Tas, ka Leonhards Šteins ir no Vīnes, ir skaidri zināms. 1918. Gadā viņš publicēja trīs grāmatas: “Flautists” un “Uguns lilija” (“Die Feuerlilie”) Vīnes izdevniecībā “Amalthea-Verlag”, kā arī stāstu krājumu “Nāves balets” Jēnas izdevniecībā “Landhaus”. Līdz 1920. gadam žurnālos iznāca vēl daži stāsti. Pēc tam pilnīgs klusums. Līdz mūsu dienām. Vienīgais, zināmais rakstnieka portrets ataino jaunu, simpātisku, dzīvespriecīgu, 25 gadus vecu cilvēku, lokainiem matiem. Jāpieņem, ka apdāvinātais rakstnieks ir miris kaut kur 1920. gadā, tas ir – savas literārās karjeras sākumā. Par nāves iemesliem var tikai izteikt minējumus: nelaimes gadījums, slepkavība, pašnāvība, slimība? [Arī par rakstnieka vārdu jāšaubās, vai tas nav pseidonīms, jo Vācijas dienvidos atrodas tāda paša nosaukuma klints – 1449 m augstā Leonhardšteina. https://de.wikipedia.org/wiki/Leonhardstein - t.p.] Tikko uzaususi literatūras debesīs, viņa zvaigzne nodzisa. Šteina darbi ātri pazuda no grāmatu tirgus. Abi īsie romāni iznāca brošūras iesējumā, to tirāža bija tikai 1000-2000 eksemplāri. Pēc 1921. gada tos izņēma no izdevniecības programmas. Izdevniecība „Landhaus”, kas bija izdevusi stāstu krājuma sējumiņu, 20. gadu sākumā bankrotēja, palikušie fondi tikai nodoti makulatūrā, tas ir nokļuva zem preses, tika iznīcināti.
„Nāves balets” iznāca šūtas brošūras veidā, kartona vākos un kā dārgs izdevums puspergamentā. Taču nevienā veidā šīs grāmatas vairs nesameklēt. Izdevniecības liktenis izskaidro visu. Arī izdevniecības „Amalthea” izdevumi pazuda praktiski bez vēsts, tāpēc ka vārgu brošūru dzīves laiks ir visai ierobežots. Kad šodien runā par vācu pirmskara fantastiku, uzreiz tiek nosaukti vārdi: Gustavs Mairinks, Hanss Haincs Everss, Karls Hanss Štrobls, Leo Perucs, Otto Zoika, varbūt vēl atminas Georgu fon der Gabelencu vai Gustavu Renkeru. Par Leonhardu Šteinu – neviena vārda. Lielā mērā tas saistās ar viņa tekstu nesasniedzamību. Taču vairāk nekā pēc 80 gadiem, kad iznāca pēdējā Leonharda Šteina grāmata, ir pienācis laiks piedāvāt lasītājam pilnu, maza, bet ļoti vērtīga šā lielā stilista prozas mantojuma izdevumu. 2006. gada jūnijā ideja guva piepildījumu: liela vācu fantastikas zinātāja un entuziasta Roberta Bloha (nejaukt ar amerikāņu rakstnieku) paša izdotie 40 eksemplāri ar mākslinieka Asuka zīmējumiem satur visus līdz mums nonākušos Leonharda Šteina darbus. Mazais Leonharda Šteina literārais mantojums neiet pavadā tā laika populārākajiem autoriem, kur vārdus zināja visi, tas visai maz ņem vērā laikmeta gaumi. Tāpēc tas ir svaigs un oriģināls arī pašlaik, jo pagājušās desmitgades nevarēja atņemt tam dīvaino burvību.
Par „mazu, bīstamu augstspriegumu” izdevniecība „Amalteja” nosauca īso romānu „Uguns lilija”, kas iesākas detektīvstāsta tradīcijās, bet ātri pārvēršas par drudžaina murga halucinējošu formu, kas tiek dzīta uz priekšu ar tēlainu valodu, kas neatstāj laiku elpas atvilkšanai. Šteina nepārtraukts nodoms ir radīt šaubas, atmaskot augstāko vērtību tukšumu: detektīvs savas izmeklēšanas laikā zaudē arvien vairāk un vairāk ticību savu medību jēgai. Hermafrodītisma tēma ir vēl viena šķīdinoša vide, kurā Šteins domā sēt šaubas vai izsmiet buržuāziskās un morālās tradīcijas. Vārdu izvēle ir saspiesta, bet trāpoša mērķī, tomēr ekscesīva, salīdzinājumu pilna, veidojoša noskaņa, radot pārspīlētu, dīvaini-grotesku ainu uztveri.
Erotika un erotiska metafora pārņem, lasot mistisko, ceļa stāstu „Flautists”. Te attēlots jaunas, jūtīgas aristokrātes Ariadnas fon Benkhaimas liktenis, kura ceļojuma laikā pa Ēģipti nokļūst dzīvnieciski-vīrišķā flautista jeb flautista bronzas figūras burvības varā. Viņa pakāpeniski zaudē saistību ar savu eiropeisko izcelšanos un aukstasinīgo, tradicionālo vīru, beigās izšķīstot senajā, austrumu mītā. Šajā psiholoģiski smalkajā novelē, kas strādā tikai ar pustoņiem un mājieniem, autors izrādās valodas virtuozs, formāli par soli apsteidzot sava laikmeta iespējamos paraugus. Ekspresionisma stilistiku viņš izmanto, lai ar dažiem vārdiem padarītu optiski redzamus iekšējos procesus. Eldžernona Blekvuda stāsts „Krišana Ēģiptē” (A Descent into Egypt), kas iznāca tikai četrus gadus agrāk, ir ļoti līdzīgs pēc galvenās tēmas, taču izmanto daudz vairāk vārdu, nesasniedzot „Flautista” darbības intensitāti un izteiksmes spēku. Tādos stāstos, kā „Vampīrs”, valda smacīga, sterila, sīkburžuāziska atmosfēra; varoņi – uzbāzīgi un atgrūdoši antivaroņi, kas nerada pret sevi simpātijas, to pretīgie, egoistiskie motīvi tiek atklāti bez jebkādas žēlastības. Līdzīgi maijvaboļu kāpuriem tie akli knosās savā reglamentētajā dzīvē un tāpēc lauž kaklus pret visu pārsteidzošo, dīvaino, kas ielaužas viņu dzīvē. Šteina sieviešu figūras atšķiras ar savu daudzveidību; laikabiedriem, tādiem kā Eversam, Štroblam, Busonam, ir tikai klišejas: vienā polā, vienā pusē – mājas klukste, otrā pusē – dēmoniski-fatāla kurtizāne. [Par Štroblu portālā ir atsevišķs raksts: http://archivsf.narod.ru/1877/karl_strobl/index.htm - t.p.] Šteins pretī nostāda raksturus, apskurbinošas jūtas: aprēķina, muļķīgas, jutekliskas, taču pēc formas vienmēr pabeigtas. Te viņam nāk par labu viņa īstā valodas prasme, kas palīdz dažos vārdos trāpīgi raksturot personāžu. Stāsta „Gorilla” tēma – meitu ģēģera, ar dzīvnieciskām dziņām apveltīta donžuāna pārvēršanās zvērā. Te erotika, kropļojoties pārvēršas velnišķībā nevis pateicoties sievietei, bet pateicoties vīrieša kārei pēc kailas miesas. Leonharda Šteina formas mākslinieciskā pilnība slēpjas vampīrisma, dubultnieka, gaišredzības un indiešu mistikas tēmu niansēs. Viņa darbus vajag atklāt no jauna šajos seklā plaģiātisma laikos, kad bezgalīgi tiek jaukta sen atdzisusī literatūras biezputra.
Autors Vjačeslavs Korops, 2006.