Patiešām, viss sākās itin jauki. Sākotnēji eigēniku uztvēra sajūsmināti. 19.gadsimta beigu un 20.gadsimta sākuma izcilākie ļaudis ļoti labprāt pulcējās zem šīs jaunās zinātnes karogiem, jo tā par savu uzdevumu bija pasludinājusi cilvēku sugas uzlabošanu un ļaužu atpestīšanu no mokām un ciešanām. Pamatlicējs Frensiss Galtons teica: „Iedzimto defektu dēļ civilizētā cilvēku suga ir ievērojami vājāka, nekā jebkuras citas – gan mežonīgas, gan pieradinātas – sugas dzīvnieki... Ja mēs cilvēku rases uzlabošanai patērētu kaut vai divdesmito daļu no tiem spēkiem un līdzekļiem, ko tērējam zirgu vai vispār lopu šķirņu uzlabošanai, mēs spētu sasniegt kosmiska mēroga ģenialitāti!”

Šiem Galtona spriedumiem pilnībā piekrita arī Bernards Šovs, Herberts Velss, Vinstons Čērčils, Teodors Rūzvelts un daudzi jo daudzi citi. Un, patiesību sakot – kāpēc gan nepiekrist? Cilvēkā taču patiešām visam vajadzētu būt nevainojami skaistam, kā to savulaik paudis Antons Čehovs. Tiesa, šī gaišā doma gan dzīvo, taču – neuzvar, allaž atduroties tieši pret cilvēka nepilnību. Jo nepilnība piemīt ikkatram no mums.

Atliek tikai vērīgāk palūkoties visapkārt, un jau ļoti ātri kļūst redzams, cik ļoti „nevienmērīgi, neviennozīmīgi” visa radītāja Daba katru no mums apveltījusi: ekonomēts uz veselības rēķina, savukārt citam ticis pievilcīgs ārējais izskats, taču to pamatīgi „kompensē” nelietīgs raksturs. Vai arī – lai arī reti, tomēr tā arī mēdz būt! – gan izskata nav, gan raksturs draņķīgs, gan veselība klibo un turklāt smadzeņu arī lāga nav. Un otrādi, sak, skaties, priecājies un teju vai skaud – kā gan vienam cilvēkam var būt faktiski viss. Protams, tā gadās ļoti reti, bet, godīgi jāatzīst, tā tomēr mēdz tā būt. Un gribētos, lai to pēdējo gadījumu būtu vairāk, vai ne?...

Turklāt par cilvēka sugas uzlabošanas iespējām cilvēki sākuši visā nopietnībā interesēties jau sirmā senatnē. Tas pats Platons savā pazīstamajā „Politikā: paudis par nepieciešamību valstij iejaukties laulību regulēšanā, gluži konkrēti skaidrojot, tieši kā vajadzētu piemeklēt dzīvesbiedrus, lai tādējādi laistu pasaulē fiziski spēcīgus bērnus ar izciliem tikumiem. Zināmais senatnes „selekcijas centrs” bija Sparta, kur jaundzimušos ar acīmredzamiem fiziskajiem defektiem un bez tām fiziskajām kvalitātēm, kādas būtu nepieciešamas topošajiem karavīriem, bez vismazākās šaubīšanās nogalināja, nometot no klints aizā. Turklāt faktiski ir pilnībā bezjēdzīgi mūsdienu „nevalstisko organizāciju” aprobežoti arogantajā manierē kritizēt spartiešus par primitīvu politkorektumu, jo tādi bija tā laika tās sabiedrības akceptētie tikumi, kur zēnus laida pasaulē tikai vienam nolūkam – armijas rindu papildināšanai. Un cita starpā vērts piebilst, ka šo mērķi sasniedza. Raugi, arī šodien visi labprāt skandina Spartā dzimušo atziņu, ka „veselā miesā mājo vesels gars”.

II.Labākie no labākajiem

Kopš tā laika aiztraukušās neskaitāmas simtgades, taču parastie mirstīgie allaž turpinājuši ciest no savas nepilnvērtības sajūtas un apsvērt – ak, cik labi gan būtu dzīvot tikai jauku – gan ārēji, gan iekšēji – cilvēku ielenkumā. Par to domāja arī zinātniski ievirzīti ļaudis. Un pirmais, kurš ļoti konkrēti sāka nodarboties ar šā jautājuma praktisko pusi, tātad bija angļu ģeologs, antropologs un psihiatrs Frensiss Galtons, kura biogrāfijas īpaši pikantā un savdabīgā detaļa ir tā, ka viņš bija Čārlza Darvina brālēns un visnotaļ dedzīgi atbalstīja viņa radīto evolūcijas teoriju...

Kā aristokrāts, Galtons pētniecības materiālus nemeklēja kaut kur tālu, bet gan sāka pētīt tieši Anglijas slavenāko dižciltīgo ģimeņu radurakstus. Viņš centās konstatēt talanta, intelekta un spēka mantošanas likumsakarības. Tajā laikā – 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā – vispār bija ļoti modīgi nodarboties ar visa veida selekciju un izlasi. Turklāt savu būtisko lomu nospēlēja arī tas fakts, ka tieši tajā laikā atkal no jauna „atklāja” Gregora Mendeļa likumus par pazīmju mantošanu. Vārdu sakot, maliņā nepalika arī Frensiss Galtons.

Viņš sprieda: ja jau jaunas sugas iegūšanai nepieciešama labāko dzīvnieku vaislinieku atlase, tad arī mērķtiecīgai ģimenes pēru piemeklēšanai vajadzētu dot konkrētus augļus. Vēl vairāk, likās, ka tas taču ir tik vienkārši: lai dzimtu veselīgi, glīti un talantīgi bērni, ir nepieciešams, lai viņu vecāki būtu labākie no labākajiem! Faktiski tieši tāpēc arī jauno zinātni nodēvēja par eigēniku, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē ‘labāko piedzimšana’.

Lūk, ko pats Galtons par to teicis: „Mēs ar šo apzīmējumu izvēlamies nodēvēt zinātni, kas nekādā gadījumā neaprobežojas ar jautājumu par pareizu sapārošanu un laulību likumiem, bet galvenokārt attiecībā tieši uz cilvēku pēta visas ietekmes, kas pilnveido rasi, un tiecas šīs ietekmes uzlabot, kā arī tiecas tās pavājināt”. Ielāgosim: šeit nav ne vārda par nepieciešamību izveidot „eigēniski vērtīgas populācijas”. Tomēr, neskatoties uz to, jau ļoti drīz eigēnikas aprindās iestājās šķelšanās. Tāpēc, ka ikviens selekcionārs skaidri zina: lai izveidotu jaunu, uzlabotu šķirni, iepriekš nākas izbrāķēt vismaz 95% „izejmateriāla” – dzīvniekus, putnus, sēklas un tamlīdzīgi.

Jebkuras atlases pamatpostulāts ir šāds: sliktākajiem (vājākajiem) nekādā gadījumā nevajadzētu piedalīties vairošanās procesā. Tieši šim zemūdens akmenim tad arī uzdūrās eigēnika. Un tajā mirklī notika jaunās zinātnes frontālā sadursme ar cilvēka ētiku un morāli.

III.Šķelšanās un izrāvieni

Kaismīgākajiem jaunās zinātnes piekritējiem šķita par maz tikai ar cilvēka pētniecības kvalitātes uzlabošanu, izmantojot tikai ģenētiskos principus. Un šādu eigēniku dēvē par pozitīvo. Taču būtisku atbalstu sabiedrībā guva tā eigēnika, ko vēlāk nodēvēja par negatīvo. Tās piekritēji izlēma, ka cilvēces saglabāšanai kopumā ir nepieciešams liegt radīt pēcnācējus cilvēkiem, kuriem ir garīga vai fiziska nepilnvērtība, alkoholiķiem, narkomāniem, noziedzniekiem.

Tiesa, šeit attaisnojumam gan jāmin fakts, ka 19.gadsimta otrajā pusē un 20.gadsimta pirmajās desmitgadēs pilnībā civilizēto un apgaismoto sabiedrību bija apsēdušas tā dēvētās „izdzimšanas” jeb tādam kroplības bailes. Laikraksti regulāri vēstīja par pieaugušo garīgi slimo cilvēku skaitu un citiem cilvēka iedabas „noriebumiem” – psihiskiem, fiziskiem vai tikumiskiem. Turklāt minētos faktus apstiprināja arī zinātne. Un šādā izgaismojumā, protams, jau gatavs risinājums cilvēces kā sugas atveseļošanai, ko piedāvāja negatīvā eigēnika, lielākajai daļai sabiedrības varēja likties vairāk nekā pieņemams...

Pirmās cīņu ar „cilvēces degradāciju” uzsāka ASV. 1904.gadā Indiānas štatā pieņēma un izsludināja likumu par sterilizāciju. Tā rezultātā piespiedu kārtā sterilizēja „nepilnvērtīgās” būtnes – alkoholiķus, garīgi slimos un noziedzniekus recidīvistus. Atbilstoši štata nosaukumam likums vēsturē iemantojis tieši tādu apzīmējumu – Indiānas likums. Turklāt šis likums izrādījās ārkārtīgi populārs, jo nākamo 26 gadu laikā tā darbību izmēģināja vēl 40 ASV štatos.

Kas ir šis Indiānas likums? Vispirms – nekā kopīga ar kristiešu īstenotajām šausmām Viduslaikos. Faktiski to pat varētu nodēvēt par visnotaļ humānu, jo cilvēkam vienkārši pārgrieza sēklas pieplūdes kanālus. Proti, viņš varēja turpināt dzimumdzīvi, tikai vairs viņam nebija lemts radīt pēcnācējus. Uz šo procedūru bija obligātā kārtā jāierodas visiem sociāli neuzticamajiem elementiem. Tos, kuri centās izvairīties, vajāja un nežēlīgi sodīja – sēdināja uz trim gadiem cietumā vai sodīja ar 1000 dolāru lielu naudas sodu, kas tajā laikā bija milzīga summa. Bet pašu negatīvo eigēniku tostarp popularizēja visiem tolaik iespējamiem līdzekļiem: veidoja filmas, rakstīja grāmatas un rakstus, organizēja speciālus institūtus un tamlīdzīgi.

Īstenojot tādu pieeju, „nederīgais cilvēciskais materiāls” bija praktiski izslēgts no vairošanās procesa. Tikai bija viena nelaime, raugi, parasti par „neveselajiem” atzina cilvēkus, kuri nebija spējuši, atbilstoši visiem šķērmajiem amerikāņu ideāliem, „sociāli realizēties”. Ļoti ātri iestājās manipulācijas ar jēdzieniem, ar eigēniku centās ārstēt teju vai visas sabiedrības „čūlas” – nabadzību, alkoholismu, klaidonību, noziedzību, pat prostitūciju. Vēl tikai varēja ķerties klāt arī korupcijai, vai ne? Jeb arī mūsu dienās mūsu sabiedrības „sasniegumu” lielākajiem ideoloģiskajiem traucēkļiem – tā dēvētajiem „padomju produktiem”, kuri ar savu, raugi, novecojošo domāšanu kaut kā neblēj himniskā patosā līdzi visa veida „veiksmes stāstu” izaugsmes un nezin kādas attīstības dziesmu tekstiem...

IV.Cita pieeja

Gluži citādi eigēnikas „jautājumu” sāka risināt Ziemeļeiropā. Kopš pagājušā gadsimta 20-to gadu beigām Dānijā, Zviedrijā, Islandē, Norvēģijā un Somijā valdības līmenī veica mērķtiecīgu garīgi nepilnvērtīgo cilvēku sterilizācijas politiku. Tāpat kā ASV, viņus sterilizēja nolūkā liegt viņiem iespēju pārnest tālāk savus kaitīgos gēnus.

Arī šeit visās sabiedrībās likumu par sterilizāciju uzņēma milzīgā sajūsmā. Tajā neviens – ne zinātnieki, ne ārsti, ne sabiedrība kopumā – nesaskatīja nekā nosodāma, neviens neuzstājās pret. Tādā veidā, atbilstoši attiecīgai testēšanai, absolūta konsensa apstākļos varēja itin mierīgi likuma kārtā savākt jebkuru bērnu un nogādāt viņu kādā slēgtā iestādē. Vai vēlaties saņemt savu lolojumu atpakaļ? Tādā gadījumā, lūdzu – sterilizējiet viņu! Un tieši tāda pati sistēma darbojās arī attiecībā uz pieaugušajiem – viņus vienkārši informēja, sak, jūs neesat īsti veseli, tāpēc esam nolēmuši jums, tā sacīt, šo to likvidēt... Parasti šādiem „iezīmētajiem” cilvēkiem nebija kur sprukt.

Protams, gluži teroristiska patvaļa tā nebija, jo visu noteica speciāla komisija. Taču – vai gan mēs nezinām, kā veido „komisijas” un kas tajās ietilpst. Šajā gadījumā vienas kategorijas „slimnieku” likteni izlēma veselības aprūpes ministrijās, bet citu – ierindas ārsti vai dažkārt visbanālākais kristiešu mācītājs, veidojot savdabīgu padomju terora parauga „troiku” jeb revolucionāro tiesu ar tautas izglītības un aprūpes dienesta pārstāvjiem. Tāpēc nav grūti iedomāties, ka lielākajā vairumā gadījumu slēdzienu un diagnožu „ticamība” bija vairāk nekā apšaubāma. Zināms, ka kristieši taču vēl šodien gluži atklāti un bez kautrēšanās par ne sevišķi gudru un ļoti lielā mērā nepilnvērtīgu uzskata jebkuru cilvēku, kurš nepielūdz viņu loloto un seno semītu izgudroto dievu...

Grūti spriest, kāpēc tajā laikā ziemeļeiropiešu sabiedrības nemulsināja šis aspekts. Vēl vairāk, Skandināvijā visi bija tik lielā mērā aizrāvušies ar sabiedrības „atveseļošanas” ideju, ka 30-to gadu beigās jau faktiski bija gatavi tālāk iet pa ASV izraudzīto ceļu proti, uzsākt prostitūtu, klaidoņu un visu pārējo „uz asociālu uzvedību tendēto elementu” sterilizēšanu.

Bet viss ārkārtīgi krasi izmainījās 1933.gadā, kad Vācijā varu ieguva nacionālsociālisti. Un tieši tad nacisti tad arī iedzina pēdējo naglu eigēnikas zārkā, proti, sākot ar tās palīdzību pamatot Trešā reiha rasu politiku, kas visus „neāriešus” atzina par „necilvēkiem”, kurus cilvēku sugas uzlabošanas vārdā nepieciešams fiziski likvidēt. Un tieši hitleriskajā Vācijā pa īstam vērienīgu mērogu ieguva iepriekš tik daudzās sabiedrībās tik ļoti iecienītā sterilizēšana. Piemēram, tikai vienā pašā 1942.gadā nacisti sterilizēja vismaz tūkstoti cilvēku. Turklāt tas attiecās tikai uz saviem pašiem pilsoņiem. Savukārt cietumos un koncentrācijas nometnēs īstenots pat desmitiem tūkstošu sterilizēšana! Vēl vairāk, nacistu ārsti ar ieslodzītajiem noslīpēja aizvien jaunas sterilizēšanas metodes – radiācijas, ķīmisko, mehānisko un tamlīdzīgas. Lai gan būtībā tā bija izmeklēta spīdzināšana. Vēlāk, kā zināms, Nirnbergas procesā nacistu „pētniekus” atzina par slepkavām. Tiesa, šo atzinumu gan veica valstis, kuru paspārnē jeb tātad tajās pašās veikti tādi paši un varbūt pat lielāki „pētnieciskie” noziegumi, kas turpinās faktiski arī mūsdienās. Taču, lai kā arī būtu, tomēr kopumā tas viss faktiski šeit it kā pilnībā nevainīgajai eigēnikai uzlika tabu zīmogu.

V.Ģenētiķis – cilvēka labākais draugs?

Un gluži oficiāli šo tabu neviens vēl joprojām nav noņēmis. Neskatoties uz to, var droši apgalvot, ka tieši mūsdienās eigēnika sāk pilnā sparā atdzimt. Kaut vai tāpēc, ka visi ar cilvēka DNS saistītie pētījumi būtībā nav nekas cits, kā vistiešākā eigēnikas izpausme. Piemēram – ko gan dod cilvēka genoma atšifrēšana? Kaut vai to, ka var uzzināt to, uz kādām pārmantojamām slimībām konkrētajam cilvēkam ir nosliece un ... novērst tās.

Konkrēti piemēri nav tālu jāmeklē. Piemēram, tās pašas bēdīgi slavenās ASV... Tur, kā zināms, ļoti nozīmīga un ietekmīga iedzīvotāju daļa ir ebreju aškenazi, kuras populācijā bija pasākuši pārāk bieži dzimt pēcnācēji ar tā dēvēto Teja-Saksa idiotiju, kas ir mantojama vielmaiņas slimība un izpaužas kā nopietni bērna nervu sistēmas traucējumi, kā rezultātā viņš nolemts pāragrai nāvei. Taču aškenazi, kā labi zināms, ir īpaša tauta un ātri vien panāca, ka situācija mainās uz labo pusi. Ko viņi darīja? Vispirms sāka šīs pataloģijas testus, un tad, ja abi laulātie bija attiecīgā „slimā” gēna nēsātāji, grūtniecības gadījumā pastiprināti pētīja arī augli. Ko darīja tad, ja noskaidrojās, ka embrijs sirgst ar Teja-Saksa slimību. Patiesību sakot, apbrīnojami vienkārši – grūtniecību acumirklī pārtrauca. Pareizāk sakot, lika vecākiem izvēlēties, sak, atstāsiet sev slimu bērnu, kurš tāpat agri nomirs, vai arī nē? Nav grūti iedomāties, ka visas atbildes parasti bija „Nē!”.

Tieši tāpat vecāki atsakās no grūtniecības turpināšanas arī tajos gadījumos, kad embrijam jau mātes miesās nosaka „Dauna sindroma” diagnozi. Tajās pašās ASV, piemēram, „abortē” vismaz 90% augļu, kuriem pasludināts šis šaušalīgais verdikts.

Tostarp ar „Dauna sindromu” sirgstošs mazulis var piedzimt arī pilnībā veseliem vecākiem. No tā itin neviens nav pasargāts. Acīmredzot arī tāpēc vēl pirms bērniņa ieņemšanas nemaz nebūtu tik slikti abiem topošajiem vecākiem doties kopīgā vizītē pie... ģenētika. Īpaši tajā gadījumā, ja tuvinieku ģimenēs gan pa tēva, gan mātes līniju bijušas nopietnas saslimšanas. Medicīniski ģenētiskās konsultācijas ļaus visnotaļ skaidri jau iepriekš uzzināt: vai, izlemjot laist pasaulē bērniņu, jūs riskējat, vai arī bažām nav nekādu iemeslu. Katrā ziņā tādā veidā ir iespējams nodrošināties pret gūzmu ārkārtīgi nepatīkamu problēmu nākotnē.

Zināms, ka jau tagad ASV, Britānijā, Zviedrijā un Somijā topošajiem vecākiem piedāvā laikus izpētīt kariotipu – hromosomu komplektu -, lai tādējādi atklātu iespējamo hromosomu pārbūves risku un laikus to pilnībā novērstu. Un – vai tad tā nav vistīrākās raudzes pozitīvā eigēnika un ar to saistīto cilvēces mūžseno sapņu par cilvēka sugas uzlabošanu, atbrīvošanu no ciešanās un faktiski arī izteikta humānisma izpausme? Protams, tas nav tas pats melnais eigēniskais piegājiens, kādu īsteno Bils Geitss un citi pārbagātie planētas ļaudis, kuri iecerējuši cilvēku sugu „uzlabot”, barojot to ar apšaubāmām, faktiski nāvējoši indīgām vakcīnām, kas pakāpeniski vienkārši un pārliecinoši iznīcinās noteiktu skaitu visas planētas iedzīvotāju.

Katrā ziņā eigēnika dzīvo – abos tās izpausmes variantos....