilā. Par viņa izgājieniem rakstīja avīzēs un visa Maskava smējās, bet par mana tēva kāršu zaudējumiem avīzēs nerakstīja, un neviens nesmējās. Vecmāmiņai tas bija vieglāk. Viņa maksāja, taču apr viņas namu nesmējās”, - atcerējās Nadežda Rževska.

Reiz, piemēram, Sergejs Semjonovičs izstrādāja joku. Ieradās sieviešu klosterī uz pusdienas lūgāšanu. Izvēlējās smukiņu jaunu mūķeni un piegāja viņai tik tuvu, ka, “krustoties un paklanoties ar pieri iebakstījās viņai mugurā”.  Meitene, protams, pabīdījās nost no Rževsaka, taču viņš sekoja viņai pa visu baznīcu. Beidzot šo “pakaļdzīšanos” pamanīja igumenja un lika lai divas mūķenes izved nekauņu. Viņas viņu saņēma no divām pusēm, taču, tikko viņi izgāja ārpus klostera sienām, Rževskis stipri piespieda viņu rokas pie savām krūtīm – tā, lai viņas nevarētu izrauties, - un “metās ar viņām skriet līdz laukumam ar dziesmu “Lūk auļo lieliskais trijjūgs!” Publika aplaudēja, mūķenes krita, bet viņš tās visu laiku vilka un visu laiku dziedāja”.

Neatveriet krāsni!

Protams, šis skandāls iekļuva avīzēs, ar ko kārtējo reizi apbēdināja māmuļu. Par pēdējo darvas karoti, kurā pārsniedza viņas pacietību, kļuva balle-maskarāde, uz kuru Sergejs Semjonovičs pārģērbas par.... krāsni.

Kostīms neatšķīrās ar sarežģītību un sastāvēja no trubas un kartona kārbas, kurā bija iztaisītas divas “durvis”. Pirmās attainoja aizkures atveri, aizmugurējās – ventilācijas atveri. Uz durvim bija pirestiprināts uzraksts: “Neatveriet krāsni, tajā ir ogleklis”. Intriga bija taja, ka Rževskis uzvilka savu kostīmu uz kaila ķermeņa, pie kam “krāsns durvis” izrādījās izvietotas kā reiz zem jostas vietas.

Maskarādes tajā laikā mīlēja arī tāpēc, ka tur tika atļautas uzvesties nedaudz brīvāk, nekā parastajā dzīvē. Tāpēc visi, kuri izlasīja uzrakstus uz Rževska kostīma, uztvēra to kā pienākumu izdarīt pilnīgi otrādi: atvērt krāsni – un ieraudzīt Sergeju Semjonoviču visā krāšņumā...

No balles Rževski – ar svilpieniem, smiekliem un ķiķināšanu – izveda policija. Nākošajā dienā par “krāsni ar gāzi” pastāstīja visas avīzes, un “nekauņas” māte izlēma viņu steidzami apprecināt.

Maizes talismans

Uz 23 gadiem Sergejam Semjonovičam nebija nevienas mīlestības intrigas. Un viss tādēļ, ka... viņš mulsa dāmu priekšā. Taču viena meitene – Aleksandra Travina – viņam patika. Tiklīdz par to uzzināja viņa mātes – bioloģiskā un krustmāte, - viņas uzreiz izlēma darboties cerībā, ka Rževskis pēc kāzām nomierināsies. Meitene bija no nabadzībā nonākušas muižnieku dzimtas, tajā laikā kad Rževskiem nauda pietika. Tādēļ tika pieņemts, ka atteikums nesekos.

Taču Sergejs Semjonovičs izmisīgi baidījās bildināt. Tad viņa krustmāte ielika viņam aizmugures kabatā divas maizes garoziņas. Saskaņā ar tolaik esošo ticējumu, talismanam vajadzēja atnest krustdēlam veiksmi visos uzsākumos....

18-gadīgai jaunkundzei nekas nebija pret Rževski. Viņā atzinīgi apsēdās viņam blakus uz dīvāna, ar ko vēl vairāk satrauca Sergeju Semjonoviču. Viņš pielēca kājās, sāka staigāt uz priekšu un atpakaļ, viņa piere pārklājās sviedriem. Lai noslaucītu sviedrus Rževskis izvilka no aizmugurējās kabatas kabatlakatiņu, taču kopā ar to izkrita maizes garoziņas un nodevīgi atsitās pret grīdu. Meitene iesmējās. Bet Rževskis kā bulta izskrēja no istabas. Un kaut arī viņš nodzīvoja līdz cienījamam vecumam, tomēr citus mēģinājumus apprecēties vairs neveica. Lūk jums arī poručiks!