taču vezums joprojām ir tur. Mēs neesam tikuši laukā no orbītām apkārt Zemei, neesam uzveikuši badu un slimības, bet lidojoši auto un teleporti tā arī palikuši fantastika. Arī pati fantastika ir mainījusies. 1950. - 1960. gadu optimisms ir nomainīts ar drūmo 1980. gadu kiberpanku un 1990. gadu postapokalipsi. Pēdējos gados cilvēki arvien biežāk runā, ka agrāk dzīve bija labāka, un atrod komfortu... to pašu 1980. gadu kultūrā.

Kā tad gaišais, zinātniskais optimisms ir pārvērties par dekadenci, bet pēc tam par nostalģiju? "Mir fantastiki" aicina jūs aizraujošā ceļojumā, lai meklētu patiesību.

GAIŠĀS NĀKOTNES KRAHS.

Pagājušā gadsimta vidū cilvēce pakļāva atomu un sāka iekarot kosmosu. Likās, ka tā būs arī turpmāk. Cilvēki ticēja, ka jau gadsimta beigās starpzvaigžņu ceļojumi kļūs par realitāti, pirmie pārceļotāji kolonizēs Mēnesi un Marsu, cilvēki sāks valdīt pār laika apstākļiem, pāries uz efektīgākiem enerģijas avotiem, uzveiks līdz šim neārstējamas slimības un pat vecumu. Gravikāru un reaktīvo mugursomu izgudrošana likās tikai laika jautājums. Kad Artūrs Klārks "Kosmiskajā odisejā" rakstīja par superdatoru HAL, neviens nešaubījās, ka XX gadsimta beigās katrā mājā parādīsies savs mehāniskais kalpotājs.

Taču sapņi palika tikai sapņi. Kosmiskā sacensība beidzās ar "Apollo-11" nosēšanos. Cilvēce iestrēga Zemes orbītā. Pēdējo reizi cilvēka kāja uzkāpa uz Mēness virsmas 1972. gada decembrī. Neparādījās ne gravikāri, ne reaktīvās mugursomas. Nekur nepazuda ne bads, ne slimības, ne vecums, ne nāve. Progress pārslēdzās no kosmosa un atoma uz datoriem un mobilajiem sakariem. Mūsdienu smārtfoni ir jaudīgāki datori par to, kas nogādāja Neilu Ārmstrongu uz Mēnesi, bet mēs lietojam viņus, lai pasūtītu picu vai novietotu kaķīša foto sociālajos tīklos.

Kāpēc ir sašķobījusies ticība zinātnei un progresam? Kāpēc tā vietā, lai būvētu jaunas, modernas, daudzpakāpju raķetes, tehnikas ražotāji ir pārslēgušies, lai radītu jaunus smārtfona modeļus, kas no iepriekšējiem atšķiras tikai ar cenu, atmiņu un kameras palielinājumu?

KUR AIZGĀJUSI NAUDA.

Nopietni projekti, tādi, kā kosmosa apgūšana, prasa lielus kapitālieguldījumus, pacietību un gatavību riskēt. Liela nauda un pacietība valstij ir, taču valsts finansējums var ātri izsīkt, ja valdībai pēkšņi mainās prioritātes. NASA Mēness programma budžetam izmaksāja 22 miljardus dolāru. Uzvarot Mēness sacīkstēs, ASV valdība pārsvītroja tālākos Mēness apgūšanas plānus un desmitām reižu samazināja aģentūras finansēšanu. Kosmoss kļuva neizdevīgs. Cena par vērtīgas kravas pacelšanu orbītā iestrēga pie atzīmes 19 tūkstoši dolāru par kilogramu – palika tāda daudzus gadus.

Bieži veiksme smaida investoriem, kas izrādās tālredzīgāki, kas notic un iegulda līdzekļus ne acīmredzamākos projektos. Hewlett-Packard vadība savā laikā neticēja kalkulatoru veiksmei, bet IBM bosi šaubījās personālo datoru veiksmei, taču gan vieni, gan otri nolēma riskēt, un nezaudēja. 1970. gados Microsoft un Apple investori likās neprāši. 1985. gadā Stīvu Džobsu atlaida no viņa paša radītās kompānijas, jo uzskatīja, ka viņa vadīšanas metodes ir apšaubāmas un ved kompāniju pretī kraham (bet pēc tam pasauca atpakaļ, kad tā 1997. gadā piedzīvoja ne jau tos labākos laikus).

Taču raķetes un kodolenerģētika sāka likties par bezperspektīvām nozarēm pat tiem, kuri bija gatavi riskēt. 1970. gados daudzi ieguldīja līdzekļus datortehnikā un informācijas tehnoloģijās, 1980. gados – biotehnoloģijās un mobilajos sakaros, bet 1990. gadā uz skatuves iznāca internets. Investori arvien nelabprātāk atbalstīja fundamentālus projektus, kas prasītu ilgus realizācijas termiņus. Tā kā kosmosa apgūšanā līdzekļus ieguldīja gandrīz tikai valstis vienas pašas – vairāk ieraduma, ne izdevīguma pēc.

KRITUMS NUĀRĀ.

Novirze uz informācijas tehnoloģiju pusi un vilšanās nākotnē atrada atspoguļojumu arī masu kultūrā. 1980. gados radās „kiberpanka” žanrs un atdzima postapokalipses popularitāte.

Kiberpanks radās no 1960. gadu britu „jaunā viļņa” fantastikas un bija kā atsvars utopiskajai 1950. gadu fantastikai. Kiberpanka autori centās ticamāk atainot realitāti. Viņi atzina augošo ciparu tehnoloģiju iespaidu, taču neuzskatīja tās par neizbēgami labām. Zinām taču, ka sabiedrība vienmēr atradīs pat visderīgākajai tehnoloģijai visperversāko pielietojumu.

Tipisks kiberpanks – tā ir tehnoloģiska antiutopija ar nuāra piemaisījumu. Sabiedrības augsti tehnoloģiska attīstība sadzīvo ar dziļu sociālu noslāņošanos, nabadzību un ielu anarhiju. Valdība vāji kontrolē situāciju, bet reālā vara atrodas transnacionālu korporāciju rokās. Galvenais varonis bieži ir hakeris-vientuļnieks, kibernoziedznieks, kas aizstāv savu brīvību un principus cīņā ar negausīgajām korporācijām.

Žanra uzplaukums izrādījās īss – jau 1990. gados Gibsona un kompānijas fantāzijas sāka novecot uz reālo tehnoloģiju fona. Taču viņa iespaids uz masu kultūru turpinājās. Tagad ar vispārēju nostalģiju par 1980. gadiem mēs saņemam pa kiberpanka porcijai katru gadu: „Pa asmeni skrejošais 2049”, „Robokopa” rimeikus, „Visu atcerēties” un „Spoku bruņās”, „Mēmo”, „Izmainīto oglekli”...

PASAULE PĒC GALA.

1970. gadu beigās popularitāti ieguvusī postapokalipse galīgi apglabāja ticību gaišajai nākotnei. Par kādu nākotni vispār var runāt žanrā, kur galvenā ideja ir – visas civilizācijas bojā eja? Apokalipsi pārdzīvojušie varoņi cenšas ar grēku uz pusēm izdzīvot un priecājas par tādām vienkāršām lietām kā suņu konservu bundža vai benzīna kanna. Tā arī visa nākotne.

Principā, apokaliptiski sižeti ir eksistējuši vienmēr. Mīti par pasaules galu ir daudzām tautām; Bībele beidzas ar Jāņa atklāsmi, bet Ēda ar – Ragnaroku. Pastardienu, kas sagaida visus laiku pa laikam gaidīja Viduslaikos. 1828. gada Mērijas Šellijas romāns „Pēdējais cilvēks” tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem priekšstatiem par zinātnisku apokalipsi. Pēc grāmatas sižeta lielākā daļa no Zemes iedzīvotājiem iet bojā no epidēmijas. Laikabiedri Šellijas ieceri nenovērtēja, romānu izdeva otro reizi tikai 1995. gadā, kad pēkšņi tēma – pēdējais cilvēks uz Zemes – kļuva aktuāla.

Pēc Šellijas tēmai pieskārās Herberts Velss un Džeks Londons. Kataklizmas iemesli atšķīrās, taču vairums gadījumos cilvēki nebija vainīgi pasaules galā. Tas izmainījās 1950. gados, kad radioaktīvo pelnu perspektīva pēkšņi kļuva ļoti reāla. 1950. gadu fantasti izmantoja kodolapokalipses tēmu, lai brīdinātu laikabiedrus. Viņu darbi atspoguļoja tā laika bailes. Tāpēc mēs saņēmām nopietnus, sarežģītus un asi sociālus tekstus, līdzīgus Nevila Šjuta „Krastā” vai Voltera Millera „Himnu Leibovicam”.

1970.-1980. gados postapokalipse atkal uzņēma apgriezienus, taču tagad toni uzdeva izklaidējoši grāvēji – „Nolādētā ieleja” (1977), „Neprātīgais Maksis” (1979), „Tukšaiņu kari” (1983) un videospēle Wasteland. Neapdzīvotu tuksnešu, vientuļu, no galvas līdz kājām ādās tērpu klaidoņu un pusapģērbtu jaunavu tēli kļuva par žanra vizītkarti.

Ar PSRS sabrukšanu un aukstā kara beigām kodolsadursmes draudi mazinājās, taču pārliecība par gaišu nākotni lielāka nepalika. Starptautiskais terorisms, ekoloģiskā krīze, caurumi ozona kārtā – vispār, 1990. gada beigās postapokalipse atkal kļuva par modes lietu. Kā piemērs tam – videospēļu Fallout un Half-Livfe panākumi.

2000. gados žanru iemīļoja arī Krievijā. Dmitrija Gluhovska „Metro 2033”, sērija S.T.A.L.K.E.R., Sergeja Tarmaševa, Dmitrija Sillova, Andreja Ļevicka romāni nokļuva pārdotāko darbu reitingu galvgalī. Kāpēc? „Postapa” pielūdzēji redz tajā tukšaiņu romantiku, iespēju pašam izvēlēties savu likteni un kardinālu kontrastu ar ierasto, ikdienišķo realitāti. Retais no žanra faniem aizdomājas, ka reālas apokalipses rezultātā viņu iespēja izdzīvot būtu tuva nullei.

Ap 2017. gadu postapokalipses mode Krievijā beidzās, taču vilšanās nākotnē nekur nepazuda. Bija pienācis laiks spert nākamo soli – atskatīties atpakaļ un nolemt, kas tad pagātnē bija daudz labāks!

ATPAKAĻ PAGĀTNĒ!

Retromānijā nav nekā jauna – jau Renesanses mākslinieki sajūsminājās par antīko mākslu. Taču pēdējās desmitgadēs šis virziens ir ieguvis rūpnieciskus mērogus. Te nav nekā brīnumaina: internets ir atvieglojis ceļu līdz retrokontentam. Ja agrāk uzdurties sirdij mīļām raritātēm varēja tikai lielas veiksmes gadījumā, tad tagad pietiek tikai ar dažiem klikšķiem, lai veselu vakaru iegremdētos citā laikmetā.

Vispirms retro izsauc cilvēkiem pozitīvas asociācijas ar bērnību un jaunību. Tas ir savdabīgs kultūras kods, kas ļauj asociēt sevi ar pagājušo laikmetu un pieskaitīt sevi konkrētai paaudzei. Tomēr daudzi šodienas 1980. gadu pielūdzēji parādījās pasaulē tikai 1990. gadu vidū, taču tas viņiem nemaz nemaisa.

1980. gadi jūt īpašu mīlestību. Kultūras vēsturnieki pat joko, ka mode uz tiem ilgst pat ilgāk par pašiem 1980. gadiem. Tādas popularitātes noslēpums slēpjas šīs desmitgades kultūras bagātībā un daudzveidībā. Tā taču neaprobežojās ar kiberpanku un postapokalipsi, tajā ietilpa milzums muzikālu kulta grupu un virzienu, populāras filmas un seriāli. Liekas, ka arī tā laika mākslinieki sevi ne ar ko neierobežoja. Viņu fantāzijas pieņēma dīvainas formas, dienas gaismu ieraudzīja „Tumšais kristāls”, „Labirints”, „Villovs” un „Pi-vi rotaļu nams”.

Vēl viens mūsdienu 1980. gadu mīlestības noslēpums ir apstāklī, ka tas bija daudzu mūsdienu režisoru, rakstnieku un scenāristu jaunības laiks. Džosam Vidonam 1980. gadā bija 16 gadi, Džei Džei Abramsam – 14, Džeimsam Gannam – 10, Taike Vaititi – 5. Jaunā „Tā” režisors Andress Musketi piedzima 1972. gadā, bet seriāla „Ļoti dīvainas lietas” radītāji, brāļi Daferi – 1984. gadā. Protams, ka viņi orientējās uz to, ar ko izauga. Taisnību sakot, Abramss vairāk ir 1970. gadu fans. Viņa mīlestība uz šo laiku parādās filmā „Super 8” un mēģinājumā atainot oriģinālo „Zvaigžņu karu” atmosfēru filmā „Spēks mostas”.

Žurnālists un zvērināts geimeris Dēvids Volts grāmatā „Par daisiem un cilvēkiem: Dungeons & Dragons un to, kas tajā ir spēlējuši, vēsture” sasaista tādu talantīgu nācēju no 1980. gadu masu kultūras ar D&D popularitāti. Spēles pirmā redakcija dienas gaismu ieraudzīja jau 1974. gadā, taču īstu popularitāti D&D ieguva tikai 1981. gadā, kad iznāca vienkāršotie noteikumi. Volts atzīmē, ka D&D māca bērnus radīt sižetu, attīstīt personāžus un uzturēt auditorijas uzmanību.

No tādām partijām vēlāk izaug veselas pasaules. Fantāzijas cikls „Malazanas kritušo grāmata” radās, pateicoties GURPS (vēl vienas populāras lomu sistēmas) partijām, ko cikla radītāji Stīvens Ēriksons un Ians Eselmonts spēlēja 1980. gadu beigās. Arī ciklu „Miglas radītais” un „Vētrasgaismas arhīvs” radītājs Brendons Sandersons jaunībā mīlēja spēlēt kādu D&D partiju.

Rakstnieks Ernests Klains arī ir nācis no D&D fendoma. Viņa romāns „Pirmajam spēlētājam gatavoties” ir īsta himna 1980. gadu kultūrai. Tekstā ir tik daudz atsauksmju uz to laiku darbiem, ka pēc grāmatas var studēt, ja ne visu laikmetu, tad vismaz tā laika videospēles. Tomēr, atzīstoties mīlestībā pagātnei, Klains zīmē visai drūmu nākotni. Viņa varoņus ietver vienas problēmas – enerģijas krīze, klimata katastrofas, bads, nabadzība, kari un epidēmijas. Lasītāji bieži palaiž garām vienu momentu: virtuālie 1980. kļuva par varoņu dvēseļu atsloga vietu tāpēc, ka realitāte tām neko nespēja piedāvāt.

ATPAKAĻ UZ PSRS!

Krievijā retromānija izpaudās dažādi. Pēc Padomju Savienības sabrukuma un sagruvuma un nenoteiktības fona nostalģija pēc netālās nākotnes radās pati par sevi. Daudzi sāka aizmirst tādus trūkumus, kā dzelzs priekškaru, deficītu un rindas, bet par Staļina laiku represijām un badu jau pilnībā. Sabiedrības apziņā PSRS pārvērtās siltā lampu pagātnē, kur it kā nebija noziedzības, rupjību un neķītrību, bet nākotne tika attēlota tikai gaišos toņos. Uz nostalģijas viļņa parādījās preces, kas nākušas no 1980. un 1990. gadiem, un lentas, kas atspoguļoja nesenās vēstures pašas sekmīgākās lapaspuses. Kases ienākumi lieli bija tādām filmām, kā „Leģenda Nr. 17”, „Pirmo laiks” un „Kustība uz augšu”, tieši pateicoties nostalģijai.

Fanātiskie patrioti nespēja samierināties ar to, ka Krievija zaudēja superlielvalsts statusu, un skuma par laiku, kad Hruščovs solīja visiem parādīt „Kuzjas māti”. Desmitiem fantastu ar aizgrābtību sāka rakstīt „nokļuvēju” grāmatas: viņu varoņi devās pagātnē tādā skaitā, ka varētu nomainīt visus PSRS iedzīvotājus.

Taču nokļuvēšanā un revanšismā metās ne jau visi. Aleksandra Zoriča grāmatu cikla „Rīt – karš!” pamatā tika likta retrospektīva evolūcija, saskaņā, ar kuru cilvēce XXVII gadsimtā atgriezās pie vēsturiskās XX gadsimta iekārtas. Krievijas direktorija tajā atgādina PSRS un Krievijas impērijas atsevišķo iezīmju apvienojumu. Gaišās nākotnes, līdz kurai gribētos nodzīvot, ideju uztur arī mākslas konkurss „PSRS-2061”. Tā dalībnieki glezno gleznas, kurās PSRS nav sabrukusi līdz XXI gadsimtam un ir pārvērtusies par progresīvu valsti, kas uzvarējusi badu ar slimībām un ir iekarojusi kosmosu. Nākotne Buličeva un agrīno Strugacku stilā.

[Man jāpiebilst, ka personīgi man 1980. gadi bija vieni no pašiem briesmīgākajiem mūžā, tie sākās ar gadu pēc tēva nāves, to vidū nomira arī māte, bija pāris nelaimīgu mīlestību, mani nepārtraukti mēģināja iesaukt tajā nolādētajā padomju armijā, bet pirmspārbūves iekārta draudēja pārvērsties jaunos staļinlaikos. Nekā tāda, par ko vēlāk jūsminājās Rietumi, aiz dzelzs priekškara arī nebija aizsniedzama. 1990. gadi iesākās ar cerībām, kas ātri sabruka kā viss vecais. Cilvēki izdzīvoja, kā prata. „Mežonīgais kapitālisms” un personīgā sajūta, ka Latvijas valsts visiem spēkiem cenšas tevi nogalināt. Ilgi pārtiku tikai no makaroniem un tējas, pārmaiņus nopērkot banānus par 35 santīmiem gabalā – t.p.]

OPTIMISMA ATGRIEŠANĀS.

Vēl nesen likās, ka bijušo ticību kosmosam un progresam vairs neatgriezt. Taču šodien viss liekas savādāk. Uz skatuves uznākušas vesela rinda kompāniju, kuru īpašnieki mēģina izmainīt cilvēku civilizāciju vēl mūs dzīves laikā. Uz kopējā fona visvairāk izceļas Īlona Maska SpaceX, taču ar to saraksts neaprobežojas. Var atcerēties arī citus Maska projektus – Tesla, SolarCity un Hyperloop, arī Ričarda Brensona Virgin, un Džefa Bezosa Blue Origin, arī viņa plānus izmantot bezpilota kurjerpiegādei, Uber plānus, radīt lidojošus taksometrus. Sarakstu var turpināt ilgi, tas nevar nepriecēt. Šodienas miljardieri valkā svīterus un nekaunas runāt par savu gīku pagātni. Viņi tērē naudu ne tikai labdarībai, bet arī vispasaules projektiem kā – piekļuve internetam – visiem.

Jā, Maska personība izsauc daudz strīdu. Nelabvēļi nepiekūst atgādināt, ka viņa projekti nes zaudējumus (runa ir par elektromobiliem Tesla un kompāniju SolarCity, kas ražo saules enerģiju), arī SpaceX dzīvo tikai dēļ kontraktiem ar NASA. Taču tas nemaina jēgu. Lai kas arī rezultātā vēsturē neieies Masks – Edisona un Koroļova līmeņa revolucionārs, vai vienkārši darījumu cilvēks-šovmenis – viņš jau ir daudz izdarījis, lai popularizētu zinātni. Pat katru savu neveiksmi Masks pārvērš par šovu, it kā runājot apkārtējiem: „Zinātne un pētījumi nemaz nav garlaicīgi! Skatieties ar kādām „krutām” lietām es nodarbojos!” Bet katrs maska panākums iededz entuziasma dzirksti nākošo, mazo pētnieku acīs, kuriem Īlons – ir īsts Tonijs Stārks, tikai bez dzelzs kostīma.

Intereses atdzimšana uz kosmosu un pētījumiem atspoguļojas arī kultūrā. Tādi zinātnieki kā Stīvens Hokings un Nils Degrass taisons kļūst par īstām zvaigznēm. Holivudā negaidīti sākas kosmiskās zinātniskās fantastikas renesanse – skatītāji silti uzņem „Interstellar”, „Gravitāciju”, „Marsieti” un „Atnākšanu”. Bet literatūrā stabils pieprasījums ir jaunās Pītera Votsa, Maikla Flinna, Dēvida Brina, Endija Veiera un citu īstās, stingrās ZF piekritēju grāmatas.

Tas viss spiež ticēt, ka cilvēcei vēl viss nav zaudēts. Galvenais – lai ir lieli sapņi, lai uzmanību nenovērš kaķīšu foto sociālajos tīklos. Kaut vismaz dažreiz.