Vairāki termini no viņa darbiem stabili ir iegājuši angļu valodā: robotics (robototehnika jeb robotehnika), positronic (pozitronu), psychohistory (psihovēsture, zinātne par lielu ļaužu grupu uzvedību).

ASV un citās rietumvalstīs daudzi uzskata Azimovu par vienu no trim lielākajiem XX gadsimta fantastiem (divi citi – Artūrs Klārks un Roberts Hainlains).

Azimovs (pēc dokumentiem) ir dzimis 1920. gada 2. janvārī Smoļenskas guberņas Goreckas apriņķa Petrovičos (tagad Baltkrievijas Mogiļevas apgabalā). Īstenībā viņš varētu būt dzimis arī mazliet agrāk, līdz pat 1919. gada 19. oktobrim.

Viņa vecāki ir Anna Rahela Bermane-Azimova (Anna Rachel Berman Asimov; 1895.—1973.) un Jūda Azimovs (Judah Asimov; 1896.—1969.), pēc tautības viņi bija ebreji, bet pēc profesijas dzirnavnieki.

Nosauca viņu par godu mirušajam vectēvam no mātes puses — Īzakam Bermanam.

Kā pats Azimovs norāda savās autobiogrāfijās ("In Memory Yet Green", "It's Been A Good Life"),

viņa dzimtā un vienīgā valoda bija idišs; krieviski ar viņu ģimenē nerunāja.

Kas attiecas uz literatūru, tad agrīnajos gados viņš uzauga, lasot Šolom-Aleihema darbus.

1923. gadā vecāki viņu aizved uz ASV («čemodānā», kā viņš pats izsakās), kur apmetas uz dzīvi Bruklinā un pēc dažiem gadiem atver konditorejas veikalu.

5 gadu vecumā Aizeks Azimovs sāk iet skolā. Viņam būtu vajadzējis to darīt 6 gadu vecumā, taču māte pielabo viņa dzimšanas dienu uz 1919. gada 7. septembri, lai viņš skolu varētu apmeklēt gadu ātrāk.

Pēc desmitās klases beigšanas 1935. gadā, 15 gadus vecais Azimovs iestājas Seth Low Junior College, taču pēc gada šo koledžu slēdz.

Azimovs iestājas Kolumbijas universitātes Ķīmijas fakultātē Ņujorkā, kur 1939. gadā iegūst bakalaura grādu (B. S.), bet 1941. gadā maģistra grādu (M. Sc.) ķīmijā un iestājas aspirantūrā.

Taču 1942. gadā viņš aizbrauc uz Filadelfiju, lai strādātu par ķīmiķi Filadelfijas armijas kuģu būvētavā.

Kopā ar viņu tur pat strādā arī cits rakstnieks-fantasts Roberts Hainlains.

1942. gada februārī, Valentīna dienā, Azimovs satiekas «aklajā randiņā» ar Ģertrūdi Blugermani

(Gerthrude Blugerman). 26. jūlijā viņi apprecas. Šajās laulībām piedzimst dēls Deivids (1951.) un meita Robina Džoena (Robyn Joan; 1955.).

No 1945. gada oktobra līdz 1946. jada jūlijam Azimovs dienē armijā. Pēc tam atgriežas Ņujorkā, kur turpina izglītību.

1948. gadā viņš pabeidz aspirantūru un iegūst Ph. D. grādu, kas atbilst mūsu zinātņu kandidātam un iestājas postdoktorātā kā bioķīmiķis.

1949. gadā viņš strādā par pasniedzēju Bostonas universitātes Medicīnas fakultātē, kur 1951. gada decembrī kļūst par asistentu (assistant professor), bet 1955. gadā par asociēto profesoru  (associate professor).

1958. gadā universitāte pārstāj maksāt viņam algu, taču formāli atstāj iepriekšējā amatā. Uz to laiku Azimova ienākumi kā rakstniekam jau pārsniedz viņa universitātes algu.

1979. gadā viņam piešķir pilna profesora (full professor) nosaukumu.

1970. gadā Azimovs izšķiras no sievas un gandrīz tūlīt pat sāk dzīvot kopā ar Dženetu Opalu Džepsoni (Janet Opal Jeppson), ar kuru pirmo reizi iepazīstas banketā 1959. gada 1. maijā (pirms tam viņi ir tikušies tikai vienu reizi 1956. gadā, kad viņš dod viņai autogrāfu. Azimovs vispār neatceras to tikšanos, bet Džepsone toreiz nospriež, ka viņš ir nepatīkams cilvēks).

Laulības šķiršanos Azimovs dabū 1973. gada 16. novembrī, bet 30. novembrī viņš un Džepsone apprecas. Bērnu no šīs laulības nav.

Azimovs mirst 1992. gada 6. aprīlī no sirds un nieru nepietiekamības, kas saistīta ar AIDS, ar kuru rakstnieks inficējas sirds operācijas laikā 1983. gadā.

Par to, ka Azimovs ir slimojis ar AIDS, pasaule uzzina tikai pēc desmit gadiem no biogrāfijas, ko saraksta Dženeta Opala Džepsone.

Azimova — rakstnieka ceļš.

1929. gada augusts.

Azimovs pirmo reizi saskaras ar fantastiku, veikaliņā ieved pārdošanai "Amazing Stories".

Augusta žurnāla vāks, uz kura redzami divi zinātnieki, kas apstulbuši veras uguns bumbā, kas karājas virs eksperimentālas iekārtas — ilustrācija Harla Vinsenta stāstam "Barton's Island" — Azimovu burtiski satriec. Taču tēvs neļauj viņam lasīt šo žurnālu, uzskatot, ka tā ir tukša laika pavadīšana.

Toties Gernsbeka "Science Wonder Stories" ļauj (Amazing tolaik jau nepieder Gernsbekam): tāpēc ka nosaukumā ir vārds «zinātne», tēvs nolemj, ka tā ir derīga, izzinoša lasāmviela.

Tā Azimovs kļūst par ZF fanu.

1931. - pirmais mēģinājums rakstniecībā.

Vienpadsmit gadus vecais Azimovs sāk rakstīt grāmatu par divu zēnu piedzīvojumiem mazā pilsētiņā. Uzrakstījis pirmās divas nodaļas, viņš pārstāsta tās savam draugam. Draugam iepatīkas un viņš lūdz Aizeku turpināt rakstīt un, kad pabeigs, iedot palasīt grāmatu.

Tad arī Azimovs saprot, ka var rakstīt. Taču nobeigt savu sacerējumu viņš nespēj, uzraksta 8 nodaļas un pamet. Laikam vēl mazs — pacietības pietrūkst.

1935. - universitāte.

Beidzis skolu 15 gadu vecumā — brīnumbērns, lecis pāri klasēm. Ieguvis visas iespējamās medaļas, balvas un atzinības rakstus. Vecāki grib, lai viņš iet mediķos — nesanāk: nespēj izturēt asins smaku un asiņainus skatus. Mēģina iestāties Kolumbijas koledžā, pašā prestižākajā Kolumbijas universitātes (Ņujorka) nodaļā — neiztur iestājpārrunas. Un iestājas jauniešu Seth Low koledžā (Bruklinā) — lai mācītos par ķīmiķi.

1936. - universitāte.

Setlovas koledža tiek slēgta, bet visus studentus pārceļ uz to pašu Kolumbijas universitāti, taču ar dažiem tiesību ierobežojumiem, salīdzinot ar «īstajiem» universitātes studentiem.

1937. gada septembris.

Par  "Astounding" redaktoru kļūst divdesmit septiņus gadus vecais Džons Kempbels, diezgan sekmīgs rakstnieks-fantasts, kas publicējas no 1930-to gadu sākuma. Un viņa vadībā "Astounding" kļūst par tā laika labāko ZF žurnālu un trīsdesmito gadu otro pusi un četrdesmitos gadus oficiāli sāk dēvēt par amerikāņu SF Zelta laikmetu. Kempbels ir galvenais tā radītājs.

Azimovs kļūst par žurnāla fanu. Viņš sāk regulāri rakstīt uz redakciju vēstules.

1938. - pirmais stāsts.

Azimovs saraksta "Cosmic Corkscrew" – un nes to uz žurnāla redakciju, viņu pieņem pats Kempbels. Stāstu viņš neņem, taču veselu stundu sarunājas ar Azimovu — un pēdējais ir pilnīgi apburts un iedvesmots. Kempbelam bija 28, Azimovam — 18.

1938. - otrais stāsts.

Atkal aiznes uz "Astounding" -  "Half-breed" ("Jauktasinis"), un atkal Kempbels to nepaņem. (1940. gada aprīlī tas tiks nopublicēts Freda Pola žurnālā "Astonishing Stories".)

Taču Kempbels turpina sarunas ar Azimovu, dod viņam padomus, kā rakstīt. Līdz piecdesmito gadu sākumam Kempbels būs Azimovam nenoliedzama autoritāte.

1938. - trešais stāsts.

«Pie Vestas pazudušie» ("Marooned Off Vesta"). Un atkal Kempbels nepaņem to, lai izdotu.

Tad Azimovs aizsūta to uz "Amazing Stories". Un tā žurnāla redaktors Raimonds Palmers paņem stāstu publicēšanai, izrakstot viņam čeku uz 64 dolāriem.

Tas arī kļūst par pirmo Aizeka Azimova nopublicēto stāstu. Turklāt, to publicē tikai 1939. gada augustā — gandrīz gadu pēc tā pieņemšanas.

Stāsta sižets ir tāds. Asteroidu josla, tajā nākotnes kosmiskais laineris, pareizāk — šī lainera lauska, jo notikusi katastrofa, visi gājuši bojā, tikai viena sekcija neskarta. Tajā trīs. Uz visiem tikai viens skafandrs, viena staru pistole, ēdamais uz nedēļu, ūdens — uz veselu gadu (visi kuģa ūdens krājumi atrodas šajā nodaļā, tā nu ir sanācis), marsiešu džabras pudele, bet gaiss — tikai trim dienām.

Viņi atrodas orbītā ap Vestu, kas ir viens no lielākajiem asteroidiem. Vesta ir apdzīvota — tur dzīvo cilvēki, tur ir observatorija, raktuves. Līdz tai tikai <st1:metric2 metric_value="400-500" metric_text="kilometri">400-500 kilometri</st1:metric2>. Taču kā tos pievarēt? Vai tiešām jāiet bojā pašos spēka gados no nosmakšanas tik tuvu glābiņam? (SOS viņi nav paguvuši pārraidīt, tāpēc viņus neviens nemeklēs). Nē, viņi neies bojā, zinot debess mehānikas likumus, faktu, ka ūdens vakuumā tūlīt sasalst un iztvaiko, zinot reaktīvās kustības principus, šie trīs atrod glābšanās metodi.

Stāstiņš protams visai skolniecisks, taču — ne slikts. Uz stingru četrinieku pēc piecbaļļu sistēmas.

Kas attiecas uz morāli, tad var saprast, ka ASV pusaudži, kas 1938. gadā bija galvenie ZF žurnālu lasītāji, visai labi saprata Ņutona trešā likuma izmantošanu kosmiskajos lidojumos un navigāciju kosmosā vispār, jo autoram sīkāk stāstā ko skaidrot nevajadzēja.

1938. gada 18. septembris.

Azimovs ņem dalību futūriešu grupas pirmajā sanāksmē, kas notiek Bruklinā, tur vēl piedalās Freds Pols, Dons Volheims, Džons Mičels un citi. Iepazinies ar tiem visiem un uzzinājis, ka eksistē fendoms, Azimovs bija pateicoties "Astounding" vēstuļu slejai. Futūriešu loma amerikāņu ZF vēsturē ir ļoti liela, tieši viņi sagatavoja 1939. gada jūlijā Pirmo Vispasaules ZF konventu. Tādi kopš tā laika notiek katru gadu jau vairāk nekā septiņdesmit gadus.

Azimovam ar viņiem nebija viegli: viņi bija ļoti politizēti, turklāt ļoti kreisi noskaņoti, Freds Pols pat vispār kompartijas biedrs, Azimovs, savukārt, bija normāls, buržuāzisks, kreisais liberālis. Ļoti grūti viņam bija arī ar Kempbelu, kas pēc vēlākā Azimova vērtējuma bija ļoti LABĒJS liberālis — «mazliet pa labi no Čingizhana».

1939. - dzīve.

Azimovs beidz universitāti, iegūstot dabaszinātņu bakalaura grādu (Columbia Colledge beidzēji ieguva humanitāro zinātņu bakalaura grādu, «parastam beidzējam» Azimovam tas nebija iespējams), atnākšana no Setllovas padarīja viņu par otrās šķiras studentu — tas izpaudās arī tajā apstāklī, ka maģistra disertāciju viņam atļāva taisīt tikai pēc vairākiem atteikumiem un pārbaudes laika.

1939. gada jūlijs.

Beidzot arī pirmā publikācija "Astounding": «Trends».

Tas bija septītais no Azimova stāstiem, ko viņš bija licis priekšā Kempbelam. Šajā žurnāla numurā debitē arī vēl viens nākošais ZF klasiķis — A.E. Van Vogts ar «Melno iznīcinātāju».

1939. gada 4.-6. jūlijs.

Nycon 1, pats pirmais pasaules zinātniskās fantastikas konvents Ņujorkā, Karavanholā. Priekšsēdētājs Sems Moskovics, goda viesis — mākslinieks Frenks R. Pols. 200 dalībnieku.

Konvents sākas ar to, ka varu tajā uzreiz sagrābj citu fanu grupa ar minēto Moskovicu priekšgalā. Viņam tolaik ir divdesmit gadu — vēlāk viņš kļūst par pazīstamu kritiķi, vēsturnieku un fantastikas arhivariusu. Pirmais, ko izdara jaunā vadība — izslēdz no fendoma daļu no futūriešiem. Par komunisma propagandu. Konkrēti tiek izslēgti: Dons Volheims, Freds Pols, Džons Mičels, Roberts V. Loundess, Sirils Kornblūts un Džeks Gilespijs. Pazīstama lieta, tūkstošiem reižu visdažādākos veidos tas ir novērots arī Krievijā.

Drīz no futūriešu rindām izstājas arī pats Azimovs, arī politisku apsvērumu — Molotova-Ribentropa pakta dēļ. Futūrieši aiz solidaritātes par kreiso lietu cenšas attaisnot Staļinu. Azimovs to nespēj izturēt.

Starp citu, izstājies no oficiālās grupas, Azimovs nepārtrauc sakarus ar konkrētiem cilvēkiem, turpinot draudzēties. Tas pats Pols ilgi ir viņa literārais aģents sakariem ar ZF žurnāliem, izņemot

"Astounding" — ar Kempbelu Azimovs sakarus uztur pats. Beidzis sadarboties ar Polu, Azimovs vairs nekad nesaistās ar aģentiem, mašīnrakstītājām un sekretārēm. Viņš visu turpina darīt pats: drukā vēstules un pat atbild uz telefona zvaniem.

Gada rezultāti:

publicēti trīs stāsti: «Vestas gūstā» (Marooned off Vesta), «Pārāk šausmīgs ierocis» (The weapon too dreadful to use) un «Svārsts» (Trends [= Ad Astra]). Par pēdējo Azimovs saka: «Tas nav mans pirmais stāsts, kas ir publicēts, bet tikai trešais, taču pirmie divi neiekļuva «Astounding Science Fiction» un it kā neskaitās. Šis ir pirmais stāsts, ko no manis nopirka Džons Kempbels un tādā veidā no tā brīža es kļuvu par jaunāko “bara” locekli, kuru viņš uz to laiku bija savācis.

Kaut gan vēlāk Džonam Kempbelam iznāca darīšanas ar vēl jaunākiem autoriem, nedomāju, ka visas savas karjeras laikā viņam bija nācies tikties ar vēl tik naivu un ne no šīs pasaules kā es.

Laikam jau viņu tas uzjautrināja: bija patīkami izmantot tik lielisku iespēju, lai iedotu formu tik jēlam materiālam.

Lai kā tur arī nebūtu, es vienmēr uzskatīju, ka esmu viņa mīlulis — ar mani viņš tērēja vairāk laika un spēku, nekā ar citiem. Jācer, ka to var manīt joprojām. Es vienmēr esmu lepojies, ka mans pirmais stāsts «Astounding» ir parādījies sērijā «Zelta laikmets», kaut ciešas sakarības tur nav, turklāt, Van Vogta «Melnā iznīcinātāja» spožums, kas atklāja numuru, diez vai ļāva pamanīt manu vājo zvaigznīti.»

1940. gads — garie un īsie stāsti:

«Jauktasiņi uz Venēras» (Half-Breeds on Venus)

«Homo Sols» (Homo Sol)

«Apkārt Saulei» ( Ring Around the Sun)

«Tvini» (Tweenie [= Half-Breed])

«Draudīgā Kalisto» (The Callistan Menace [= Stowaway])

«Voltera Silsa atklājums» (The Magnificent Possession, Ammonium)

«Robijs» (Robbie [= Strange Playfellow])

Pēdējais, minētais ir pirmais Azimova stāsts par robotiem. Šeit robots ir aukle mazai meitenītei. Kempbels šo stāstu noraida, jo tajā laikā viņam uz galda jau guļ Lestera del Reja «Helēna O'Loja» - "Helen O'Loy". "Amazing" atsakās to publicēt, jo saskata līdzību ar Endo Bindera stāstu «Es, robots» -  "I, Robot". Pašam Azimovam stāsts ļoti patīk un galu galā to publicē "Super Science Stories" (šī žurnāla redaktors ir Freds Pols) septembra numurā ar nosaukumu «Savādā aukle» - "Strange Playfellow".

1941. gads — dzīve.

Azimovs kļūst par maģistru un sāk taisīt doktora disertāciju, šajā laikā viņam ir 22 gadi un viņš jau ir slavens rakstnieks-fantasts.

1941. gada 17. martā Kempbels dod Azimovam ideju stāstam «Nakts atnākšana», 1. augustā Kempbels pasūta Azimovam stāstu sēriju par Galaktikas Impērijas krišanu. Azimovam bija ienākusi prātā ideja uzrakstīt nākotnes vēsturi, stāstu par Galaktikas Impēriju un Kempbelam šī ideja iepatikās tik pat ļoti kā Azimovam. Viņš vairs nebija mierā ar vienu stāstu, ko sākumā Azimovs gribēja rakstīt. Viņš gribēja veselu sēriju, kurā varētu izsekot nekārtību tūkstošgadēm laikā starp Pirmās Impērijas krišanu līdz Otrās Impērijas sākumam. Visu to vajadzēja atspoguļot no zinātnes «psihovēstures» pozīcijām, kuru abi ar Kempbelu izgudroja.

Pirmais stāsts tiek publicēts «Astounding» 1942. gada maija numurā, otrais — nākošajā numurā. Kempbels prasa uzrakstīt vēl sešus stāstus. Ar katru reizi stāsti paliek aizvien garāki, pirmajā bija ap 20 000 vārdu, pēdējos jau 50 000.

1941. gads — garie un īsie stāsti:

« Super-Neutron»

«Ne uz visiem laikiem!» (Not Final!)

«Heredity»

«Stāsts» (History)

«Noslēpumainā sajūta» (The Secret Sense)

«Loģika» (Reason)

Šis ir otrais stāsts par robotiem, kas nodibina jaunu reliģiju, tajā pirmo reizi parādās Pauels un Donovans, tēli, kas turpmāk darbojas arī citos autora stāstos par robotiem.

Sīkāk par Azimova robotiem var izlasīt šajā saitā:

http://cyber-city.ru/index.php?act=Print&client=printer&f=33&t=351

1941. - «Melis» (Liar!)

Trešais stāsts par robotiem, pirmo reiz parādās Sjūzena Kalvina — vēl viens tēls, kas būs redzams arī turpmāk. Tieši šeit pirmo reizi tiek formulēti trīs robotehnikas likumi. Pirmo reizi Azimovam rodas ideja par robotu-telepātu. Šī ideja pēkšņi atdzimst Azimovam pēc četrdesmit gadiem, kad 1980-tajos viņš uzraksta romānus, kas apvieno abus viņa slavenākos ciklus: robotu ciklu un Galaktikas Impērijas un Fonda ciklu.

1941. - «Nakts atnākšana» (Nightfall)

Civilizācija, kur virs planētas vienmēr spīd kāda no saulēm, jo sistēmā ir sešas zvaigznes. Par to, ka eksistē galaktika, viņai nav ne jausmas. Civilizācijas līmenis — apmēram, 20. gadsimts, taču kāda sekta sludina pasaules galu, jo apmēram, ik pēc 2400 gadiem nāk nakts un pasaule iet bojā. Sekta gūst piekritējus visā pasaulē, cilvēki sāk gatavoties pasaules galam, bet varasiestādes, baidoties no dumpja, nespēj sektu likvidēt. Un tad vēl arheologi patiešām uzrok senas civilizācijas drupas, kas gājusi bojā pirms apmēram 2500 gadiem. Pēc tam atkal sekojis barbarisma un mežonības laiks.

Uzrodas kāds matemātikas ģēnijs, kas aprēķina, patiešām, periodiski pienāk brīdis, kad visas sešas saules izkārtojas vienā līnijā, bet vēl kāda planēta, kas riņķo ap tām, uztaisa saules aptumsumu un pie debesīm parādās zvaigznes un, tā kā šī sistēma ir visai tuvu galaktikas centram, tad zvaigžņu ir ļoti daudz.

Zinātnieku pasūta tālāk varas iestādes, no sektantiem viņš neko prātīgu neuzzina, pats mēģina saprast, kas ir zvaigznes, taču tad patiešām iestājas nakts...

Kad 1968. gadā jaunizveidotā Amerikas fantastu asociācija (Sciencе Fiction Writers of America)

veic savu biedru aptauju par to, kādus darbus tie uzskata par labākajiem posmā pirms Nebula prēmijas nodibināšanas, «Nakts atnākšana» iegūst pirmo vietu.

1990. gadā R. Silverbergs, vecs Azimova draugs, iegūst no pēdējā atļauju pārveidot stāstu romānā un vēl sarakstīt otro daļu, turpinājumu, kurā darbība norisinās nākošajā rītā. Civilizācija tomēr galīgi nav gājusi bojā un atjaunot to palīdz tie paši sektanti, galu galā viņi morāli bija vairāk gatavi tam, kas notika. Romāns gan sanāk, kā viss Silverbergam — pārāk garš. [Subjektīvs viedoklis — t.p.] Īpaši otrā daļa.

Pats Azimovs neuzskata šo darbu par savu labāko sasniegumu. Daudz augstāk viņš vērtē stāstus:  "The Last Question" ("Pēdējais jautājums"), "The Bicentennial Man" ("Divsimtgadīgais") un "The Ugly Little Boy" ("Kroplīgais zēns").

Tomēr, Azimovs uzskata, ka šīs stāsts zināmā mērā ir pagrieziena punkts viņa profesionālajā karjerā. Līdz šim viņš bija publicējis kādus desmit stāstus, apmēram tikpat daudz bija tikuši atraidīti. Kempbels nekad neziņoja autoriem, kas notiks ar viņu darbiem, ja tie tika pieņemti, tad, cik drīz vien iespējams, tika atsūtīts čeks, tā laika parastais cenrādis — 1 cents par 1 vārdu. «Nakts atnākšanā» bija apmēram 12 000 vārdu un, saņēmis čeku Azimovs domā, ka tur būs rakstīts — 120 dolāri, taču čeks ir uz 150 dolāriem. Azimovs apjūk — varbūt kāda kļūda. Azimovs zvana Kempbelam — izrādās kļūdas nav, tā ir prēmija. Pirmo reizi Azimova stāsts žurnāla numurā tiek publicēts pirmais, ar atsauci uz vāka. Azimovu sāk uztvert kā nopietnu ZF autoru.

Ar gadiem autoram jau sāk apnikt tas, ka visur šo stāstu reklamē, kā labāko, ko viņš ir sarakstījis un tas iekļūst neskaitāmās antoloģijās. Kāds brīnums, tas ir viens no agrīnajiem Azimova stāstiem un pēc tā viņš ir sarakstījis tik daudz...

1942. gads – dzīve Nevijardā.

Ir karš, kādu vakaru Kempbels aicina Azimovu pie sevis un stāda priekšā Robertu Hainlainu, kas tajā laikā dienē Nevijardā, Filadelfijā.

Pēc dažām dienām Azimovs saņem oficiālu ielūgumu no Nevijardas komandanta (Hainlaina drauga), uzņemties jaunākā ķīmiķa amatu. Faktiski izrādās, ka dienestā Azimovu ir iesaucis Hainlains. Pēc neilga laika Azimovam un Hainlainam Nevijardā pievienojas arī Spregs de Kamps. Tādā kompānijā darbs rit tīri labi un dienesta laikā Azimovs saraksta vairākus stāstus, to vidū: «Lielais un mazais» ("The Big and the Little"), «Mirusī roka» ("Dead Hand") un vēl divus stāstus no «Fonda» («Foundation» krievu valodā tiek tulkots arī kā «Akadēmija») cikla.

Darbi 1942.:

- romāns «Fonds» ( Foundation) — grāmatas versija iznāk 1951. gadā — sākumā tas iecerēts kā stāstu cikls

- stāsti un garstāsti:

«Ziemassvētki uz Ganimeda» (Christmas On Ganymede)

«Četrdimensiju kaķīši» (Time Pussy)

«Liesmu melnie mūki» (Black Friar of the Flame)

«Nejaušā uzvara» ( Victory Unintentional)

«Riņķa deja» (Runaround) — atkal par robotiem, atkal Donovans un Pauels.

«Prikols» (The Hazing)

«Iedomātie lielumi» (The Imaginary)

1943./44. gads — darbi:

romāns «Fonds, turpinājums»

garstāsti un stāsti:

«Nāves spriedums» (Death Sentence)

«Kā noķert trusi» ( Catch that rabbit)

1945. gads - dzīve:

1945. gada 25. jūlijā Azimovs apprecas ar Ģertrūdi Blugermani, ar kuru viņš iepazīstas pirms pāris mēnešiem.

1945. gada 1. novembris. Darbs Nevijardā neatbrīvo no regulārā dienesta un pāris mēnešus pēc kara beigām Azimovu iesauc armijā par ierindnieku.

Viņš dien par klerku vienībā, kas gatavojas atombumbas izmēģinājumiem Klusajā okeānā, taču viņu atsauc atpakaļ uz ASV vēl pirms pirmā izmēģinājumā. Tā ir pēdējā reize, kad Azimovs lido ar lidmašīnu, jo izrādās, ka viņš pataloģiski baidās no augstuma. 1946. gada jūlijā viņu demobilizē.

Romāns «Fonds un Impērija» ( Foundation and Empire) ar sākotnējo nosaukumu «Mūlis» ("The Mule"). 1945. gadā Kempbels pieprasa, lai Azimovs raksta, kā Seldona plāns izjūk, kaut arī agrāk par to nebija ne runas. Azimovs saraksta «Mūli» un saņem par to 875 dolārus, kas ir viņa personīgais honorāru rekords. Grāmatas versijā romāns iznāk 1952. gadā. Pēc 50 gadiem, 1996. gadā romāns saņem Retrospektīvo Hugo balvu par 1946. gadu.

1945. gads — garstāsti un stāsti:

«Izeja no stāvokļa» (Escape! [= Paradoxical Escape])

«Strupceļš» (Blind Alley)

Pēdējo stāstu autors saraksta iespaidojies no absolūtās birokrātijas, kas valda JKF eksperimentālajā aviobāzē Filadelfijā. Reiz viņš pat par spīti saraksta kādu instrukciju tādā kancelejas žargonā, cenšoties samudžināt absolūti visu, bet tajā pat laikā, nepārkāpjot noteikumus, ka varētu sagaidīt, ka viņu par to nodos tribunālam. Tribunālam viņu nenodod, bet uzslavē par lieliski veiktu darbu.

1946. gads — lietu virzība.

Azimovs atceras.

Viens no blakus efektiem ZF augošajam respektablumam ir tas, ka tā parādās tādās vietās, kur vēl pirms pāris gadiem būtu izsaukuši sanitārus no Higiēnas ministrijas, lai tie iznestu no redaktoru kabinetiem nezin kā tur iekļuvušo ZF rokrakstu.

Nekad neaizmirsīšu to šoku, kas pārņēma visus fantastikas fanus, kad drīz pēc 1945. gada Robertam Hainlainam izdodas pārvarēt «glancēto» žurnālu barjeru un publicēt neatšķaidītu fantastisku stāstu «Saturday Evening Post».

Pašreiz jau tā ir rutīnas lieta, ka fantastiku var atrast arī lieltirāžas izdevumos, pat Playboy.

Dzīve.

1946. gadā demobilizējies, Azimovs atgriežas Kolumbijas universitātē, lai turpinātu darbu pie doktora disertācijas ķīmijā. Kā aspirants viņš arī vada seminārus savā tēmā.

Kāda semināra laikā viens no studentiem, skatoties uz vienādojumiem, ar kuriem Azimovs

ir aprakstījis visu tāfeli, norūc, tos viņš nekad nespēs izprast.

«Muļķības,» - saka Azimovs. - «sekojiet tam, ko es saku, un viss būs skaidrs kā diena.»

Tā bija pirmā zīme tam, kurp vedīs viņa dzīves ceļš. Konkrēti, uz zinātniski populāro literatūru.

1946./47. - darbi

«Lietišķie pierādījumi» (Evidence)

«Streiklauzis»

«Kā pazuda robots» (Little Lost Robot)

Turpinājums sekos.