– Kas ir tavi mīļākie rakstnieki un kas tevi piesaista viņu darbos?
– Jau kopš bērnības, kad mamma pirms gulētiešanas man un brālim no krievu valodas tulkoja Gredzenu pavēlnieku, esmu iecienījusi Tolkīna daiļradi. Mani apbur Tolkīna bagātā valoda, ko var baudīt kā mūziku, un varoņi, kuriem dzīvoju līdzi līdz pat pēdējai lappusei – brīdī, kad nākas no viņiem šķirties, pat pēc divdesmitās lasīšanas reizes nobirdinu pa asarai. Tolkīns man ir kļuvis par literāro ikonu, mērķi, uz ko tiekties. Gredzenu pavēlnieks mani iedvesmo turpināt rakstīt brīžos, kad gribas visu mest pie malas. Savukārt manu interesi par vēsturiskajiem romāniem aizsāka Mērijas Mārgaretas Kejas romāns The Far Pavillions par angļu kontrolēto Indiju 19. gs. vidū un angļu virsnieka un radžas meitas aizliegto mīlestību. Romāns mani saviļņoja līdz sirds dziļumiem, un vienlaikus es daudz uzzināju par Indiju šai periodā, tās vēsturi un paražām.
– Jau kopš 10 gadu vecuma tu arī raksti. Kas bija tavi pirmie darbi?
– Pašus pirmsākumus neatceros, bet rakstīšana kļuva par ko vairāk nekā vienkārša niekošanās brīdī, kad izlasīju franču meitenes Flāvijas Bižoras grāmatu Trīs maģiskie akmeņi un uzzināju, ka autorei ir tikai 13 gadu. Iedomājos: “Ja viņa var tādā vecumā uzrakstīt grāmatu, tad kādēļ lai es nevarētu?” Pirmo romānu, ko nepabeidzu, sauca Aiz durvīm, tā vajadzībām "izveidoju“ Iridiānas zemi, kurā norisinās arī Pūķa dziesmas darbība. 15 gadu vecumā sāku rakstīt Pūķa dziesmu.
– Kā tava ģimene un draugi uztver to, ka tu raksti?
– Ģimene un draugi ir mans lielākais atbalsts. Vecāki un brālis parasti uzklausa manas radošās mokas un palīdz tikt galā ar sižeta nepilnībām, varoņu identitātes krīzēm un maniem solījumiem nekad vairs nerakstīt. Reizēm gan viņi mani velk atpakaļ pie zemes un atgādina, ka nedrīkstu aizmirst ikdienas pienākumus un pārcelties uz dzīvi stāstu pasaulē. Savukārt draugi ir pirmie manu darbu lasītāji un komentētāji gan dzīvē, gan amatieru rakstnieku interneta forumos.
– Kāpēc tevi aizrauj tieši fantāzijas žanrs? Kāpēc tu uzskati, ka cilvēkiem tas ir nepieciešams?
– Manuprāt, fantāzijas literatūra ir lieliska atslodze no ikdienas rutīnas un ķibelēm, kā arī daiļrades, ko, šķiet, pieņemts uzskatīt par “nopietno un derīgo” literatūru un kas realitāti zīmē vēl tumšākās krāsās nekā īstenībā. Pārnākot mājās pēc garas dienas universitātē, labprātāk izvēlēšos lasīt Hariju Poteru vai Stravaganzu, nevis kādu pārspīlēti drūmu darbu (piemēram, Nila Saksa noveles), kas tikai sēj domu, ka dzīve ir viena liela izgāztuve. Daļēji piekrītu apgalvojumam, ka fantāzija ir, ja ne bēgšana, tad došanās nelielā atvaļinājumā no realitātes. Tomēr uzskatu, ka fantāzijas žanrs ir tikpat cienījams kā citi, jo iztēlotas pasaules radīšanai bieži nepieciešams krietni vairāk stāstnieka prasmju, nekā rakstot par realitāti.
– Ko tu domā par šībrīža fantāzijas bestselleriem – Harija Potera un Krēslas sērijām, Bada spēlēm?
– Harija Potera sērija man ir tuva kaut vai tādēļ, ka tā mani pavadīja visu bērnību. Šīs grāmatas man ļāva sapņot. Domāju, ka tādēļ arī tās guvušas tādu popularitāti, jo Harija – vienkārša pusaudža, kura vienīgā atšķirība ir tā, ka viņš ir burvis, – piedzīvojumi ļauj noticēt, ka pat parasts cilvēks spēj paveikt ko īpašu un varonīgu.
Runājot par Krēslas sēriju, esmu pārsteigta, ka grāmatas ar tik daudzām greizām idejām guvušas tik lielu popularitāti. Es šīs grāmatas izlasīju angliski, vēl pirms sākās Krēslas bums Latvijā, un tobrīd man tās patika, jo kurai meitenei gan nepatīk mīlas stāsti? Vēlāk, iedziļinoties Meieres paustajās idejās, biju šokā, apzinoties, ka daudzas meitenes visā pasaulē šīs grāmatas uztver kā Bībeli. Vai ir normāli, ka puisis izseko savu meiteni, izlemj, ar ko viņa drīkst satikties un ar ko ne, un kliedz uz viņu, ja viņa nepaklausa? Vai ir normāli, ja meitene uzskata, ka ir par jaunu kāzām, bet tieši īstajā vecumā, lai mirtu (jo kļūt par vampīru principā ir tas pats, kas mirt)? Popularitāti šīs grāmatas droši vien iemantoja tāpēc, ka Edvards šķietami iemieso perfekto partneri un Bellas tēls ir tik neizteikts, ka ļāva katrai lasītājai iejusties viņas ādā un lasot izdzīvot aizraujošu mīlas stāstu. Tikai to nekādā gadījumā nevajadzētu uztvert kā normu.Toties Bada spēles izlasīju ar interesi, sevišķi tādēļ, ka galvenā varone Katnisa nevis čīkstēja, ka nevar ar kaut ko tikt galā, bet sakoda zobus un darīja, kas darāms. Grāmata man tik ļoti iepatikās, ka tūlīt atradu iespēju tikt pie nākamās, un šobrīd ar nepacietību gaidu triloģijas noslēdzošo daļu.
– Kur tu smelies iedvesmu saviem darbiem?
– Visvairāk iedvesmas gūstu no mitoloģijas un dažādām leģendām. Tā Pūķa dziesma sakņojas Japānas kultūrā, romānā Nepabeigtais skūpsts es spēlējos ar vampīru mītiem, savukārt darbam, ko rakstu šobrīd, idejas smēlos ķeltu mitoloģijā. Manis pašas pieredze iesaistās konkrētās situācijās – piemēram, ļoti palīdz, ja pati esmu piedzīvojusi atgadījumu, par ko rakstu, vai tas būtu satraukums pirms ieiešanas zobārsta kabinetā, rokkoncerta radīts emocionālais pacēlums vai kas cits. Reizēm, piemēram, strīdoties ar brāli, pusvārdā skrienu pēc klades un pildspalvas, jo ir jāpieraksta kāda spārnota frāze. Man savulaik visu skolas pierakstu klažu pēdējā lappuse bija noklausīto citātu krātuvīte! Tomēr saviem tēliem reālus prototipus apzināti nemeklēju.
– Parunāsim par rakstīšanu. Arī tagad tev priekšā guļ atvērta rūtiņu klade, kurā turpinās kārtējais romāns. Vai pirms rakstīšanas tu izstrādā sižeta līnijas visos sīkumos vai raksti, iedvesmas vadīta?
– Pirms sāku rakstīt, es parasti pamatīgi izpētu informāciju, kas būs nepieciešama darba gaitā (tā, rakstot Pūķa dziesmu, lasīju par militārajām stratēģijām, Japānas kultūru un ieročiem), iezīmēju galvenās sižeta līnijas, taču ne visu līdz pēdējam sīkumam. Vienreiz tā mēģināju, un darbu pametu, jo radās sajūta, ka tikai izkrāsoju jau gatavu zīmējumu.
Bieži vien, teiksim, ir tā – mamma gatavo pusdienas, bet es staigāju pa virtuvi un skaļi domāju – kā risināt vienu vai otru problēmu. Mamma pie tā ir pieradusi, jo pati lasa daudz fantāzijas literatūras un patiesībā mani tajā visā "ievilka" – sešu gadu vecumā mani ikdienas sabiedrotie bija nevis Sniegbaltīte un Pelnrušķīte, bet Tolkīna orki un goblini. Tātad mamma noklausās visas manas mokas, ja kaut kas nesakrīt sižetā, un reizēm viņai ir ideja, kā rīkoties. Pēc tam, kad man viss ir skaidrs, es apsēžos un rakstu. Rakstot nereti ir tāda sajūta, it kā varoņi mani vestu aiz rokas – dzirdu to sarunas, redzu darbības. Vienmēr cenšos uzreiz veidot gala variantu, nevis melnrakstu. Rakstot vienmēr klausos arī mūziku – man tā palīdz "tikt iekšā" stāstā, un bieži ieeju iztēles pasaulē tik dziļi, ka pat nedzirdu, kas notiek apkārt.
– Kā tu izvairies no klišeju izmantošanas savā darbā? Fantāzija tomēr ir diezgan formulisks žanrs...
– Rakstot no daudzām klišejām, protams, nevar izvairīties. Es mēģinu apstāties, vēl pirms klišeja iezagusies darbā – mēģinu paspēlēties ar varoņiem un sižeta līnijām pēc "what if" principa. Tomēr balstos uz to, ko savās esejās par rakstniecību teicis Orsons Skots Kārds – ja tev kā rakstniekam priekšā ir samudžināta situācija, no kuras izeja ir jau dzirdēts elements, šis elements ir tavs – ņem un lieto. Protams, ja tu attopies, ka tavs varonis stāv vulkāniskas aizas malā un grasās tur mest burvju gredzenu, gan būtu jāsāk apdomāties... (Smejas.) Protams, Pūķa dziesmu sāku rakstīt 15 gadu vecumā un šobrīd daudz ko, iespējams, pavērstu citādi – tas ir klasisks fantāzijas darbs, kura pamatu veido ceļojums, bet šobrīd mani vairāk saista contemporary fantasy, kur darbība pamatā notiek pilsētvidē. Mazliet arī gribētos mainīt Kimiko tēlu, kas izdevies pārāk ideāls. Ideāli varoņi man neder – vienu no saviem darbiem pārtraucu rakstīt tieši tāpēc, ka varone ar savu naivumu un labestību bija jau man līdz kaklam! (Smejas.)
– Kāpēc tieši japāņu kultūrvide likās piemērots fons Pūķa dziesmai?
– Mana aizraušanās ar Japānas kultūru sākās līdz ar anime (japāņu animācijas filmām). Man iepatikās zīmēšanas stils un valoda, un, jo vairāk skatījos, jo vairāk gribēju uzzināt par valsti, kur tās tapušas. Sāku interesēties par Japānas vēsturi, kultūru, valodu, un kaut kur tam visam pa vidu radās ideja par Pūķa dziesmu, kas pie manis ieradās ar visu fonu, kurš, man par pārsteigumu, bija izteikti japānisks. Mainīt neko negribēju un sāku raks tīt, sekojot intuīcijai.
– Kā tu domā, kāpēc Latvijā ir tik maz fantāzijas literatūras?
– Iespējams, latvieši vienkārši vēl nav apraduši ar domu, ka arī fantāzijas žanrs uzskatāms par literatūru, nevis bērnu pasaciņām. Pamatā tam noteikti ir PSRS laiks, kad fantāzijas literatūra netika atzīta, un acīmredzot pēc tam mēģinājumi šai nišā nav bijuši gana izteikti. Arī tulkotās fantāzijas literatūras Latvijā ir krietni par maz, turklāt mani skumdina apstāklis, ka tiek izdoti gandrīz tikai darbi, kas paredzēti bērniem un pusaudžiem.
– Vai lasītāji var cerēt vēl uz kādu tavu darbu fantāzijas žanrā?
– Iesāktu darbu un ideju man netrūkst. Man ir gatavs romāns kiberpanka žanrā par pasauli apmēram 100 gadu tālā nākotnē – pēc ekonomiskās krīzes. Šobrīd rakstu romānu Grāmatu tārps par puisi, kurš, apstākļu spiests, uzsāk darbu mazpilsētas bibliotēkā un tur sastop dvīnes – raganas. Viena no viņām ir apņēmusies atrast seno īru dievu dārgumus, kas noslēpti Lielbritānijas salās un piešķir raganu ciltij burvju spējas. Šim darbam iedvesmu smēlos no ļoti spilgta sapņa un ķeltu mitoloģijas – nu man ir iemesls izpētīt dievu ciltskokus, leģendas un pat Ogama koku alfabētu. Nākotnē plānoju atsākt vēl citus darbus. Bet varbūt jau rīt man prātā iešausies ideja, kas liks pārējām atkāpties otrajā plānā. Katrā ziņā iztēle turpinās mani vest brīnumainos ceļojumos, par to esmu pilnīgi pārliecināta.